Interneta žurnāls "Satori" un Raiņa un Aspazijas māja, sagaidot Dzejas dienu, apkopojuši un nu piedāvā lasītājam Latvijas mūsdienu dzejnieku dzejoļus, kas tapuši pēc īpaša pasūtinājuma – atbildes, parafrāzes un turpinājumus, kas novietoti līdzās Aspazijas un Raiņa savulaik radītajiem dzejas darbiem.
Rainis
Sapnis
"Kam pakaļ skrēji? Tik sapnim."
Vai tu vēl sapnis esi, tu, Latvija brīvā?
Vai tu jau atkal sapnis – tu brīvā?
Tu, kas tā lauzies būt brīva, būt brīva.
Vai tu, asinīs mazgāta, necelsies reiz
Brīnišķi skaista un cēla kā piepildīts sapnis?
Sapnis, sapnis, tu saki?
"Es ciešu klusu."
Mēs pārvērtuši to sapni, viņš augs.
Uz augšu celsim mēs jaunu ainu.
Par pamatu bērnības skaistumu liksim
Uz dzimtenes dziļo, dziļo sirdi,
Un sirds un jaukums dos svaigumu nākotnes augam.
Tas zarus laidīs robežām pāri,
Viņpus mājām, tām otrām un trešām, un visām,
Līdz apņems apvārksni visu –
"Ak –"
Es zinu, zinu, ko domā tavs skumjais "ak":
Nekas nebūs deldēts un zudis,
Tik visu jaunu celsim, kā atjaunots zied
Pavasar’ bērzs, bet tas pats,
Mēs jaunu tautu celsim ar jaunu mēli –
"Ar jaunu?"
Vai mūsu mēle tagad vairs skan tā kā senāk?
Vai mūsu tēvi vairs mūsu valodu saprot?
Vai mūsu tauta nau tapusi jauna?
Vai tu necelsi sev jaunu valsti,
To darbtautas valsti?
Būs, būs!
Lūk, lūk, no melnā ezera varvīksna kāps,
Cels lielus septiņkrāsainos goda vārtus:
Tur jaunā tauta ieies tai jaunā valstī –
Latvija jauna, cilvēce jauna,
Lai lielā darbā stātos celt cilvēces laimi,
Kas plešas neziņu telpā.
("Dagdas piecas skiču burtnīcas. Treji loki: uz mājām", 1920)
kormak
Raiņa dzeja āraišos
Rainis:
U. B.
Βασιλίδης:
бетонный пол зеленым берег
времени (бег) перифраз любви то
есть сон нейдёт, а мир обмок –
зане zviedru priede skumji dakšu klausās
о ландыш ландыш голоса зародыш
(kas zin varbūt es tevi redzēšu jau rīt)
(es meklētu ceļu atpakaļ uz mājām (kaut
kur ceļā uz vārnukrogu mūķenes...))
redzi? skaties uz pretējo pusi
из пола наша речь неспешно вымывает
скрепленный деревом остов усыпанный
улитками с укропом чесноком монетами
с описторхозом (starp viduslaiku korķiem
ābeļdārzs kā tā var būt)
(и звать ли флогистонный куст в зефире
престидижитатором и видеть в нем виночерпия или
(it kā mēs būtu jau beigti
jo mēs nomirsim...)
будущего винолитейщика)
на оловянном блюде чалбыш и костяника
стол из лебяжьего свинца и человеческих
прутьев в божьих крошках (может быть, у Платона
есть ткань из божьего шелка)
и мне навстречу гонимый ветром с
костяникой сам жан лафит
(atkal man jāmeklē īstais "labrīt")
i es pēterbaznīcas pēterprozā tevi gaidīšu
сольется что-то
с новой музыкой знаю говорили
P.S. как в лифте жарко
за дверью сильный ветер
VII-07-2018
Rainis
Īsā laipa
Es gribu laipu pāri likt
Pār nakti –
No dienas dienā taisni tikt,
Negantos sapņus nesatikt
Pa nakti
Mana laipa negrib sniegt
Pār nakti!
Grib dienām tikties liegt
Neļauj man acis cieti miegt
Pa nakti
("Gals un sākums", 1912)
Eduards Aivars
DZEJOLIS PAR TO, KĀ BĒRNĪBĀ UN JAUNĪBĀ ES BAIDĪJOS IET GULĒT UN MAN
VAJADZĒJA DAUZĪTIES, KAMĒR ACIS PAŠAS LIPA CIET, VAI PIEDZERTIES LĪDZ
BEZSAMAŅAI
Un katru reizi man šī mazā nāve
Kad, neizdabājot nevienam
Mērķis sasniegts tiek
Pat neilgojoties
Un nav tam sākuma
Bet gals
Ir pēkšņa atmošanās
Rainis
Vilka ala
Arvien vēl vilks ir atgriezies
Uz alu, kurā cēlies;
Ikkatru dien’ tu atminies,
Ko aizmirst vēlies.
Tu kalnos kāp un dziļumos, –
No tiem tu taču bēdzi?
Tu ilgi klausies negaisos,
Kā agrāk mēdzi.
Tu visur sastop sevi vien
Un savu kalnu alu,
Turp iesi palikt vienudien
Uz galu.
("Gals un sākums", 1912)
Elvīra Bloma
Bars II
Ej un runā. Ja tev nav balss tad runā. Ja tev nav atmiņas tad runā. Ja tev nav kāju
tad runā. Ej runā ar gaismu
ar nakti ar dziesmu ar klusumu ar skalpeli kas pieskaras ādai
Ar notriektu un ceļmalā atstātu suni
Ej un runā
vilkam pienākas divi kilogrami gaļas ar kaulu
vilkam pienākas upe ezers pļavas gravas purvi un kalni
vilki dzīvo ģimenēs vilki gaida izdevīgu mirkli vilki nepazīst nāvi vilki nepazīst
tumsu
es esmu nātre ir pienācis pavasaris
vilka āda ir ļoti skaista un izturīga
es esmu dzelksnis un ir ievākta raža
gaļu var lietot uzturā taukus ziest uz brūcēm
Ej un runā ar savu nāvi
Ar sava tuvākā ciešanām novel akmeni no kapa
Akmens tavs spilvens akmens tava maize akmens tavi zobi akmens tavas kājas
akmens tavs galds akmens tava gulta akmens tava
Guli vien
Atdod manu akmeni
Rainis
1907. Dienas hronika
Sapņi – Gaļa, ar onkuli bučojas.
13.10.07
Sapņi – Dzird klavieres spēlējam. Atvadās no manis, iet caur krūmiem uz
Lugānu, krīt grāvī un atmostas (asins sakāpis galvā, pus dienu ausis kaist).
17.10.07
Sapņi sajaukti. 1 – am iedurts, liek zilas zāles, neprasa dakter., errojos un raudu.
Mir. radi, cepets.
10 gatavi.
18.08.07
Sapņi: braucu laivā kopā ar citiem. Roka sūdos. (Por. uzbruk.)
24.10.07
Sapņi: nozudis pulksteņa iekšas, zelta pulk., dikti raudu, nozudis arī lielais
kažoks, rāda citu, nau mans. Stāsta; es esot iemidzināts un viesnīcnieks sācis
strīdu, atņēmis. Es nekā nezinu. Maizes cepšana.
23.11.07
Kirils V. Ēcis
Sapnis par nomodu
(sapņi no Raiņa dienas hronikām)
Man saka, vējš nopūtis klintis, kas stāvējušas 400 gadus.
Es to tulkoju jau naktī, ka tas uz Romu zīmējas.
Rainis. 16.3.13
Braucu laivā pastāvēs, kas pārvērtīsies kopā ar citiem tikai lielas nepatikšanas. Roka kā labs draugs sūdos
līdz mantojumam. (Poruka Poruks uzbrukums bandītisms).
Pirmajam iedurts sastapis ķildu, liek zilas asarainas zāles sēta slimība, neprasa dakteri slimeklis,
errojos azotē lietuvēns, raudu nebūs jāraud / mazos priekos kā nektārā. Miruši radi mīkstā laikā, cepets tiks
godāts.
Nozudis nevainībā pulksteņa steigā iekšas kā nāve pirms laulībām, zelta skumjas pulkstenis steigā,
dikti raudu dikti nebūs jāraud, nozudis nevainībā arī lielais kažoks kā auglīga vasara, rāda citu aiz
lielas patikšanas, nau mans. Stāsta: es esot iemidzināts nosists kā lops un vasarnīcnieks baumas
sācis strīdu grūti laiki, atņēmis atriebē. Es nekā nezinu atmiņas slinkums. Maizes cepšana jādabū
labu govi / dabūsi laimi.
Gaļa drīz lopi pamirs, ar onkuli viesi bučojas mirks iesnās / skanēs stīgas.
Dzird klavieres spēlejam šķēršļi svarīgā darbā. Atvadās šķiršanās neizbēgama no manis, iet caur
krūmiem briesmaines uz Lugānu kur laimīgā nākotnē kā slimībā, krīt pazeminājumi / klibi nodomi grāvī rūpes
kā šķēršļi un atmostas uz divu dzīvju sliekšņa (asins iemīlesies, tad tuvinieks mirs, tad atbrauks radi, tad ceļojums, tad
žēlabas sakāpis vēlēšanās pilns līdz malām galvā vēstule, pus dienu puslaimīgā dzīvē ausis kaist mīlestības
apliecinājums/ liels sals).
Dzejoļa veidošanā izmantota Arvīda Aizsila "Latviešu tautas sapņu iztulkošana"
(Prof. K. Strauberga redakcijā. Latviešu folkloras krātuves izdevums. Rīgā, 1939.)
Rainis
***
No tāles dzirdu aizšalc lieli vēji
Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst
Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji
Un trokšņi klūpot bezdibenī grūst.
Ap mani klusums izklāj klaju telpu.
Kā viegla migla saulē mākons kūst
Un augšā zilā debess aiztur elpu
Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top.
Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.
("Gals un sākums", 1912)
Inga Gaile
***
"un augšā zilā debess aiztur elpu"
Tu, kas laiku no akmeņiem izlēji,
tu, kas laiku saslēdzi pulkstenī,
tu, kas viņiem iedevi atslēgas,
tu, kas skatījies, kūstot mākoņiem,
kā mēs pārtaisām kokus un cilvēkus,
upes gultnes un sieviešu dibenus,
lai tā derētu --
tava atslēga.
Tu, kas klusēji zilās debesīs,
tu, kas klusēji sarkanās debesīs,
tu, kas klusēji dzeltenās debesīs,
tu, kas klusēji pat, kad pakāra
rāvensbrukā, aušvicā, belzenē,
nirnbergā, maskavā, rīgā un tokijā,
pēkšņi runā caur pimpjiem un vagīnām
dzirdu balsi caur purkšķu pērkoniem:
stulbie idiņi,
tā nav atslēga.
Rainis
Pats
Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā –
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi –
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pats cīnies, palīdzi, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.
("Tālas noskaņas zilā vakarā", 1903)
Marija Luīze Meļķe
Patsi
Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pati savus spēkus negurstošā karā –
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi –
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pati cīnies, palīdzi, domā, spried un sver,
Pati esi kungs, pati laimei durvis ver.
Rainis
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas.
Izdevējs.
("Dagdas piecas skiču burtnīcas. Treji loki: Addio bella!", 1920)
Arvis Viguls
ŠE BURTNĪCĀ…
Še burtnīcā… pag, pazudēju… kur tas bija?
Izdevējs
Še burtnīcā bij pāris lapas atstātas neaprakstītas.
Izdevējs
Šito metam laukā.
Redaktors
Pag, šitas vispār bija mans dzejolis?
Autors
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas.
Izdevējs
Uz šīs lappuses kāds kaut ko izlējis.
Nezināms
Visa lappuse burtnīcā bija izraibināta visādos daiļrakstos ar "es nāku", arī
vairākas tāļākās lappuses bij bez dzejoļiem.
Izd.
Aa, shitas laikam ir tas kam par taam daamiiteem patikaas rakstiit
Anonīms
Pēc autora mantinieku lūguma šo dzejoli nepublicējam.
Izd.
This page was intentionally left blank.
Kur mala tā,
Kur tālē…
Hm… laikam ne tā.
Autors
Te varētu kādu smuku bildi ielikt iekšā.
Maketētājs
No šī autora gaidīju ko vairāk.
Lasītājs
Ko viņš – komatus neprot salikt?
Korektors
Šinī vietā burtnīcā ieliktas dažas lapiņas izmeklēti skaista papīra, uz kura rakstīti nākošie sāpīgie pantiņi. – Tie liekas rakstīti kādu laiku pēc katastrofas, rokraksts manāmi atšķiras no iepriekšējā.
Izd.
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas.
Izd.
Kur mala tā,
Jel nedomā…
Nē, atkal kaut kā ne tā
Autors
Kaut kāds sūds.
Lasītājs
Šinī vietā burtnīcā iespiests sakaltis ziediņš. Lappuses saķēpātas.
Izd.
Kāpēc man šitās muļķības jāmācās no galvas?
Juris, 5. klase
Ai, nē, šito labāk nepublicējam.
Autors
Še burtnīcā… velns viņu zin’… neko nevar saprast…
Izd.
Kā tā vispār drīkst izteikties? Kauns…
Sašutusi lasītāja
Kur mala tā,
Kur gala nav?
Nu, re, tā jau ir labāk.
Autors
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas.
Izd.
Piemēram, dzejolis 58. lapaspusē labi uzrāda, ka autors kopš iepriekšējās grāmatas nav spējis savā rakstībā ienest ko jaunu un svaigu.
Kritiķis
Še dažas lapas burtnīcā bij izplēstas. Klau, Autor, tu beidzot vari beigt tās lapas plēst ārā? Jau apnika.
Izd.
Man liekas, šo dzejoli varētu arī izlaist. Kritiķim taisnība – tu reizēm tomēr atkārtojies.
Redaktors
Nu, labi. Vai vēl kas būs?
Autors
Šajā lappusē kāds uzzīmējis… nu, kā lai to tā pieklājīgi pasaka…
Bibliotekāre (sarkstot)
No nedaudzajiem vietu nosaukumiem var nojaust, ka autors pēc skaistās Olīvijas nāves ir nemierīgi ceļojis apkārt, atgriezies vecās vietās un atkal promgājis, līdz beigās atstājis Tičīnu, bijis franču Šveicē un caur vācu Šveici aizbraucis uz Vāciju, kur nozūd viņa pēdas. Par viņa galu ir jau ziņots ievadā. Viņa pēdējie vārdi – "vai vēl kas būs" liekas aizrādam uz kādu tumšu nojautu, pašās beigās ir sveiciens latvju māsām no Olīvijas, pieņemiet to, zeltenes!
Izdevējs
Vieta piezīmēm
2 rbļ. 30 kap.
Rainis
Pietà
Es savām sāpēm sedzu puķes pāri,
Ar zariem klāju, zāļu vijumiem,
Ar pušķiem, ko es saplūcu pa āri;
Ar lauru lapām, cipresvaiņagiem.
Tā naidniekus un dzīvi allaž vīlu:
Jo dziļa vāts, jo sārti ziedi virdz;
Tie gaišām krāsā priecē tos, ko mīlu.
Kad reiz uz krūts man melna astra mirdz,
Tad segta dziļākā no vātīm – sirds.
("Gals un sākums", 1912)
Jeļena Glazova
***
"Знаешь что, возьми и съешь свое сердце"
в надежной компании – с человеком без сердца и человеком без воли
сидя на диване в двойной пьете
двойной сеанс психоанализа
один из них анализом садиста
другой анализом мазохиста
человек без сердца как-то съел свое сердце
как это произошло не помнит
видимо ненарочно
человек без воли продал свою волю
кому продал совсем не помнит
видимо случайно
человек без сердца течет дырой в груди
диван с его стороны подтекает черным
человек без воли с дырой в голове
ближе к нему не хватает воздуха
один из них просит подчинения
другой просит наказания
в руке у одного черный дилдо
у другого черный хлыст
ты уверен в уместности лечения?
лекари они неважнецкие
только одёжу попортят
лубрикантом накапают
воздух заглотают
черным замарают
(...)
но все же сладко меж ними залипнуть на диване
так сладко что можно не оторвать
Rainis
Tev, pamatšķira, –
Kas izaugs, jutīs, pratīs, izvedīs,
Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēselē dzīs;
Tev, pamatšķira, –
Kas celsies pāri sev, iekš vienības
Tās šķiras veiks, kas ļaudis šķīrušas;
Tev, pamatšķira, –
Kur lielāks gods kā tas, tev kareivs būt?
Tu izej cilvēci un sauli gūt.
("Gals un sākums", 1912)
Raimonds Ķirķis
"Gala un sākuma" preambula
1912. gadā izdotais Raiņa dzejoļu krājums "Gals un sākums", pieteikts
kā veltījums pamatšķirai, strupina materiālo eksistenci mazzilbīgos vārdos. Tas
ierakstās vilkmē pārgrozīt nākotnes laiku, kura meti izbalējuši zem mūžības
svara – – –
Krājuma introspekcija, kas tā subjektu sazvaigžņo ar krāsām,
stāvokļiem un noturīgo nenoteiksmi, viļņojas, kā viļņojas ūdens – piesmacis aiz
dīka laika. Atbalss atsauc atbalsi, un arhitektoniskais iekārtojums salūst zem
mūžības svara – – –
Krājuma izteiksmes figūras un kompozicionālie līkloči izdur ērkšķus
sevis celtajā būvē. Krājumā rodamais novatorisms ir citu laiku izgudrojums. Kā
zobrats, kam nolūzuši zobi, tas rit, nesatverot pašu mechanismu. Mašinērijā,
kuru ar atlantisku spēku darbina proletariāts, skrūves grīļojas zem mūžības
svara – – –
Krājuma identitāti neveido vispārējas neoklasicisma un vispārīgas
kristīgās vērtības. Sakropļota marksisma izpratne – tas ir krājuma meistarstiķis,
kas pavada latviešu lasītājus līdz pat šai dienai, saglabājot ticību neprasmīgai
gaumei, kas nīkuļo zem mūžības svara – – –
Krājuma pašnoteikšanās tiesības atcēla padomju vara, un līdz ar tās sabrukumu
latvju tautai nāktos atskārst, ka krājuma novietošana latviešu dzejas augstākajā
punktā ir saindētu prātu iegriba, kas lēni izplēn zem mūžības svara – – –
Jau sākumā ir sakāms, apzinoties krājuma ideoloģizēto līdzāspastāvēšanu Latvijas
kultūras telpā, – šis gals ir pēdējais gals, kas sarucis zem mūžības svara – – –
Rainis
Kalnā kāpējs
...Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālos
Bez gala klusums s i r d i tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.
("Tālas noskaņas zilā vakarā", 1903)
Ilmārs Šlāpins
Rainis satiek Voltu Vitmenu
O, kāpēj! Tu kļūsi vientulīgāks! Un gads pēc gada!
O, kāpēj! No tevis atšķelsies ik draugs! Un gads pēc gada!
O, kāpēj! Tavai dvēselei būs tikai ceļotājs rets rada!
Un reta būs tā puķe, kas tev klintīs augs!
O, kāpēj! Rets būs viss. Tu pats kā milzu retums būsi.
O, skaties, pazūd viss un kalnu tālēs tikai klusums bezgalīgs.
O, skaties, tas tev sirdi sažņaudz. Tas tev prātu jauc, un tas tev rada sāpes.
O, skaties, tas tev viss ir ledus gālēs zudis.
Un nedos tas tev dusēt, tas tev mūžīgs nemiers.
O, skaties, ledains vairogs tevi apsedz!
O, kāpēj, tevi sveicu es un tavu sirdi sveicu!
Kas tavās krūtīs ilgu liesmām degs.
Es sveicu tavu nokaitēto mugurkaulu!
Un ribas kvēlošās un kakla skriemeļus!
Un plecu kaulus, lāpstiņas un galvaskausu!
Es sveicu visu, kas man atgādina tevi!
Es sveicu žokļus, liesu, aknas, nieres!
Es sveicu katru ādā cirsto grumbu
Uz tavas kalnu nogruvumiem klātās vīrišķīgās pieres
Rainis satiek Tristanu Carā
...Tad dada dadadada da da dada,
No dada dadada da dada da,
Rets dadada, da da da dada dada,
Un dada dada, da da dada da.
Tad dada dada da, – da dada dada
Bez dada dada dada dada da;
Tev dada dada dada dada dada:
Visapkārt dada dada dada da,
Bet dada dada dada dada da.
Rainis satiek Dmitriju Prigovu
Vai gan tu iedomāties spēji,
ka, kalnā kāpjot, kļūsi aizvien vēl tikai vientulīgāks?
Vai prātā varēja tev ienākt tas,
ka rets būs ceļotājs, kas reizē arī draugs?
Vai varbūt iztēlojies tu,
ka savā ceļā stāvā tu tikai retu puķi atradīsi augam?
Nu, protams, nē,
tu taču savā augstprātībā pavisam biji aizmirsis publiskā intelektuāļa sabiedriski politisko virsuzdevumu būt par paraugu un iedvesmas avotu jaunajai paaudzei.
0