Šis ir pirmais raksts sērijā, kas turpmāk papildinās "Satori" un "VFS Films" kopīgi veidoto raidījumu un podkāstu par vidi "Zaļgalvis". Skaties purvam veltīto "Zaļgalvja" epizodi šeit!
Purvam nav paveicies. Lai cik glezns, krāšņs un vilinoši mierīgs tas izskatās instagram bildēs, neko pārliecinoši labu par purvu un visiem tā paveidiem, kam katram dots savs īpatns nosaukums, mūsu kultūrvēsturiskajos tekstos izlasīt nevar. Purvs ir nelāgs. Un visas metaforas, kurās purvs izmantots, – tās arī ir nelāgas.
*
Žūpība un visi citi dažādie netikumi ir tādi purvi un dūkstāji tautas dzīvē, kas nepieciešami jānosusina, ja negribam redzēt, kā tauta viņos noslīkst. ("Svētdienas Rīts", Nr. 51, 1925)
Ja palūko latviešu tautasdziesmas, kurās strāvo senās, dziļās metaforu esences, nav grūti samanīt, ka purvam tur tiek vissliktākais. Tā ir posta vieta, slikta vieta (LD 25915,11). Krustabu kārti purvā nedrīkst cirst – tā ir vārga un neizturīga un bērna mūžs var sajukt kā dūņas (LD 1670, 1, LTT 30293). Lopus tik purvā nedzeniet, tur maldu zāle aug, tur teles maldās (LD 28852). Tikli, braši tēvadēli dzer alutiņu, kamēr sliņķim, netiklim – purva ūdens (LD 28249, 1). Augstprātīga tautumeita lec pāri puiša galvām kā purva cinātiņiem (LD 9808, 4). Sīkstulis labāk dzers purva ķipuraino ūdeni, nekā tērēs sīku naudu meitu kaprīzēm (LD 11248). Dēlu māte slīkst purva rāvā ūdenī, par to žadzina žagata purva bērzā (LD 23379). Liriskā varone par to šķiet līksma (bet varbūt tā tik izklausās). Tautudēlam no zirga muguras iekrist dūkstī – tas ir apkaunojums ciema mērogā (LD 18420), bet tautudēla kumeļš, kurš tautumeitas lindrakus pa dūksti izvazājis, – tas ar dūri nositams.
Ar dūrīti es nositu
Tautu dēla kumeliņu,
Kam tas manus ielociņus
Dūkstiņā apmērcēja.
LD 18420
Aizej, vīramāt, aizej purā rāvu ūdeni nodzerties (LD 4274), mudina vedekla, piesien tēvoci pie gultas stakles un iegrūž to pašu mātīcu (vīramāte, māte) dumbrājā (LD 23402, 3).
Ja lasām purva dainas, aina patiešām ir diezgan baisa, un nez vai kāds pēc šādas lasāmvielas iepazīšanas uz purvu vēl uzdrošināsies iet. Taču, ja klāt nāk arī teikas, tad uz purva pusi labāk vairs pat neskatīties, jo tās pret purvu ir vēl nesaudzīgākas.
*
Mazu gabaliņu no Kapiņiem ir klaiš purvis redzams, kuŗu par Tīro purvi sauc. Tur esot redzēts, ka Velns ar divratu vāģiem, melnu zirgu, rijas grābekli rokā, trīsstūŗa cepuri galvā, braukājis. Purvis esot tik duknis bijis, ka lops tur ieiedams acumirklī dibenā nogrimis. (M. Dandens "Mājas Viesa" 1880. gada 10. numurā.)
Kad dažkārt mazi uguntiņi purvu virsū rādās, tad saka, ka vells caur tādām svecēm ļaudis gribot pievilt. (V. Mačevskis, "Sprediķu grāmata", 1793, 698. lpp.)
Dievam pieder visādas labas un glītas vietas, viņa ceļi no baltām jūras smiltīm taisīti. Kas Velnam? Nu, protams, purvs. Viss sliktais ir purvā. Viņš gan tur mīt, gan no purva dūņām ceļus taisa. Tur arī spoki, mošķi un dažādi riebekļi. Purvā ir vadātāji, blūdi, kas kaķu un mazu bērnu žēlās balsīs vilina un rauj iekšā. Simts, tūkstoš gadu purvā guļ sieviete baltās drānās un simts, tūkstoš gadu vēl gulēs. Tur ir visādas nogremdētas mantas, lādes un dārgumi, ko ārā ceļot var palikt bez dzīvības. Un cik teiku zirgu, pajūgu purvā nav nogrimuši kopā ar visiem saviem greznajiem kungiem?
Ne jau aiz laba prāta, ne relaksācijas vai estētiska mērķa labad uz purvu reiz gāja. Kad nebija vēl izdomāts, kā iebūvēt purvā koka takas, kas pasargā no stigšanas un iegrimšanas, kamēr purvs vēl nebija kļuvis par dabas un mazliet arī cilvēku kūrētu muzeju, ļaudis tur lielākoties devās praktisku mērķu vadīti – iegūt pārtiku vai citas lietas, tikt tam pāri otrā pusē, noslēpties.
Meklējot vārdnīcās dažādus purvu nosaukumus un to nozīmes, nokļūstu gluži vai apburtā aplī. No purva tieku pie purvāja, purvekļa. Tam sinonīmiskais dūkstājs mani ved atpakaļ pie purva un arī pie muklāja un dumbrāja. Dumbrājs – pie purvāja un dūkstāja. Staignājs, purvājs – atpakaļ pie purva. Vēl uzskrienu virsū damakšai, dūkstij, duklājam, duknājam, duknumam un dukņai, pūram, peisam, niedrājam, kūdrājam, slīkšņai, muklainei un staignam. Un noteikti ir vēl citi. Purvam vārdu tik daudz kā mīļam bērnam. To precīzās nozīmes ne gluži viennozīmīgas, vārdnīcā skaidri nepateiktas, iespējams, mainīgas, vāri nojaušamas. Taču pārnestās nozīmes skaidrojums teju visiem ir viens un tas pats – negatīvu apstākļu kopums (sabiedrības dzīvē).
*
Guli, guli, kūlainīti, deviņās baznīcās; tev pieder tie purvi, meži, man tie lauki, tīrumi. (A. Šķēsta Skaistkalnē, LTT 5358)
Purvā ejot, jāpārmet krusts, tad nerādās čūskas. (A. Kalniņa Jaunpiebalgā, LTT 24911)
Manā bērnībā, kas pavadīta mazpilsētas nomalē, mežus pazina daudzi un daudzi uz tiem arī gāja, tiklīdz bija iespēja savākt ko noderīgu. Redzēt kādu ejam uz mežu – tā bija ikdiena. Bet ar purviem bija citādi. Doties uz puru – tas bija notikums. Tur vajadzēja braucamo, jo neviena vērā ņemama purveļa pie mūsu mājas nebija, – derēja velosipēds, blakusvāģis vai auto, kas nu vien bija. Un purvā tā gluži nevar – aiziet, pastaigāties, palēkāt pa ciņiem, pameklēt, kur te kāda ogu vieta. Vismaz ne lielajos Ramatas purvos. Tur vajag zinātāju. Kādu, kurš pateiks, kur piebraukt, kur ieiet, kur ogas, bet galvenais – kā ārā tikt. Viens no tādiem bija Andrejs, mežu un – svarīgākais – purvu zinātājs. Mežsargs, mežstrādnieks, meža mašīnu operators, mežsaimniecības tehniķis – nudien nezinu, kāds īsti bija viņa amata nosaukums un nodarbošanās. Vakaros un agros rītos viņš dzīvoja mums kaimiņos, bet pārējo laiku – mežos un purvos. Tā vismaz man šķita. Tos dzērveņu un sēņu kalnus, ko viņš vilka ārā no sava auto bagāžnieka, būtu vērts redzēt vismaz sapņos.
Otrs purvu zinātājs bija Mišonkulis – manu vecāku darbabiedrs. Bērnībā visi purva apmeklējumi, kas saplūduši vienā neskaidrā notikumā, šķiet, bija viņa vadībā. Priecīgi, rosīgi, skaļi tērgājoši purvā braucēji pulcējas skolas stāvlaukumā. Gumijnieki. Mugursomas. Grozi. Termosos šļakstās tējas, avīzēs ietītas, smaržo desmaizes. Tas ir pasākums uz visu dienu, vismaz līdz vēlai pēcpusdienai. Noorganizēts transports, varbūt pat kolhoza pīlīte. Nākamais kadrs – mēs brienam purvā. Es lieku soli tieši tur, kur licis tētis; viņš iet pirms manis. No staignas purvmalas iebrienam kārtīgā dūkstājā. Ik solī mans dzeltenais gumijnieks iegrimst rāvainā ūdenī. Liekas, ja speršu soli sāņus, iekritīšu akacī.
Tad – visi pieaugušie izklīduši, tālumā redzu salīkušus stāvus, netālu no sevis – tēti, bet apkārt – sarkanas dzērvenes. To ir daudz. Lasu ogas mazā groziņā, un laiks velkas. Mēģinu brist uz citu cini, rūpīgi izsverot katru soli. Pieaugušie nav remdināmi, tie lasa un lasa, nemaz nedomā par tēju termosos un desmaizēm. Man gan tās gribas.
Laipojot pa drošiem ciņiem, tuvojos staignajai purva malai. Tēti neredz, citus arī ne. Un te pēkšņi priekšā – čūska! Tā lēni tinas apkārt mazai, nīkulīgai eglei. Skatās tieši virsū. Ar bērna acīm man tā izskatās kā milzīga anakonda, un bailes padara to vēl trīsreiz lielāku. Kā bez prāta, vairs nedomājot par drošiem ciņiem, pārbīlī skrienu atpakaļ pie tēta, piesmeļu zābakus un gandrīz pazaudēju vienu no tiem. Tētis ir mierīgs. Viņš noliek mani uz liela, droša ciņa, un turpmāko dienu es pavadu, sekojot viņam, mēģinot atrast vietu, kur apsēsties (visapkārt tak slapjš!), cerot uz desmaizēm un īdot "kad brauksim mājās". Pēc šī atgadījuma uz purvu mani vairs aizvilkt nevarēja, pat ar lielu pierunāšanu ne.
*
Dūkstī iekrist jeb iebrist – lielās nepatikšanas kļūt. LFK [142, 1732]
Purvi ir dažādi. Ne visos žļurkst uz katra soļa un jāpiesargās, lai zābaks nepaliktu slīkšņā. Ne visi ir tādi, kam nevar pārredzēt pāri. Tomēr man nez kāpēc prātā visvairāk palikuši tieši tādi. Apmēram četrtūkstoš kilometru uz austrumiem un piecpadsmit gadus pēc čūskas satikšanas saņēmu piedāvājumu doties uz purvu, kam nebija iespējams pretoties. Sibīrijas latgaliešu ciemā, kur pāris nedēļas ar kolēģiem un draugiem veicām lauka pētījumu, Broņs ar dēlu grasījās doties izmest tīklus purva ezerā un aicināja mūs līdzi.
Sibīrijā viss ir liels. Meži, upes, pļavas… Un purvi, arī tie ir lieli. Bet ne tikai lieli, tie ir arī dižen dumbri un staigni. Par to pārliecinājāmies paši uz savas, pareizāk sakot – zirga, ādas. Tā bija skaista, saulaina rudens diena. Bērzu birzis tikko sākušas dzeltēt, gaisā virpuļoja pirmās kritušās lapas. Mūsu ceļš veda cauri plašām pļavām, kurās ganījās zirgi. Pa priekšu soļoja Broņa zirgs, kurš vilka vezumu. Vezumā bija laiva, un uz tās sēdēja Broņs. Mēs pārējie – Broņa dēls un trīs līdzgājēji – gājām kājām, un līdzi nāca suns.
Lai iekļūtu purvā, bija jāpārvar diezgan iespaidīgs staignājs. Cietu zemi tur sajust nevarēja. Mēs trīs, kas bijām viesi šajā pasākumā, lēcām pāri duknākajām vietām, cenšoties dūkstī atrasties pēc iespējas īsāku brīdi. Bet zirgs tā nevar. Ratu riteņi turklāt no dzelzs. Tie nav necik atsperīgi un noteikti arī ne viegli. Dūkstij cauri netika. Iestiga rati. Iestiga zirgs.
Mēs, trīs līdznācēji, satraukti skraidelējām apkārt un gaidījām norādījumus, kā palīdzēt, tikmēr Broņs ar dēlu rīkojās, lai izvilktu zirgu. Likās, ka šī situācija viņus diez ko nesatrauc. Viņi bija mierīgi un izlēmīgi, noteikti pieredzējuši iestigšanas jautājumos. Tomēr situācija nebija vienkārša. Zirgam klājās patiešām slikti. Viņš kārpījās un grima slīkšņā aizvien dziļāk un dziļāk. Kad virs purva dūksts vairs nevarēja redzēt zirga kājas, situācija likās bezcerīga.
Kā tas var būt, ka te, mūsu acu priekšā, gluži kā skarbākajās teikās purvs ievelk zirgu? Zirgu! 21. gadsimta sākumā! Es negribēju būt purvā. Gribēju būt prom kaut kad nākotnē un dzīvot jau ar zināšanu, ka viss tomēr beidzās labi. Laiks vilkās, varbūt pat bija apstājies. Ko šajā brīdī domāja zirgs? Viņš izskatījās piekusis, nodzīts un padevies. "Muklāj, velies, zirdziņ, celies!" – kādā pasakā teic Vecais un piesit ar nūju. Muklājs tūlīt paliek cieta zeme, un ērzelis ar visu jājēju izlec uz sausumu. (LFK [527, 16342]) Cik ļoti mums būtu noderējis šāds Vecais!
Broņs tomēr zināja, ko dara. Iestigušos ratus nokabināja nost, tie palika līdz pusei purvā. Atbrīvoja zirgu no iemauktiem un visa liekā. Uzmundrināja, paskubināja un vilka, kamēr izvilka. Te nu viņš bija – bērītis, līdz pusei dūkstī novārtīts, bet dzīvs un uz zemes.
Ratus no dūksts izvilka vēlāk, kad devāmies atpakaļ. Dodoties dziļāk niedrājā, laivu vienu pašu piesēja pie iemauktiem un bez turpmākiem starpgadījumiem aizvilka līdz purva ezeram. Zirgu piesēja pie vislielākās priedes, un Broņs ar dēlu iekāpa laivā izmest tīklus. Nevienu no mums tur līdzi neņēma, jo laiva izrādījās pavisam caura un pasākuma organizatori droši vien nevēlējās vēl kādu negadījumu. Bet mēs trīs, neejot tālu prom no zirga, krietni ilgi lasījām purvā dzērvenes. Tam neredzēja ne malas, ne gala, un zem tumšajiem mākoņiem tas izskatījās pārdabiski glīts.
*
Dumbrājus, purvus vai muklājus, kas noauguši daudziem krūmiem vai augstām niedrām, dzērve nemīl, izņemot gadījumus, ja to plašums kavē cilvēku tai piekļūt. Katra dzērves kustība ir skaista. (A. Brēms. "Dzīvnieku valsts". XXV sējums, 1928, 112. lpp.)
Purvam ir paveicies. Lai nu kur, bet instagramā tas ir skaists – tēmtura #purvs izrādīto daili var apbrīnot un nebeidzami vērties purva fotogrāfijās, iztēlojoties, kā tas smaržo un san. Un arī cilvēki – tie instagramā nemaz nelīdzinās nomocītiem teiku tēliem, kuri bīstas purva nelabā. Tie neatgādina arī tautasdziesmu liriskos varoņus, kuri purvu novēlēs tikai savam lielākajam ienaidniekam. Instagrams purvu pārvērtis gluži vai brīnumvalstībā. Šampanieša glāze saulrietā – tas ir iespējams purvā! Iespējams arī zvilnēt slīkšņā uz SUP dēļa un glīti pozēt. Ar maziem bērniem un mazsunīšiem laiski pastaigāties, nenotraipīt kāzu kleitu dūkstī – arī to var.
Tomēr ne jau instagrams ir mainījis mūsu purvu. Pateicību par sausām kājām varam teikt purva laipām, kuras Latvijā top arvien vairāk un vairāk. Purva laipas man labpatīk uztvert kā muzeju – tās ir cilvēku ierīkotas, taču galvenais kurators ir daba. Vējā, lietū, sniegā, pavasarī vai vasaras svelmē, agrā rītā, dienasvidū vai vakara krēslā – ainavas, ko redzēsit, ejot purva taku, ikreiz būs citādas. Kā jau muzejā, būs jārēķinās ar citiem apmeklētājiem, kas ar savu klātbūtni atgādinās, ka šis ir muzejs – purva apskatīšana, sasmaržošana, saklausīšana. Tā būs saudzīga iepazīšanās ar to, ko nozīmē purvs.
Skatoties, ko piedāvā tēmturis #purvs, bet vēl jo vairāk, dodoties uz purvu tagad – purva taku laikmetā, mazliet nožēloju, ka toreiz bērnībā, cīkstoties ar savām bailēm un satraukumu, es nemācēju ieraudzīt purvā skaisto. Man bija tik daudz laika, lai vērotu zirnekļu tīklus un dzērveņu smalkās kājiņas, sūnu rakstus un rāvas rūsganos toņus. Pērn Teirumnīku purva takā es pielīdu pavisam tuvu klāt purva slīkšņai. Lūkojos tieši iekšā duklāja dziļajās, tumšajās acīs, un mani sargāja laipa. Tā sargāja arī purvu, lai tādi svešķermeņi kā es to nesamaitātu.
Avoti
LFK – Latviešu folkloras krātuves materiāli. http://garamantas.lv
Latviešu pasaku un teiku paralēlais korpuss http://pasakas.lfk.lv
Barons, K. (sast.) Latvju dainas I–VI sējums, Jelgava, Pēterburga: 1894–1915. http://dainuskapis.lv
LTT – Šmits, P. (sast.). Latviešu tautas ticējumi I–IV. Rīga: 1940–1941. http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/
Projekts top ar "Latvijas vides aizsardzības fonda" finansiālu atbalstu.
2