Jau tālajā 1810. gadā Gēte izvirzīja tēzi par krāsu un formu iedarbību uz psihi, minot piemēru, kā cilvēkam sarkani tapsētā telpā paātrinās sirdsdarbība un pastiprinās ēstgriba. Kopš tā laika šī doma attīstīta krientni tālāk, nonākot pie secinājumiem, ka apkārtējā vide ietekmē ne tikai cilvēku veselību un domāšanas veidu, bet arī kultūru un intelektuālo attīstību.
Uz šī pamata pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzima tāda visai interesanta starpdisciplināra nozare kā vides psiholoģija (environmental psichology), kuras publiskākās izpausmes mēs manām, piemēram, arhitektūras psiholoģijā (architectural psychology), kas pēta psiholoģisko procesu mijiedarbību starp cilvēku un vidi: telpisko uztveri, telpisko domāšanu, orientēšanās uzvedību vai telpisko pieredzi, teritoriālo uzvedību, dzīves prasības un apmierinātību, identitāti u.tml., kā arī arhitektūras socioloģijā (architectural sociology), kas pēta arhitektūras formas kā sociālo un kultūras fenomenu cēloņus un sekas u.c. Indivīda dzīves telpas un vides pētījumu struktūrveidojošo koncepciju izstrādājis Dīters Bāke (Dieter Baacke), ietverot tajā arī laika dimensiju, starppersonu saziņu, telpiski priekšmetisko apkārtni, kā arī citus uzvedību nosakošos un organizējošos faktorus. Vide plašākajā nozīmē ir viss, kas atrodas ap mums, noteikts apstākļu un ietekmju kopums, kas konkrētajā mirklī vai ilgtermiņā tieši vai pastarpināti ietekmē noteiktu domu un uzvedību veidošanos: cilvēks vienlaikus ir savas vides produkts un veidotājs. Tā veido pamatu cilvēka intelektuālajai, morālajai, sociālajai un garīgajai attīstībai. Ietekmējoties no vides, cilvēki modelē savu uzvedību, tās izpausmes un socializācijas līmeni. Šī mijiedarbība izpaužas urbānās vides, sociālās vides un cilvēka dzīves darbības mijsakarībās, kur katra no sastāvdaļām iedarbojas uz cilvēku ar saviem stresoriem, izraisot gan pozitīvus, gan negatīvus pārdzīvojumus ar visām no tā izrietošajām sekām.
Gluži kā rasola receptē mums apkārt esošajā vidē sajaucas daudzi ingredienti, kuru sastāvs, proporcijas un sajaukšanas secība tad arī nosaka katras sabiedrības "īpašo garšu".
Praktiski visā pasaulē mēs sastopam rasolu – dažviet to dēvē par olivjē salātiem, citviet par krievu salātiem, kartupeļu salātiem, citur vēl kaut kā –, taču katrā zemē tas atšķiras gan pēc ingredientu proporcijām un to sajaukšanas secības, gan nosaukuma, saglabājot būtību. Tā arī cilvēku apdzīvotā vide it kā visur ir viena un tā pati, taču atšķiras arhitektūra, ceļu stāvoklis un satiksmes organizētība, ģērbšanās stils, kā arī tas, kādā tonī ļaudis sarunājas un ko uzvedībā uzskata par pašsaprotamu. It kā visur viens un tas pats, taču atšķiras sastāvdaļu proporcijas, līdz ar to starp dažādām sabiedrībām dažbrīd redzam pat visai lielas atšķirības.
Redzam arī to, ka, vienai sabiedrībai mehāniski pārņemot no otras tās vides "recepti" vai izmainot ingredientu proporcijas savā, mainās arī pati šī sabiedrība – tā savā kultūrā un mentalitātē kļūst līdzīgāka "donoram". Kādam tas patīk, kādam ne – viss atkarīgs no tā, pie kādas "rasola" garšas cilvēks pieradis.
Savulaik kādā TV intervijā bijušais Rīgas pašvaldības vadītājs Alfrēds Rubiks nicīgi izteicās, ka kopš viņa darbības laikiem Rīgā nekas fundamentāli nav mainījies, tikai pavirši kosmētiski uzlabojumi un pāris tiltu, kas bijuši ieplānoti gandrīz vai sešdesmitajos gados. Manuprāt, viņa paustā kritika nav īsti vietā, jo tas viss atbilst rīdzinieku vēlmēm – arī šodien Rīgas pašvaldību vada ļaudis, kuriem vislabāk garšo no Krievijas nākušie olivjē salāti, tāpēc viņi turas pie šīs receptes: šāda recepte vislabāk atbilst viņu mentalitātei un pasaules skatījumam, šādā vidē viņi jūtas visērtāk. Un acīmredzot viņu elektorāts tāpat. Tikai nelaime, ka, uzvelkot Versačes uzvalku, tas padomju komunalkas smārds nekur nepazūd.
No otras puses, ir arī pretēji piemēri. Tā šovasar, apbraukājot Kurzemes puses muižas, ievēroju vairākas lieliski sakoptas sētas, kuras iepriekšējos gadus biju redzējis nolaistas līdz kliņķim: aizaugušas nezālēm un sarūsējušas lauksaimniecības tehnikas vrakiem visos stūros. Izrādās, vienā iemitinājies kāds vācu pensionārs, kurš sācis zālāju pļaut tāpat vien, smukumam – pieradis tā visu mūžu darīt –, bet kaimiņi noskatījušies un sākuši kopēt, jo vācu Kartoffelsalat izrādās garšīgāki par postpadomju olivjē maisījumu. Citā sētā saimnieku bērni atgriezušies no peļņas Lielbritānijā, kur gan jau bijuši prasti melnstrādnieki, taču savām acīm saskatījuši, ka sakopta durvju priekša, salāpīts jumts un nokrāsots žogs uzlabo pašu labsajūtu. Pārņēmuši britu recepti. Taču pagaidām šādu piemēru ir maz.
Tā nu atlaižos klubkrēslā pie televizora, lai atslēgtos no domām par rasola receptēm. Ko piedāvā valsts (51% akciju pieder Latvijas Republikai) SIA "Lattelecom" interaktīvā televīzija? Eju cauri kanālu sarakstam: LTV1, kā jau tas pieklājas, rāda britu kriminālseriālu; LTV7 arī; tad nāk dzeltenais kanāls TV24 ar preses klubu, kurā vietējie pagastveči gudriem ģīmjiem spriež par pasauli, t.i., notikumiem ciemā; pēc tā jaukais RE:TV ar provinces ziņām un makšķernieku stāstiem; kaut kāds sporta kanāls; tad arābu ziņu medijs "Euronews", kuru jau labu laiku kā neskatos; atkal sports, kam seko "National Geographic" krieviski; bērnu multeņu kanāls "Kidzone"; pēc tā TV3 ar mazbudžeta krievu puskriminālseriālu; Latvijas Nacionālā televīzija LNT, kā par brīnumu, šoreiz neretranslē kārtējo Krievijas ražojumu; pēc tās lēto joku kanāls 360TV; TV6 ar krievu seriālu par zeku kā fizkultūras skolotāju; "Kanāls2" specializējies uz kūku un dejošanas šoviem; tad STV ar Krievijas realitātes šovu. Vēl viens pults klikšķis, un teleportējos uz Krieviju: TV3+, "Первый Балтийский"; "РТР-Планета", "НТВ МИР", "РЕН Балтия", "Дом кино", ТНТ, "Пятница", ТНТ4, "Current Time", "Алиса плюс", ak, apnika pulti klikšķināt…
Šķiet, neviens nenoliegs, ka televīzija ir viens no svarīgākajiem apkārtējās vides rasola ingredientiem: ārpus tās ietekmes ir vien reti kurš. Tāpēc visai nesaprotami, kāda joda pēc Eiropas valstī no 26 TV kanāliem 11 ir trešās pasaules televīzijas retranslācijas, bet pārējos ik vakaru parādās tā pati produkcija, vienalga, tulkota vai ar subtitriem. Grūti iztēloties, ka citā ES valstī būtu pašsaprotami, ka televīzijā ¾ būtu, teiksim, Malaizijas, Sudānas vai Kolumbijas TV kanālu vai to produkcijas retranslācija, ko ļaudis skatītos, jo neko citu nerāda, un pamazām pierastu pie tur redzamās tematikas, runas manieres, ģērbšanās, attiecībām kā pie kaut kā pašsaprotama. Cita vide, cita kultūra, cilvēku savstarpējās attiecības, cita garša rasolam.
Rezumējot: respektēju, ka lielākajai daļai tautiešu labāk patīk ēst olivjē salātus, apjožoties ar Lielvārdes jostu. Tomēr manai gaumei jūsu iecienītajos olivjē, ko kļūdaini dēvējat pa vecam par rasolu, kā arī aktualitātēs, manierēs, domās, sarunās un tajā, kā liekat bruģi vai šķībi pieskrūvējat pie žoga ielas nosaukuma plāksnīti, ir par daudz skābuma. Es tomēr dodu priekšroku ja ne vecvecmāmiņas rasola garšai, tad vismaz labiem Kartoffelsalat. Eiropas garša.
Izslēdzu televizoru un paņemu no plaukta 1921. gadā jau ceturto izdevumu piedzīvojušo Zālītes Hermīnes grāmatu "Minjonas pavārniecības māksla":
"Rasols priekš 12 personām: ņem apmēram 2 mārciņas auksta teļa cepeša, 8 ar mizu novārītus un nolobītus kartupeļus, 3 īsti labus skābus gurķus, 2 novārītas sarkanās bietes, 6 cieti novārītas olas un sagriež šo visu mazos, kantainos gabaliņos. Tad ņem 2 pienā izmērcētas un no asakām iztīrītas siļķes, 1 sīpolu un 5 skābas baraviciņas vai šampinjonus; šo visu atkal sakapā gluži smalki, piemet drusku smakus piparus, sajauc ar augšā minēto un pārlej ar zosti, priekš kuras ņem pusstopu laba krējuma, tam pieliek karoti ietaisītu sinepju, 2 karotes stipra vīnetiķa un pāris karošu kaperu. Tad visu kopā viegli sajauc, like piederīgā bļodā un visu garnē ar novārītām un ieskābētām sarkanām bietēm, cieti novārītām olām, pētersīļlapiņām, dillēm un kaperiem. Var arī, ja patīk, vēl klāt likt sakapātas sardīnes, vēžu gaļu, lasi vai nēģi.
Rasolu var pagatavot no dažādas liesas gaļas, kāda kuro reizi gadās pie rokas – vai tas nu būtu putnu, teļa, medījumu, vērša vai cūkas cepetis, vai vārīta gaļa, kuru sagriež mazos, kantainos gabaliņos līdz ar siļķēm (uz apmēram 1 mārciņu gaļas – 1 īsti laba, prāva siļķe) un kartupeļiem, kuru var būt trešā daļa. No svara nu ir īsti labi gurķi – vislabāk te noder piparu gurķīši, tad īsti labs skābs krējums, kuram piekuļ ietaisītas sinepes un etiķi pēc garšas. Rasolu var pagatavot arī no ceptām vai vārītām zivīm, kuras sajauc ar cieti novārītām olām, kaperiem un aspiku sarkanā un baltā krāsā, kurš sagatavots ar citronskābi vai sulu. Pie šī rasola nu var ņemt provansas eļļu vai krējumu."
0