Radošās personas statuss

2012. gada rudenī pēc Latvijas Radošo savienību padomes pasūtījuma Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa veica pētījumu "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā". Pētījums bija svarīgs solis darbā pie "Likuma par radošo personu statusu", kas sniegtu kultūras nozarē strādājošajiem, īpaši pašnodarbinātajiem, līdzvērtīgas sociālās garantijas ar citiem Latvijas darbaņēmējiem. Vai jūs esat radoša persona un kāpēc radošajām personām ir vajadzīgs īpašs likums, un ko atklāja pētījums – par to šajā rakstā.

Vēsturiskais fons – kā bija agrāk un nav vairs nemaz

Pēc neatkarības atgūšanas jaunajā režīmā, liberālā demokrātijā un tirgus kapitālismā, kultūras darbinieku simboliskais un ekonomiskais kapitāls, salīdzinot ar radošās inteliģences lomu gan padomju, gan atmodas laikā, strauji saruka. Arī paši kultūras nozarē strādājošie cilvēki ātri sajuta, ka situācija mainījusies – un uz slikto pusi. Taču kam sūdzēties un tieši par ko? Jau (bet varbūt "tikai") ap 2000. gadu Latvijas Radošo savienību padome (LRSP) virzīja pieņemšanai likumprojektu, kas noteiktu radošo savienību statusu, radošo personu (vairāk par šo terminu vēlāk) statusu un valsts atbalstu kultūras jaunrades procesam. Likumam bija paredzēts regulēt noteikta profesionālā statusa piešķiršanu indivīdiem dažādās kultūras apakšnozarēs, ko garantētu iegūtā izglītība un profesionālā kvalifikācija, kuru apstiprinātu nozares profesionāļu organizācija, kā arī noteikt tiesības uz valsts finansējumu un valsts pasūtījuma principa atjaunošanu/nostiprināšanu. Galu galā, virzoties cauri Kultūras ministrijai, saskaņošanām ar citām ministrijām un lasījumiem Saeimā, likumprojekts tika noīsināts tiktāl, ka palika tikai deklaratīvi panti, ka ir tādas radošās personas, ir tādas radošo profesionāļu organizācijas, taču nekādas garantijas vai valsts pasūtījums likumprojekta gala versijā nefigurēja. Līdz VKKF dibināšanai deviņdesmito gadu beigās "valsts pasūtījuma" finansējumu sadalīja eksperti un tas bija iekļauts Kultūras ministrijas budžetā, taču tas bija nesalīdzināmi mazāks salīdzinājumā ar padomju laiku.

Kā cieš Latvijas valsts, ja mākslinieks dzīvo trūkumā

Nepietiekams atbalsts kultūras jaunrades procesam izraisa Latvijas valstij divu veidu problēmas: (1) ja finansējums kultūras jaunradei ir nesamērīgi mazs, mazinās kultūras pieejamība Latvijas sabiedrībai, samazinās dzīves kvalitāte, iestājas emigrācijas risks, (2) nesamērīgi maza finansējuma apstākļos neliela daļa kultūras nozarē strādājošo saņem cilvēka cienīgu atalgojumu, kamēr pārējie spiesti pamest profesiju, jo nevar par tajā nopelnīto nomaksāt komunālos maksājumus un/vai apmeklēt ārstus, vai arī dzīvo trūcīgi, nevar atļauties veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas un kļūst par sociāli apdraudētu grupu.

Šāds viedoklis valda kultūras vidē (pat ja ir neskaidri formulēts). Liela daļa sabiedrības un liberāli noskaņotā politiskā elite nodarbošanos ar mākslu uzskata par indivīda personīgu izvēli, ekskluzīvu izklaidi, kuru lai atļaujas tie, kas var to atļauties – sīkburžuāzijas atvases vai komerciāli strādājoši mākslinieki.

Varētu piekrist, ka izvēle strādāt radošu darbu ir individuāls, iracionāls, ekonomiski nepamatots aicinājums un viena mākslinieka dzīvesveids dažkārt varētu kaitinoši atšķirties no 9–17 birojdarba režīma. Tomēr ir muļķīgi nesaskatīt, ka kultūras jaunrades process kopumā atdod sabiedrībai atpakaļ vairāk, nekā investēts atsevišķā māksliniekā – padarot šo dzīvi dzīvojamu. Ne tikai pašiem māksliniekiem, bet arī skolotājiem, inženieriem, ārstiem un jaunajām māmiņām.

Ko dara citās valstīs? Attīstītajā pasaulē izņēmums ir ASV, kur kultūras procesus un jaunradi pamatā finansē privātais sektors. Šāda modeļa iespējamību ASV nodrošina trīs faktori: (1) liels finanšu kapitāls un daudz situētu ļaužu, (2) senas, izkoptas mecenātisma tradīcijas, (3) pietiekami liels tirgus, lai pat nekomerciālas, laikmetīgas, avangardiskas kultūras iniciatīvas, kas ir visnozīmīgākā mākslas kā sociāla institūta daļa, varētu tikt īstenotas – atrodot gan auditoriju, gan atbalstītājus. Šo cildeno modeli ir visnotaļ vērts popularizēt Latvijā. Tomēr, līdzīgi kā visās Rietumeiropas valstīs, kultūrpolitikai vajadzētu atrasties valsts pārraudzībā. Un, ziniet, Latvijā tā arī ir. Taču atšķirībā no Rietumeiropas Latvijā kultūrpolitika ir orientēta pārsvarā uz rezultātu, nevis cilvēku. Kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā, sadarbojoties ar nozares nevalstiskajām organizācijām, tika panākta teātra un koncertorganizāciju darbinieku algu palielināšana. 2013. gadā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende par vienu no prioritātēm izvirzījusi atalgojuma pacelšanu valsts finansētajās kultūras institūcijās – minot kā piemēru muzeju nozari un bibliotēkas, kur liela daļa strādājošo saņem valsts noteikto minimālo algu vai nedaudz virs tās. Kā nesen atklāja tiesībsargs – minimālā alga ir zem iztikas minimuma. Interesanti, kā visi šie kultūras darbinieki vēl ir dzīvi un kāpēc darbs muzejā vai bibliotēkā automātiski nozīmē izvēli dzīvot zem iztikas minimuma, ja vismaz bibliotēkas noteikti ir 21. gadsimta intelekta krātuves, no kurām "barojas" arī ļoti situēti cilvēki? Cerams, ministrei izdosies šo jautājumu atrisināt.

Bet – pat ja šis jautājums, kas skar bibliotēku un muzeju nozari, 2013. gadā tiktu atrisināts, joprojām paliek liela daļa kultūras "produktu" un "radošā satura" autoru, kuru dzīvošanu zem iztikas minimuma nav iespējams atrisināt, jo viņiem vispār nav darba līgumu. Tāda cena par radošo brīvību. Bet šajā ziņā – vēlmē saglabāt radošo brīvību un neatkarību – Latvijas radošie neatšķiras no attīstītajām Rietumeiropas valstīm. Atbalsta mehānismu un sociālo garantiju ziņā gan ievērojami. Galvenā lieta, kam pievēršas Rietumeiropā, piemēram, Francijā, ir sociālās garantijas, pabalsti un cits atbalsts starpprojektu periodā, apzinoties, ka starp vienu un nākamo lielo projektu vai radošo ideju māksliniekam var būt ilglaicīgs inkubācijas periods. No Eiropas postsociālisma valstīm salīdzinoši izstrādātāki atbalsta mehānismi ir Slovēnijā un Horvātijā. Ar Eiropas Padomes pasūtīto pētījumu "The Status of Artists in Europe" (2006) varat iepazīties šeit: http://www.makslinieki.lv/aktualitates/192/.

Lietuvas likums, Igaunijas likums, Latvijas likums

Sākot darbu pie "Likuma par radošas personas statusu" 2011. gadā, Latvijas Radošo savienību padome padziļinātāk iepazinās ar Igaunijas un Lietuvas pieredzi. Attiecīgos Igaunijas un Lietuvas likumus pilnā apjomā tulkotus varat atrast šeit: http://www.makslinieki.lv/aktualitates/192/. Īsumā sakot, Lietuvas likums fokusējas uz "radošas personas" definēšanu – kurš un pēc kādiem kritērijiem ir uzskatāms par kultūras nozarē strādājošu profesionāli (tiek ņemta vērā izglītība un tas, vai ir gūti profesionāli panākumi savā nozarē). Lietuvas likuma trūkums, līdzīgi kā ap 2000. gadu Latvijā virzītajā likumprojektā, – gala redakcijā valsts no savas puses neparedz nekādus konkrētus atbalsta mehānismus vai finansējumu: "1. Radošo darbinieku radošās darbības veicināšanai piešķiramas valsts stipendijas un prēmijas. 2. Valsts stipendiju un prēmiju radošajiem darbiniekiem piešķiršanas kārtību nosaka Valdība." (Lietuvas Republikas Radošo darbinieku un radošo darbinieku organizāciju statusa likums, 9. panta 1. un 2. punkts). Igaunijā radošās savienības izvēlējās iet citu ceļu uz citādāku likumu. Par likuma subjektu tiek definēts "autors", kurš pēdējo trīs gadu laikā ir radījis autordarbu kādā no likumā uzskaitītajām kultūras apakšnozarēm, tā izvairoties no diskusijas, kurš autors ir mākslinieks un kurš nav (autoratlīdzības līgumi pastāv arī ārpus kultūras nozares). Autoriem ir tiesības apvienoties "radošajās organizācijās", un katra radošā organizācija, kurā ir vismaz 50 šādu aktīvu autoru, saņem no valsts budžeta caur Igaunijas Kultūras ministriju – 1/5 no iepriekšējā gada vidējās algas Igaunijā x 12 mēneši x aktīvo autoru skaits. Igaunijā radošajām organizācijām saskaņā ar šo likumu vienā gadā izmaksātais finansējuma apjoms kopā ir ap Ls 400 000. Piešķirtais finansējums ir tērējams šādiem mērķiem: (1) radošās organizācijas administratīvie izdevumi (līdz 10 % no piešķirtā finansējuma), (2) īslaicīga bezdarba pabalsti (līdz 6 mēnešiem) radošās organizācijas biedriem, turklāt no šī pabalsta tiek maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas Igaunijā ir svarīgi, lai būtu nepārtraukts sociālo iemaksu periods, (3) atlikušo finansējumu nākamajā gadā radošā organizācija drīkst izlietot radošām stipendijām saviem biedriem.

Sākuma premisas (un novērojumi no dzīves) – kopumā kultūras nozarē un dažās apakšnozarēs atalgojuma līmenis un līdz ar to nomaksātie nodokļi un sociālās iemaksas ir tik zemi, ka šajās nozarēs strādājošie vairumā ir nolemti mazturīgai dzīvei tagad, kā arī pilnīgai nabadzībai pensijas vecumā, jo šobrīd Latvijā pensiju aprēķina pēc veiktajām sociālajām iemaksām (neatkarīgi no darba stāža ilguma). Turklāt kultūras jomā pašnodarbinātās personas nesaņem tās sociālās garantijas, kas pienākas darba ņēmējiem, kuri strādā uz darba līguma pamata, – bezdarba pabalsts, slimības lapa, maternitātes un paternitātes pabalsts u.c. Tāpēc, izstrādājot stratēģiju Latvijas likumam, par pamatu tika ņemts Igaunijas likums, kurš, papildināts ar citiem iepriekš minētajiem sociālo garantiju veidiem un veselības apdrošināšanu, šķita, varētu atrisināt Latvijas radošo personu akūtākās problēmas.

Pētījums "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā"

2012. gada maijā tika noslēgts Kultūras alianses (dalīborganizācijas: Laikmetīgās kultūras NVO asociācija, nacionālo kultūras institūciju vadītāju biedrība "Laiks kultūrai", Latvijas Radošo savienību padome) un Kultūras ministrijas Sadarbības memorands, kurā kā viens no prioritāri risināmiem punktiem bija iekļauts darbs pie "Likuma par radošas personas statusu" (Sadarbības memorandu varat rast šeit: http://www.makslinieki.lv/aktualitates/196/). Lai noskaidrotu, uz cik cilvēkiem Latvijā šāds likums attiektos, kā arī lai uzzinātu pašu radošo personu viedokli par situāciju un vajadzībām, tika veikts pētījums "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā". Pētījums kļuva iespējams ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu, un pēc Latvijas Radošo savienību padomes pasūtījuma to veica Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku grupa Menedžmenta un kultūras socioloģijas katedras vadītājas profesores Andas Laķes virsvadībā. Pētījumā tika izmantotas kvantitatīvās (aptauja) un kvalitatīvās (dziļās intervijas) datu ieguves un apstrādes metodes. Kvantitatīvās aptaujas daļu un kopējo projekta vadību īstenoja LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta apakšprogrammas 3. kursa studentes Aija Barovska, Dārta Dīvāne, Līga Grīnberga, Madara Maslova, Sabīne Medne, Agnese Treimane, bet datu apstrādes jautājumos konsultēja LKA vieslektore, SKDS projektu vadītāja Zanda Rutkovska. Kvalitatīvo datu ieguvi un apstrādi lektores Taņas Lāces vadībā īstenoja LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta apakšprogrammas 2. kursa studentes.

Veidojot pētījuma struktūru un metodoloģiju, bija vairāki konceptuāli jautājumi un izšķiršanās, jo šāda veida pētījums Latvijā līdz šim nebija veikts. Pirmā izšķiršanās: kā nosaukt pētāmo grupu – "radošās personas" – un kur vilkt šīs grupas robežas. "Radoša persona" šajā pētījumā un šajā rakstā tiek lietots kā apvienojošs termins, lai apzīmētu visās kultūras nozarēs strādājošos, kas veic radošu darbu. Par šo terminu ir saņemta kritika, ka ikviens cilvēks ir radošs – gan uzņēmējs, gan ārsts – un tas nebūtu sašaurināmi attiecināms tikai uz kultūras nozari. Otrs variants – "radošais autors" – mazliet precizē jēdziena robežas, lai gan vēl joprojām ikviens jurists vai uzņēmējs varētu pamatoti iebilst, ka ir autors darbam, ko ir paveicis, un ka darbs noteikti ir radošs. Turklāt ar sašaurinājumu "autors" identificēšanās problēmas varētu rasties mūziķiem, aktieriem un citiem, kuri savu radošo darbu veic, interpretējot kāda cita autora radītu darbu. Trešais variants būtu lietot apvienojošo terminu "mākslinieks" vai "brīvmākslinieks" – uzsverot tieši tos radošos darbiniekus, kas pamatā strādā kā pašnodarbinātie, neatkarīgi vai ir reģistrējušies. Šeit problēma – ka ne visu kultūras nozaru darbinieki viegli identificē sevi kā "māksliniekus", šo apzīmējumu atvēlot vien vizuālās mākslas pārstāvjiem. Jaunas problēmas pie šī termina rodas to nozaru pārstāvjiem, kas robežojas starp kultūras un radošo industriju, piemēram, arhitektiem.

Otra izšķiršanās bija veidot respondentu atlasi pamatā no pašnodarbinātajiem, kuru problēmas likums risinātu. Taču līdz šim Latvijā nav izveidots saraksts ar kultūras nozarē strādājošiem pašnodarbinātajiem. Pašnodarbināto reģistrāciju veic VID, taču ticami dati par tieši kultūras nozarē pašnodarbinātiem apkopotā veidā nav pieejami. Turklāt ir liela daļa, kas strādā kā pašnodarbinātas personas, bet nav oficiāli piereģistrējušies šādi. Tāpēc aptaujas izlases kopums tika veidots šādi: (1) tika identificētas 7 kultūras (un radošās) nozares – arhitektūra, dizains, kino, literatūra, mūzika, teātris (ietverot dejas mākslu u.c.), vizuālā māksla, (2) no nozaru radošajām savienībām tika iegūti biedru kontakti (e-pasts), (3) iespēju robežās tika apzināti tie minētajās 7 nozarēs strādājošie, kas nav attiecīgās nozares radošās savienības biedri. Iegūtais kontaktu kopums, kam tika izsūtītas aptaujas anketas, skaitliski izskatās šādi:

Kā kā aptauja tika veikta interneta anketas veidā, tad uzrādītais skaits norāda cilvēkus ar e-pastiem. Līdz ar to atkrīt tā respondentu daļa, kas nelieto e-pastu vai kuru e-pasti nav zināmi. Tas ļauj pieņemt, ka mazāk pārstāvēta ir vecākā paaudze, kā arī sabiedriski mazāk aktīvie radošie profesionāļi, kuri nav dalījušies ar saviem e-kontaktiem. Lielais skaits arhitektūras nozarē skaidrojams ar to, ka arhitekti ir reglamentēta profesija un, lai praktizētu arhitekta specialitātē, ir nepieciešams sertificēties, tāpēc sertificēto arhitektu saraksts ir publiski pieejams. Dizaina nozarē ārpus Dizaineru savienības ir vairākas platformas, kas tika apzinātas. Vizuālajā mākslā Latvijas Mākslinieku savienības biedru saraksts tika papildināts ar kontaktiem no Laikmetīgā mākslas centra. Mūzikas nozarē tika aptaujāti tikai Komponistu savienības biedri, jo valsts un pašvaldības koncertorganizācijās strādājošie lielākoties nav pašnodarbinātie – taču līdz ar to būtu nekorekti iegūto statistiku attiecināt uz visiem mūzikas nozarē nodarbinātajiem. Teātra nozarē līdzās Latvijas Teātra darbinieku savienības biedriem tika apzināti 78 nevalstiskā teātra sektora strādājošie un/vai LTDS nebiedri.

Pētījuma rezultāti

Pētījums tika veikts kā Latvijas Kultūras akadēmijas studentu mācību darbs. Līdz ar to, novērtējot pētījuma kvalitātes un iegūtās atziņas, aicinu apzināties, ka detalizētai situācijas izpratnei par radošo personu situāciju būs nepieciešami turpmāki, padziļināti pētījumi apakšnozaru līmenī. Pētījuma ziņojums (187 lpp) pieejams http://makslinieki.lv/aktualitates/203/, un turpat arī pdf prezentācija (44 lpp), kur pētījuma rezultāti izklāstīti viegli uztveramā un izteiksmīgā formā.

Pētījuma atziņas un politikas rekomendācijas

Šeit pieminēšu galvenās atziņas, ko var secināt no pētījuma datiem. Pirmkārt, atalgojums. Respondenti pēc neto ienākumiem mēnesī sadalās četrās apmēram vienādās grupās:

līdz Ls 299,

Ls 300 līdz Ls 400,

Ls 401 līdz Ls 699,

Ls 700 un vairāk.

Ienākumu sadalījums apakšnozaru starpā atšķiras, tomēr kopējā tendence saglabājas. Pēc Centrālā statistikas biroja datiem 2012. gada septembrī vidējā bruto darba samaksa mēnesī Latvijā bija Ls 470,00 (http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/darba-samaksa-galvenie-raditaji-30270.html). Kā skaidrot šādus datus? Iespējams, relatīvi labos rezultātus rada pētījumā izmantotā radošā darba definīcija. Respondenti tika aicināti atbildēt par savu nodarbinātību gan radošajā specialitātē, gan ārpus tās. Nodarbinātība savā specialitātē, kur darba veikšanā tiek liktas lietā profesionālās zināšanas un pieredze, tika definēta kā "radošs darbs", un šī jēdziena robežas respondents varēja novilkt pēc savas izpratnes. Ja dzejnieks raksta literārus darbus, arī tulko lietišķus dokumentus, arī raksta reklāmas aģentūrā, tad visos šajos gadījumos tiek likts lietā viņa radošais talants un zināšanas. Latvijas kultūrai visvairāk interesē, vai dzejnieks raksta dzejoļus, un pārējās uzskaitītās nodarbes ir vērtīgs ieguldījums radošajā industrijā, ekonomikā, bet tam vairs nav liela sakara ar nacionālās identitātes stiprināšanu un laikmetīgas literatūras radīšanu. Līdzīgu darbu gradāciju varētu uzskaitīt arī pārējās nozarēs. Dati no Latvijas KKF par laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam piešķirtajām radošajām stipendijām literatūras nozarē atklāj, ka literāru darbu radīšanai piešķirtas 148 stipendijas (kopā Ls 55 000), vidējais vienas radošās stipendijas apjoms Ls 371,62 un vidējais stipendijas lielums mēnesī bijis Ls 67,94. Tas ir ievērojami mazāk par literatūras nozarē atbildējušo radošo personu vidējiem ienākumiem, ko uzrāda pētījuma dati. No tā varam izdarīt divus secinājumus: (1) radošās personas ir konkurētspējīgas darba tirgū un ar savām zināšanām un prasmēm spēj nopelnīt iztiku, (2) taču nabadzības risku un sociālo apdraudējumu izraisa tieši darbs kultūras jaunrades procesā. Turpmākajos pētījumos būtu lietderīgi noteikt diferencētāku "radošā darba" definīciju, kas būtu iespējams, veicot pētījumus kultūras apakšnozaru ietvaros un pievēršoties katras nozares specifikai.

Par mūsdienīgu un aizvien izplatītāku nodarbinātības veidu kļūst pašnodarbinātība, ārštata (free-lance) un daļēja laika nodarbinātība, tāpēc valstij ir jāreaģē ar atbilstīgiem nodokļu nomaksas un sociālās aizsardzības mehānismiem. Būtu nepieciešams izstrādāt piemērotu nodokļu likumdošanu, sociālo apdrošināšanu tieši pašnodarbinātajiem – nevis turpināt tos traktēt kā izņēmumu tipiskai nodarbinātībai un mēģināt administrēt kā izņēmumu uz vispārējās likumdošanas bāzes. Pētījums apstiprināja, ka pašnodarbinātība ir izplatīts nodarbinātības veids radošo personu vidū, turklāt tas rada vidēji zemākus ienākumus nekā nodarbinātība uz darba līguma pamata. Apstiprinājās iepriekšējais novērojums, ka literatūra, vizuālā māksla, kino ir trīs nozares, kur radošās personas ir sociāli visvairāk apdraudētas. Šajās profesionālās mākslas nozarēs, kur nav centrālas, galvenās valsts dotētas nozares institūcijas, kas nodrošinātu darbavietas nozares radošajiem profesionāļiem, atalgojums kopumā ir salīdzinoši zemāks un ir vairāk sociāli apdraudētu radošo personu. Kultūras ministrijai būtu nepieciešams apzināt nodarbinātību un atalgojuma līmeni šajās nozarēs un izvērtēt to salīdzinājumā ar citām nozarēm, kur ir valsts dotētas institūcijas (teātri, koncertorganizācijas) un darbs pārsvarā uz darba līguma pamata, kā arī rast efektīvāko finansēšanas modeli, kas nodrošinātu Latvijas valstij pietiekama daudzuma un veida laikmetīgas un nacionālas profesionālās mākslas produktu radīšanu šajās kultūras apakšnozarēs.

Līdzīgi kā neskaidrā situācija ar mērķgrupas definēšanu pētījuma sākumā – radošās personas? radošie autori? mākslinieki? brīvmākslinieki? –, arī pētījuma dati parāda, ka radošās personas neuztver sevi kā vienotu sociālu grupu ar zināmām sociālām tiesībām un nozīmi sabiedrības dzīvē. Dominē individuālistiska un fatālistiska "es no valsts neko negaidu" attieksme. Radošām personām nepieciešamā brīvība, bieži vien labprātīgā nošķiršanās un nošķirtība no sabiedrības, lai spētu radītu jaunus mākslas darbus, ir apgrūtinājums vienotas un veiksmīgas sociālās politikas veidošanai radošajām personām kultūras nozarē. Faktiski būtu nepieciešami pasākumi radošo personu integrācijai sabiedrībā – runa ir gan par mākslinieku savešanu ar uzņēmējdarbību un sociālai dzīvei nepieciešamu mūsdienīgu prasmju attīstīšanu, gan mākslinieku sociālās lomas lielāku pašapzināšanos.[1] Iespējams, īslaicīga bezdarba pabalstu veidā lietderīgāk būtu domāt par mūžizglītības un tālākizglītības programmām, kuru apmeklētāji saņem stipendijas, nevis bezdarba pabalstus. Tās varētu būtu (1) radošās stipendijas – radošam darbam, līdzīgi kā KKF, (2) karjeras plānošana, prasmju apzināšana, koučings[2], mentorings – katram konkrētajam kultūras darbiniekam piemērota un atlasīta programma, (3) vispārīgi kursi, kas noderīgi konkrētajam kultūras nozares darbiniekam (projektu rakstīšana, menedžments, mārketings, sabiedriskās attiecības u.tml.), kuru saturu veidotu un kurus vadītu kultūras nozares darba tirgu pārzinoši profesionāļi.

Būtu vēlama informācijas centra/servisa izveide radošām personām dažādās nozarēs par nodokļu likumdošanu, par iespējamiem nodarbinātības veidiem (uz autoratlīdzības pamata, kā pašnodarbinātais, kā saimnieciskas darbības veicējs un mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, SIA, IK u.c.). Radošajām personām ir nepieciešams zināt aktuālāko informāciju par savām tiesībām un pienākumiem no Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas. Līdzšinējā situācija, kur pat no dažādām valsts institūcijām nevar dabūt vienādu atbildi uz vienu jautājumu, veicina izvairīšanos no šīm institūcijām, kas vienā gadījumā noved pie sociālo garantiju trūkuma, citā – pie nodokļu parādiem valstij, vēl citā – pie valstij pārmaksātiem nodokļiem, bet kopumā – pie haosa un neskaidrības, izvairīšanās no valsts institūcijām un dzīvošanas krēslas zonā. Risinājums šeit būtu vai nu informācijas centra izveide Kultūras ministrijā, vai ministrijas deleģēta informācijas izplatīšanas un konsultēšanas funkcija (kopā ar finansējumu šīs funkcijas veikšanai) kādai kultūras nozares nevalstiskai organizācijai, piemēram, Latvijas Radošo savienību padomei. Tāpat noderīga būtu informācija par darba un projektu iespējām Latvijā un ārzemēs. Salīdzinoši šajā jautājumā informācija ir vairāk pieejama – visiem ir zināms par VKKF konkursiem, un Kultūras ministrijas kultūras kontaktpunkts izplata informāciju par ES fondu konkursiem. Tomēr arī šajā ziņā darbība varētu būt proaktīvāka un vairāk uz servisu, ne tikai informēšanu vērsta, tādējādi iesaistot vairāk un jaunus kultūras darbiniekus un organizācijas ES projektos kā partnerus un iniciatorus, tā pastarpināti risinot arī bezdarba un zemā atalgojuma problēmas.

Noslēgumā jautājums – vai ir nepieciešams atsevišķs likums par radošas personas statusu? Vai šāds likums ir vajadzīgs arī tad, ja tas tikai nosaka radošo personu statusu, bet nav komplektā ar finanšu mehānismiem un neatrisina lielāko daļu diagnosticēto problēmu? Atbilde ir divējāda – no vienas puses, konkrēts atbalsts būtu vērtīgāks par skaistiem vārdiem. Bet, no otras puses, valstiska atzīšana – ka mākslinieks ir mākslinieks un Latvijas valstij nozīmīgs – būtu svarīga daudziem. Jo bez ekonomiskā kapitāla ir arī simboliskais kapitāls – vairums kultūras nozarē strādā ne atlīdzības dēļ, un rūgtums par valsts simboliskās cieņas trūkumu jeb vienaldzību ir pat lielāks.

Pateicības

Raksta autors vēlētos pateikties tiem, kas palīdzējuši Latvijas "Likuma par radošas personas statusu" tapšanā, situācijas izpētē, un pētījuma "Radošo personu situācija Latvijā 2012. gadā" veikšanā – Andai Laķei un pētnieku grupai, VKKF un Kultūras ministrijai par finansiālo atbalstu pētījuma veikšanai un jo īpaši par sadarbību Jolantai Treilei, Liegai Piešiņai, Žanetai Jaunzemei-Grendei, kā arī Ievai Strukai, Janusam Johansonam, Indrai Brūverei, Guntaram Godiņam, Kristīnei Želvei, Andrai Silapēterei, Liānai Langai, Zanei Kreicbergai un visiem pārējiem, kurus visus nav iespējams uzskaitīt.