Reisefieber

1

Visu dzīvi viņa bija rakstījusi ar zīmuli. Nekādi nevarēja pierast pie spalvām un pildspalvām. Viņai vajadzēja pārliecību, ka tas, kas taps (uz)rakstīts, nebūs nekas paliekošs, ka viņa varēs (ja gribēs) to vēl kādreiz labot vai mainīt.

Viņai laikam bija bail no tā, ko sarunās ar psihoterapeiti, kam viņa maksāja par to, lai ārste kādu stundu nedomātu pati par sevi, Astrīda mēdza patētiski dēvēt par „galējību”. Neviens cits vārds šajā svešajā valodā viņai negribēja nākt prātā.

Bet ne jau par rakstīšanu vien bija runa.

Viņa nekad nebija precējusies, lai arī trīs reizes bija pieņēmusi bildinājumu un tiešām to vēlējusies. Toties sešpadsmit gadu vecumā viņa bija aizmukusi no mājām. Aizmukusi no mātes. Pat ne aizmukusi — vienkārši neatgriezās no brīvdienām. Palika Anglijā. Mātei rakstīja vēstules ar dzēšgumijas pēdām. Ka viss ir labi un ka paliks ilgāk, lai labāk iemācītos valodu. Nesen viņa tās vēstules pārlasīja.

„Cik savādi,” viņa domāja. „Es toreiz biju tik pieaugusi un patstāvīga.”

Atceroties pati sevi pirms vairāk nekā četrdesmit pieciem gadiem, Astrīda juta, kā galvā viegli iesitas asinis. Iekšā kļuva silti. Viņa domāja par toreizējo sevi kā par kādu svešu cilvēku, kas viņai šķiet tik interesants un kas viņai patīk, un tieši tāpēc tagad jāsabīstas un jānokaunas.

Kāda gan es viņai liktos? Ko viņa man teiktu?

No snaudas viņu izrāva telefona zvans. No sākuma viņa vēl pusmiegā nesaprata, kas viņas dzīvoklī zvana. Nomierinājās tikai tad, kad izdzirdēja savu balsi:

„Te Astrīda Reisa. Manis pašlaik nav mājās. Atstāj, lūdzu, ziņu. Piezvanīšu, tiklīdz atgriezīšos”.

2

Danielu no miega uzcēla modinātājs. Viņš piecēlās piecas pāri septiņiem. Iztīrīja zobus. Uzvilka šortus, baltu t-kreklu, sporta kurpes un devās skriet pa parku. Kad viņš atgriezās, dzīvoklī vairs neviena nebija. Viņš iegāja dušā. Uzvilka džinsus, gaišzilu kreklu un spogulī nopētīja savas plikpaurības pirmās pazīmes. Kailie pusloki uz pieres un plānie mati pavisam noteikti nepiestāvēja raupjajai bārdai un biezajām lūpām. Viņš par to bija pilnīgi pārliecināts.

Viņš iztēlojās savu seju pēc kādiem desmit piecpadsmit gadiem. Bez neviena mata uz galvas, sirmu rugāju klātus vaigus un biezas sirmu uzacu skupsnas. Daniels savilka nopietnu izteiksmi, dziļi ievilka elpu, piepūta vaigus un ļāva lūpu kaktiņiem nošļukt lejup.

„Es izskatīšos pēc sava tēva,” viņš nodomāja, lai arī tēvu nekad nebija redzējis.

Izpūta gaisu. Kādu brīdi viņš ieinteresēti sevi vēroja, it kā vēlētos izlasīt lūpās, acīs un noslēpumainajā krunciņu tīklojumā iekodēto ierakstu, kurā saglabājies viss, kas noticis ar viņu šo trīsdesmit astoņu gadu laikā.

Pēkšņi viņš ievilka vaigus, pacēla acis augšup tā, ka vairs neredzēja pats sevi spogulī, un sašķobīja lūpas. Viņš sastindzināja seju šajā nervozajā, dīvainajā grimasē.

— Vai arī pēc mātes, — viņš skaļi noteica un devās uz virtuvi taisīt kafiju.

3

Dienas tapa aizvien īsākas, un, kad Astrīda Reisa ap pieciem pēcpusdienā nolipināja nost nikotīna plāksteri un aizsmēķēja cigareti, bija jau gandrīz tumšs. Viņa ievilka dūmu un juta, kā galva un viss ķermenis atslābst. Tad viņa pēkšņi nošķaudījās un sāka klepot. Aizsteidzās uz virtuvi, ielēja glāzē krāna ūdeni un izdzēra. Klepus lēkme mitējās. Astrīda izskaloja glāzi un nolika to žāvētājā. Atgriezās viesistabā, apsēdās dīvānā un lēnām atguvās. Viņa jutās daudz vairāk piekususi nekā pirms miega. Juta, ka miegs ir nogurdinājis viņas ķermeni, atņēmis rīta enerģiju.

Tikai tagad viņa attapās, ka nav ieslēgusi gaismu. Tumsā skatījās uz sarkano pulsējošo pulksteni video magnetofonā, kurā nekad neizdevās uzstādīt pareizu laiku. Tas kā vienmēr rādīja četras mirgojošas taisnstūra nulles.

Viņa atcerējās pēcpusdienas nemierīgo sapni. Tajā viņa gāja pa garu, tumšu gaiteni, kura galā atradās gaiša istabiņa. Viņa redzēja to gaismu kaut kur tālu priekšā un centās līdz tai nokļūt. Likās, it kā viņa naktī bristu pa pludmali. Kājas stiga smiltīs, kas klāja grīdu visā gaiteņa garumā, bet gaišais punkts tikpat kā nemaz nekļuva lielāks. Jo tuvāk viņa nāca, jo grūtāk bija iet, vēl lēnāk, nekā ceļa sākumā. Pēdējiem spēkiem viņa sasniedza gaiteņa galu un iegāja gaišajā telpā. Istabas vidū stāvēja neliels rakstāmgalds, uz tā kaut kādas fotogrāfijas, tām pāri no griestiem nokarājās spuldzīte. Viņa paņēma bildes un pacēla tuvāk gaismai. Sāka skatīties. Melnbaltajās fotogrāfijās bija kaut kādi sveši cilvēki — vīrietis un sieviete. Apskāvušies tie stāvēja uz meža fona, citā bildē rokās sadevušies stāvēja pie veca, kupraina folksvāgena (toreiz jau laikam nebija vecs). Viņa viņus pazina pēc mašīnas. Pēc tēva mīļā auto, pie kura darbodamies, viņš pavadīja garas stundas. Tie bija viņas vecāki.

Viņi izskatījās citādi (mātei bija īsi mati, tādi pusgari, bet tēvs bija bez brillēm, toties ar bārdu), un abi bija mīļi viens pret otru, bet tie tiešām bija viņi. Viņa skatījās uz šiem ļaudīm, it kā redzētu tos pirmo reizi dzīvē, bet nebija šaubu, ka tie bija viņas vecāki.

Astrīda strauji ieslēdza gaismu. Viesistaba nebija pārāk plaša, bet ar lielu logu. Viņai patika rūpēties, lai te vienmēr ir tīrs, kārtīgs, pat tagad.

„Tīrs. Tīrs kā viesnīcā,” atmiņā bija iespiedušies Spensera teiktie vārdi.

Viņai bija stunda laika, lai nomazgātos. Astrīda ieslēdza radio un iegāja vannas istabā.

4

Bija pagājis gads, kopš viņš vairs nestrādāja avīzē. Viņš iztika ar sīkiem tulkojumiem no angļu un zviedru valodām. Pēc štatu samazināšanas viņi ar Annu bija runājuši, ka tas ir labi un ka tik un tā viņš jau gribēja iet prom un rakstīt tikai savam priekam. Viņam jau bija līdz kaklam šī stāvvieta Nr.1017 pazemes autonovietnē, šī iekāpšana liftā C plkst. 7.55, izkāpšana otrajā stāvā, pusdienas pārtraukums pulksten divos. Darbs avīzes redakcijā viņam bija saplūdis vienā aiz garlaicības desmit gadu garumā izstieptā dienā. Viņš iedzēra malku kafijas. Saviebās un izņēma no krūzītes karotīti. Piemeta divus graudiņus cukura un atkal padzērās. Desmit gadu, ko var ietilpināt vienā dienā.

„Kā cilvēku zārkā,” viņš nodomāja. „Tikai kur es tikmēr biju?”

Pēdējā gada laikā viņš bieži sev uzdeva šo jautājumu. Sācis strādāt avīzē, viņš juta, ka ir dzīvs. Pabeidzis labas skolas, dabūjis labu diplomu. Šim darbam bija jākļūst par vēl vienu veiksmi, kas lieliski iederētos starp pārējām, kas jau bija atradušas vietu viņa CV. Dinamiska, pašpārliecināta cilvēka CV.

„Tik patstāvīgs, cik mana māte nepatstāvīga, tik pašpārliecināts, cik viņa — nedroša,” Daniels nodomāja. „Tikai kas bija pēc tam?”

Viņš apsēdās pie rakstāmgalda. Atvēra burtnīcu un sāka lasīt, ko bija sarakstījis iepriekšējā dienā. Salūzušais dators mētājās uz grīdas; Daniels jau nedēļu grasījās to aizvest salabot. Paskatījās pulkstenī — piecas pāri deviņiem. Ieslēdza radio. Sievietes balss vēstīja par aizturēšanu: šodien, 9.30 pēc Eiropas laika, aizturēts vācu baseina tehniķis, kura uzvārds līdz šim netiek atklāts. Viņš tiek turēts aizdomās par tīšu sešgadīga zēna un desmitgadīgas meitenītes slepkavību. Astoņi citi bērni smagā stāvoklī ievietoti slimnīcā. Aizdomās turētais nodarījumā neatzīstas. Tomēr policija uzskata, ka tieši viņš vainojams apmēram divdesmit piecu žilešu asmeņu piestiprināšanā baseina jaunajam slidkalniņam, pa kuru šļūcot, nāvīgi ievainoti divi bērni.

Danielam sažņaudzās kuņģis, viņš nolika burtnīcu malā. Turpināja klausīties žurnālistē, kura tikko bija ieradusies notikuma vietā: “Baseins sarkans no cilvēku asinīm. Tā ir bezjēdzīgas nežēlības liecība, kas ilgi paliks mums atmiņā!” viņa kliedza mikrofonā. Pēc tam viedokli izteica pazīstams psihologs. Vīrišķā, profesionālā balsī viņš atbildēja uz jautājumu: „Kādam ir jābūt cilvēkam, kurš spēj aukstasinīgi pastrādāt tādu noziegumu?”

— Tas, bez šaubām, ir cilvēks ar nopietniem psihes traucējumiem. Kāds, kuru, iespējams, bērnībā atstūmuši...

Daniels aizdomājās un vairs neklausījās. Viņa domas gāja tālāk savu ceļu.

Kad ziņas bija izskanējušas, viņš izslēdza radio, kurš tobrīd sāka raidīt jaunu, vēl veselīgāku brokastu pārslu reklāmu. Pasniedzās pēc telefona. Viņš gribēja parunāties ar Annu par to, ko tikko dzirdējis. Uzgrieza numuru, bet signāls rādīja aizņemtu. Viņš nolika klausuli malā un mēģināja vēlreiz izlasīt iepriekšējā dienā rakstīto. Daniels juta, ka noskaišas pats uz sevi. Katrs teikums šķita atrauts, neiederīgs visā pārējā, bez jēgas, pārāk garš vai pārāk īss. Dialogi samāksloti, bez nobeiguma, varoņi pilnīgi bez dzīvības. Kopumā vārgi, sižeta vietā tukšums.

„Kā es varu rakstīt par sievietēm, ja es viņas nesaprotu?” — viņš izrāva no burtnīcas desmit lapas, saņurcīja un pāri galvai atmuguriski meta papīrgrozā, kas atradās otrā istabas galā. Netrāpīja, piecēlās, pacēla papīra ņurskuli un iemeta kurvī.

Viņš iedomājās pirmo mīlestības vēstuli, kādu bija rakstījis, un pie sevis nosmaidīja. Viņš taču bija melojis jau pirmajā teikumā, kas bija iešāvies prātā pa ceļam no skolas. Kā tur bija? Laikam tā: „Neizlikšos, ka rakstu Tev pirmo reizi — papīrgrozā zem galda guļ desmit nepabeigtu mīlestības vēstuļu.”

Danielu līdz bezspēkam kaitināja apziņa, ka viņš raksta par cilvēkiem, kas viņu būtībā nemaz neinteresē. Viņam nerūp viņu sapņi, stresi, bailes; viņš necenšas tos saprast. Viņš piespiež sevi par to visu domāt, bet laikam gan tikai tādēļ, lai uzrakstītu to nolāpīto grāmatu. Vakar Anna viņam bija teikusi, ka viņš nemāk sarunāties. Ka viņš tikai atbild uz jautājumiem, bet neprot tos uzdot. Viņa pirmā doma bija, ka tā nav slikta doma, noderēs, un, tiklīdz Anna izgāja no istabas, viņš to pierakstīja blociņā.

Daniels pavadīja cauras dienas pie rakstāmgalda, juzdamies kā cietumā, kur viņu ielenc neredzami apsargi. Visi— Anna, Annas vecāki, Annas paziņas un laikam vēl vairāk viņa paziņas — ar sajūsmu bija uztvēruši domu, ka Daniels grib rakstīt grāmatu. Kā sokas? Kā iet uz priekšu, vecīt? Spieda Danielam roku dīvainas solidaritātes žestā, saprotoši klapēja pa plecu, vēlēja veiksmes. Gadījās pat, ka jautāja, par ko tā būs. Lai neturpinātu sarunu, kas viņam uzdzina tādu nelabumu, ka nosvīda piere, viņš bija izdomājis likt lietā terminu „mūsdienu stāsts”. Par laimi, nevienam vēl nebija pieticis intereses vai drosmes, lai mēģinātu noskaidrot, ko tas īsti nozīmē.

Un pats viņš no rīta līdz vakaram lielu daļu laika pavadīja, iztēlojoties panākumus, kādus piedzīvos viņa grāmata. Recenzijas, balvas, intervijas, oficiālas uzstāšanās visās viņam zināmajās valodās. Viņš kaunējās par savām fantāzijām un vēl nevienam nebija par tām stāstījis. Turklāt sāka šķist, ka viņam galvā tajā pašā laikā top cits, paralēls stāsts. Literārā ziņā varbūt ne tik vērtīgs kā „mūsdienu stāsts”, toties viņam pašam daudz aizraujošāks un iedvesmojošāks. Par to, kā viņš ar katru dienu vairāk kļūst par Kādu (līdz tam viņš bija kāds). Iepazīst cilvēku pasauli, kuru kritiski attēlo savā grāmatā. To cilvēku pasauli, kam viss ir izdevies un kur viņš arī kādu brīdi bija viesojies. Pilnīgi noteikti, ka pārāk īsu brīdi, lai viņi to atcerētos. Viņš savukārt atcerējās dažus no tiem, bet viņi Danielu gan ne. Danielam tas šķita pat dabiski, jo viņš kopš tā laika nebija izdarījis neko tādu, lai viņu būtu iemesls atcerēties.

5

Astrīdai bija lielas krūtis. Viņa tās pašlaik aplūkoja, stāvot vannas istabā pie spoguļa. Nolēma vilkt pelēko kleitu ar dekoltē un augstpapēžu kurpes. Krāsojās lēnām un rūpīgi.

Sataisījusies viņa uzvilka mēteli. Pirms iziet, vēl pēdējo reizi paskatījās priekšnama spogulī. Mati, iekrāsoti tumši blondā krāsā un sasprausti mezglā pie pakauša, neuzkrītoši gaišzili auskariņi viņas acu krāsā, dzeltena šallīte ap kaklu. Lūpas viņa nekad nekrāsoja. Viņa gribēja, lai viņš viņu atceras tieši tādu.

Viņa vēl uz mirkli ieskrēja tualetē, tad vannas istabā, lai nomazgātu rokas. Izsteidzās no dzīvokļa, jo baidījās nokavēt. Liftā attapās, ka rokas aizvien ir slapjas, un noslaucīja tās mētelī.

Metro bija patukšs. Viņa varēja apsēsties kādā no brīvajām vietām, bet nejutās nogurusi, tāpēc palika stāvot. Braucot Astrīda bieži mēdza skatīties uz cilvēkiem, un viņai patika iztēloties, kā, neviena nepamanīta, viņa pamet savu miesu, sevi, savas problēmas vagona vidū, uz kāda no krēsliem — lai brauc tālāk vienas pašas (vai, ja kāds vēlas, var tās savākt pavisam). Viņai vairs negribas par to visu neko dzirdēt! Bet pati pēc laiciņa izkāpj tuvākajā stacijā kā vīrietis ar elegantu riteņotu čemodānu vienā un lidmašīnas biļeti — otrā rokā. Viņu gaida garš lidojums, business class, darījumu brauciens, tikšanās ar mīļāko pieczvaigžņu viesnīcā.

Vai arī tā sieviete ar iepirkumu maisiņiem. Viņa noteikti steidzas uz mājām, lai varētu palaist mājās auklīti. Pēc tam uztaisīs vakariņas trim bērniem, palasīs viņiem mazliet priekšā, tad piezvanīs mātei, lai pajautātu, kā jūtas tēvs. Vai arī tas slaidais, garais jauneklis? Mazliet līdzīgs Danielam. Kur gan viņš dodas? Uz kino, pie draugiem, pie mīļotās? Vai varbūt atgriežas mājās pie mammas, kas tur viena pati gaida?

Bet šodien pa dienu viņas domas vēl kavējās pie viņas pašas. Viņa prātoja, kāds būs šis vakars. Ko viņa Spenseram sacīs? Ko vajadzētu viņam sacīt? Jā, viņa pateiks visu. Paskaidros, kādēļ pēdējā laikā vairs negribēja ar viņu satikties. Un ka viņi vairs nesatiksies.

Astrīda bija astoņus gadus jaunāka par Spenseru un savus desmit centimetrus garāka. Viņi iepazinās pirms sešiem gadiem universitātē, kur Spensers bija profesors, bet viņa — viena no vecākajām studentēm grupā. Visu mūžu viņa bija gribējusi studēt vēsturi, bet tikai pēc aiziešanas no darba atrada tam laiku. Agrāk viņa nemaz nenojauta, ka tik daudz vecāka gadagājuma ļaužu studē. Studenti pensionāri vienmēr ieradās laikā, lekciju laikā nesarunājās, un viņiem vienmēr bija ļoti kārtīgi pieraksti, viņi allaž bija priekšzīmīgi sagatavojušies, un, kas viņu mazliet izbrīnīja, viņi nekad nedeva eksāmenos špikot. Vājākas dzirdes un redzes dēļ vairums no viņiem sēdēja priekšējos solos. Starpbrīžu laikā viņi uzdeva neskaitāmus jautājumus profesoriem. Nereti gadījās, ka viņi kādu vēsturisku, lekcijās apspriestu faktu atcerējās citādi un tad nu gribēja to noskaidrot. Astrīda nesaprata, kam viņiem tās labās atzīmes un diplomi. Varbūt viņi cer, ka tie noderēs nākotnē, ka tiks novērtēti nākamajā dzīvē? Īsi sakot, universitāte Astrīdai neiepatikās. Lekcijās viņai bija garlaicīgi, franču valodā pierakstīt bija apgrūtinoši, bet veco teicamnieku kompānija stipri krita uz nerviem.

Pēc kāda laika viņai iepatikās iespēja neiet uz dažām lekcijām. Viņa atkal jutās mazliet kā skolā — gāja uz kafejnīcu (vienmēr vienu un to pašu, pārsimt metru no universitātes, negribēja, lai kāds viņu pamana), skatījās uz cilvēkiem, lasīja avīzi un pīpēja. Viņu uzjautrināja doma, ka viņa dara kaut ko tādu, ko nevajadzētu darīt, un ka neviens no kafejnīcā sēdošajiem cilvēkiem, skatoties uz šo (paveco) sievieti, neiedomātos, ka viņa ir studente, kas nobastojusi lekciju. Vienlaikus viņa apzinājās arī situācijas absurdumu — viņa taču bija pieteikusies studijām, lai nesēdētu viena, lai viņai būtu, kurp iet.

Tā nu viņa sēdēja pie galdiņa tajā pašā kafejnīcā, kur vienmēr, un dzēra kafiju. Viņa nebija aizgājusi uz jaunāko laiku vēstures lekciju. Aiz loga: vējš, lapas trūdošās krāsās, mēteļi, lietussargi; viņai nepatika rudens. Lēnām kļuva silti. Viņa pielaboja meikapu un pameta skatu mazā spogulītī pie bāra, vai nav redzami atauguši sirmie mati.

Astrīda juta, ka viņu kāds vēro. Pagriezās, bet vīrietis žigli novērsa skatienu. Tas bija Spensers — jaunāko laiku vēstures profesors.

— Jums nepatīk manas lekcijas? — viņš pēc brīža jautāja.

Tā viņi iepazinās. Brīdi parunāja — laikam jau neko svarīgu. Pēc nedēļas satikās jaunāko laiku vēstures lekcijā. Spensers vispirms piedāvāja Astrīdai pāriet uz „tu”, pēc tam — aiziet uz kino, noskatīties vienu no vecajām filmām, ko latīņu kvartāla kino nemitīgi griež uz riņķi.

6

Luīze nolēma nedoties pie Astrīdas tūdaļ pēc atbraukšanas. Viņa nolēma pirmo nedēļu vispār nevienu nesatikt un juta, ka šeit, bez vīra un bērniem, ir atguvusi agrāko vieglumu. Vizīte pie pusmāsas, ar ko viņa tik sen nebija runājusi, varētu sabojāt visu noskaņojumu. Viņa pat bija Astrīdai zvanījusi pirms izbraukšanas no Stokholmas, bet neviens nepacēla klausuli, un viņa neatstāja ziņojumu automātiskajā atbildētājā.

Luīze labi jutās šajā pilsētā. Tā balva, mēneša stipendija, bija nākusi tik pēkšņi, ka sākumā bija grūti tai noticēt. Viņai ātri iepatikās maigā ziema — bez sniega un bez lieliem mīnusiem. Viņa devās garās pastaigās, iepazina ik dienas jaunus rajonus, nedaudz ielūkojās muzejos (vairāk pienākuma sajūtas nekā iekšējas nepieciešamības vadīta). No pansijas istabas bija skaists skats uz pilsētas centru. Viņai patika skatīties pa logu, īpaši vakaros: ielas bija ļaužu pilnas, mirdzēja izkārtnes un neona reklāmas, turpat iepretī dzīvojamajos namos spīdēja gaismas, un, ja uzlika brilles, varēja pat saredzēt cilvēkus, kas vakariņo, skatās televizoru vai vienkārši bez redzama mērķa staigā pa dzīvokli, bieži vien ar telefonu pie auss. Viņi jau arī Luīzi noteikti varēja redzēt. Viņa to paturēja prātā, tāpēc pie loga pastāvēja tikai brītiņu, lai neviens nedomātu, ka viņa kādu novēro.

Luīzi nekad nepameta laika izjūta, bet pa šo nedēļu tā it kā mazliet pieklusa. Viņa gan aizvien bija allaž punktuāla, cēlās parasti septiņos trīsdesmit un vienmēr ieradās laikā uz brokastīm.

Te viņai arī nerādījās murgi. Tie viena veida sapņi, kuri Luīzei bija jau kopš bērnības, kopš viņa sevi atcerējās. Sākās ar to, ka viņa skatās pulkstenī un saprot, ka ir nokavējusies. Un ne jau piecas, desmit minūtes, bet tā patiešām nopietni, par stundu vai vairāk! Tad viņai vajadzēja skriet, skriet, cik ātri vien kājas nes. Uz tikšanos, uz darbu, paņemt bērnu no bērnudārza vai arī uz vilcienu, vai lidmašīnu ar biļeti sažņaugtā rokā (un viņa allaž joņoja, apkrāvusies ar visādām somām, čemodāniem un citām nevajadzīgām lietām, kas ar katru mīļu brīdi viņu arvien vairāk un vairāk aizkavēja). Viņa steidzās, kaut arī jau bija par vēlu. Varētu taču mest mieru un doties mājup, samierināties ar notikušo, bet sapnī viņa nebija līdz galam viņa pati. Nerīkojās loģiski vai drīzāk — domāja, ka rīkojas gan loģiski, taču saskaņā ar kādu nomodā nesaprotamu loģiku.

Tā notika gandrīz katru nakti, taču viņai aizvien nebija izdevies pie tā pierast. Reiz viņa sapņoja, ka bija tik ļoti nokavējusies, ka — lai taupītu laiku — viņa vis neskrēja piecus stāvus lejā pa kāpnēm, bet metās ārā pa balkonu.

 Visvairāk Luīze baidījās no sapņa, kurā, kā allaž šausmīgi nokavējusies, viņa steidzas uz visām pusēm vienlaikus. Viņa pilnīgi apmaldījusies skrēja klāt svešiem cilvēkiem ielās, nezināja pat, kas viņai jājautā, nezināja, kur un kas viņu gaida. Garāmgājēji novērsās un klusēdami gāja tālāk. Viņa tikai skrēja — bez jēgas un bez mērķa. Ar pulksteni uz rokas, no kura viņa gandrīz vairs nenolaida acu, it kā tieši pulkstenis varētu viņu izglābt, atgādināt to, ko bija aizmirsusi. Juta, kā viņai sametas sirds, bet galvā skanēja vārdi, ko viņai tika bieži skandējuši bērnībā: „Kavējoties tu parādi, ka necieni pārējos.”

Par laimi, tagad jau nedēļu nerādījās murgi, viņa vispār neredzēja sapņus. Aizmigšana un pamošanās tagad šķita līdzīga kontaktdakšas izraušanai un iespraušanai atpakaļ rozetē. No rītiem viņa bija atpūtusies un enerģiska. Šodien viņa bija nolēmusi piezvanīt Astrīdai. Zvanīja pāris reižu. Un atkal, tāpat kā pirms nedēļas, ieslēdzās automātiskais atbildētājs, bet viņa neatstāja ziņu. Luīzei bija Astrīdas vecā adrese, kur viņa bija dzīvojusi līdz Daniela aizbraukšanai. Pēc tam, kā Luīze bija dzirdējusi, Astrīda to dzīvokli izīrējusi, bet pati pārcēlusies uz mazāku. Neskatoties uz to, Luīze nolēma doties uz veco dzīvokli. Ies kājām, pastaigāsies un varbūt pie viena kaut ko uzzinās.

Bija svētdiena. Nedēļa pirms svētkiem. Luīze gāja lēnām, apstājoties gandrīz pie katra izdekorētā skatloga ar eglītēm, mazītiņiem cilvēciņiem, skaisti iesaiņotām dāvanām. Viņai nepatika visa šī svētku grabuļu atmosfēra, tā atgādināja bezgaumīgu ģimenes kino. Bet tik un tā viņa klimta no skatloga pie skatloga, vēroja savu atspulgu un pilnīgi nopietni sāka domāt, ka šogad svētkus pavadīs bez ģimenes.

7

Luīze nobrīnījās, ieraugot uz sava mēteļa baltas, slapjas pārsliņas. Viņa nemaz nebija ievērosi, ka sācis snigt pirmais sniegs. Viņa tikai vēlējās pēc iespējas ātrāk nokļūt Astrīdas vecajā dzīvoklī. Varbūt izdosies kaut ko uzzināt? Luīze pēkšņi juta, ka gribētu svētkus pavadīt kopā ar viņu.

Atrada īsto māju. Iegāja iekšā, viegli paklupdama pār augsto slieksni, un apstājās pie domofona. Nevilšus paskatījās pulkstenī, bet šoreiz viņa nebija ne par agru, ne par vēlu, un pat ne precīzi laikā. Viņa nospieda pogu ar ciparu 5. Ko lai tālāk saka? Diez, kas atbildēs? Viņa nemaz nebija sagatavojusies šim brīdim un mirkli svārstījās, vai nemukt prom, kamēr vēl var. Sīka sniegpārsla iekrita kreisajā acī.

Durvis atvērās pašas, neviens neko nejautāja. Viņa noslaucīja zābakus lupatā pie sliekšņa. Jā, dzīvokļa numurs 5, bet kurā stāvā tas bija? Lifta nebija, Luīze kāpa pa kāpnēm, notraušot no mēteļa sniega kristāliņus. Acs asaroja, viņa noņēma brilles.

Viņa ieraudzīja otrajā stāvā atvērtas durvis, uz sliekšņa stāvēja jauns vīrietis. Luīze viņu redzēja visai miglaini. Vai tas nav Daniels? Viņa tik sen viņu nebija redzējusi. Luīze attapās, ka brilles aizvien tur rokā. Viņa tās uzlika un skaidri ieraudzīja durvīs stāvošo vīrieti. Sasveicinājās.

— Es esmu Astrīdas māsa. Astrīdas Reisas. Vai šis ir viņas dzīvoklis?

— Jā. Lūdzu, — vīrietis pakāpās malā no durvīm un ielaida Luīzi iekšā. Viņa iegāja šaurā priekštelpā. Apstājās pie drēbju pakaramā. Atpogāja mēteli, bet, tā kā netika piedāvāts to novilkt un pakarināt, viņa nolēma to atstāt mugurā, noņēma un iebāza kabatā tikai cepuri. Viņa aplūkoja dzīvokli. Viss bija skaisti iekārtots un tīrs. Kumodi viņa atcerējās vēl no bērnības. Jaunais vīrietis patiesībā izrādījās puika, viņam nebija daudz vairāk par deviņpadsmit gadiem. Garš, lokainiem matiem. Tagad viņš apstājās viņai blakus un vaicājoši skatījās.

— Labdien. Piedodiet, ka es neko nepaskaidroju, — viņa teica. — Tas ir tās acs dēļ, aizvien vēl asaro.

Luīze pēkšņi apjauta, ka jau nedēļu nav ilgāku brīdi runājusi ar kādu zem četrām acīm.

— Varbūt vēlaties kabatlakatiņu? — viņš pavaicāja.

— Nē, paldies. Man tepat kaut kur somiņā jābūt. Tā apjuku, ka nemaz nepateicu, kā mani sauc. Mani sauc Luīze. L.U.Ī.Z.E. Mēs ar Astrīdu esam pusmāsas, bet ļoti sen neesam tikušās. Tādēļ man nav viņas jaunās adreses, — rakņādamās somiņā, viņa iegāja viesistabā, bet zēns ar rokas kustību aicināja apsēsties dīvānā.

Dīvāns bija asinssarkanā krāsā un izrādījās ļoti ērts.

— Varbūt iedzersiet tēju? — jauneklis piedāvāja.

— Nē, pateicos. Es tikai uz brīdi. Gāju garām un nolēmu iegriezties, — viņa teica un sāka meklēt salvetīti mēteļa kabatās.

— Es nebraucu te pie Astrīdas. Dabūju balvu, mēneša stipendiju un divas istabas pansijā, ieskaitot brokastis... — Luīze īsti nezināja, kādēļ to visu stāsta. — Bet Astrīdu neesmu redzējusi jau kādus desmit gadus. Mēs bijām kā draudzenes, bet pamatīgi sastrīdējāmies. Ziniet, kā tas mēdz būt. Pēc tam jau salabām, pāris reižu parunājāmies pa telefonu, bet nebija jau vairs tāpat. Reizēm es to ļoti nožēloju.

Jaunais cilvēks izskatījās samulsis, un Luīze uzreiz sajuta nožēlu, ka runājusi te par visādām privātām lietām, kam ar viņu nav nekā kopīga. Viņa nekad nemēdza pārlieku daudz runāt, un viņu tracināja cilvēki, kas nevarēja vien beigt pļāpāt. It kā baidītos, ka, ja (dies’ pasarg!) uz brīdi apklusīs, viņiem tiks nogriezts skābeklis un citi par viņiem acumirklī aizmirsīs. Tā, it kā viņi pastāvētu tikai vārdos. Bet atvainoties, ka parasti viņa tik daudz nerunā, tagad arī nebija īsti vietā. Viņš varētu būt viņas dēls vai drīzāk — Luīze varētu būt viņa māte, un neies jau te viņa priekšā taisnoties.

— Jā, un vispār, kāda viņa tagad ir? — viņai paspruka jautājums.

— Kas? — viņš pārvaicāja tādā tonī, ka Luīzei šķita — viņš vispār nav klausījies, ko viņa stāsta.

— Nu, Astrīda, — viņa teica, nepaskatoties uz zēnu un aizvien meklējot kabatlakatiņus, jo nupat sāka asarot arī otra acs. „Varbūt tas vispār nav sniegs, bet gan kaut kāda nolāpīta alerģija vai plakstiņu iekaisums?” viņa nodomāja.

— Reisas kundzes vairs nav, — viņš nedrošā balsī sacīja.

— Kā? Kas notika? — viņai sāka dauzīties sirds. — Vai drīkstu šeit uzsmēķēt?

— Protams, — viņš atbildēja un atnesa no virtuves pelnutrauku.

Luīze beidzot atrada nedaudz palietotu kabatlakatiņu bikšu kabatā un tagad pārmaiņus spieda to pie vienas un pie otras acs.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.