Ir cilvēki, kuri tic, ka Krievija ir alternatīva globālās pasaules kārtības trūkumiem.
Šķiet, nav tādas nedēļas, kad informatīvajā telpā neparādītos kāda Rietumu "slavenība", kas pauž atbalstu vai vismaz "izpratni" par Putina īstenoto politiku. Pēdējais piemērs – bijušais F-1 boss Bērnijs Eklstouns. Tomēr tālākajā tekstā es nevēlos pievērsties gadījumiem, kad šādu viedokli izsaka cilvēks, kurš guvis materiālus labumus no Putina režīma (klasisks piemērs – bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders) vai citkārt publiski paudis viedokli (Eklstouna gadījumā par Hitleru un Ādolfa atbalstītājiem Lielbritānijā), vedinot domāt, ka šis cilvēks ir, formulēsim saudzīgi, ar diezgan īpatnēju pasaules skatījumu vispār. Šādi gadījumi, protams, var izraisīt dusmas, tomēr tie būtībā ir banāli neinteresanti.
Man pieminēšanas un pārdomu vērti liekas gadījumi, kuru, ja tā var izteikties, koncentrēts izvilkums ir pāvests Francisks. Viņš jūnijā atkārtoti pamanījās gan nosodīt Krievijas okupantu nežēlību Ukrainā (un domāju, ka Franciska sirdssāpes ir patiesas), gan paziņot, ka NATO rīkojas kļūdaini un Krievija "kaut kādā ziņā esot izprovocēta". Citiem vārdiem sakot, mani interesē diskurss, kurā līdzjūtība kara Ukrainā upuriem sadzīvo ar viedokli žanrā "arī Putinu var saprast".
Vispirms gan jāpiezīmē, ka mēs, iespējams, kļūdāmies, domājot, ka Kremļa propaganda ir efektīva tikai Krievijā. Kā norāda tēmas pētnieki, tā gana labi funkcionē arī Centrālajā un Austrumeiropā, tāpat arī citur tā sauktajos kolektīvajos Rietumos. Piemēram, ļoti ietekmīgais ASV televīzijas kanāls "Fox News" vienā mierā ir atkārtojis Kremļa apgalvojumus par ASV finansētām "bioloģisko ieroču laboratorijām" Ukrainā. Savukārt ja "Satori" lasītājs dusmīgi jautā, vai tad tiešām cilvēks, kurš nedzīvo totalitārā valstī ar režīma kontrolētu informācijas plūsmu, var noticēt visādiem Kremļa murgiem, tad mana atbilde ir apstiprinoša. Viena no pēdējiem kvalitatīvajiem sociālajām un humanitārajām zinātnēm veltītajiem žurnāliem krievu valodā "Ņeprikosnovennij zapas" šāgada otrajā numurā ir materiālu kopa, kas veltīta dažādām sazvērestības teorijām kontekstā ar Covid-19. Gan Krievijā, gan Rietumos, Latviju ieskaitot. Atklāti sakot, es jau biju piemirsis (vai nebiju pamanījis), kādus "domas lidojumus" ļaudis izpildīja pandēmijas laikā, toties pēc šo tekstu izlasīšanas es vairs nebrīnos arī par Kremļa propagandas efektivitāti, ja runa ir par iebrukumu Ukrainā.
Tomēr ir arī citi, ja tā var formulēt, intelektuālāki iemesli dažāda dedzīguma pakāpes "rietumnieku" simpātijām pret Krieviju.
Pirmo varētu apzīmēt kā pašu vēsturiskās vainas projicēšanu, vērtējot Putina rīcību. Piemēram, nesena aptauja Itālijā liecina, ka būtiska šīs valsts iedzīvotāju daļa – apmēram 22 procenti – uzskata, ka notiekošajā vainojama ir vai nu pati Ukraina, vai NATO. Mēs šādu situāciju, protams, varam "norakstīt" uz iepriekš minēto Kremļa propagandu, tomēr ir arī cits variants. Piemēram, kādam visādi jaukam un zinošam itālim var būt grūti nosodīt Krievijas cūcības ar Ukrainas graudu ražu, ja paši itāļi arī tā ir darījuši. Teiksim, 1917. gada vasarā izmantojot aviāciju, lai iznīcinātu sējumus un šādi salauztu pretošanos mūsdienu Lībijas teritorijā [1]. Šī, visticamāk, ir ļoti specifiska epizode, par kuru daudzi itāļi paši vairs nezina, tomēr man šķiet, ka zināma vainas sajūta par, teiksim tā, sastrādāto 20. gadsimta laikā ļaudīm Rietumos pakaušos sēž joprojām – "vai mēs esam tiesīgi kritizēt, ja paši…". Kopumā šādā paškritiskā nostājā ir zināma loģika, tomēr man šķiet, ka tiek jauktas kopā atšķirīgas tēmas. Ir pareizi, ja nācija nevairās izvērtēt tai neglaimojošas lappuses vēsturē. Te gan vienmēr ir jautājums par stilu. Piemēram, ja Beļģijas karalis, jūnijā apmeklējot Kongo Demokrātisko Republiku, atvainojas par koloniālisma laikā nodarīto, tas ir tikai pareizi. Vai sacūkot karaļa Leopolda II pieminekli bija tas gudrākais, šaubos. Jebkurā gadījumā eiropiešiem un amerikāņiem ir, par ko kaunēties, tomēr tas neatņem viņiem "morālas tiesības" nosodīt Putina Krieviju.
Otrs iemesls varētu būt tas, ka daudzi jauki (bez ironijas) cilvēki Rietumos liek vienādības zīmi starp t.s. globalizāciju un ASV. Šādā modelī, ja jums ir iebildumi pret globālajām korporācijām, t.s. platformu kapitālismu un citām nejaucībām (un arī man ir šādi iebildumi!), tad jūs kaut kā pamanāties simpatizēt Krievijai, kas it kā esot pretpols ASV un globalizācijai. Šī ir aplama domas gaita, kas gan, tiesa, nav nekāds jaunums – kapitālismu kritizējošu (nereti pamatoti) Rietumu intelektuāļu savulaik draudzīgā attieksme pret PSRS ir labi zināma. Visbiežāk to mēģina attaisnot ar cēliem ideāliem, kas intelektuāļiem esot aizmiglojuši acis (sākot ar Bernardu Šovu, beidzot ar Žanu Polu Sartru), tomēr, atklāti sakot, es tik iecietīgs neesmu. Ja kāds negribēja redzēt patiesību, tad tā bija viņa apzināta izvēle, nevis informācijas trūkums. Piemēram, nesen iznākušajā pētījumā par Staļina laika ekonomiku ir krāšņa sadaļa par PSRS strādājošajiem Rietumu speciālistiem, kuri "padomju valsti" izbaudīja uz savas ādas un, prom tikuši, neslēpa līdzpilsoņiem, kāda ir reālā situācija PSRS. Ja kāds negribēja viņus dzirdēt, tas jau ir cits jautājums.
Labi, liksim mierā vēsturi, runāsim par šodienu. Mēģināšu paskaidrot, izmantojot tik svarīgo ekoloģijas tēmu. Skaidrs, ka globālās korporācijas peļņas nolūkā ir nodarījušas daudz ļaunuma bioloģiskajai daudzveidībai, un vides jautājumos ieinteresēts "rietumnieks" pamatoti šīs (ASV, Šveices, Francijas utt.) korporācijas kritizēs, skatoties, piemēram, šo Rietumos veidoto dokumentālo filmu par kultūraugu sēklu globālo biznesu. Problēma ir tā, ka iedomātajā "alternatīvā" – Krievijā – notiek tieši tas pats, proti, peļņas nolūkā vide tiek kropļota uz velna paraušanu. Tikai "rietumnieks" Krievijā drosmīgu režisoru veidotas filmas par, piemēram, ogļu biznesu Hakasijā, visticamākais, neredzēs un turpinās dzīvot ilūzijās par Krieviju kā pretspēlētāju "amerikāņu imperiālismam".
Formulēšu vēl citādi. Ja jums (man arī) nepatīk tādas parādības kā liela nevienlīdzība ienākumos, patēriņa trulais kults, "klikšķu ekonomika" u.c., jūsu pretenzijas ir pilnīgi pamatotas, tomēr nevajag izdarīt šādas kļūdas: a) saredzēt visam iepriekš minētajam "sakni" amerikāņos, b) iedomāties, ka ASV un Krievijas attiecības nav labas tādēļ, ka, lūk, Krievzeme šajā ziņā ir kaut kāds "cits ceļš", c) secināt, ka tādēļ Krievijai var daudz ko piedot. Ne vienmēr teiciens "Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs" ir saprātīgs. Krievija ir nevis alternatīva "anglosakšu" pasaules ciniskumam un cietpaurībai, bet kā nesen rakstīja krievu sociologs Grigorijs Judins: "Putina izveidotā iekārta Krievijā ir mūsdienu neoliberālā kapitālisma radikāls variants, kurā valda alkatība, svarīgākais kritērijs ir personīgais labums, savukārt cinisms, ironija un nihilisms sniedz atvieglojošu viegla pārākuma sajūtu."
Es personīgi diezgan skeptiski izturos pret Krievijas kultūras "atcelšanas" ideju, kuras pamatā ir doma par šajā kultūrā jau izsenis iesakņojušos impērisko domāšanu. Tajā pašā laikā man šķiet – jo ātrāk ļaudis Rietumos sapratīs, ka Krievija nav arī "īpašs garīgums un dvēseliskums", jo labāk.
[1] Wilcox, Vanda. The Italian Empire and the Great War. Oxford University Press, 2021, 113. lpp.
6