Pagājušā gada oktobrī kultūrtelpā "Provodņiks" notika privātā rakstāmmašīnu muzeja "The Typewriter Museum" rīkotā izstāde, kas ilga vienu dienu. Viens no tās saukļiem bija "Vācu tehnoloģijas, itāļu stils un amerikāņu inovācijas!", un skaidrs, ka neviens nespētu pretoties šādam vilinājumam, ko apstiprina tas, ka pasākums notika jau septīto reizi. Nelielajā bijušās rūpnīcas telpā atradās vairāki desmiti rakstāmmašīnu, un ar dažām bija iespējams pamēģināt rakstīt pašam, izmantojot gan melnu, gan sarkanu rakstāmmašīnas lenti. Vairums apmeklētāju rakstīja dzeju, jo prozas rakstīšanai taustiņi jāklabina daudz vairāk, kaut gan ne visiem tas šķiet grūts darbs, jo, piemēram, pavasarī Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē, kas arī tika veltīta rakstāmmašīnām un saucās "Es, rakstāmmašīna", bija aplūkojamas tehniski līdzīgas ierīces, taču katra no tām ar savu stāstu par bijušo īpašnieku, turklāt rakstniece Laura Vinogradova bija sarakstījusi septiņus personificētus rakstāmmašīnu stāstus – ar rakstāmmašīnu! Abas izstādes vērienīguma ziņā ir ļoti atšķirīgas, taču apliecina kaut kur tepat blakus nojaušamo, joprojām dzīvo rakstāmmašīnu valdzinājumu.
Ar rakstāmmašīnām manā dzīvē saistās vairāki būtiski notikumi, bet par visiem nevēlos sīkumos stāstīt, piemēram, par tiem, kad, iedvesmojies no līdzīgām subversīvām izdarībām, uz apritē esošām banknotēm sadrukāju nepieklājīgus vārdus vai aprakstīju zīdpapīra lapiņu ar dzejoli, ko pēc tam liku draugam apēst, un viņam nācās ēst, jo atteikties būtu bijis neērti. Vai arī uz rūtiņu burtnīcas lapas uzrakstīju manifestu, ko nelaiķa profesors Laķis ieteica labāk nevienam nerādīt (ieturēts Bodlēra stilā, ar lepnu nosaukumu "Ļaunuma apoloģija"). Tie nav būtiski notikumi, taču apliecina rakstāmmašīnu būtiskumu man pašam, it īpaši tādēļ, ka rakstīt iemācījos vēl ar rakstāmmašīnu. Tā atradās mammas darbā, es biju redzējis, kā tur ieliek papīra lapu. Kamēr viņa kaut ko darīja blakus telpā, es ieritināju lapu un, tā kā biju agri iemācījies lasīt, tad veicu lasīšanai pretēju darbību – spiedu taustiņus, rakstot vārdus un teikumus. Neatminos precīzi, man varēja būt kādi četri gadi, sajūtas bija neaprakstāmas, un tās atceros uz visiem laikiem. Kā nospiežas taustiņš, stingri un dobji, gandrīz telpiski ietriecas papīrā, atsperīgi atlēkdams no gumijas rullīša. Notirkšķ zobrati, kad pavelku niķelēto sviru, lai pārietu nākamajā rindā. Kā rakstot manas domas kļūst lēnākas, jo vajadzīgs laiks, lai pa vienam burtam uzrakstītu ko līdzīgu teikumam. Un sajūsma un bailes, ka manas domas – lielākoties vienvārda domas – ar tādām ir ērti domāt, joprojām tā daru – tagad paliks uz papīra un tās varēs lasīt sveši cilvēki, kas varbūt domā ar vairākiem, varbūt pat ar trim un četriem vārdiem.
Mamma satraucās tieši par to un piebilda, ka ikvienu rakstāmmašīnu var identificēt, jo tās burtu komplekts uz papīra lapas esot līdzīgs pirkstu nospiedumam, un sniedza īsu ievadu praktiskajā daktiloskopijā, noziežot man pirkstu ar rakstāmmašīnas lenti un uzspiežot uz papīra, ko es vēlāk kaut kur noslēpu vai sadedzināju, lai viss būtu noslēpumaināk. To sīkumos atcerējos daudzus gadus vēlāk, kad pirkstus līdzīgi nozieda un piespieda reģistrācijas kartītei kāds vecmodīgs imigrācijas dienests. Šādu rakstītprasmes apgūšanu pavadīja nevēlēšanās jelkad rakstīt kursīvā, es vēl joprojām vislabprātāk rakstu drukātiem burtiem, kaut gan ar roku jau nav tas, kas ar mašīnu.
Nereti gadījies dzirdēt uzskatu, ka rakstīšana ar roku, ideālā gadījumā ar tintes pildspalvu, ir kas cildens, bet visa pārējā rakstīšana tiek vērtēta zemāk. Es tam nepiekrītu, kaut gan, no otras puses, ar rakstāmmašīnu uz sienas nepieklājīgu vārdu neuzrakstīsi.
Tikpat būtisks notikums manā dzīvē bija izvēle par labu rakstāmmašīnai smalkā vācu universitātē. Tolaik visi pirka datorus un skrēja darbus izdrukāt kopēšanas kantorī, kura darbinieki strādāja pāris kvadrātmetru lielā būcenī, kopēdami kopijas ar daudzām kopēšanas mašīnām un drukādami izdrukas ar daudziem printeriem. Vēl tur pārdeva arī rakstāmmašīnu lentes un citus piederumus. Telpā valdīja tāda dvinga, ka darbinieki reizēm izgāja uz ielas, pagriezās uz parka pusi un izvēmās. Man reiz tur piedāvāja darbu, taču nostrādāju šajā sapņu profesijā tikai dažas nedēļas pa divām stundām dienā, jo darba vide burtiski bija līdz ārprātam toksiska. Turienes ilggadīgais darbinieks Alekss man arī ieteica pirkt rakstāmmašīnu, jo "paies desmit gadi un tu redzēsi, ka kompjūteri visu novedīs līdz kliņķim". Tas bija paredzams, abi par to pārliecinājāmies, apmeklējot universitātes bibliotēku, kur varēja ieiet internetā, kas tolaik bija garlaicīgs, bet dažiem cilvēkiem tik un tā no tā neizdevās iziet.
"Provodņika" rakstāmmašīnu izstādē uzmācīgi taujāju organizatoriem, kura rakstāmmašīna ir visdārgākā, kura visretākā, vai mājās viņiem vēl ir citas rakstāmmašīnas, vai viņi labo rakstāmmašīnas, jo man ir veca krievu rakstāmmašīna, ko es vēlētos atjaunot, taču viss bija skaidrs bez īpašas taujāšanas. Pats rakstāmmašīnas ārējais veidols pauž, kur tā ražota. Itāļu plūdlīnijas un dizaina smalkums, vācu mehānika, kas pacelta kulta līmenī, amerikāņu un britu rakstāmmašīnas, no kurām pilnīgi dveš redakciju steiga un juristu kantoru lietvežu nerimtīgā taustiņu klabināšana. Katrai savs raksturs un īpatnības, varētu pat apgalvot, ka savdabīgs fizisko un metafizisko īpatnību kopums, jo katrs rakstāmmašīnas lietotājs to ievalkā citādi, ja izmantotu līdzību ar apaviem. Ne velti slavenu rakstnieku un dzejnieku rakstāmmašīnas tiek saglabātas un parasti atrodas viņu mājās, kas pārvērstas par muzejiem. Filmās rāda, kā, cīnīdamies ar baltās lapas sindromu, šie ļaudis rauj ārā no rakstāmmašīnas lapu, uz kuras ir tikai dažas rindiņas, lai saburzītu to un tūdaļ iemestu stūrī. Vēl tur ir kafija un cigaretes; tā parasti esmu redzējis rīkojamies tieši vīriešus, kuru darba kabineti atrodas aiz matēta stikla durvīm. Šķiet, ka arī izstādē kaut kur redzēju līdzīgas durvis, un, kaut gan tās atkal varēja izprovocēt uz lapu daļēju aprakstīšanu un saburzīšanu, visi klātesošie savaldījās.
Taču varētu būt pretēji – ka rakstāmmašīna ievalkā rakstītāju. Tā notika ar kādu manu paziņu, kurš tagad jau miris, bet savulaik dzīvoja Čiekurkalnā un baroja kaķīšus ar reņģēm, ko pirka tirgū turpat pāri sliedēm. Pieļauju, ka viņa uztvere un juridiskā izglītība veicināja aizraušanos ar mašīnrakstīšanu, bet tas ir virspusējs skatījums. Viņš nopirka rakstāmmašīnu, un viņa dzīve apgriezās kājām gaisā. Varbūt ne tikai viņa, jo viņš rakstīja sūdzības un dažādas prasības visām iespējamajām iestādēm un instancēm, kā arī mīlas vēstules pēc sludinājumiem, vienmēr cerēdams saglabāt anonimitāti laikā, kad visur valdīja printeri un e-pasti. Ceru, ka viņa birokrātisko un jūtu dzīves saraksti neietekmēja arvien sarūkošā rakstāmmašīnu lenšu iegādes iespēja.
Vai zinātnieks, ļoti savdabīgs cilvēks, kas gadiem ilgi (tas gan bija pasen) ņēma uz mājām bibliotēkas grāmatas, lai izrakstītu svarīgākās domas un citātus. Rakstāmmašīna viņam bija kā zemniekam lāpsta, līdz grāmatu kļuva vairāk un vairāk un nelaimīgais saprata, ka pārrakstīt visu nav iespējams. Ieraudzījis kādu retu enciklopēdijas izdevumu, viņš pārkopēja vairākus tūkstošu lapu, nonākdams slimnīcā, kur savārdzis čukstēja, ka tomēr izdevies nokopēt visu līdz pēdējai lapai, un sarūgtināts piebilda, ka "izrakstīt ar mašīnu svarīgo būtu bijis labāk". Bet tomēr atveseļojās. Viņš rakstīja ar vācu rakstāmmašīnu, kurai pārlodēti latviešu burti.
Es joprojām fotografēju ar filmu un arvien biežāk iedomājos, ka pienācis laiks salabot savu rakstāmmašīnu; izstādē arī uzzināju, kur to paveikt un kur iegādāties lentes un visu nepieciešamo. Ne tikai tālab, ka rakstāmmašīnas klaboņa ir kas romantisks vai vēsturiska alūzija, kur katrs var sajusties kā Gūtenbergs, bet arī tādēļ, ka rakstīšana ar mašīnu ir tas pats, kas lēnā lasīšana – pavisam lēna, ja galīgi nemāk rakstīt vai baidās kļūdīties, jo kļūdas ir grūti labojamas, bet ar senākiem modeļiem pat nelabojamas, un piemēroti lēna, lai tādā veidā rakstītais ritinātos lēnām kā savīta sarkana dzīpara pīne, ko aplikt ap roku tuvam cilvēkam (vai striķis, kur pakārties ienaidniekam).
Es mīlu rakstāmmašīnas. Šo visu vajadzēja uzrakstīt ar rakstāmmašīnu.
0