Naktī uztvere darbojas citādi. Acs tīklene ieslēdz mēnessgaismas redzi, un dienā esošā lietu kārtība izkārtojas gluži citos zvaigznājos un rāda citu patiesību – akūtāku. "Nakts" Ingas Gailes jaunākajā dzejas krājumā noteikti nav tikai diennakts tumšais laiks, un visa krājuma garumā dzejniece cenšas tai pietuvoties, vedot lasītāju pretī pilnīgākai nakts definīcijai.
"diena uzbruks no rīta
atmetot pusnakts skaidrību
un pirmsausmas dūksnāju sāpes" –
jau pirmajā dzejolī "Moto" viņa apraksta realitāti, kurā esmu pavadījusi arī labu daļu sava bezmiega mūža. Freids droši vien teiktu, ka tā ir tipiska neirotiķu iezīme, līdzīgi kā vēlme dokumentēt nakts uztverē pieredzētās, sakāpinātās liecības – it kā cilvēkam nedarbotos atmiņa. Bet manējā patiešām nedarbojas – nakts bailes, bažas un atklāsmes gaismā parasti izklīst un vairs neeksistē, tāpēc esmu pateicīga, ka caur Ingas dzeju varu uzkavēties šajā "skaidrībā" neatkarīgi no diennakts stundas.
Nakts ir brīnuma rašanās laiks, un viņa ir tā Radītāja – sieviete, dzejniece, māte. Nakts melnumā pie viņas atnāk neiespējamais, dzimst jaunais, acs sāk redzēt tumsā. Gaile sev raksturīgi arī šajā krājumā izmanto kristietībā balstītu tēlainību, bet dara to, šķiet, vēl atklātāk un pārliecinošāk nekā jebkad agrāk. Arī vēl bezkaunīgāk – kā viena sieviete atļaujas sev piesavināties Kristus lomu?! Ja tu tā nodomāji – tas nozīmē, ka esi aizspriedumains un "meiteni" uzskati par lamuvārdu. Viņa ieliek sievieti atpakaļ tur, kur viņas ir trūcis – Bībeles stāstā, un nevis kā Dieva māti – zemi, kuru bradāt –, bet kā pašu Dievu, brīnumdari. Inga pārraksta sen zināmo stāstu, padarot to iekļaujošāku, un dara to ciešā ticībā:
"Nakts ēnas
tumsas strēles gaismā
logu spraišļi veido krustu
zvaigzne man aiz pleca
bērnu elpa tumsā."
Viņa savij feminismu ar kristietību ar tādu tiešumu, ka man mute paliek vaļā – velkot paralēles starp Kristus ceļu un jebkuras vienkāršas vai sarežģītas sievietes ikdienu kā dzejolī "Eļļa", kur uzskaita dzejniecei veltītos draudus un apvainojumus – "nozīsta", "frigida", "pārāk vaļīga" –, un, ceļot dūres pret debesīm:
"man ir apnikušas jūsu stulbības,
jūsu nosodījums un aizraušanās
ar harismātisku varmāku murgiem".
Viņa nebaidās runāt par savām dusmām, jo kāda gan jēga, ja jau Dievam tāpat viss zināms. Viņa ir gatava tās atklāt un konfrontēt, jo tic, ka saprašanās ir iespējama, pat ja ne uzreiz nolasāma. Viņa lūdz, lai mēs viņu "noklausītos līdz brīdim, kad kaut kur iztālēm ieskanētos zvaniņi", – ja mēs pacietīgi sekosim šiem vārdiem, mums atnāks tā pati skaidrība, kas atnākusi līdz viņai. Visticamāk – naktī. Skaidrība par ķermeni, no kura nāk dzeja un dzīvība un kurš tiek zākāts par to, ka runā neērtu patiesību. Inga ir pilnībā samierinājusies ar domu, ka viņu atcerēsies kā sievieti, kas neprata turēt muti, un tas ir ļoti atbrīvojoši – atklātība un drosme iedod viņas dzejai substanci, kura nav pieejama tiem, kas vēl cīnās ar savu kautrību. Viņas dusmas rada vārdus, kas maina pasauli, un viņa pati labi apzinās šo procesu un runā par to.
"Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam," teikts Pāvila vēstulē efeziešiem 4:26-27. Un Gaile ļaujas taisnīgām dusmām, atgādinot, kā Jēzus reiz apgāza dūju tirgotāja galdu un sarīkoja skandālu Jeruzalemes templī – viņš toreiz it nemaz nebija lēnprātīgs! Šī būs Dzejnieces sacelšanās, kurā viņa caur kaunu, bailēm un sāpēm sludinās patiesību – "es redzu sauli rietam aiz altāra," viņa zvērīgās dusmās sauc. "man šobrīd vienalga, vai jūsu lampās ir eļļa," – ar uzsvaru uz "šobrīd" naktī spoži deg Gaile.
Šo dzejoli es varētu skaitīt kā mantru. Tie visi, cits aiz cita, ir skaisti un spēcīgi vārdi, kas mani uzrunā, iekvēlina un mierina, kaut es ļoti maz ko zinu par Bībeli, neticu un nemeklēju Dievu. Es sapratni un mierinājumu atrodu cilvēkos, bet nojaušu, par ko runā dzejniece – tie nav tikai eksaltēti vārdi. Viņas sāpes ir īstas, viņa precīzi nosauc visas mazās lietas un detaļas, no kurām šīs sāpes ceļas, ļaujot tām izplaukt līdz krāšņām un pārpasaulīgām metaforām. Es spēju identificēties ar sīki savtīgo sajūtu kā dzejolī "Izredzētā", kad, liekas, kraukļi man vienīgajai nenes maizi kā Elijam, bet aiznes to "sievietei ar uzrauto deguntiņu" vai "vīrietim, kurš smēķē". Ieskicējot personāžus kaut ar vienu raksturīgu vaibstu, viņa padara taustāmus gan "viņus", gan "es", kuri nonākuši pie izvēles – paļauties uz sevi, Dievu vai laisties prom bailēs. Viņa parāda, kā par "izredzēto" kļūst visapātiskākais un triviālākais "cilvēkveidīgais dzērājs, atlūzis tirgus laukumā" un tiek apdāvināts jau atkal ļoti konkrēti ar mazu ledusskapīti un apple macbook, bet līdz ar šīm balvām sākas viņa Golgātas ceļš.
Ar spēcīgiem kontrastiem un šķietami neiespējamo augstā un zemā, miesiskā un garīgā, uzjautrinošā un izmisīgā savienojumu Gaile dzejoļos panāk barokālu krāšņumu, bet dzejas avots bieži vien ir ļoti konkrēta, materiāla lieta vai fiziska sajūta kā, piemēram, dzejolī "Koku kaulainās rokas" –
"ļoti patīkama ir sajūta
turēt māsas roku savējā
vīrieša loceklim nav kaulu," –
fiziskās realitātes sajūtamība it kā iezemē šo vārdu metaforisko nozīmi, lai tie neuzlidotu gaisā bez mums.
Arī citos dzejoļos bagātīgi un daudzos slāņos savijas humors, paradoksi, nopietnais, kvēlais, bērnu un bērnības klātbūtne, dzejnieces meitu un partneru klātbūtne – šis dzejas visums ir dzīves un dzīvības pilns. Gaile ar filigrānu vieglumu pāriet no smagā uz vieglo un atpakaļ uz smago – no Dieva pie kanārijputniņa, no kanārijputniņa pie meitenes – pazemotas, iekaustītas, sabradātas – alkām pēc maiguma, no pārāk stipru roku tvēriena pie saudzīgām rokām, kas paceļ un apmazgā, -> atpakaļ pie Dieva.
Es braucu tālsatiksmes autobusā, un man ir laiks ritmiskā klusumā šos dzejoļus lasīt un pēc katra izlasītā kādu laiku skatīties pa logu. Esot kopā ar viņu un sevi šajā brīdī, dzeja iedarbojas tikpat terapeitiski kā šis brauciens. Es braucu prom no neizdošanās, kauna, neprofesionāli paveikta uzdevuma, neizredzētības, trūkstošiem IQ punktiem, bet Ingas dzeja manī atgriež spēku ar katru kilometru. Dzeja nedarbojas tikai ar izlasīšanu, tie vārdi ir jāpasaka ar savu gaisu, un es tos smagi pūšu uz loga, it kā tie būtu manējie. Ir tik jocīgi domāt par to, ka viņa šīs rindas rakstījusi pirms gada, iespējams, naktī, kādā reālā situācijā. Pagājušajos Ziemassvētkos, kad pandēmija, mājsēde, izolācija jau bija realitāte, kaut arī liekas, ka viņa runā tikai par mūžīgām lietām.
Man patīk, ka Inga Gaile apzinās savas spējas. Pat tad, kad viņa atzīstas vājumā, tā nav padošanās, un nav sajūtas, ka Inga nezinātu, kurp mūs ved. Kā teica stendapa komiķe Hanna Gedsbija – "Nav nekā stiprāka par salauztu sievieti, kura ir sevi uzcēlusi no jauna." Inga šo frāzi noteikti zina – tāpat kā to, cik ļoti vienas sievietes vārdi var spēcināt citu sievieti, tāpēc arī viņa pati nešaubīgi rīkojas ar misijas apziņu:
"Un es gribētu uzrakstīt, ka kliedziena skaņas viļņi
sasniedz kādu cilvēku pēc desmitiem, simtiem gadu,
bet tās būtu tikai tādas manas rūpes par jums,
rūpes par bērniem, kurus es vedu saitītē,
laukā no meža"
Viņa ved mūs pretī tumsas saprašanai un pieņemšanai, pretī cerībai vietā, kura, brīžiem šķiet, spējīga raisīt tikai izmisumu un dusmas. Dzejoļi pārlejas cits citā krāšņi kā benzīna traipa varavīksne, atklājot arvien jaunus un jaunus apvāršņus – Gailei ir daudz slāņu un iekšējās telpas, turklāt arī dramaturģes tvēriens – tas atspoguļojas krājuma sastādīšanā, kas virzās loģiski un izrietoši kā teorēmas pierādījums ar visiem lielajiem nezināmajiem.
Vistumšākais un koncentrētākais, man liekas, ir garais dzejolis "šis tas par dievu", kurā, šķiet, sakoncentrēta visšaušalīgākā sieviešu pieredze – visi tie kriminālie stāsti, ar ko dalās māmiņu forumā un youtubē – par piekautām un iesprostotām, pagrabos spīdzinātām, nolaupītām un izvarotām sievietēm, kas dzemdē dēlus un kurām tos atņem, – tie brīžiem mijas tik saraustīti un pretdabiski, it kā šos vārdus būtu varējis salikt kopā tikai mākslīgais intelekts, taču vienlaikus tā ir poēma – gandrīz kā Ļermontova "Dēmons", kas apdzied postošu kaislību... no otras – praktiskās puses. Vistumšākajā momentā, kad "sirmgalvis gurdais" ar ēteri apdullināto protagonisti uznes "uz savu istabu aizputējušiem logiem kura man šķita kā baznīca" un "drāž" un kad viņa atgāztu galvu skatās pa logu –
"(tur vīdēja gabaliņš debesu,
katru reizi citādā krāsā)" –,
varētu šķist, ka šis dzejolis panāks tikai milzīgu vilšanos "bargajā dievā" un ka pēc tās nekāda gaisma vai ticība tam, ka Inga no sirds tic Jēzum, vairs nav iespējama. Taču krājuma kontekstā šis ir dramaturģiskais lūzuma punkts. Kaut arī nākamajos dzejoļos turpinās gan ironija, gan dusmas, gan visnešpetnākie vārdi Dieva virzienā – tajos vairs nav tāda izmisuma. Vēl lielāks melnums nav iespējams – tālāk sagaidāma gaisma. Dzejolī "šis tas par dievu" krājums kā caur atslēgas caurumu izmaucas otrādi – vai kā koijots, kurš saskaņā ar senu indiāņu leģendu protot caur pakaļas caurumu izvērst iekšas uz āru. Tā caur visdziļāko tumsu un elli, caur vardarbības kulminācijā skatīto, krāsu mainošo debess maliņu Gaile mūs izved otrā krastā un ieved grāmatas otrajā daļā, kur nu jau mēs lidojam tikpat brīvi kā viņa – vairs nebaidoties saukt lietas visbaisākajos vārdos. Lai cik rupji neskanētu Dieva balss caur "purkšķu pērkoniem", mēs saprotam, ka nekādi zaimi un vārdu izvēle nevar aptumšot svarīgu vēsti vai patiesu ticību... labajam.
Dievs nu ir nolaidies uz Zemes un "iedod atlaides melleņu ievārījumam" vai pukojas, skaidrodams – "stulbie idiņi, tā nav atslēga". Eņģeļi stāv veikalu rindās, un
"viss ir tikai tā kā tas ir
mīlošs gars man apkārt".
Gaile runā arī par skaisto un vieglo – cik patīkami ir mīlēt un mīlēties. Tur ir zvaniņi, zvārguļi, pavasaris, cirks, bomzītis, "sibilla vizma velta ilze elza elle un indija", "lilijas dālijas narcises krokusi ķirši un kreimenes" – spilgti luminiscējošās krāsas, smaržas un sievišķīgas puķītes. Tāpat arī atgriežas saules motīvs, gan apstiprinot, ka "lec saule", gan to, kas jau bija nojaušams starp rindiņām, ka
"mans bērns nevar piedzimt
jo viņam ir jākrāso melna saule"
– jo viņam jānonāk izmisumā, lai atrastu spēku, viņam jānokrīt, lai iemācītos piecelties. Un tieši dusmas dod tam spēku, dusmas nes gaismu, tāpēc neliedziet mums dusmoties un nelieciet mums klusēt. Viss tālākais krājums aplūko tumsas un saules attiecības, mērķtiecīgi virzoties pretī šīs sarežģītās izteiksmes atrisinājumam, kaut arī šaubas, iekšējs noliegums un skepse viņu mētā pa labi, pa kreisi, liekot pameklēt atbildes arī citās dabas parādībās – vējā, lietū, rasā, miglā, kurā viņa maldījusies jau agrāk.
"neko vairs nezinu,
es tumsai tuvojos ar lielu godbijību
un jautājumu uzdodu ikvienam,
kas ir manā pusē palicis vai bijis: kas ir tas vējš?
ko tu par viņu zini?"
Par vēju stiprāks izrādās "rīts ar zirneklīša spēku", kas aptur revolucionārās nakts vētras un katram pasniedz "saules plāceni" brokastīs. Tomēr jau nākamajā naktī vai nākamajā dzejolī Gaile ir gatava cīnīties no jauna:
"karogu uzvilksim,
lai dod mums spēku un dusmas,
dusmas, cik gan tās labākas ir,
kā skumjas, kuras nāk pāri purvam."
Dzejoļos Inga atsaucas gan uz Raini – "Un augšā zilā debess aiztur elpu", gan, protams, uz Aspaziju kā dzejolī "Saule" – tēlojumā par Aspazijas pieminekļa apskati Jūrmalā, kur dzejniece riņķo ap to kā ap sauli, kamēr divi pusmūža vīrieši bērnu laukumiņā "šūpojas pretējā konstrukcijā, kaut arī viņu vecums nav atbilstošs saulei". Visbeidzot viņa mazliet pašironiski secina, ka jebkurš objekts, kuram kāds subjekts pietiekami ilgi riņķo apkārt, kļūst par sauli.
Aspaziju nojaušu arī dzejolī "Māte", kurā vēstīts par to, kā zaļā klusumā reiz "sprāga kā jaunas saules sarkani ziedi", par to, kā gribas vēl dzīvot un elpot, peldēties, padejot, palasīt, un par to, ka vēl lielākas bailes par bailēm nomirt ir bailes stāties pretī jaunai dienai "sarkanā saullēktā". Es nevaru neredzēt, kā Gaile pārņem Aspazijas stafeti, mātišķi iestājoties par lasītāju, par sabiedrību, savām un citu meitām un nākamo dzejnieču paaudzi, sargājot viņas no "plēsoņām" visā to spektrā – sākot no tiem, kas apgrābsta autobusos, un beidzot ar slaveniem rakstniekiem un viņu varoņiem, kas māk veidot attiecības ar Dievu, bet nemāk izveidot attiecības ar sievieti kā dzejolī "Analīze". Viņa iestājas par vēža slimniecēm, "kurām pat apstarošanas laikā jāizskatās pievilcīgi", un par ikvienu, kura
"iedomājusies, tomēr,
ka viņai vajag vēl kaut ko citu
no šīs dzīves,
kā būt par trauku
īsta cilvēka sapņiem".
Kaut arī Ingas dzejoļi biežāk pievēršas sieviešu lomām un upuriem, viņas feminisma definīcija ir plaša:
"un māsas es šeit domāju plašākā nozīmē
tādā kurā iekļaujas
arī puišeļi, vīrieši, zēni" –
tā nav cīņa viena dzimuma, bet labākas, saudzīgākas pasaules vārdā. Tā ietver nožēlu un milzīgas skumjas par planētu – pakļautu, izmantotu, piesārņotu – ar vārgu cerību, ka "tu taču uz mani skaties".
Dzejniece daudzkārt atzīstas, ka iemīlēt "to, kas notiek pirms ausmas", ir grūts uzdevums, bet tik un tā aicina uz rīcību. Viņa atrod ticību bezcerībā, viņa tic tā, kā Elija ticēja – ka Dievs nav upe, bet gan avots un ka, pat ja debesis augšā apžēlotos un lietu pār zemi taisnību, tās nesagaida, ka cilvēki "noguļas atplestām acīm un kāri gaida taisnības rasu", bet gan meklē un rīkojas paši. Viņa vienīgi izsaka vēlēšanos, ka šo mācīšanos dzīvot vajadzētu mazliet saudzīgāku un pakāpeniskāku – meža biezoknī, kurā cilvēks vēl mācās staigāt un maldās, meklējot tēti, "sūnām ir jābūt mīkstām". Un tajā ir jābūt arī ēnai – profilaktiskai tumsai, kas vēlāk dzīvē "kļūs bērnam par patvērumu". Tomēr galvenais secinājums un vēlējums ir tāds kā pēdējā dzejolī "Nakts":
"lai jūsu dusmas uz mums
kuras kā uguntiņas
kas izved jūs cauri naktij"
Un vēl kā mierinājumu epiloga dzejolī "Pirms rītausmas" Inga tumšajās nakts debesīs iesviež sauju zvaigznīšu, bet es nevaru beigt domāt par to, cik bieži krājumā piesauktas mellenes – tumšās ogas, kas no melnajām debesīm sabirušas sūnās mums par cienastu.
5