Par mākslinieku apvienības "Orbīta" un Latvijas Fotogrāfijas muzeja izdoto fotogrāmatu "Stikla Strenči" (2019).
"Stikla Strenču" izdošana ir būtisks notikums Latvijas šaurajā fotogrāmatu izdevējdarbības laukā, jo iezīmē jaunu virzienu, kā drukātā publikācijā interpretēt liela apjoma arhīva fotokolekciju. Ierastā uz objektivitāti pretendējošā vēsturiski-pētnieciskā skatījuma vietā grāmatas sastādītāji izvēlējušies subjektīvi kinematogrāfisku ceļu, radot pateicīgus apstākļus tam, lai vēstījuma centrā nonāktu pašas fotogrāfijas un atklātos to potenciāls raisīt sarunu ar katra skatītāja vēsturisko iztēli. 500 eksemplāru tirāžā publicētais melnbaltais albums piedzīvoja atklāšanas svētkus 2019. gada 28. novembrī un šobrīd jau ir gandrīz izpārdots.
Grāmatas pamatā ir Strenču fotogrāfa Dāvja Spundes un viņa darbnīcas stikla negatīvu arhīvs. Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva raksta, ka kolekcijā ir 13 000 vienību, kas aptver laika posmu no 1920. līdz 1950. gadam. Spundes darbnīcas fotogrāfi iemūžinājuši Strenču un apkārtējo pagastu dzīvi, gan uzņemot portretus un ainavas, gan dokumentējot daudzveidīgos darba procesus (ielu bruģēšana, baļķu pludināšana pa Gauju, kartupeļu talkas u. tml.), sporta notikumus, kāzas, bēres, slimnīcas ikdienu, teātra spēlēšanu un daudz ko citu, turklāt darījuši to ar meistarīgu amata prasmi un māksliniecisku vērību pret detaļām. Kirils Kobrins grāmatas pēcvārdā min: "Nav izslēgts, ka Strenči ir visvairāk dokumentētā vieta Eiropā starpkaru periodā." Grāmatā ievietoti 86 attēli. Varam tikai nojaust, kāda ir šī aisberga neredzamā daļa un cik dažādus ceļus varēja iet, atlasot attēlus un veidojot grāmatas dramaturģiju.
Izvēlēto attēlu kopas pamatā ir grupu portreti, kas caur polifoniskiem vēstījumiem mitoloģizē vietējās kopienas dzīvi, radot īpatnēju utopijas un absurda kokteili. Mēs redzam strencēniešus un strencēnietes apvienojušos parādēs un gājienos, darba brigādēs, talkās, kolektīvajā vingrošanā, teatralizētās akcijās, dzimtu saietos un citos saskandināšanas brīžos. Te ir gan iestudēti pasakaini sižeti (ģimene, kas kopīgiem spēkiem rauj lielo sēni no meža augsnes), gan tādi, kas raisa neizpratni par to, vai ir iestudēti (meitenes ar dramatiskiem skatieniem stāv upē, turot piepaceltus svārkus), gan epizodes, kurās parādās pašas dzīves organizētais absurds (ap lielo skursteni sapulcējušies ļaudis; visu vecumu un dzimumu interesenti apstājuši avarējušu automobili), gan ainas, kuru izteiksmīgumu vairo fona personāži (piemēram, zēns kas caur logu smaida skursteņslauķu portreta kreisajā stūrī). Redzam dažādas sejas un ķermeņus, jūtam to fiziskumu un vitalitāti un varam spekulēt par šo cilvēku sociālo statusu un savstarpējām attiecībām. Var arī uzmanīgi vērot seju un ķermeņu īpatnības, mēģināt nolasīt fotogrāfiju varoņu sajūtas un domas vai spēlēt vēsturiskos detektīvus, meklējot tēlus, kas ceļo no attēla attēlā.
Pēcvārdā lasāma Kirila Kobrina eseja, kurā vizuālais materiāls kontekstualizēts, precīzāk iezīmējot darbības laiku un vietu. Autors izvērsti komentē atsevišķus attēlus, uzdod jautājumus un pieļauj daudzveidīgas atbildes, liekot lasītājam atkal un atkal atgriezties pie bildēm un meklēt aizvien jaunus nozīmes slāņus. Kobrins skata Strenčus saistībā ar tā laika Eiropas vēsturi, pievēršoties tādiem jēdzieniem kā belle epoque, kapitālisma attīstība, modernitāte (jā, Strenči ir maza, moderna pilsētiņa ar dzelzceļu, labu slimnīcu un arī foto salonu, nevis snaudoši lauki!), dzīves normalitāte un tipiskums. Viņš analizē arī Spundes un kolēģu darbošanos plašāku tā laika mākslas procesu kontekstā.
Visbeidzot par grāmatas fizisko veidolu – "Stikla Strenči" ir ļoti taktils izdevums, kas raisa šķirstīšanas prieku – sajūtu, kas digitālajā laikmetā nu jau kļuvusi elitāra. Grāmatas formāts ir starp A4 un A3, tai ir mīksti apliekamie vāki, kurus atlokot iegūstam aptuveni A1 izmēra plakātu ar vienu no īpatnējākajiem kolekcijas portretiem – mednieku, kas aiz izplestiem spārniem tur nomedītu vanagu, kuram pie kājām piesiets zaķītis. Noņemot plakātu, parādās eleganti dubulti melnā kartona vāki un ar melnu audumu aplīmēta muguriņa. Grāmatu pacelt un ielikt somā ir samērā viegli (salīdzinot, piemēram, ar Viļa Rīdzenieka daiļradei veltīto sējumu, kura izcelšana no bibliotēkas plaukta, nemaz nerunājot par pārvietošanu, ir fizisks vingrinājums). Ir patīkami šķirt lapas un pieskarties mīkstam, matētam papīram. Lapas nav numurētas, ir tikai attēli – bez baltajām malām un paskaidrojošiem parakstiem, pietiekami lieli, lai izgaršotu detaļas. Līdz ar atlases precizitāti tieši attēlu kopas tīrība un nepārtrauktība padara grāmatas šķirstīšanu par kinematogrāfisku pieredzi. Nekas nekavē skatītāju ceļā no viena sižeta pie otra, ja nu vienīgi tas, ka, mainot kadrus pašam, rodas iespēja ilgi kavēties pie viena attēla un tā aizsapņoties pavisam.
Grāmatas sastādītāja Anna Volkova uzsver, ka "Stikla Strenči" ir stāsts par to, kā šie cilvēki būtu varējuši dzīvot, nevis par to, kā viņi dzīvoja, jo "svinības, grupu portreti – tas taču ir stāsts par to, kā gribētos dzīvot". Šodienas Latvijas lauku tukšuma un daudzviet klātesošās depresīvās noskaņas kontekstā Spundes un kolēģu veidotie grupu portreti raisa nostalģiju par mītisko pagātni, kad laukos vēl bija daudz cilvēku spēka gados un kūsāja dzīve – pilna smaga, fiziska darba, bet arī pilnasinīga un jautra. Tāda, kurā vēl bija iespējama kopības sajūta. Dzīve, kas iepriecinātu arī Kārli Ulmani un citus trīsdesmito gadu Eiropas autoritāros vadoņus (sveiciens no Strenču brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības karoga turētāja), jo viņiem visiem taču imponēja māksla, kurā parādās fiziski spēcīgi ķermeņi (vēlams daudzi un uzreiz, atcerēsimies Rīfenštāles "Olimpiju"), darba slavināšana, tautsaimniecības un lauku plaukums. Kavējoties apcerē par pagājušo zelta laikmetu, atcerēsimies, ka tāds, iespējams, nemaz nav eksistējis. Bet, ja tomēr ir, tad visdrīzāk bijis citāds, nekā mums varētu likties šo attēlu suģestējošā spēka iespaidā. Galu galā albuma sastādītāji ir pamatīgi papūlējušies, dodot iespēju šim spēkam atraisīties, un atstājuši aiz kadra to, kā Spunde un kompānija attēloja šīs sabiedrības dzīvi abos pasaules karos, kas ierāmē šo skaisto periodu, un gan jau arī daudz ko citu.
0