Latvijas Nacionālās operas sezonas pēdējā jauniestudējuma pirmizrādes dienā publika nonāca grūtas izvēles priekšā, jo 2015. gada 8. maijā Rīgā vienlaikus uzstājās veseli trīs ievērojami lietuviešu mūziķi – kamēr pie operas orķestra diriģenta pults stājās Modests Pitrens, tikmēr Gintara Rinkeviča vadībā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atskaņoja Antona Bruknera 7. simfoniju un – ar solista Dāvida Gēringa līdzdalību – Roberta Šūmaņa koncertu čellam ar orķestri. Taču nākamajā dienā pēc simfoniskās mūzikas koncerta iepriecinoši mākslinieciski atklājumi vienalga turpinājās – 9. maijā operā joprojām muzicēja gan Modests Pitrens, gan Inga Kalna, ļaujot pienācīgi novērtēt izcilā latviešu soprāna un lietuviešu viesdiriģenta ieguldījumu Latvijas Nacionālās operas jaunajā uzvedumā. Ja Džakomo Pučīni operu ciklu "Triptihs" pazīst daudzi, divu viencēliena operu salikumu starp komponista oriģinālajām iecerēm gan neatrast, taču šī mistērija izskaidrojama pavisam vienkārši – uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgriezusies fināla daļa no 2010. gada iestudējuma "Triptihs" Viestura Kairiša režijā un Ievas Jurjānes scenogrāfijā – komiskā opera "Džanni Skiki" –, savukārt "Apmetņa" un "Māsas Andželikas" dramatisko vēstījumu nomainījusi Pučīni pati pirmā un Latvijā līdz šim nezināmā opera "Vīlas" – romantisks stāsts par pieviltu mīlestību un nežēlīgu atriebību. Uzreiz gan jāteic, ka iepazīšanās ar traģiska rakstura operu nekad vēl nebija bijusi tik jautra kā šoreiz.
Pučīni "Vīlu" iestudējumā Viesturs Kairišs sadarbībā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo un kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo panācis ļoti pārliecinošu un estētiski noslīpētu vizuālo un skatuvisko veidolu, kas uz skatītāju iedarbojas no dažādiem rakursiem. Vispirms jau atmiņā paliek kostīmu mākslinieces veikums, kurā izmantotās krāsu spēles acīmredzami iekļaujas inscenējuma veidotāju paredzētajā koncepcijā, tostarp precīzajā gaismēnu zīmējumā. Gan kostīmi, gan skatuves ietērps nenoliedzami aicina vilkt paralēles ar vēl vienu nesenu Latvijas Nacionālās operas repertuāra veiksmi – Pučīni "Manonu Lesko" Ināras Sluckas režijā –, kur Mārtiņa Vilkārša spožā scenogrāfija izrādījās arī patiesi atbilstoša operas mizanscēnu maiņām. Ar Reiņa Dzudzilo radošajām idejām ir tieši tāpat – pirmkārt, uzreiz uzrunā to konceptuāli trāpīgais un vizuāli aizraujošais īstenojums, kur uz skatuves redzamie ziedu kalni un fināla ainas mauzolejs ir tikai divi no spilgtākajiem scenogrāfa atradumiem, otrkārt, izrādes ritējumā nebeidza pārsteigt darbības telpas izmantojuma aizvien jaunie un negaidītie pavērsieni. Līdzīgi kā Viestura Kairiša iestudētajā Riharda Vāgnera "Dievu mijkrēslī" Zigfrīds regulāri (un diezgan uzjautrinoši) parādījās no iepriekš neparedzamiem skatpunktiem, tā arī šajā uzvedumā, piemēram, vīlu vajātā Roberto bezcerīgās bēgšanas laikā varēja vērot, kādu konstruktīvu risinājumu būs izvēlējušies izrādes veidotāji, – un secināt, ka viņu piedāvātais variants bija ne tikai, iespējams, pats labākais, bet arī pirms tam no malas absolūti neizskaitļojams.
Ja arī Viestura Kairiša nerimstošā fantāzija un grūti apslāpējamā tieksme pēc parodijas un farsa elementu regulāras piesaistes režisora veidoto koncepciju dažkārt ir aizvedusi pārlieku paralēlā ceļā komponista vai dramaturga stāsta raksturam, Pučīni "Vīlu" inscenējums nebija šis gadījums, liekot šaubīties vienīgi par atsevišķu detaļu nepieciešamību, piemēram, uzstājīgiem smiekliem operas pirmajās ainās. Citādā ziņā iestudējums raksturojams kā stilistiski tīrs un izkopts, kur tika uzburta traģiskas priekšnojautas atmosfēra jau tad, kad solistu dziedājumos viss vēl bija skaisti un labi, bet tālāk redzamā groteska liecināja par režisora iztēli un spēju apvienot mākslinieciskas gaumes kritērijus ar nepārprotami ironisku attieksmi. Protams, par centrālo režisora atklāsmi saucama ideja vīlas – līgavaiņu pamestas un dziļās ciešanās mirušas jaunavas, kuras turpina eksistenci kā atriebību alkstoši rēgi, – portretēt nevis kā ierasts – trauslu baletdejotāju veidolā –, bet gan kā vecas sievietes baltās līgavas kleitās un garos plīvuros (izrādē šo lomu aizrautīgi pilda Baiba Indriksone, Dagnija Jaunkalne, Ieva Kepe, Ilda Pāne, Raisa Mazzariņa un Biruta Ceplīte). Un šis koncepts, starp citu, Viestura Kairiša skatījumu uz "Vīlām" vieno ar režisora veikto iestudējumu Riharda Vāgnera tetraloģijas "Nībelungu gredzens" trim daļām, kur viena no – pat ne centrālajām, bet vienalga pamanāmajām – vēstījuma līnijām bija vecuma traģēdija un to neizbēgami pavadošā ētiskā degradācija, melīgums un agresija. Arī Pučīni operas uzvedumā nopietnu tēmu risinājumi savijušies ar apzināti atraktīvu teatralitāti, un arī šeit, tāpat kā "Valkīrā", "Zigfrīdā" un "Dievu mijkrēslī", Kairišs daudz uzmanības pievērsis skatuviskiem vadmotīviem – plašā diapazonā no daudznozīmīgiem simboliem līdz aizdomīgi uzskatāmām zīmēm. Kaut vai viena no detaļām – šķēres operas traģiskās varones rokās, ar kurām "Vīlu" sākumā Anna apgriež ziediem kātus un kuras uzreiz izraisa sajūtu – kaut kas te nav tīri. Un operas finālā Kairišs, protams, neliek vilties.
Muzikālā ziņā Pučīni "Vīlās" pirmām kārtām patīkami pārsteidza Latvijas Nacionālās operas orķestra spēle. Modesta Pitrena vadībā teicami sagatavots, orķestris muzicēja tīri un niansēti visās tā grupās, pievēršot uzmanību arī tādām finesēm kā zemo koka pūšaminstrumentu soloepizodēm vai pakāpeniskām izmaiņām skanējuma dinamikā un tembru salikumos. Diriģenta pārraudzībā novārtā nepalika neviens no būtiskajiem interpretācijas parametriem – kā stīgu instrumentu, tā pūtēju sniegumu raksturoja skaidrs, precīzs un tembrāli dzidrs partitūras lasījums, priekšnesuma kopaina izvērtās saliedēta un ritmiski saskaņota, tieši tādu pašu dialogu uzturot arī ar solistiem un kori, atskaņojuma emocionālajā spektrā bija rodams kā izteiksmīgs dramatisms, tā arī tikpat daudzveidīgas liriskas noskaņas, bet temporitma virzību un dinamiskos rakursus mūziķi īstenoja ar smalku izjūtu un intuīciju. Līdzīgus panākumus Modests Pitrens un operas orķestris guva arī "Džanni Skiki" atskaņojumā, uzskatāmi parādot atšķirību starp tām kompozicionālajām idejām un izteiksmes līdzekļiem, kas Pučīni nodarbināja savā pirmajā operā – romantiskas ievirzes tēlainību gana kontrastainā un individualizētā raksturā – un pēdējā pabeigtajā operā, kur uzmanības lokā jau parādās tembrālā kolorīta nianses un tematiskā materiāla viengabalaināka organizācija. Un jāpiebilst, ka "Vīlās", kur būtisku lomu ieņem koris, arī operas kora mākslinieku veikums liecināja par nopietnām muzikālām kvalitātēm.
Trīs Pučīni "Vīlu" varoņus – Annu, Roberto un Guljelmo – 9. maijā atveidoja Inga Kalna, Raimonds Bramanis un Kosma Ranuers, un tieši Ingas Kalnas uzstāšanās kļuva par vokāli un emocionāli spilgtāko. Annas solopartiju soliste spēja piepildīt ar krāšņu un kontrastiem bagātu saturu, kur Pučīni mūzikas jūtu pasaule tika atklāta brīvi un pilnvērtīgi, izdziedot visus tajā ietvertos dramatiskos pārdzīvojumus. Turklāt Inga Kalna bija arī teicamā vokālā formā – katrs no solistes diapazona reģistriem, kopumā izskanot vienlīdz izlīdzināti, iemirdzējās nedaudz atšķirīgā krāsā, dziedājums izcēlās ar intonācijas tīrību, un mūziķei arī nebija nekādu problēmu saprasties ar orķestri un skatuves partneriem. Jāteic gan, ka Raimonds Bramanis un Kosma Ranuers daudz neatpalika – latviešu tenors arī šoreiz parādīja savu prasmi pienācīgi iedzīvināt nopietnu un nozīmīgu lomu, viņa interpretācijai iezīmējoties ar košu un skanīgu tembru, savukārt zviedru baritona atgriešanās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atgādināja par mūziķa vokālo stabilitāti un slīpējumu – tomēr Ingas Kalnas priekšnesums starp visiem "Vīlu" un "Džanni Skiki" solistiem tā arī palika emocionāli vērienīgākais un daudzpusīgākais.
Izrādes otrā, komiskā daļa – "Džanni Skiki" uzvedums – sniedza daudzus mākslinieciski saistošus brīžus gan no skatuviskā, gan no muzikālā viedokļa. Viestura Kairiša režijā ar Ievas Jurjānes scenogrāfiju un kostīmiem šajā Pučīni viencēlienā "Vīlu" groteskās un drūmi ironiskās krāsas bija nomainījusi daudz gaišāka un labsirdīgāka atmosfēra – lai gan inscenējuma autori izrādē bija ievijuši arī vienu otru satīriskāku vilcienu, varēja just, ka ikviens no kolorītajiem tipāžiem, kas kāro pretlikumīgi iegūt mirušā tēvoča mantojumu, ir tāds pats cilvēks kā neskaitāmi citi – vienlaikus smieklīgs, egoistisks un kaitinošs, bet bez kāda īpaša ļaunuma. Un, protams, nekā naidīga nav arī operas titulvaronī, kura krāpnieciskā izdoma uz skatuves parādīta ar tādu pašu fantāziju un humora izjūtu. Un līdzās operas varoņu raksturojumiem par Kairiša un Jurjānes radošo veiksmi jāatzīst uzveduma fināls – gan uzjautrinošs, gan metaforisks un tajā pašā laikā arī nedaudz rezignēts un skumīgs.
Pučīni viencēliena bagātīgajā tēlu lokā spilgtāk izcēlās trīs lomas – pats Džanni Skiki, Laureta un Rinučo –, no kurām izvērsts solodziedājums patiesībā piešķirts tikai vienai – Lauretai –, un Inga Šļubovska liriskā soprāna partiju arī izdziedāja ar eleganci un grāciju. Vokālo tembru saspēlē tikpat nozīmīgs bija arī baritona Armanda Siliņa veikums titullomā, solista interpretācijai visas operas gaitā paliekot vienlīdz stabilai un izkoptai, un Rinučo lomu ar tikpat kvalitatīvu sniegumu – gan bez atmiņā īpaši paliekošas tembrālas individualitātes – iedzīvināja Sanktpēterburgas tenors Staņislavs Ļeontjevs. Pārējiem solistiem bija dota iespēja izpausties vairāk skatuviski nekā vokāli, un Andžella Goba, Rihards Millers, Guntars Ruņģis un citi to arī izmantoja, viņu vidū krāšņāk ieskanoties Romāna Poļisadova basam.
Rezumējot – "Džanni Skiki", un it īpaši "Vīlu", iestudējums Latvijas Nacionālajā operā uzrunājis ne tikai ar profesionāli augstā līmenī sagatavotu solistu ansambli, orķestri un kori, bet arī ar režisora un viņa domubiedru prasmi atrast Pučīni vēstījumam īsto atslēgu, lai tas uz operas skatuves klausītājiem atklātos mākslinieciski piepildīti un mūsdienīgi. Un atliek vien cerēt, ka pēc itāļu komponista zīmē noritējušā Rīgas Operas festivāla šis radošais potenciāls kādreiz tiks arī pienācīgi izmantots, lai interpretētu kaut ko novatorisku, laikmetīgu vai arī senaizmirstu. Tas vienlīdz attiecas gan uz klasisko sižetu dekonstrukciju, gan uz modernisma meistardarbiem, jo gluži neticami, ka Latvijas Nacionālajā operā nekad vēl nav uzvests ne Klaudio Monteverdi "Orfejs", ne Filipa Glāsa "Ehnatons", un arī Alfrēda Kalniņa "Baņuta" un Imanta Kalniņa "Spēlēju, dancoju" ar visu režiju, scenogrāfiju un kostīmiem ir gadu desmitiem sena pagātne. Jādomā, ka tur pietiekami daudz būtu ko darīt gan Viesturam Kairišam un Reinim Dzudzilo, gan Armandam Siliņam un Ingai Kalnai.
0