Reiz Lokālās komunikācijas zinātņu universitātes Ārbūtņu nodaļas studentam bija jānolasa referāts. Stājoties auditorijas priekšā, viņš izdzirdēja pasniedzēja balsi:
"Ceru, atkal pasaciņas mums nelasīsiet," smīnēja vecais mācību spēks, jo viņam likās, ka jauneklis vienmēr kaut ko izgudro pats no sevis, nevis smeļ no kārtīgiem zinātniskajiem avotiem. "Un kāpēc jūs ar tukšām rokām? Kur pauerpoints?" uztraucās sirmais lektors.
"Šoreiz lasīšu no galvas," atteica students un iesāka referēt. "Nu, tā! Mana referāta nosaukums ir "Mīti un realitāte jeb summārs ārbūtņu tipoloģijas raksturojums ar historiogrāfisku atskatu civilizācijas evolūcijā".
Ļaudis mīl ticēt ārbūtņu jeb citplanētiešu eksistencei un pareizi dara, tomēr ne vienmēr viņu priekšstati atbilst realitātei. Smadzeņu skalotāji, Holivudas dārgo galu ieskaitot, ir krietni pastrādājuši, jaucot tautai prātu – pretīgi monstri, asnadži ar subfertiliem locekļiem, gļotas uz visām pusēm un tādā garā, nu, jūs, jau saprotat. Kaut gan neliela daļa patiesības tur ir. Ārbūtnes savā pirmatnējā izskatā nevar būt līdzīgas cilvēkiem, jo tas nozīmētu, ka viņi ir tādā pašā attīstības stadijā kā mēs. Šādā gadījumā viņi neprastu nokļūt uz Zemes, jo arī mums nekur tālu tikt nav izdevies. Tādēļ minēt jēdzienu "ārpuszemes civilizācija" ir ārkārtīgi nekorekti. Civilizācija ir tikai šeit. Citur vienmēr ir kaut kas cits. Piemēram, kantinobranovelle, kur atrodas pavisam citādas konfigurācijas jēdzieni un morfoloģiskās izpausmes. Sniegšu īsu historiogrāfisko atskatu.
Cilvēks ne vienmēr izskatījās tā kā tagad. Hiperborejas periodā mēs bijām divdzimumu būtnes un līdzinājāmies ar ūdeni un gaisu piepūstiem maisiem. Lemūriskajā laikmetā ķermenis ieguva lielāku blīvumu, tas bija ar īsu rumpi, bet galvai gandrīz pilnīgi trūka augšējās daļas. Atlantiskajā laikmetā cilvēka smadzenēm vēl nebija pieres daivu, un tikai tā noslēguma fāzē miesa sāka atgādināt Āriskā perioda ķermeni. Tad arī praktiski izzuda gaišredzība, bet ievērojami pieauga lietišķais prāts un sabrieda ego. Attīstoties garīgajam kodolam, mainās arī materiālais ietvars. Tādēļ pašas augstākās attīstības pakāpes ārbūtnes var iztikt bez fiziskā ķermeņa un pat bez virtuālā, kā arī bez akustiskiem un aromātiskiem efektiem.
Mazliet par mītiem. Plaši izplatītie nostāsti par cilvēku nolaupīšanu ir pilnīgas blēņas. Cilvēki ārbūtnēm vispār nav vajadzīgi, viņi ņem tikai šeit asimilētos citplanētiešus, kuri laikā nesniedz atskaites par padarīto. Smieklīgi un reizē traģiski, ja kādai uz Zemes dzīvojošai ārbūtnei šķiet, ka viņš ir parasts cilvēks, kuru sagrābuši svešie. Tie nav svešie, tie ir savējie, dažam vienkārši ir piemirsušās viņa īstenās saknes. Jā, citplanētieši mēdz aizmirst par savu misiju, par veicamo uzdevumu uz Zemes, neatceras vairs dzimtās mājas, jo bieži vien ieslīgst cilvēciskā rutīnā. Apprecas, iejūdzas naudīgā robā, pievēršas sportam, bakhanālijām visādām un tamlīdzīgi. Loģiski, pēc tam atmiņa sāk klibot.
Kāds vārds jāmin arī par ārbūtņu transportu jeb tā saucamajiem lidojošajiem šķīvīšiem. Jā, tādi pastāv, taču ar tiem pārvietojas tikai zemāk attīstītās ārbūtnes. Tādas, kas ir vismaz 25495 reizes augstākā līmenī nekā mēs. Pārsvarā tie ir citu planētu studenti, nabadzīgi tūristi vai, sliktākajā gadījumā, atsaldēti huligāni. Tomēr ļoti jābaidās no viņiem nav – studējošā jaunatne vāc materiālus saviem kursa darbiem dabaszinātnēs un kultūras nozarēs. Viņu darbošanos stingri uzrauga attiecīgā izglītības iestāde. Tūristi uz zemes nekad nenolaižas, viņiem pietiek ar panorāmu no augšas. Un kamdēļ gan būtu jāriskē, ja tehnoloģijas ļauj aplūkot pilnīgi visu no visiem rakursiem – vien attālums nedrīkst būt mazāks par 30 km. Viņi var ieraudzīt pat zem jūsu gultas paripojušu monētu, ja vien tā izraisa viņos interesi. Un tie, kā jau teicu, ir nabadzīgie tūristi, kas nevar atļauties smalkāku un jaudīgāku aprīkojumu. Vienīgie, kas var savārīt ziepes, ir huligāni, taču viņiem ārkārtīgi reti izdodas pasprukt garām citu, augstāk attīstītu citplanētiešu uzstādītajam drošības tīklam. Ārbūtnes, kuras saprot Zemes un tās iedzīvotāju sistēmisko nozīmi kosmosa bezgalīgajā iekārtojumā, mūs aizstāv.
Runājot par ārbūtņu tipoloģiju, visiem zināms, ka izveidot sakarīgu klasifikāciju vēl nevienam nav izdevies. Tomēr tās var sarindot atbilstoši mums saprotamām izpausmes formām: minerālās, miesiskās – ar asinsrites vai tai līdzīgu sistēmu –, gāzveida, hologrāfiskās un semantiskās. Semantiskās būtnes dažkārt tiek dēvētas arī par semiotiskajām vai simboliskajām. Atsevišķiem pētniekiem labpaticies dot nosaukumu "punktveida" vai "dažādpunktveida" būtnes. Hologrāfiskie jeb virtuālie citplanētieši ir vienīgie, kuri var transformēt savu veidolu, tai skaitā spēj izskatīties pēc cilvēka. Taču tikai pa gabalu. Precīzāk, lielu gabalu. Ir nepieciešama ārkārtīgi jaudīga psihoenerģētiskā struktūra, lai pieklājīga forma saglabātos necaurspīdīga ilgāk par piecām minūtēm. Tādi eksemplāri realitātē ir liels retums, vai, pareizāk sakot, Zemi šāda tipa būtnes praktiski neapmeklē. Viņām te vienkārši nav ko darīt. Un, starp citu, virtuālos par citplanētiešiem tā īsti nemaz nevar saukt, jo viņi nevienu konkrētu planētu neapdzīvo, bet gan nepārtraukti defilē starp galaktikām un melnajiem caurumiem. Savukārt semantiskās ir pašas augstākās pakāpes ārbūtnes, kuras mierīgi var iztikt bez materializācijas un virtualizācijas. Tajā pašā laikā semantisko būtņu enerģētika ir visspēcīgākā, tās viegli var ietekmēt jebkuru materiālās pasaules parādību, un to mūža ilgums ir bezgalīgs, ja vien tās pašas neizlemj sevi izdzēst. Simboliskās ārbūtnes spēj iemiesoties cilvēka ķermenī un vadīt to, taču tās nedrīkst okupēt jau dzīvu cilvēku. To, kā visiem zināms, aizliedz Visuma ētikas kodekss. Pārkāpuma gadījumā notiek būtnes piespiedu izdzēšana. Vispār jebkurš citplanētietis cilvēka ķermenī drīkst nokļūt tikai piedzimstot šeit uz vietas, vispārējā kārtībā. Un viņi šiem noteikumiem labprāt pakļaujas. Ne jau velti iedzīvotāju skaits pasaulē ar katru gadu strauji pieaug.
Nobeigumā gribu tikai piebilst, ka citplanētieši, protams, zina, kā uzmeistarot mākslīgas cilvēkveidīgas būtnes, tā saucamos biorobotus, taču viņi to nedara. Priekš kam viņiem? Parasti viņi veido jaukus un mīļus mājdzīvniekus, kuri dzīvo ilgi un laimīgi."
0