Komentārs
30.04.2013

Ražots Latvijā. Roku darbs

Komentē
5
Saglabā

Šīs nedēļas sākumā portālā "Satori.lv" tika publicētas Ivara Ījaba pārdomas [1] par pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" veikto pētījumu "Mazo algu cilpā" [2]. Varētu teikt, ka politologa pārdomas bija ieturētas tādā īsti latviski gaudulīgā stilā, radot bezcerības sajūtu – sak, visi tāpat aizbrauks, politiķus tādas lietas neinteresē, bezjēdzīga papļāpāšana vien sanāks no šī pētījuma.

Pētījums rada daudz pārdomu, arī tādas, kurām Ījabs nav ķēries klāt. Tādēļ mēģināšu gan komentēt un papildināt Ījaba teikto, gan dalīties savos secinājumos. Protams, man kā darbaspēka jomas profesionālim lielākā daļa no pētījumā konstatētā nav ne jaunums, ne pārsteigums. Latvijā patiesi ir daudz dažādu problēmu gan saistībā ar darba drošību, gan samaksas sistēmu, gan darbinieku sociālo aizsardzību. Visvairāk problēmu ir tieši sliktāk apmaksātajās jomās, tāpat arī privātos uzņēmumos, kuru īpašnieki ir Latvijas vai Krievijas iedzīvotāji. Citiem vārdiem sakot, mazāk kritisku problēmu (tas nenozīmē, ka tādu nav!) ir valsts iestādēs, valstij piederošajos, kā arī Rietumvalstu uzņēmējiem piederošajos uzņēmumos.

Pirmkārt, pētījums un tā saceltā informatīvā vētra lieku reizi atklāj, ka Latvijā trūkst pietiekami plašas un ticamas informācijas par darba vidi un darba algām. Jā, ir dažas firmas, kas veic algu pētījumus Latvijā, tomēr dalība tajos ir brīvprātīga, līdz ar to dati par nelieliem ražojošajiem un pakalpojumu uzņēmumiem un tajos nodarbinātajiem nav pieejami. Arī "Re:Baltica" pētījums dod ieskatu tikai atsevišķos uzņēmumos un īsti nepalīdz raksturot darba vidi mazkvalificētajās profesijās Latvijā, tomēr ieskats ir spilgts, tas palīdz atmaskot vienu otru apkārt klejojošu mītu. Piemēram, vēl 2012. gada novembrī kādā "Twitter" diskusijā par algām zivju pārstrādes uzņēmumos izskanēja apgalvojums, ka alga tajos tuvojoties 400 latiem uz rokas, kas stipri atšķiras no pētījumā atklātā [3]. No pētījuma arī var secināt, ka "pabalstu problēma" ir pārspīlēta – nav nemaz tik liela tā sabiedrības daļa, kas ir pieradusi dzīvot no pabalstiem un darbu pat īsti nemeklē.

Rezultātā labāk izglītotiem un atalgotiem speciālistiem nav priekšstata, kā dzīvo sabiedrības vienkāršākā daļa. Pilnā mērā to var attiecināt arī uz pašiem uzņēmējiem, jo pat viņi savu darbinieku problēmas izprot vien miglaini. Tas saskan ar kādu psiholoģijā diezgan labi zināmu atziņu – indivīdi, kas nāk no grupām ar augstu sociālo statusu, daudz vājāk iztēlojas, ko domā un kā dzīvo indivīdi mazāk priviliģētajās grupās [4]. Iemesls ir vienkāršs – zema statusa grupu pārstāvjiem ir lielāka motivācija saprast, iedziļināties, kā domā augstāka statusa grupu pārstāvji, jo no tā būtiski ir atkarīga arī viņu personiskā labklājība, kamēr augsta statusa grupu pārstāvjiem zināšanas par zema statusa grupu pārstāvju domāšanu nekādu būtisku praktisku ieguvumu nedod.

Latvijas uzņēmēju gadījumā vēl var piebilst, ka viņiem vispār maz par ko ir priekšstats. No savas pieredzes varu teikt, ka, protams, viņi šo to zina par savu darbības jomu, tomēr lielākā daļa paļaujas pārsvarā uz savu pieredzi, kā arī, kas ir īpaši briesmīgi, īpaši neko jaunu uzzināt nevēlas. Ja zemnieki domātu tāpat kā mūsu uzņēmēji, tad Latvijas lauki nepazītu ne minerālmēslus, ne izprastu kaitēkļu apkarošanu, ne citas "teorētiskās zināšanas, kam ar praksi nav nekāda sakara".

Ivars Ījabs savā rakstā norāda: "Ja neviens negribēs braukt ar "Porsche", tad neviens arī neradīs nekādas darbavietas. " [1] Atvainojos, bet uzņēmējiem nav obligāti jāgrib braukt ar "Porsche", ja īpašumā ir vien noplucis zivju apstrādes cehs. Domājošs uzņēmējs varētu spriest šādi: "Esmu saimnieks tikai nelielā, tehniski vāji apgādātā uzņēmumā, tādēļ pagaidām, cik iespējams, brīvos līdzekļus ieguldīšu uzņēmuma attīstīšanā. Parūpēšos arī par darbinieku atalgojumu un labklājību, tad strādātgribētāji stāvēs garā rindā un nebūs jāslēdz līgumi ar vervēšanas aģentūrām Bulgārijā." Starp citu, arī vēlme iegādāties bezgaumīgo "Porsche Cayenne" par uzņēmēju neliecina neko labu. Mums tuvajās Ziemeļvalstīs arī bagāti cilvēki nebūt tā neraujas izrādīt savu pārākumu, iesēžoties dārgākajā pieejamajā auto. Arī 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma latviešu saimnieki (mūsdienu izpratnē – uzņēmēji), kuri vispirms uzbūvēja kārtīgu kūti, bet par dzīvojamo ēku domāja pēc tam, šādas ārišķības īsti nesaprastu.

Kritiku neiztur arī zivju cehu strādnieku algu salīdzināšana ar vispārējo algu līmeni valstī. Jau pēc pētījuma nākšanas klajā interneta vidē izvērtās vētrainas diskusijas par to, vai vienkāršā darba darītāji vispār ir pelnījuši lielākas algas vai labākus darba apstākļus. Sak, vajadzēja skolā labāk mācīties, cītīgāk domāt par karjeru, tad arī pašlaik varētu nopelnīt gluži pieklājīgi. Paradoksāli, bet tie, kuri šobrīd pelna vairāk, var būt pateicīgi mazāk uzcītīgajiem, jo tie neiesaistījās konkurencē par itin ierobežoto labi atalgoto darbavietu skaitu. Katrā valstī, katrā sabiedrībā ir vajadzīgi kādi, kuri veic vienkāršos roku darbus, visu mūžu nostrādā par pārdevējiem visnoplukušākajos veikalos. Jā, tas, ka liela daļa augsti kvalificētu speciālistu (piemēram, bieži pieminētie ārsti un skolotāji) saņem mazu atalgojumu, ir viena problēma, bet, sajaucot visas problēmas vienā maisā, mēs no tām ārā netiksim nekad. Te varu piekrist Ījaba rakstītajam – sabiedrība, kurā liela daļa tās locekļu nožēlojami velk eksistenci, nevar gribēt, lai politiskajā dienaskārtībā būtu rūpes par apkārtējās vides tīrību vai plašu pilsonisku līdzdalību. Latvija ir valsts ar Eiropai neraksturīgi augstu noslāņošanos starp bagātākajiem un nabadzīgākajiem, tas, manuprāt, ir lielisks iemesls apzināties, ka nav izsmeltas visas saprātīgās iespējas parūpēties par dzīvē mazāk veiksmīgajiem. Tad palīgstrādniekiem būs vairāk laika iedziļināties politiskajās niansēs, viņi vairs nebalsos par skaistāko frizūru vai prasti populistiskiem saukļiem.

Vienlaikus es piekrītu, ka pārāk liela Latvijas sabiedrības daļa ir bez ambīcijām, bez vēlmes pēc sasniegumiem. Diemžēl ir jāatzīst, ka Latvija vairs nav protestantisma kultūras zeme. Salīdzinājumā ar pareizticīgajiem un katoļiem, tieši protestantisma kultūras ir vairāk orientētas uz sasniegumiem, kas lielā mērā ir saistīts ar augstāku izglītības un zināšanu prestižu protestantu izcelsmes ģimenēs [5]. Latvijā līdz 1940. gadam protestantu (jo sevišķi kopā ar ne mazāk labi izglītoto un uz sasniegumiem orientēto ebreju kopienu) bija vairākums. Tagad, pateicoties ilgstoši zemai dzimstībai un citiem apstākļiem, protestantu kopiena Latvijā ir vairs tikai trešā lielākā pēc pareizticīgajiem un katoļiem [6].

Kā to novērst? Lai arī nevar izbēgt no tā, ka daļai sabiedrības vienmēr būs jāstrādā mazkvalificēts darbs, šādu vakanču īpatsvaru var samazināt, attīstot valstī uzņēmējdarbību, kurā ir augsts tehnoloģiju un mazs roku darba īpatsvars. Šausminoši bieži veikalos ir redzamas preces, uz kurām rakstīts "Ražots Latvijā. Roku darbs". Ja vēl tie būtu kādi dārgi un ekskluzīvi dizaineru produkti šauram lietotāju lokam, bet bieži vien tie ir vienkārši amatnieku izstrādājumi bez liela radošā potenciāla ieguldīšanas. Tādas preces ir nabadzības apliecība, kuru uzlūkojot katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu zemē no kauna ielīst, domājot par tiem nabaga vergiem, kas ar savām rokām un nožēlojamo darba samaksu preci ir darinājuši, domājot par to, kā viņiem ir jādzīvo, un par to, ka tādai eksistencei viņi ir nolemti visa mūža garumā. Latvijā ražotas konfektes "Gotiņa", zivju konservi un citas preces – patriotisma vārdā aicinu tām iet ar līkumu, bet darbiniekus sūtīt kvalifikācijas celšanas kursos un atvērt visas durvis uzņēmumiem, kuru biznesa modelis ļauj saviem darbiniekiem nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Tad būs lielāki nodokļu ieņēmumi, arī ārstiem un skolotājiem varēsim atļauties samaksāt vairāk.

 

[1] Ījabs, I. (2013). Galva cilpā. Satori.lv /raksts/5610/Galva_cilpa

[2] Spriņģe, I., Gailāne, G., Vēbere, I. (2013) Mazo algu cilpā http://www.rebaltica.lv/lv/petijumi/mazas_algas/a/917/mazo_algu_cilpa.html/

[3] Karlsons, L. (2012). "Mērsraga zivju apstr. uzņēmumos "uz rokas" var nopelnīt ar 400 Ls un vairāk" https://twitter.com/Briivais/status/272430690409254912

[4] Turner, R. N., Hewstone M. (2009). Attribution Biases. Encyclopedia of Group Processes & Intergroup Relations. Ed. John M. Levine and Michael A. Hogg. Thousand Oaks: Sage. 43-46. http://www.sagepub.com/northouse6e/study/materials/reference/reference8.2.pdf

[5] Arnot, C. (2011). Protestant v Catholic: which countries are more successful? The Guardian. http://www.guardian.co.uk/education/2011/oct/31/economics-religion-research

[6] Kaktiņš, A. (2013). "47% Latv. iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem" https://twitter.com/ArnisKaktins/status/318397916106588160

Tēmas

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!