Komentārs
10.03.2014

Putina karš pret krieviem

Komentē
7

Dzīve ir nežēlīga un bieži liek mums izvēlēties, kurā pusē nostāties – ģimenes strīdā vecāki rausta bērnu katrs uz savu pusi, skolā, uz ielas, darba kolektīvā, pat sporta sacensībās tev mēģina iestāstīt, ka tur, lūk, ir pretinieku komanda un tev ar to jācīnās un jāuzvar. Un tad vēl tā politika un karš… Izvēlēties vienu no pretējiem viedokļiem var būt dzīvības un nāves jautājums.

Pagājušajā nedēļā es skatījos televīzijas diskusiju raidījumā "100g kultūras", kurā tika spriests, vai kultūras darbiniekiem ir jāpauž sava attieksme pret to, kas notiek Krievijā un Krimā. Savu viedokli video sižetā pauda Alvis Hermanis, kurš burtiski pateica to, ko es jau pie sevis biju nodomājis, – apturēt Putinu var tikai Krievijas elite, un mums ir jāliek tai saprast, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Mums ir jāliek tai justies neērti, kaut vai atsakoties braukt uz Krieviju ar viesizrādēm. Tad sekoja Ojāra Rubeņa viedoklis, kurš pamatoja pilnīgi pretēju rīcību, – ir jābrauc uz Krieviju un jāatbalsta domājošie, varai opozicionārie kultūras cilvēki, jārunā ar viņiem un jāpauž savas domas tiešā sarunā. Un es pie sevis nodomāju – es taču piekrītu arī šim viedoklim! Un, ja man būtu jāizvēlas – nostāties Hermaņa vai Rubeņa pusē, man būtu ļoti grūti to izdarīt. Taču es mēģināšu.

Es uzskatu, ka Latvijas kultūras cilvēkiem ir aktīvi jāpauž sava attieksme pret notikumiem Krimā un Ukrainā. Un Krievijā, pirmām kārtām. Ceru, šobrīd daudziem ir skaidrs tas, ka notiekošais Krievijā skar mūs visus. Tas, kādā veidā mēs varam ietekmēt notikumu gaitu, ir daudz sarežģītāks jautājums, un uz to nevar atbildēt ar vienreizēju un daudzkārt izmantojamu atbildi. Ar pozu vien te nepietiek. Skaidrs, ka Hermaņa atteikšanās strādāt pie uzveduma Lielajā teātrī ir loģiska rīcība – darbs Maskavā un honorāra pieņemšana no valdības finansēta teātra šajā situācijā būtu pat neētiska. Taču skaidrs arī tas, ka Nacionālā teātra viesizrādes Kirila Serebreņņikova vadītajā Gogoļa centrā var kļūt par tribīni vai vismaz platformu, no kuras latviešu mākslinieki var atbalstīt opozicionāru pozīciju Krievijā.

Abos gadījumos ir svarīgi padomāt, pirms pieņemt lēmumu. Vispār – ir svarīgi domāt katrā konkrētajā gadījumā. Domāt, nevis sekot principiem. Dažkārt, kad man jākonfrontē sevi ar pretējiem principiāliem viedokļiem, es cenšos atcerēties savu pozīciju vienā no mūžīgajiem strīdiem – par abortiem. Es esmu pret abortiem. Un es esmu pret abortu aizliegšanu. Tas taču ir pavisam vienkārši – domāt, pirms pieņemt katru konkrēto lēmumu. Rīkoties tā, kā saka priekšā konkrētās situācijas loģika, ētika, kaut vai estētika, taču padomāt, pirms kaut ko darīt. Tieši tāpēc domājoši cilvēki dažādos laikos ir bijuši tik netīkami totalitāriem režīmiem – viņu uzvedību ir grūtāk paredzēt, viņu rīcību ir grūtāk kontrolēt un iespaidot.

Protams, ir situācijas, kurās ir svarīgi nostāties vienā pusē. Jo otras puses nemaz nav. Otrā pusē ir karš. Vērojot Krievijas sabiedrības reakciju uz Putina rīcību, sākot faktisku Krimas karu, es ar bažām vēroju to, kā par leģitīmu viedokli, tas ir, par "vienu no iespējamiem viedokļiem" tiek padarīts attaisnojums karam. Šausminoši ir redzēt, cik daudzi cilvēki attaisno kara sākšanu, pilnīgi skaidri apzinoties melus, no kuriem tiek būvēti Putina argumenti. Jo arguments par krievvalodīgo interešu aizsardzību ir, maigi izsakoties, smieklīgs. Kādā veidā karš aizsargās krievvalodīgo intereses? Un kas tās īsti ir par interesēm? Dižā un varenā krievu valoda visvairāk ir cietusi un tikusi vajāta pašā Krievijā. Kādā amerikāņu humora raidījumā tika pievērsta uzmanība tam, ka visi dižie krievu rakstnieki un dzejnieki, kuru tēli tika izmantoti kā nacionālais lepnums Soču olimpiādes šovā, pašā Krievijā ir tikuši vajāti, izsūtīti, apcietināti, tiesāti un nogalināti savas dzīves laikā. Un runa nav tikai par cara laika vai padomju disidentu vārdiem. Vladimira Sorokina grāmatas Krievijā dedzina mūsdienu Putina atbalstītāji. Bet rusofobijas veicināšanai visā pasaulē Putins šī gada 2. martā ir izdarījis tik daudz, cik nav spējis neviens no iepriekšējiem Krievijas valdniekiem. Viņš ir skaidri norādījis, ka krieviski runājošo iedzīvotāju atrašanās ārpus Krievijas ir drauds šo mītneszemju neatkarībai. Viņš ir atklāti atzinies, ka krievu valodas statusa jautājums ir tikai instruments kara izraisīšanai un tam nav nekāda sakara ar rūpēm par tiem citvalstu pilsoņiem, kas nespēj iemācīties vietējo valodu. Būt par krievu ārzemēs ir kļuvis daudz nedrošāk, nekā tas ir bijis līdz 2. martam. Un pie tā ir vainīgs Vladimirs Putins personiski. Karš Krimā nav lokāls karš pret Ukrainu, tas ir Putina karš pret krieviem visā pasaulē.

Vācu tauta jau vairāk nekā piecdesmit gadus nespēj tikt vaļā no kauna, ko tā jūt par reiz pieļautu kļūdu. Meklējot dažādus viedokļus par notiekošo Krievijā, es uzdūros kādam anonīmam interneta aforismam: "Основной формой государственного устройства Российской Федерации является ёбаный стыд." Paraksts – tauta. Protams, kauns arī ir apzinātas domāšanas sekas, tāpēc baidos, ka tas piemīt tikai daļai tautas.

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!