Publicitātes foto
 
Māksla
27.08.2021

Redzēt neredzamo

Komentē
0

Par izstādi "Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki" mākslas centrā "Zuzeum".

Mans skatiens slīd pa karti, meklējot nosaukumus, kas ir izstādes "Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki" dalībnieku dzīves un darba vietas: Ņūdeli, Vadodara, Mumbaja, Koči, Tiruvanatapurama Indostānas pussalas pašā dienvidu galā, Čenaja austrumu piekrastē... (Parīzes un Ņujorkas pieminējumi ir kā izņēmumi.) Trīsdesmit mākslinieki, tostarp dažas mākslinieces, šķiet niecīgs piliens, salīdzinot ar Indijas iedzīvotāju skaitu, kas pārsniedz vienu miljardu. Turklāt jāņem vērā, ka visi "glezniecības, grafikas un tēlniecības darbi" nāk no Zuzānu kolekcijas [1], tātad to atlasi kādā laika posmā vadījušas mums nezināmas kolekcionāru vēlmes. Domāju, ka Indijas mūsdienu mākslas ainas kaut vai daļēja reprezentācija nevarēja būt darbu izvēles fokusā. Tomēr izstādes konceptuālais mērķis ir gana augsts – ja arī ne mākslas norišu atspoguļojums, tad noteikts skatījums uz Indiju. Vai to ir iespējams īstenot?

Rakstot šīs rindas, ienāca prātā, ka Lūisa Kerola "Snarka medības" izlasāmas arī kā parodija par līdzīgām, līdz galam neīstenotām britu koloniālajām ambīcijām. Protams, britu impērija pastāvēja gana ilgi, taču vēstures kopainā tā šķiet vien neizdevies mēģinājums, līdzīgi kā neveiksmīgās ASV un Padomju Savienības invāzijas 21. un 20. gadsimta Afganistānā. Pašreizējie notikumi Afganistānā, kas sievietes padara par konservatīvā, reliģiski patriarhālā režīma ķīlniecēm, ir fons, kuru, pārdomājot izstādi, nevar neņemt vērā. (Indija – Pakistāna – Afganistāna: politiski ģeogrāfiskā saistība ir gana tieša...) Kad, piemēram, mēs varētu skatīt Afganistānas mākslas izstādi, kuras anotācijā būtu minētas arī mākslinieces ar piebildi "strādā un dzīvo Kabulā"?

Taču atgriezīsimies pie izstādes konceptuālā risinājuma – tam ir spēcīgi instrumenti. Vispirms jau Tanzānijā dzimušais kurators Šahīns Merali (starp citu, viņa ģimene – kā varam izlasīt angļu "Vikipēdijas" rakstā – 20. gadsimta sākumā nonāca Āfrikā, pateicoties britu koloniālajai darbaspēka politikai) ar iztēli rosinošo izstādes nosaukumu un mākslas darbu grupējumu četrās telpiski (politiski?) poētiskās grupās: "Ieloce", "Aplis", "Savērpums" un "Pagrieziens", ko daļēji pastiprina izstādes arhitektes Evelīnas Ozolas iekārtojums. Taču iespaida ziņā nozīmīgākās ir ekspozīcijā iekļautās franču režisores Natašas de Betakas filmas, aptuveni pusstundu un stundu garās "2183 dienas" un "Runājošais koks". Abiem dokumentālajiem kinodarbiem izvēlēti ārkārtēji stāsti – labprātīgas badošanās ceļā mirstošs cilvēks un vairākus gadus pie koka pieķēdēts, prātu zaudējis kamieļu dzinējs. Filmas nav skaidrojošas, tā vietā skatītājā tiek radīta kāda noskaņa, reizē atstājot viņu nenoteiktībā – mākslinieces skatījums ir atsvešinājis vai tuvinājis kādam Indijas dzīves fragmentam? (Šī nenoteiktības sajūta man īpaši pastiprinājās, kad vēroju izkaltētās un saplaisājušās zemes kadrus, kamēr aiz loga Augšzemes laukos augusta lietus pārpilnībā viss lekni zaļoja un auga.)

Filmas, ko esmu noskatījies internetā – kā droši vien vairums apmeklētāju – jau pēc izstādes aplūkošanas, gan raisa pārdomas par iepriekš redzēto. Tātad, tā varētu kāds iebilst, tās tiešā veidā neietekmē izstādīto mākslas darbu uztveri. Tomēr māksla prasa ne tikai "neieinteresētu vērojumu", bet arī saprašanu un afektīvu līdzdalību. Tā ir visai sarežģīta norise, kas ietver mūsu priekšspriedumus, emocionālos stāvokļus un vēlāko refleksiju (tādus kā retensijas un protensijas horizontus fenomenoloģijas žargonā). Divi jautājumi, kurus apzinājos, dodoties uz izstādi, bija saistīti ar postkoloniālās kritikas potenciālo klātbūtni gan pašos darbos, gan to interpretācijā, kā arī kolekcionāra lomas, kā to aprakstījis Valters Benjamins, iespējamo ietekmi uz izstādes koncepciju. Sākšu ar otro – vienā no "Pasāžu darba" fragmentiem (H2,3) Benjamins raksta par kolekcionāra un anekdotes līdzīgo funkciju, kas izrauj lietas no to konteksta un padara mums klātesošas: "Patiesā metode, kā padarīt lietas tagadnīgas, ir priekšstatīt tās mūsu telpā (nevis mūs – to telpā). (To veic kolekcionārs, kā arī anekdote.) Šādi priekšstatītas lietas necieš nekādu "plašāka konteksta" pastarpinošo konstrukciju." [2] To pašu var attiecināt uz mākslas darbiem un to ģeogrāfiski politisko laiktelpu. Vai šāda no konteksta izrauta māksla var sekmēt jauna – nu jau kuratora vadīta – skatījuma konstruēšanu? [3]

Izstādes darbi ir grūti aprakstāmi un interpretējami. Tie, neatkarīgi no tehnikas, variējas, sākot ar smalki izstrādātām, es gribētu teikt, miniatūrām, tādām kā Sidži Krišnanas uz rīspapīra darinātais akvarelis "Tēva ligzda" (2014), un beidzot ar lielformāta objektiem, gleznām vai grafikām, kāds, piemēram, ir melnbaltais tušas zīmējums ar dūrē savilktu roku, kuru nes mazas, kailas būtnes ar (baiļu?) sašķobītu izteiksmi sejās. Tā ir viena no Ņūdeli strādājošā Anupama Roja "Pretošanās zemēm" (2018). Jau tikai šo divu darbu aplūkojums liek uzdot jautājumus, kas nav atbildami ar pārliecību, kādu es atļautos, runājot par mums tuvāku mākslu. Vai Dienvidindijas ciematā uzaugušās Sidži Krišnanas darbs, kurā noaustā putna ligzdiņā redzama maza meitenīte, kas sēž vīrieša klēpī, liecina par viņas personīgo tuvību tēvam vai par sieviešu neaizsargāto vietu Indijas sabiedrībā, vai tēva atbalstu, bez kura nebūtu domājama turpmākā Krišnanas mākslinieces karjera? [4] Lai arī dūre ir skaidrs apzīmējums pretestībai, tomēr tā ir nocirsta – vai protests būtu neauglīgs vai to izmanto kroplīgiem mērķiem, vai tas ir saistīts ar labējā nacionālisma vilni Indijā, par kuru varam skatīties arī kuratora Šahīna Merali intervijā portālam "Arterritory.com" ieteiktajās filmās? Darbs ievietots sadaļā "Pagrieziens", kurā, kā varam lasīt izstādi organizējošajos tekstos, "Indija tiek pozicionēta kā būtne, kas maskējas..". Maskēšanās gan šeit – ja pieņemam šo apzīmējumu – ieguvusi atklāti grotesku formu; piemērotāku un saprotamāku ievirzi skatītajam sniedz citētā teikuma nākamā daļa: ".. kā tāda, kurai būtu jāpārskata savi biklie mēģinājumi, lai mēs saprastu, ar ko izskaidrojama tās demokrātisko ideālu neveiksme."

Šahīna Merali teksti izstādē, intervijā, kā arī droši vien man šobrīd nepieejamajā kataloga tekstā ir gana autoritatīvi, varbūt pat mākslas darbu uztveri determinējoši. Grūti iebilst pret tādām frāzēm kā "postkoloniāli psihedēlisks plurālisms" sadaļas "Ieloce" ievadā, taču ko gan tas nozīmē? Postkoloniālajai situācijai Indijā ir garāka un sarežģītāka vēsture, salīdzinot ar mūsu atgūtās neatkarības trīsdesmit gadiem. Natašas de Betakas 2016. gada "2183 dienas" [5] tiešām šķiet psihedēliskas savā krāsu paletē, bet mirstošais indiešu askēts filmas beigās atgādina Hansa Holbeina Jaunākā "Mirušo Kristu kapā", kas savulaik tā satrieca Dostojevski un kuru cita franču kultūrā sakņota filozofe, Jūlija Kristeva, tik spoži analizējusi depresijai un melanholijai veltītajā "Melnajā saulē". Vai tās būtu eiropietes kultūras pieredzes atstātās pēdas vai franču kādreizējās koloniālās konkurences ar britiem neapzināts nospiedums, ierakstot mums saprotamas ciešanas post(britu)koloniālajā šodienas Indijas situācijā? (Daļa lasītāju ar šīs koloniālās konkurences atspoguļojumu būs sastapusies ja ne Edvarda Saīda izvērstajās un dokumentāli pamatotajās analīzēs, tad netiešā veidā bērnībā – Žila Verna piedzīvojumu un ceļojumu romānos.) [6]

Aplūkojot mākslas darbus, apziņā ielavās literāras vai vizuālas atsauces no tuvā un pazīstamā kultūras loka. Indijas provincē Keralā dzimušā Ratīša T. "Mātes mājas" (2019) prātā uzvedina ainu no kāda Gabriela Markesa romāna (varbūt pateicoties baltajiem tauriņiem?), taču abu kontinentu politiski un lingvistiski koloniālā pagātne ir gana atšķirīga. Evelīnas Ozolas nokareno virvju aplī ieslēgto gleznu Šahīns Merali piepulcē metaforiskajiem vēstījumiem, lai arī pašu metaforu verbalizācija paliek katra skatītāja ziņā. Tā, protams, ir mākslas uzdoto mīklu priekšrocība un reizē trūkums. Vai varam salīdzināt afgāņu vīriešu pūlī stāvošās CNN korespondentes Klarisas Vordas (Clarissa Ward) reportāžas no talibu ieņemtās Kabulas ielām un Natašas de Betakas vairāku gadu garumā filmētās – mūsu acīm ekstrēmās – indiešu lauku ģimenes dzīves ainas, kā arī vairāk vai mazāk tradicionālās tehnikās darinātos dažādos mākslas tēlus? Mākslas iespaids ir citāds – tas nav tik tiešs kā aktuālai reportāžai vai radikālai politiskai rīcībai, tās izraisītās afektīvās reakcijas ir ilgstošākas, mudinot atgriezties pie līdz galam nesaprastajiem vai neizprotamajiem tēliem un stāstiem. Tomēr māksla nerod patvērumu tīrā estētiskā vērojumā, kas reizē apliecinātu tās "kvalitāti". Tā uzdod intelektuāli un emocionāli urdošus jautājumus, un tā var būt vairāk vai mazāk pārliecinoša un iedarbīga. Klēras Bišopas vārdiem runājot: "Daži [mākslas] projekti ir neapšaubāmi bagātāki, vairāk piesātināti un neizsmeļami nekā citi, pateicoties mākslinieka talantam, kas ļauj iecerēt sarežģītu darbu, sasaistot to ar noteiktu laiku, vietu un situāciju." [7] Tā var vērtēt arī atsevišķus izstādes darbus, gan piebilstot, ka sasaisti ar laiku, vietu un situāciju izpratni no mākslas centra kolekcijā esošajiem darbiem mēģinājis radīt izstādes kurators, tostarp pievienojot mākslinieciski spēcīgos poētiski dokumentālā kino izteiksmes līdzekļus. Vai mērķis ir sasniegts, vai skatītājs ieraudzīs neredzamo, saklausīs "postkoloniālo kognitīvo disonansi" (vēl viena frāze no intervijas ar Šahīnu Merali) vai paliks Latvijā vēl arvien tik ierastajā tēlu eksotikas un to reprezentācijas formālo iezīmju aplūkojuma skatpunktā? Lai arī šie jautājumi nav retoriski, tie paliek neatbildēti.

 

[1] Sk. informāciju par izstādi "Zuzeum" mājas lapā.

[2] Benjamin, Walter. Das Passagen-Werk. In: Gesammelte Schriften, Bd. V, Teil 1. Hrsg. von Rolf Tiedemann. Suhrkamp, 1991 [1982], S. 273.

[3] Savu atbildi uz šo un citiem jautājumiem sniedz arī izstādes kurators Šahīns Merali intervijā, kas publicēta portālā "Arterritory.com".

[4] Intervijā kuratoram tiek uzdots jautājums par "dzimumu nevienlīdzību, kas vēl joprojām vērojama Indijā (arī šīs zemes mākslas aprindās)". Šahīns Merali to atzīst, tomēr ātri pāriet pie citiem nevienlīdzības aspektiem, kas viņam (kā vīrietim?) šķiet svarīgāki: "Runājot par dzimumu jautājumu – jā, protams. Gan vēsturiski, gan mūsdienās nepārtraukti tiek realizēta vardarbība pret Indijas cilvēkiem, viņu ķermeņiem, pret šīs zemes ceļiem, universitātēm un svētvietām ‒ turklāt arvien lielākā mērā."

[5] Starp citu, 2017. gadā Nacionālajā mākslas muzejā atklātās izstādes "Tev ir pienākušas 1243 ziņas" (kuratori Kaspars Vanags, Zane Zajančkauska un Diana Fransena no Nīderlandes) nosaukums šķiet kā franču režisores parafrāze bez atsauces.

[6] Tas varētu būt visai aizraujošs uzdevums, it īpaši salīdzinot Žila Verna romānus ar, piemēram, Radjarda Kiplinga darbiem, kas "izteikti un nenoslēpjami" bija britu imperiālā koloniālā procesa daļa. Sk. Said, Edward. Imperialism and Culture. New York: Vintage Books, 1994, p. xiv. Saīds gan šeit runā par citiem autoriem, bet teiktais neapšaubāmi attiecināms uz lielāko daļu angļu 19. gadsimta literatūras.

[7] Bishop, Claire. Artificial Hells: Participatory Art and the Politics of Spectatorship. London, New York: Verso, 2012, p. 8.

Tēmas

Jānis Taurens

Jānis Taurens ir studējis arhitektūru un filozofiju, raksta par mākslu, tulkojis Vitgenšteinu un draudzējas ar Vasīliju Voronovu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!