Proza
28.05.2021

Putniņi

Komentē
1
Saglabā

Izdevniecība "Aminori" nupat laidusi klajā Riharda Bargā autobiogrāfisko romānu "Nemodernās Slampes meitenes". Piedāvājam fragmentus no jaunās grāmatas.

 

+++

Putniņš jau nevar kā citas radības normāli izkašāt zemē bedrīti, iekakāt un aizkašāt ciet, viņam ir obligāti jāpaceļas spārnos. – Uzlidosim debesīs padirst, – viens putniņš saka otram putniņam, – sagādāsim tam plikajam jauneklim, kas tur zālītē guļ, mazliet laimes. – Tu galvenais neaizdirs garām un netrāpi tai plikajai personai, kas gorās viņam blakus, – otrs putniņš atbild, – tai jau laimes ir pietiekoši.

 

+++

Izciemojies pie Punkta, sēdēju Saulkrastu pieturā un gaidīju Rīgas autobusu. Tur bija tāds pelēks koka soliņš un pelēks asfalta laukums, un vakars arī pelēks-pelēks, tā īsā krēslas stunda, šaurais koridors starp dienu un nakti, kad valda mistiska pustumsa. Un daudz brūnu, sausu lapu. Kā tās tur uzradušās, ne jausmas, jo nekādi baigie koki tuvumā neauga. Kaut kādi daži kociņi auga, ne jau lieli, nopietni koki. Un bija pavasaris, visas kociņu lapas atradās savās vietās, zaros. Tās, kuras mētājās zemē, bija kaut kādas pērnās, vecas un šausmīgi skumjas no skata.

Tā mēs tur sēdējām tajā pieturā, Punkts, Ieva, Virdžīnija un es, un bija mijkrēslis un asfaltēts laukums un milzīgs daudzums brūnu lapu. Un tad sacēlās tas pelēkais, pretīgais vējš, tādas nenormālas brāzmas. Un visas tās drausmīgās lapas sāka velties tam laukumam pāri. Nevarētu teikt, ka tas bija klusi, un nevarētu teikt, ka tas neizskatījās baismīgi. Tāds daudzums sausu lapu, nekad mūžā nebiju redzējis tik daudz un tik sausas un cietas. Ne sārtas, ne dzeltenas, visas vienādas, pelēki brūnas lapas, kaut kādas kapeņu lapas, miroņu kauli, kas grabot skraida un gatavojas augšāmcelties. Troksnis valdīja tāds, ka mēs vairs nesarunājāmies, neko jau nebija iespējams dzirdēt. Un tas nebeidzās un nebeidzās, tas vējš tikai pūta un pūta, un mēs sēdējām un sēdējām, un tās lapas skrēja un skrēja. Kad saskrēja vienā laukuma malā, vējš mainīja virzienu un tās vienotā frontē vandījās atkal atpakaļ – uz to vietu, no kuras pirms brīža bija aizvandījušās prom. Un, kad veiksmīgi sasniedza mērķi un atsitās pret betona apmali, vējš atkal pārgrozījās un tās atkal grabēja šurpu, un tad atkal turpu, un tad atkal šurpu, un tā bez mitas, visu laiku atsvešināti pret asfaltu sizdamās. Bet mēs sēdējām visai tai graboņai pa vidu un grozījām galvas tām lapām līdzi kā kaut kādā elles tenisā. Un valdīja pustumsa, un bija milzīgs tukšums virs laukuma, un nenāca autobuss.

 

+++

Pokaiņu mežā ir ezers Vipēdis. Tumšs tāds ezeriņš, diezgan aizaudzis, riktīgs slepkavnieku dīķis, kurā nobēdzināt līķus un citus lietiskos pierādījumus. Vismaz tāds tas izskatījās, kad vēlā novembrī nobraucām tur ar Armīnu un viņa draudzeni Mudīti. Pussabrucis makšķernieku namiņš tam blakus, tikai lillīgas atraitnītes dobē, vienīgais košais elements pelēkzaļajā nosūbējušā vara ainavā. Un melns pusaudzis kaķēns uz sliekšņa, laikam atstāts par sargu.

Nokāpu līdz steķiem, aizgāju pa tiem līdz galam, bet tur vēl dēlis iestiprināts, kā gara, gluma mēle mēdoties izbāzts virs tumšajiem ūdeņiem. Aizgāju arī pa dēli, iegāju ezerā, cik dziļi vien varēju, un nostājos uz paša gala, pagriezos ar seju pret krastu un iešūpojos kā uz tramplīna. – Trakais, kāp nost, ielūzīsi! – Mudīte sauca no piekalnītes, bet es tik šūpojos un šūpojos, man kopš bērnības patīk šūpoties. Riktīgs pašnāvnieku tramplīns tā laipa. Ja es būtu atbraucis viens, nevienam nepasakot, un iemauktos iekšā un noslīktu, sūdu kāds mani atrastu tādā Dieva aizmirstā caurumā, sami noskrubinātu viens divi. It kā Dieva aizmirstā caurumā, jo tieši šeit man pēkšņi viss izklājās un atritinājās kā uz delnas. Vecie steķi un krasts ar draugiem, kas vēcinājās ar rokām, bija vien iesākums. Viņiem aiz muguras turpinājās viss pārējais, tur augstāk, tur tālāk, tur aiz – tās tumstošās meža galotnes un tukšās debesis, nedzirdamas klaigas un kliedzieni, cilvēku nevis putnu, šī knapi jaušamā, dziestošā duna, tā bija elles duna, tik daudzbalsīga, ka gandrīz vai klusums. Tā atgādināja par tiesām, aizskartajām cieņām un godiem, seksu un naudu, un mīlu, par visu manu mokošo dzīvi. Par bezgalīgo pilsētu rindu ar veikaliem, restorāniem un izklaidēm, un garām nelaižamām iespējām, vienu par otru nederīgākām, aiz pilsētas pilsēta, un tad atkal nākamā, bet pašā galā tumsa. Tur bija darbs, kura nebija, un cilvēki, kuri par mani smējās, vēderus turēdami. Bet es biju šeit – laipas galā, beidzot brīvs, beidzot mājās. Tālāk vairs nebija kur, tālāk tikai pie samiem dzelmē. Tā bija mana vieta. Un es negribēju atgriezties. Pēkšņi likās, es varētu palikt tajā laipas galā un stāvēt kā sālsstabs mūžīgi. Un cilvēki tad brauktu skatīties un teiktu, tas ir tas džeks, kas dzīvo laipas galā, bet, ja kāds nāktu man pakaļ, es vienkārši lēktu un viss.

 

+++

Cilvēks, kas smejas, ir kā aka, kurā uz īsu brīdi trāpījis saulstariņš un cauri dzidrajiem ūdeņiem pēkšņi var ieraudzīt visu līdz pašam dibenam, kas tur nogrimis guļ uz grunts – vai pazudušā kaķīša kauli, vai pazudusī sunīša mantiņa, vai trīs notrūkuši, sarūsējuši smeļamie spaiņi. Bet varbūt, ka tur nav vispār nekā, arī to var ieraudzīt. Ja baigi neatspīd. Sasmīdiniet man cilvēku, un es jums uzreiz pateikšu, dzīvo šajā cilvēkā Dievs, vai nē.

 

+++

Kādā karstā augusta naktī Santa un Bargais gulēja zālītē, sapņaini skatījās debesīs un gaidīja ziņās apsolīto lielo zvaigžņu krišanu. Bargais drošības pēc vēlreiz atgādināja, ka vajadzēs kaut ko vēlēties, bet Santa uz to atbildēja – Es nekad neesmu redzējusi, kā krīt zvaigznes! – Un tad tās sāka krist, bet viss, ko Santa tai brīdī vēlējās, bija – Kaut es ieraudzītu, kā krīt zvaigznes!

 

+++

Mani tai laikā jau gadu mocīja muguras disku trūce, nekādas zāles nelīdzēja un es jau gatavojos operācijai, bet tad Rīgā uz pāris dienām ieveda senu ikonu, sauktu “Знамение”, latviski tulkojot, “Zīme”. Tā bija ļoti sena ikona, izslavēta kā brīnumdare. Nolika to katedrālē pilsētas centrā tieši pa vidu, lai cilvēki iet paklanīties. Saskrēja simti tūkstoši, visi Rīgas pareizticīgie, sastājās apkārt visam kvartālam līdz pat Raiņa piemineklim, un es arī nostāvēju tai rindā veselas piecas stundas, lai tiktu to ikonu nobučot.

Kas tik tur garām nepagāja pa tām stundām. Sākot no apkopējām ar pelēkiem represēto skatieniem, beidzot ar ārlietu ministru, kas aizlēkāja kā sienāzis. Un visi lūrēja. Tik daudz savā virzienā vērstu dīvainu skatienu es vēl nebiju pieredzējis. Lūrēja kā uz pilnīgiem muļķiem. Gribiet ieraudzīt, kādi ir cilvēki? Apstājieties un atļaujiet, lai viņi jums iet garām!

Man priekšā stāvēja divas sievietes – kundzīte bēšā mētelī un kundze lillā fufaikā. Īsi pirms katedrāles es skatos – bēšajai kundzītei uz muguras uzmetusies bizbizmārīte. Bizbizmārīte krieviski ir božja korovka, dievgosniņa. Es saku kundzītei, – Pagaidiet, nekustieties, вам по спине божья коровка ползает. – Sarāvās bēšā kundzīte, salēcās lillā kundze. Noņēmu kukainīti, parādīju viņām abām, kā tas rāpo man pa pirkstu, un aizpūtu prom. – Ой, действительно божья коровка! – abas iesmējās reizē, un mums uzreiz palika kaut kā priecīgāk stāvēt. Tas tomēr ir kaut kā foršāk – iet pie Dievmāmiņas ar dievgosniņu uz muguras. Un ko gan tas varētu nozīmēt?

Rindu es tātad izstāvēju un ikonu nobučoju. Nezinu, kāds sakars bizbizmārītei uz kundzītes muguras ar manu muguras disku trūci, bet pēc šī notikuma es pārstāju dzert stiprās zāles un man vairs nekas nesāpēja.

 

+++

Liepājā, tikko kaut kas, tā visi iet runāt ar jūru.

Kad Lienīte izšķīrās no sava mīļotā mākslinieka, viņa vispirms izdauzīja viņam logus, tad uzvilka līgavas kleitu, piesēja potītēm konservbundžas, saplūca veselu klēpi ar kallām un grabēdama vilkās no viena pilsētas gala uz otru pa centrālo Lielo ielu. Kāds bija viņas galamērķis? Parunāties ar jūru.

Kad dziedātāja Sigita netika jauno aktieru kursā, atkal tas pats – basām kājām, uz krūtīm saplosītā kleitā un tušas notecējušiem vaigiem, viņa lēni vilkās cauri visai pilsētai, baltas krizantēmas piespiedusi pie sirds. Uz kurieni? Nu, protams, ka runāt ar jūru.

Es vienu vakaru arī drūmā garastāvoklī nolēmu aiziet un parunāt. Kas, es sliktāks? Tas tikpat kā pieraksts. Ja neesi runājis ar jūru, skaiti, nemaz neesi liepājnieks. Iesēdos tramvajā, aizbraucu līdz galapunktam, un uz liedagu ārā.

Steidzos, tāpēc pie jūras nonācu gandrīz bez elpas. Visaugstākās kāpas galā nostājies, no visa spēka paskatījos uz zilganzaļo ūdens klajumu – nu tā, te nu mēs esam, es tevi redzu, varam sākt. Jūra bija tur, es biju te. Baltu puķu man diemžēl nebija, es vienkārši soļoju gar krastu atpakaļ uz centra pusi, ar skatienu cieši ieurbies apvārsnī. Es centos runāt ar jūru. Ūdens viļņojās šurp, kā gribēdams izkļūt ārā no sevis, skārās pie manu zābaku zolēm, skārās, skārās, nepieskārās, atkāpās savā vietā, kur visām normālām jūrām jāpaliek, bet es tik skatījos, skatījos un redzēju tikai to apvārsni, un pakāpeniski uzvilkos. Nemanot biju uzņēmis tādu tempu, ka attapos gandrīz vai skrējienā. Apstājos un skaļi teicu – Ko es daru? Kur es steidzos? Vai tad tā kāds runā ar jūru? – un turpināju normālā ātrumā. Bet ne ilgi. Pēc pāris soļiem jau atkal biju sasprindzis un nesos pa galvu, pa kaklu. Un tā, skrienot un apstājoties un atkal no jauna skrienot, līdz “Pūt vējiņiem” žigli vien.

– Pietiks mums runāt, dārgā jūra, – es teicu un pārguris atkal uzrāpos visaugstākās kāpas galā, – paskatīšos ka es uz tevi vēl ar trīs pēdējiem skatieniem. Tad pacēlu acis un nolaidu acis, pacēlu acis un nolaidu acis, atkal pacēlu acis, paskatījos stingri, stingri, lai iegaumētu, kā jūra izskatās, un metos uz tramvaju, prātojot, vai mani atvadu skatieni bijuši gana cieši un jūrai pieņemami.

Mājās ierados sasvīdis slapjš un garīgi iztukšots. Lai vai kā, bet tas bija izdarīts – ar jūru bija parunāts. Nu atlika tikai nokrist uz tahtas, pagriezt seju pret sienu un aizmigt zem mūžam nomodā esošas Rivera Feniksa fotogrāfijas.

 

+++

Astoņdesmito gadu sākumā disenes pāršalca jauns ārprāts, kas saucās “Mazo putniņu deja”. Patiesībā šī elektropolka nebija nekas jauns – tā bija sakomponēta jau piecdesmitajos gados. Astoņdesmitajā to no jauna ieskaņoja kaut kādi dāņi, ieskaņoja kaut kādi beļģi, iedziedāja Romina un Al Bano, un tad tā nokļuva Amerikā, bet Amerika, kā zināms, ir primāra, pasaule – sekundāra. Drīz katrs šīs zilās planētas iemītnieks, sākot no eskimosiem, beidzot ar janoami, izdzirdot ņiprās ermoņikas, kā sasirdzis metās dancflora virzienā. Pasaules tirgos tā tika pārdota miljonu tirāžās, bet aptaujās iebalsota kā stulbākā. Primitīvākus dejas soļus šī nabaga zeme savā vēsturē vēl nebija pieredzējusi, tos varēja izpildīt jebkurš, sākot no pirmskolas vecuma bērniem un beidzot ar alcheimerīgām večiņām.

Vispirms ar plaukstām tika tēlotas cāļa knābja kustības, tad tika virināti elkoņi, atdarinot cāļu spārniņus, bet pēc tam dejotājs gorījās, it kā sprauktos ārā no olas. Tas viss vainagojās ar muļķīgu cāļa izteiksmi sejā. Aktīvajam pantiņa rausteklim sekoja vēl aktīvāks piedziedājums, kura laikā jaunie cālēni metās vētrainā virpuļošanā, ieāķējušies pirmajā elkonī, kas patrāpījās ceļā, vai sadevušies rokās, vai riņķojot kolektīvā aplī. Palikušie bez pāra lēkāja augšā-lejā un griezās ap sevi introvertā jukušo stilā. Tās bija Dieva zīmes, elle un apogejs. Virpuļošana brīžiem sasniedza tādus ātrumus, ka vieglākie virpuļnieki atraisījās no zemes un pirmā piedziedājuma laikā zem auļojošajām cāļu kājām jau vārtījās pirmie kritušie – te kāda no elkoņa notrūkusi, volānu žņaugta dejotāja, te kāds laiktelpā apmaldījies, sareibis dejotājs –, viņu stiklaino acu radzenēs kopā ar zilsārto gaismiņu ņirbu atspīdēja paniskas bailes tikt sabradātiem līdz nāvei. Bet virpuļnieki tik traucās tiem pāri vai krita virsū, vai klupa un lidoja katrs savā oriģinālajā virzienā – vai dekorācijās, vai lielajā Ziemsvētku eglē iekšā, vai dārdošajās mūzikas tumbās, ar galvu vai kājām pret skatuves malu, vai ar dibengalu pa priekšu. Bērnu traumatisms sita topus, nākamā rītā tie savās gultās modās klāti ar mistiskiem zilumiem visneticamākajās vietās.

Dejoja visi, arī Slampē. Kārniņā labiniece Vita ar galvai tik cieši piepītām bizītēm, ka tās savilka uzacis izbrīnā, tirinājās blakus niknajai ķīmijas učenei Murkai, kura kā miljonreiz palielināta skābekļa molekula trina vienu pret otru abus savus sarkanos atomus un, likās, tūlīt satrīsies ozonā. Mazi nesekmīgi puisēni saburzītos rūtainos kreklos ar plati izliktiem krāgu stūriem staipīja pret viņām garus pirkstus, knaibīdami tos vaļā ciet, it kā gribētu aiztikt vietās. Tas izskatījās gan naivi, gan neķītri. Galvenais grāmatvedis Fogelis un viņa harēma priekšniece Austra, daiļā labsirde Leontīne un šoferu priekšnieks Čečins, dāmas no putnufermas ziņu centrāles un pāragri nosirmojusī ēdnīcas kasiere Vietniecīte, starpgalaktisko mērogu Burceva un liliputs Papitašvillī, pieaugušie un sīkaliņas, partordze Irbe pa centru, Tumes gucuļi pa malām, katrs spraucās ārā no savas čaumalas, kā nu kurš iedīdīts. Tieši tā dibena tirināšana bija visārprātīgākā, jo neviens īsti nezināja, kā pareizi jātirina, un tad nu tirināja, kā prata, katrs pēc sava kultūras līmeņa un samaitātības pakāpes – dažs gurnos iesēdās tikai mazliet, bet dažs nogorījās līdz pašai grīdai ar degunu partnera kājstarpes augstumā. Sejas noplūda sviedriem, pieres aplipa slapjām šķipsnām, kustības ar katru pantiņu kļuva arvien paviršākas, ekstremitātes pinās un trūka gaisa un elpas, kamēr uz dejas beigām bangojošajam pūlim pa vidu kā bākas jau slējās viens vai divi, kas sirdslēkmes priekšnojautās, ar griestos iedurtiem skatieniem, rokas gar sāniem nolaiduši un liktenim padevušies, vairs nevarēja. Viņi gaidīja kādu, kas atnāks, saudzīgi paņems zem rokas, un novedīs malā līdz krēsliem.

Tā tas bija, šausmīgi bija. Šo deju dejojot, godu zaudēja pilnīgi visi bez izņēmuma, nebija neviena paša, kas, to izpildot, saglabātu kaut cik cienījamu izskatu. Kad tas atklājās, putniņi atskurba un aktivitāte strauji noplaka. Kā jau tas parasti notiek ar visām modernām dejām un idejām, drīz to vairs negribēja neviens, un, tumbās atskanot pirmajiem čiepstieniem, locekļi savilkās nedejojami, un gribējās tikai nomesties kņūpus un, piespiežot pieri ceļgaliem, atdoties neaprakstāmam kaunam. Tie, kuros entuziasma rezerve bija jau izsīkusi, tad neuzkrītoši manījās prom, atstājot uz deju grīdas pēdējos mohikāņus, kas kustējās it kā piespiedu kārtā, it kā cerot vēl pēdējo reizi iekāpt tai pašā upē, it kā lūdzot tai piedošanu par tādu modes pārmaiņu. Tomēr arī tas vienreiz beidzās, un kādu vakaru velnišķā stihija jau viļņojās virs vaskotā parketa brīva un nevienam nevajadzīga. Visi cāļi bija izlobījušies no savām olām un aizplivinājušies uz saulaino tāli vai vienkārši pīpēja tumsiņā, paslēpušies aiz skolas, vai betonētajās tualetēs Kultūras pils pazemē lietoja alkoholu. Trako mājputnu sazvērestība bija atkosta, to pamazām nomainīja breikdānss, un, tā kā Murka breikot neprata, viņai nekas cits neatlika, un viņa ar abiem saviem atomiem un dubultsmagu atbildības sajūtu atkal uzgūlās ķīmijas burtnīcām.

Tēmas

Rihards Bargais

Rihards Bargais ir latviešu dzejnieks un rakstnieks, dzejoļu krājumu "Mīļvārdiņi" (2003) un "Labi" (2005), īsprozas krājumu "Tenkas" (2012) un "Plikie rukši" (2017) autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!