Grāmatas publicitātes foto
 
Sleja
04.07.2022

Putnu noteicējs

Komentē
2
Saglabā

Šogad dzimšanas dienā saņēmu dāvanu – izdevniecības "Jāņa sēta" jaunizdoto grāmatu "Putnu noteicējs: Eiropas un Vidusjūras reģiona putnu noteikšana dabā". Bija jau laiks. Es zinu, ka samērā nesen iznāca Jāņa Baumaņa un Viestura Klimpiņa "Putni Latvijā", bet man vēl aizvien mājās bija tikai 1969. gadā izdotā Latvijas Valsts universitātes zinātnisko līdzstrādnieku J. Baumaņa un P. Blūma izdotie "Latvijas putni". Šī grāmata glabājas virtuvē starp pavārgrāmatām, jo pa virtuves logu ir vislielākā iespēja ieraudzīt kādu neparastu putnu. Savā laikā tur bija arī barotava, bet galu galā tā kļuva par baložu barotavu, un, pirmkārt, baložu vērošana man nešķita pietiekami izklaidējoša, otrkārt, tie nav piebarojami, tāpēc no barotavas atteicos. Turklāt, lai gan mājai ir dārzs un tuvumā lieli koki, pārsvarā nākas novērot zvirbuļus, zīlītes, vārnas, strazdus un kaijas. Kāda svilpja vai dzilnīša ierašanās ir notikums, dzenis un mizložņa – eksotikas kalngals. Bet nekas – tagad man ir jauna grāmata, un viss mainīsies, varbūt atlidos kāds dzeltenais dižgalvītis.

Jaunais "Putnu noteicējs" patiešām ir iespaidīgs. Kā jau vienmēr, tā pamatā ir vairāku gadu darbs. Ja pareizi saprotu, šis noteicējs ir tulkots no zviedru izdevuma, bet tas atbilst angliski izdotajam "Collins Bird Guide", kuram, starp citu, ir arī lietotne. Vairumam sugu aprakstu ir pievienoti vairāki zīmēti attēli, kas putnu parāda dažādos rakursos, dzimumos, vecumos un sezonās. Nejauši uzšķīru balto cielavu – tā ir ilustrēta ar 13 attēliem un izplatības karti. 1969. gada "Latvijas putnos" ir 1 attēls. Tas vien izskaidro, kāpēc grāmata ir jātulko, jo tās sagatavošana prasa tādus resursus, kādi diez vai Latvijas tirgus apstākļos atmaksātos. Neesmu ornitologs vai putnu vērotājs, tā ka nevaru komentēt izdevuma zinātnisko pusi, tai skaitā tulkojumu, kas pats par sevi ir pamatīgs darbs (tulkojusi Elīna Gulbe, zinātniskais redaktors ir Viesturs Ķerus).

Grūti arī pateikt, kāpēc ir svarīgi zināt putna "vārdu". Protams, ir profesionālais līmenis, kurā zināt vārdu ir svarīgi. Teiksim, kapteinim vētras laikā nav laika aprakstīt buru, kuru viņš vēlētos, lai matrozis nolaiž: "Nu, to lielo, kas ir nākamā aiz šitās pirmās," – tāpat arī dārznieki var vieglāk sarunāties, ja zina augu nosaukumus, un ornitologam putna vārds droši vien ir kā faila nosaukums, aiz kura slēpjas informācija, kuru, atsaucoties uz vārdu, var vai nu atsaukt atmiņā, vai pēc vajadzības papildināt. Ja vārdi tiek jaukti, arī zināšanās ir sajukums. Tāpat kā šobrīd grūti iztēloties laikus, kad vārdu rakstība nebija vispārpieņemta un katrs rakstītājs vai grāmatizdevējs balstījās savā pieredzē un izjūtā, mūsdienās mēs neuzskatītu par normālu situāciju, kad putnu noteicēja autors pats sacerētu nosaukumus putnu sugām. Te gan piebilde. Teiktais attiecas uz zināmu sugu latīniskajiem nosaukumiem, kuri skaitās universāli. Ilgu laiku nebija pat šāda atskaites punkta, par ko liecina, piemēram, atsauces latīniskajos nosaukumos uz cilvēkiem, kas tos devuši. Teiksim, meža pīle ir Anas platyrhynchos (L.). "L" norāda, ka šādu latīnisko nosaukumu tai piešķīris Karls Linnejs. Netieši šī atsauce atgādina, ka 18. gadsimtā dzīvnieku, tai skaitā putnu, apzīmējumos valdīja diezgan liels haoss, tāpēc svarīgāks par nosaukumu bija apraksts un attēls, jo dzīvnieku varēja identificēt tieši pēc tā, nevis pēc nosaukuma. Mūsdienās situācija ir mazliet niansētāka, bet vērts pamanīt, ka vārdošana nebūt nav beigusies, un tulkojumi ir viena no izplatītākajām vārdošanas formām. Piemēram, ievēroju, ka kādreizējais "Atlantijas tupiks" (angļu puffin) no "Zvaigznes" izdotās enciklopēdijas "Dzīvnieki" jaunajā "Putnu noteicējā" ir pārvērties par "Atlantijas tuklīti".

Reiz zināms cilvēks Sārnatē stāstīja, ka esot redzējis neparastu, raibu, lielu putnu. Nobildējis un sūtījis paziņam, putnu zinātājam, – kas tas par neredzētu putnu? Eksperts esot nīgri atbildējis, ka tas ir kaiju jaunulis. Viena lieta, ka "Putnu noteicējs" palīdz atbildēt uz šādiem jautājumiem, jo tajā patiešām apskatāmas kaijas dažādos savas dzīves periodos, bet otrs: arī pie sevis esmu piefiksējis šo instinktu – zināt putna vārdu. Augi man ir vienaldzīgi, nespēja atšķirt pēc lapotnes koku sugas manu miegu netraucē, es mazliet nervozēju, kad nevaru atcerēties cilvēku vārdus, jo tiešām pat pēc vairākiem gadiem varu atsaukt atmiņā brīdi, kur esmu cilvēku saticis, tomēr pat nenojaust, kā viņu sauc. BET, ja es redzu kādu putnu, ko nepazīstu, arī man pirmais jautājums ir – kā viņu sauc.

Ilustrētās putnu enciklopēdijas parādījās samērā sen. Iespējams, par pirmo patstāvīgo putnu enciklopēdiju var uzskatīt Reja un Viloubija "Ornitoloģiju" (1679). Viņi lielāko daļu aprakstīto putnu dzīvē nebija redzējuši – pirmo enciklopēdistu grāmatas lielākoties bija lasītā apkopojums, un ilustrācijas tajās bija kaut kas līdzīgs izgriezumu albumam: tās bija savāktas no citām grāmatām. 18. un 19. gadsimts ir ilustrēto grāmatu ziedu laiki, un tādi ilustratori kā Džons Džeimss Odibons zīmēja no dabas, cita lieta, ka, lai uzzīmētu putnu, viņi to nošāva, kas savukārt izskaidro diezgan dīvainās pozas, kādās viņu ilustrācijās putni redzami – Odibonam pat bija īpašs drāšu režģis, kurā viņš uzstellēja putna līķi, lai atdarinātu dzīvu putnu kustībā. Lai nu kā, lielākā daļa lasītāju šīs grāmatas neiegādājās, lai atpazītu putnus, bet tāpēc, ka ilustrācijas bija skaistas un putnu apraksti aizraujoši un pamācoši –  daba parasti tika interpretēta teoloģijas gaismā.

Putnu noteicēji mūsdienu izpratnē parādījās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Šajā laikā būtiski mainījās attieksme pret putniem. Teoloģiskais konteksts pazūd, bet parādās jaunas intereses. Piemēram, putnu vērošana, kas nav saistīta ar zinātni vai medībām. Būtisks tehnoloģiskais jauninājums, kas ietekmē putnu vērošanu, ir binoklis. Binokli, kas rada telpisku attēlu, izgudro francūži 1859. gadā, un, piemēram, Florenca Meriama Beilija 1889. gadā izdod grāmatu "Skatoties uz putniem caur operas binokli". Viena no jaunās aizraušanās iezīmēm ir – putnus pētīt, tos nenogalinot. Tāpat jauna aizraušanās ir putnu piebarošana, kura Lielbritānijā īpaši populāra kļuvusi 1891. gada ziemā, kas esot bijusi īpaši barga. Dabas aprakstītājs V. Hadsons tolaik brīnījās, ka simtiem strādnieku pusdienas pārtraukumā dodas uz Temzas krastmalu, lai barotu putnus, bet novēroja arī to, ka tad, kad viņš mēģina barot putnus Kornvolā, garāmgājēji par to brīnās, proti, šis paradums vēl nav zināms ārpus Londonas. [1] 19. gadsimtā tiek izgudrota fotogrāfija, un, lai gan pirmajās kamerās nepieciešamais ekspozīcijas laiks ir par ilgu, lai nofotografētu putnu (pirmais nofotografētais dzīvnieks esot 1859. gadā Londonas Zooloģiskajā dārzā nobildēta zivs), 19. gadsimta beigās tas ir jau iespējams. Visbeidzot 1889. gadā Ludvigs Kohs pirmo reizi ieraksta putna dziesmu. Un šajā kontekstā arī veidojas putnu noteicēji, kas ir domāti nevis studēšanai kabineta klusumā, bet līdzi ņemšanai, dodoties dabā.

Patiesībā jau grūti pateikt, kad tiek izveidots pirmais putnu noteicējs tādā nozīmē, kā to saprot "Putnu noteicēja" autori. Vācijā ļoti nozīmīgs ir Vilhelma Gētsa un Aloīza Koša noteicējs "Kas tur lido?", kurš pirmo reizi iznāk 1936., bet tiek pārizdots vēl šodien. Tāpat ļoti ietekmīgas ir Rodžera Torija Pītersona grāmatas un ilustrācijas, 1954. gadā sadarbībā ar franču autoriem iznāk viņa "Eiropas putnu ceļvedis", kura ilustrācijas, starp citu, plaši izmantotas 1969. gada izdevumā.

Katrā ziņā tās ir specifiskas grāmatas. Ja tās skatāmies zinātnes kontekstā, viss ir skaidrs – mūsdienu dabas pētniecībā sugu klasifikācija un atpazīšana nav galvenā pētnieku nodarbe, kā tas bija 18. gadsimtā, bet tai ir sava nozīme un funkcija. Dīvaini ir tas, ka šie noteicēji interesē daudzus citus. Kāpēc ir svarīgi putnus atpazīt? Drūmā versija būtu, ka tā ir zināma krāšanas un vākšanas izpausme – mēs nevis iepazīstam dabu, sastopoties ar putnu, bet mēģinām to piesavināties, piemēram, iegrāmatojot to kā tādu pokemonu mūsu kolekcijā, kuru ir svarīgi nepārtraukti papildināt. Kaut kas no tā droši vien varētu būt arī taisnība. Un patiesībā jau jāpiekrīt, ka vārda došanas rituāls un uztraukums par pareizu atpazīšanu (pasarg Dies’, ja sajaukšu vārdu) ir mazliet nožēlojami. Bet, no otras puses, varam iedomāties vēl sliktāku iespēju – situāciju, kad mums vienalga, kā putnu sauc, kad mums visi putni ir vienādi – ko tur daudz, putns paliek putns! Tā ka savā pieticīgajā veidā vārda atpazīšana ir mēģinājums komunicēt ar dabu, pamanīt to. Varbūt tas nav daudz, tomēr – sākums.

 

[1] Allen, David Elliston. The Naturalist in Britain. London: Penguin Books, 1976. P. 232.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!