Foto no izrādes "Satikt".
 
Teātris
08.08.2020

Esmu Valmierā, un man te patīk. 1. daļa

Komentē
1

Par Valmieras vasaras teātra festivāla pirmo dienu.

Izkāpju no vilciena, uzkāpju uz sava velosipēda, kurš mani šeit jau gaida, un braucu meklēt rīdziniekus Valmierā. Šajā nedēļas nogalē tas nepavisam nav grūti. Noteikti grūtāk ir atrast "Kvadrifrona" (šoreiz Klāva Meļļa, Ances Strazdas, Kārļa Tones un palīga Jāņa Eversa sastāvā) veidotās klausāmizrādes "Tour de Valmiera" pieturpunktus. Ar to es arī sāku.

Varbūt to nemaz nevajag vēl rakstīt, jo visu izrādi nepabeidzu, iespējams, vajadzēja noķert kādu valmierieti, tad solītajā pusotrā stundā, ja pastaigu veic ar velosipēdu, būtu izdevies iekļauties. Bet šoreiz gan — nekādi. Padusmojusies par "Kvadrifrona" punktu atrašanās vietām, savu pēkšņo nespēju sadarboties ar navigāciju un strauji krītošo telefona baterijas procentu skaitu, ieklausos stāstos "Pārcelšanās (jeb pārvākšanās) pa straumi", "Mākonītis", "2061", "Dzelzītis" un "Ribas", un manas dusmas pāriet līksmā pateicībā par to, ka mums ir tāds "Kvadrifrons", kurš var apsmiet valmieriešu un mūsu visu tikumību, kuram nav bail Lielstraupes pili un tās narkoloģiskās klīnikas iemītniekus iecelt Gaujā un ļaut tai plostot pa upi, lai apvienotos ar Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu. Turklāt darīt to Jāņa Petera kordziesmas "Mūsu cietokšņi ir nogrimušas pilis" pavadībā.  "Kvadrifrons" var pastāstīt arī to, kā kļūt par daiļlēcēju ar precīzu sajūsmas saucienu, ko izmantot, atsperoties lēcienam, un novēlēt man daiļlēkšanai profesionālā līmenī pievērsties 50 gadu vecumā. Ja jums ir laiks, noklausieties kādu no "Kvadrifrona" stāstiņiem, un nebūs nekas zaudēts, ja dzirdēsiet tikai vienu vai divus. Jūs patiešām kļūsiet par mazu un maigu ironijas devu bagātāki.

Mēģinājums iekļauties pusotrā stundā ar "Kvadrifrona" ironiski mīļajiem stāstiņiem man neizdevās, tāpēc pa dažādu segumu un nozīmes ceļiem dodos uz pirmo izrādi savā festivālā — IevaKrish, Jēkaba Nīmaņa un Sandijas Santas kopīgi radīto kustības un skaņas izrādi "Satikt". Caur angāra logiem pamanāmi Ievas Gaurilčikaitės-Sants un Krišjāņa Santa jau vairākkārt izmantotie ķeblīši, kas ne tikai atsaucas uz viņu iepriekšējiem darbiem, bet arī veido jau atpazīstamu un raksturīgu apvienības telpu un atmosfēru. Turklāt tā ir arī silta. Silta, jo koka, silta, jo nepretencioza, silta, jo ekonomiska un ekoloģiska. Šajā vienkāršībā un tīrībā vispār daudz gribas domāt caur vides filtru. Turklāt šie ķeblīši un IevaKrish izrādes vispār tik lieliski, bez panikas un bailēm atbilst vīrusa noteikumiem, ka gribas šajā distancētajā, bet tomēr kopīgajā pieredzē uzturēties vēl un vēl. Kaut angāra būtība ir it kā atsvešināta un vēsa, "Satikt" ir izrāde, kuru visvairāk raksturo tieši siltums un mājīgums. Lai gan Krišjāņa caururbjošais un aizdomīgais skatiens ik pa laikam liek satraukties, izrādes rāmums, ritmiskums, tīrība un precizitāte rada tādu savādu mājīgumu. Dārtas Dravas un Ilzes Amandas Zakrevskas dziedājums ir patiešām, bāc!, ku skaists. Vēlāk vakarā runājam — ja, skatoties uzvedumu, rodas tāda balta skaudība un vēlme būt līdzdalīgam šajā procesā, tad, šķiet, izrāde ir izdevusies. Un izrādē "Satikt" laikam šī sajūta sasniedza arī mani. Kā gribētos mācēt tāpat uz vietas nodziedāt precīzus intervālus, pat sekundas, noturēt sarežģītākus kanonus, dzirdēt, kā pašas balss (ja tā būtu tik tīra kā izrādē dzirdamās) izskan angāra akustikā. Šī arī ir viena no tām retajām izrādēm, kur veidotāju sniegtais apraksts ir pat simtprocentīgi harmonizējošs ar tiešām uz skatuves redzamo. Es katrā ziņā satikos.

Toties vakarā Valmieras vasaras teātra festivāla apmeklētāji dalās divās komandās — tie, kas iet piedzīvot evolūciju, un tie, kas iet noskaidrot, cik daudz kopīga ir futbolam un teātrim. Es šajā pirmajā vakarā esmu futbola komandā. Un, ziniet, teātrim ir daudz kā kopīga ar futbolu. Man gan šķiet, ka es to daļēji nojautu jau iepriekš, bet šodien to redzēju tā pa īstam. Lai gan sportā, šķiet, ir daudz vairāk patosa, tas neizbēgami sastopas ar tām pašām praktiskajām problēmām, ko meklējam  teātrī. Ja nav skatītāju, kam spēlēt? Ja mani nelaiž uz laukuma, kāda jēga spēlēt? Valtera Sīļa, Kristīnes Brīniņas, Gata Krievāna, Oskara Pauliņa radītais un Artura Krūzkopa, Kristiana Karēļina, Jāņa Kroņa, Agates Bankavas, Taisijas Frolovas, Naura Miķeļa Gobas, Edvarda Kurmiņa, Artura Muskara, kā arī futbola komandas "Valmiera FC" U15 spēlētāju darbošanās izrādē "Uzvara ir mirklis" ir patīkamas spriedzes, rotaļīguma, atbrīvotības un cieņas pilna. Te gan pilnā mērā atklājas, cik sarežģīti ir notēlot līdzjušanu, cik dabiskas un grūti atkārtojamas/atveidojamas ir spontānās, neparedzamās, sporta notikumu izraisītās reakcijas. Kā arī tas, ka vārds "skaisti" patiešām ir futbolam atbilstošs epitets. Izrāde ir veidota ļoti trāpīgi un rezultatīvi — futbolam piesaistītajiem tā būs emocionāls pie/pārdzīvojums, kas paironizē, paslavē, iekož, noglauda, bet beigu beigās izsaka cieņu un pateicību, bet ar futbolu nesaistītajiem tā būs estētisks ceļojums pasaulē, kurā dramaturģija nav jāizdomā. Tā rodas uz vietas un ir tieši tik tīra, cik tīra var būt spēle.

Ja jums ir laiks, atbrauciet uz Valmieru! Te patiešām notiek ļoti skaists teātris.

Juta Ance Ķirķis

Strādā "Neputnā", lasa korektūras pārsvarā dzejai un ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" galvenā redaktore. Domā par teātri, literatūru un valodu un ar to saistītajiem procesiem un problēmām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!