Raksti
27.09.2012

Putina ikonogrāfija

Komentē
0

Ir pierasts ik pa laikam redzēt kārtējo fotoreportāžu, kurā Krievijas prezidents Vladimirs Putins iemidzina plēsoņas, pārvar briesmas vai vienkārši pozē savvaļā. Pavērojot to, kā ir attīstījusies šī maskulīnā reprezentācija, var fiksēt zināmu kvalitātes pieaugumu. Ja sākumā mums vienkārši tiek piedāvāti plakātiski attēli, kuros Krievijas valdnieks redzams topless sēžam uz zirga, peldam vai ar makšķeri rokās, tad pēdējais priekšnesums ar Sibīrijas dzērvēm jau ir simboliski daudz ietilpīgāka izrāde. Tēlaini visspēcīgākā, protams, ir pati levitācijas ideja. Vertikālei kā orientācijas metaforai ir būtiska loma gan reliģiskajā, gan sekulārajā pasaules skatījumā formā, jo tā izsaka pozitīvu orientāciju un rada iespēju ievietot sevi noteiktās konceptuālās (piemēram, morāli ētiskās) koordinātās. Sekulārajā kultūrā orientācija uz augšu visbiežāk implicē pozitīvu tendenci, jo ar to tiek saprasta augsta organizēšanās spēja, pretēji entropijas destruktivitātei. Sekulārā kontekstā apzīmējums "augstā māksla" ir saprotams kā cilvēcisko spēju sasprindzinājums, kura rezultāts ir daudzslāņains mākslas darbs, pretēji klišeju konstelācijām, kas izriet no kūtruma un intelektuālās enerģijas deficīta. Autoritatīvas politikas propagandas vizuālajos materiālos vadonis praktiski vienmēr tiek pozicionēts tā, lai viņš atrastos augstāk par visiem pārējiem. Šeit var atcerēties kinematogrāfiski augstvērtīgo Lenijas Rīfenštāles dokupropagandu Gribas triumfs, kas iesākas ar ainu, kurā Ādolfs Hitlers caur mākoņiem nolaižas pie saviem ļaudīm un turpmāk kadrēts tā, lai radītu iespaidu, ka skatītājs atrodas kaut kur pie fīrera kājām.

Atgriežoties pie politiskās publicitātes izrādes "Putins un dzērves" un pārējām pašstilizācijas epizodēm, var rasties jautājums: kāpēc šāda ikonogrāfija apvij tieši Krievijas prezidentu, nevis, teiksim, Francijas vai citas Vakareiropas valsts galvu? Iespējams izvirzīt tēzi, ka Latvijas prezidents Andris Bērziņš arī cenšas radīt vīrišķīga prezidenta tēlu, dzenājot žurnālistus un iedzīvinot priekšstatu, ka īstiem vīriem nav jāzina atšķirība starp Turciju un Turkmenistānu, tomēr ir skaidrs, ka šajā gadījumā veidojas senilas personas tēls, no kura visi vēlas pieklājīgi novērsties, jo gluži vienkārši ir kauns. Ar Putinu ir citādi – lai arī viņam sanāk pateikt kādu stingrāku vārdu, viņš spēj saglabāt sava tēla integritāti. Salīdzinājumā vecās Eiropas augstākās amatpersonas parasti neizceļas ar kādu specifisku vizualitāti, viņus mēs visbiežāk redzam kā gluži parastus ierēdņus, kuri kaut ko paraksta, kaut kur piedalās un dara citas ar politiķa profesiju saistītas darbības. Rietumvalstīs politika ir administratīva nodarbe, kur politiķis pilda noteiktu funkciju pieejamo pilnvaru robežās un necenšas kaut kā mitoloģizēt savu individualitāti; ja kaut kas tiek padarīts par vispārnozīmīgu, tad tā ir Rietumu demokrātija kopumā kā daudzos gadsimtos izcīnīts politiskās domāšanas progresa rezultāts. Mūsdienu Krievijas vadītājs šajā ziņā uzvedas anahroniski un uz politiskās skatuves velk ārā apputējušus impēriskās politikas rekvizītus, starp kuriem viens no būtiskākajiem ir personības nepastarpināta saistīšana ar valsti: sakiet "Krievija", domājiet "Putins". Iespējams, vara Krievijā inerces pēc vēl nespēj attīstīt tādu pārvaldi, kas nebūtu centralizēta un vizuāli saistīta ar noteiktu personu, jo tās pagātne ir izteikti autoritāra un balstīta priekšstatā par krievu Ideju, kam jāspēj radīt vispārīgs jēgas ietvars Krievijas kā valsts pastāvēšanas attaisnošanai un kas īstenojama ar autokrātiskām vai kolektīvām pārvaldes formām. Ja ņem vērā to, ka 20. gadsimta 90. gadi, kad noritēja centieni pārformulēt šo ideju, saistot to ar brīvo tirgu un liberālām reformām, izvērtās par vienu no tumšākajiem Krievijas vēsturē, tad patlaban vērojami Putina mēģinājumi veidot jaunu Krievijas naratīvu, kura vizuālā reprezentācija ir viņš pats un kurš neparedz demokrātiskas pārvaldes instrumentus, jo tie, viņaprāt (un tā domā arī liela daļa Krievijas sabiedrības), ir sevi diskreditējuši. Putina jaunais leģitimizācijas projekts paralēli ekonomiskajai izaugsmei izmanto tās arhetipiskās krievu tautas īpašības, par kurām savulaik rakstījuši krievu filosofi Solovjovs un Berdjajevs. Izglītības ministrs Uvarovs Nikolaja I valdīšanas laikā mēģināja formulēt Krievijas impērijas ideoloģisko orientāciju un 1833. gadā nāca klajā ar triādi "pareizticība, autokrātija un nācija", kas kļūst par cara Nikolaja I valdīšanas laika oficiālo doktrīnu. Arī pēc tam dažādos filosofiskos apcerējumos par krievu nācijas arhetipiskajām īpašībām un tās izpratni par valstiskumu tiek uzvērta vajadzība pēc transcendences un kādas vispārīgas idejas vai traumatiskas pieredzes, kas spēj mobilizēt krievu dvēseli lieliem sasniegumiem. Abas lielās impērijas – Cariskā Krievija un Padomju Savienība – ar savām mitoloģijām ir beigušās, bet tā pa īstam vietā nav nākusi neviena cita ideja, kas savā grandiozitātē un mērķu skaidrībā būtu kaut nedaudz līdzīga iepriekšējām. Ja šiem krievu kolektīvās specifikas raksturojumiem piemīt kāds skaidrojošs potenciāls, tad kļūst saprotamāks tas, kāpēc Krievijai ir grūti būt tikai administratīvam aparātam, kura vienīgā funkcija ir nodrošināt tiesiskuma ietvaru, un kāpēc tās vadītājam nav pieņemama anonīma funkcionāra loma bez spēcīga ikoniskā tēla. Tomēr vēsturiskā situācija pašlaik ir tāda, kāda tā ir, – Krievijai jārēķinās ar starptautiskajām organizācijām un līgumiem, ārējiem eksporta tirgiem un ekonomiskiem sarežģījumiem valsts iekšienē, tāpēc krievu Ideja nevar īsti balstīties opozīcijā Rietumiem un militārā ekspansijā, kas bija pamatā vecajām valsts leģitimizācijas programmām. Ņemot vērā mūsdienu pasaules realitāti, nav saprotams, kādā veidā šāda arhaiska izpratne par valstiskumu un tai sekojošā viena cilvēka heroizēšana varētu risināt Krievijas problēmas, jo tā joprojām, ņemot vērtā tās potenciālo kapacitāti (resursi, populācija, teritorija), ir diezgan defektīva valsts – pastāv korupcija, augsta ienākumu nevienlīdzība, ekonomika balstās gandrīz tikai uz izejvielu tirdzniecību, un produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanas procents ir ļoti neliels, un, kā tautā mēdz teikt, vienkārši valda visaptverošs безпредел. Šāda valsts funkciju sapludināšana ar ideālistiskiem modeļiem, kas patapināti no iepriekšējo laikmetu "krievu dvēseles" mitoloģijām, vēsturiski ir bijis iemesls lielajām šīs valsts traģēdijām, un šķiet, ka tagad strukturāli notiek tas pats, kas agrāk, – autoritāte (Putins), pareizticība (varas tuvība baznīcai) un apelēšana pie imperiālās pagātnes kā identitātes avota.

Šādi raugoties uz Krievijas varas sistēmu, izgaismojas tās attiecības ar "Pussy Riot" sociālpolitisko akciju. Valstī, kurā vara ir personificēta, opozīcija pret to nevar tulkota citādi kā personīgs uzbrukums valdnieka ķermenim, kura simbolisks paplašinājums ir ideoloģiju balstošās institūcijas. Līdz ar to vairs netiek runāts ne par soda samērīgumu nodarījumam, ne to, vai pareizticīgā baznīca, kas kļuvusi par platformu politiskai aģitācijai, vispār ir morāli tiesīga saukt to par zaimošanu, ja pati ir noklīdusi no evaņģēliju vēsts, ienesot politiku dievnamā. Putins un visa viņa varas arhitektūra, kuras daļa ir prezidenta maskulīnā pašstilizācija, ir apliecinājusi savu grandiozo atpalicību, reaģējot uz vienkāršu sociālpolitisku performanci ar primitīvām represijām, padarot trīs panku grupas sievietes par pretošanās ikonām. Bet ko nu par to. Kamēr noskaidrojas "Pussy Riot" liktenis Krievijas varas sistēmas zobratos, varam gaidīt jaunas fotoreportāžas no Putina heroiskās ikdienas un priecāties par to, ka mums ir tik interesanta kaimiņvalsts.

Raitis Iljenkovs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!