Par Latvijas Leļļu teātra izrādi "Kazanova" Ģirta Šoļa režijā (2019)
Domāju, ka vidusmēra cilvēkam slavenais venēciešu bohēmas un azarta cienītājs Džakomo Kazanova varētu būt labāk pazīstams nevis ar savu ieguldījumu lubeņu literatūrā, bet gan kā simbolisks tēls – seksuāli uzlādēts romantiķis, kam ir liela mīlas dzīves pieredze. Izvilkumi no Džakomo Kazanovas biogrāfijas un šīs personas-mīta ironiskā kvintesence caurvij Valentīndienā pirmizrādi piedzīvojušo Leļļu teātra iestudējumu "Kazanova". Izrāde nepiedāvā Kazanovas leģendas dekonstrukciju un neanalizē, kur sākas cilvēks un kur sākas mīts, bet tā ieskicē Kazanovas atstāto mantojumu.
Kazanovu var saukt gan par izcilu mīlnieku, gan par piedauzīgu izvirtuli. Šķiet, ka tieši tādēļ iestudējuma režisors Ģirts Šolis ir izvēlējies neanalizēt šī Venēcijas kārumnieka morālo un tikumisko stāju vai atbilstību 18. gadsimta Eiropas sabiedrības normatīviem. Pati leģenda ir galvenais motīvs tam, kā izrādes veidotāji skatītājam piedāvā iepazīt Kazanovu, līdzīgi kā tas darīts 2014. gada Daugavpils teātrī iestudētajā deju izrādē "Kazanova. Henrieta. Venēcija". Šoļa iestudējumā gan nav tīras refleksijas par mīlnieka bohēmu, drīzāk komiska ironija par to. Ironiju iezīmē izrādes teksts (saziņai tiek izmantots kariķēts itāļu, angļu un latviešu valodas frāžu virknējums) un humoristiskas ainas, kuras iedzīvina Ievas Kerēvicas un Mikus Frišfelda iedziedātā lipīgā dziesmiņa – "Ai, kuči, kuči, kū! Kuči, kuči, ai, ai". Priekšstatam – tās fragments ir dzirdams arī izrādes reklāmas rullītī.
Izrādes vieglums un humors tiek uzburts, jau atveroties priekškaram. Uz skatuves uzdejo aktieri, kuri ietērpti tumšos kostīmos un paslēpti zem stilizētām itāļu delartiskās komēdijas maskām (viena no tām ir sevišķi ekspresīva un erotisku konotāciju raisoša, jo maskas deguns ir liela, erektēta dzimumlocekļa formā). Lai gan aktieri slēpjas zem maskām un uzreiz nav atpazīstami, viņi nebūt nav bezpersoniski. Maskas dažbrīd arī krīt.
Centrālais skatuves objekts ir kubs, uz kura šķautnes, gluži kā tādā burleskas šovā, tiek izgaismots uzraksts "Kazanova". Šis kubs, kas vienā brīdī līdzinās gultai, ar savu pamatīgumu raisa asociācijas gan ar Rundāles pils hercogienes privātajos apartamentos aplūkojamo dusas vietu, gan ar savdabīgu templi, gan ar tādu kā Pandoras lādi. Te vērojama arī teicama gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko, horeogrāfes Ingas Krasovskas un aktieru Baibas Vanagas, Danas Avotiņas–Lāces, Miķeļa Žideļūna un Pētera Galviņa atdzīvināto marionešu saspēle. Tiek ļauta vaļa maigām, ēteriskām, romantisku kaisli raisošām dejām, un rodas noskaņu veidojošs Kazanovas karnevāls.
Ingas Krasovskas veidotā horeogrāfija paspilgtina faktu, ka Kazanova nevienā dzīves brīdī nav bijis viens, bet vienmēr ticis apčubināts un samīlēts. Izrādē pat viņa piedzimšana tiek atveidota kā grandiozs notikums: rodas ilūzija, ka pasaulē nācis ja ne gluži pestītājs, tad īpašs zelta puisēns gan.
Kādēļ gan visas brīnišķīgās, mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes veidotās, kuplu kleitu ieskautās marionešu madāmas ļaujas šī brunču mednieka valdzinājumam? Pašu Kazanovu iemieso vairākas marionetes, šķietami atspoguļojot varoni katrā dzīves un realitātes tveršanas spēju posmā, bet viņa dāmas nenoveco. Varbūt, pārguļot ar Kazanovu, var iegūt mūžīgo jaunību?
Šie žigolo randiņi iestudējumā ir īsi, un galvenais varonis pie katras no dāmām pārāk ilgi neaizkavējas. Neiedziļināšanās nule satiktajā simpātijā, dzimumdziņas apmierināšana, kaut kādā mērā otru cilvēku "apčakarējot" (jo varbūt šis cilvēks vēlas ilgtspējīgas un ilgtermiņa attiecības), varētu būt raksturīga mūsdienu steidzīgā laikmeta vientuļniekiem ar augstu libido un nespēju uzņemties saistības. Nereti šāda dzīšanās pēc kārām seksuālām baudām var izrādīties destruktīva un patiesas emocionālās piesaistes neesamība var novest pie garīga tukšuma. Tieši tas, šķiet, padara šo Leļļu teātra Kazanovu par hormonu kontrolētu, nelaimīgu un diemžēl diezgan nožēlojamu cilvēku. Viņš nav īsteni mīlēts un diez vai zina, kā ir patiesi mīlēt. Iespējams, šis ir iemesls, kāpēc viņam ir tik svarīga kāda cita – Dieva mīlestība.
Šī muzikālā komēdija tomēr šķiet traģikomiska. Lai cik gardi nebūtu bijuši izrādes gaitā raisītie smiekli, tomēr pēc tās nākas šo to pārdomāt. Rodas vēlme saprast galvenā varoņa rīcības motīvus, konkrēto brīžu filozofiju, mēģināt ieskicēt viņa dzīves modeli un aptuveno ikdienas dienasgrāmatu. Pārdzīvojums, ko rada Kazanovas dzīves atspoguļojums no dzimšanas līdz nāvei, liecina par aktieru spēju teicami personificēt marionešu lelles un ļauj šai leģendai noticēt vairāk, nekā tas varbūt sākotnēji bijis iecerēts.
Kopumā gan filozofiskas jēgas meklējumi šajā iestudējumā nevainagojas panākumiem. Skatītājs būs ieguvējs, ja ļausies emocionālai īstenības uztverei un atraisīsies smiekliem par asprātīgajiem, frāžainajiem dialogiem, jokiem par klišejām un stereotipiem, galvenā varoņa veiklo un neveiklo "koļīšanos", aktieru izspēlēto grotesku, asprātīgajiem objektu teātra elementiem un, protams, baudīs spožo, rūpīgi pārdomāto vizuālo valodu.
0