Komentārs
26.02.2014

Psihologs un ētika

Komentē
21
Saglabā

Kad es studēju psiholoģiju, dažus gadus mums notika interesantas vasaras skolas. Vienā šādā vasaras skolā pēc bakalaura otrā kursa beigām vēlā vakara stundā kādā Saldus puses naktsmītnē baudījām skurbinošo vasaras gaisu. Negaidīti pie mums telpā parādījās bariņš citu vasaras baudītāju un aicināja uz sarunu. Šķiet, tie bija sportisti, jaunsargi vai kādi citi mūsu vecuma, bet praktiskākas ievirzes jaunieši.

Izrādās, viņi bija padzirdējuši par mums – Latvijas Universitātes psiholoģijas studentiem – un nolēmuši atnākt iepazīties. Suvenīram bija atnesuši savus nupat uzšņāptos zīmējumus. Sarunas sākšanai viņi aicināja nākt talkā kādu psihologu, kurš varētu viņu zīmējumus izanalizēt no psiholoģiskā viedokļa.

Tā nu gadījās, ka talkā devos es. Jautrā noskaņojumā sāku gvelzt niekus ar psiholoģisku pieskaņu – piemēram, meklēt zīmējumos falliskos simbolus, kas it kā apliecina viņu vīrišķību, un tamlīdzīgus niekus. Pēc brīža ievēroju, ka uz mani skatās nobāluši kursabiedri un aicina uz sarunu. Es esot smagi pārkāpis psihologa ētiku un sācis konsultēt bez atbilstošas kvalifikācijas – kā nu ne, tobrīd man nebija pat bakalaura grāda. No savas puses triecu pretī, ka viņiem pilnīgi neesot humora izjūtas.

Lai nu kam toreiz bijusi taisnība, profesionālās ētikas jautājumiem kopš tās reizes pievēršu īpašu uzmanību. Tādēļ nu jau leģendārajā diskusijā par psihoterapeita Viestura Rudzīša izteikumiem [1] nevarēju palikt malā.

Psihoterapija ir ar psiholoģiju cieši saistīta joma, lai gan tas nav viens un tas pats. Vispirms – psiholoģija ir zinātne, kas pēta cilvēka domāšanu, uzvedību un faktorus, kas to ietekmē. Savukārt profesionāls psihologs ir cilvēks, kurš ir apguvis jaunākās psiholoģijas atziņas un informācijas iegūšanas metodes, viņa pienākums ir savas zināšanas nenogurstoši papildināt un atjaunot, kā arī spēt vismaz praktiskiem nolūkiem šīs zināšanas iegūt. Profesionāli psihologi visbiežāk strādā ar diagnostiku saistītās jomās – vai tās būtu bāriņtiesas, privātprakses, biznesa vide, sporta vide vai kāda cita joma.

Savukārt psihoterapeiti ir profesionāļi, kuri ir specializējušies psiholoģiskās palīdzības sniegšanā, izmantojot noteiktas metodes. Psihoterapijas virzienu ir daudz, katram virzienam ir savas asociācijas, treniņu grupas, apmācības, sertifikāti. Piemēram, Latvijā izplatītas ir eksistenciālā psihoterapija, psihodinamiskā psihoterapija, psihoorganiskā analīze, pavisam nesen oficiāli arī kognitīvi biheiviorālā pieeja un citas.

Parasti pasaulē par psihoterapeitiem kļūst psihologi, kuri pēc studijām papildina savas zināšanas vienā vai vairākos psihoterapijas virzienos.

Diemžēl vēsturiski tā ir izveidojies, ka daļa psihoterapijas virzienu ir vāji saistīti ar zinātni un maz interesējas par to, vai viņu sniegtā psihoterapija vispār sniedz solītos rezultātus. Argumenti ir dažādi, un daļa no tiem arī pamatoti, tomēr rezultātā sabiedrības acīs gan psihoterapeiti, gan psihologi – jo abi amata nosaukumi taču sākas ar vienu un to pašu "psih-" – izskatās vairāk pēc pūšļotājiem nekā speciālistiem, kuru rīcība ir zinātniski pamatota, un rīcības rezultāti – prognozējami. Savukārt psihologu profesijas prestižu apdraud tas, ka Latvijā gandrīz vai katra augstskola uzskata par savu pienākumu piedāvāt kādu izglītības programmu psiholoģijā, maz rūpējoties par piedāvātās izglītības kvalitāti. Arī labākajās augstskolās pasniedzēju zināšanas par mūsdienīgiem atklājumiem psiholoģijā bija skopas vēl ap 2000. gadu un sāka strauji uzlaboties tikai vēlāk, pateicoties dažiem Rietumeiropā un Amerikā izglītotiem pasniedzējiem un interneta resursu pieejamībai.

Veidojas mulsinoša situācija – daudzi, kuri izglītību psiholoģijā ir ieguvuši deviņdesmitajos un īsi pēc tam un kuriem vajadzētu būt pieredzējušākajiem un profesionālākajiem savas jomas pārstāvjiem, tā īsti nemaz neizprot, kas ir psihologs un kādi ir viņa profesionālie pienākumi. Tā kā studiju gados nav veidojusies vienota izpratne, tad tālākā profesionālā darbība bieži ir atkarīga no personas iezīmēm, no kādas nejaušības vai noturības pret šajos jautājumos maz izglītotās sabiedrības pieprasījumu. Tā nu Latvija ir pilna ar praktizējošiem psihologiem un psihoterapeitiem, kuri ar jaunumiem psiholoģijas zinātnē iepazīstas avīžu (atvainojiet, interneta ziņu portālu) virsrakstu līmenī, toties jo cītīgi apgūst kāršu likšanas, astroloģisko karšu sastādīšanas vai ajūrvēdas mākslu.

Daļa praktizējošu psihoterapeitu vispār nav studējuši psiholoģiju. Šeit liela loma ir enerģiskajai un ar lielu personības spēku apveltītajai dr. Guntai Ancānei, kura nepagurstoši jau kopš 90. gadiem uzstāj, ka psihoterapeitiem nav nepieciešama psihologa izglītība, toties ir vajadzīgs ārsta diploms. Lai arī pasaulē uz šādu uzskatu skatās ar neizpratni, Ancāne Latvijā ir spējusi pārliecināt daudzus.

Arī Viesturs Rudzītis ir viens no šādiem psihoterapeitiem, kurš nav ieguvis pat pamata izglītību psiholoģijā [2]. Tādēļ nebūtu pārsteigums, ka viņa publiskie izteikumi [3] ir balstīti vairāk viņa personīgajos spriedumos vai kādos Austrumu ezotērisko mācību uzskatos. Tomēr visuzkrītošākā kļūda viņa spriedumos ir nekorekta vispārināšana, proti, psiholoģijas pētniecības pamatprincipu neievērošana.

Katram psiholoģijas studentam ir zināma būtiskā atšķirība starp kopējo likumsakarību un individuālo gadījumu. Pat ja pētījumos tiek konstatēta kādas grupas nosliece vienā virzienā, piemēram, sievietēm raksturīgais zemākais tiešās agresijas līmenis [4] vai kas tamlīdzīgs, tas nenozīmē, ka visas sievietes šajā rādītājā atpaliek no vīriešiem. Ja grupas ir tik lielas kā vīrieši vai sievietes (apmēram puse no visiem cilvēkiem), tad tas nozīmē, ka orientējoši 35 – 45 % sieviešu būs lielākas karjeristes par vidējo vīrieti. Intelekta pētījumi apliecina, ka vīriešiem kopumā ir zemāks lingvistiskais intelekts nekā sievietēm [5], taču tajā pašā laikā mēs zinām daudz vīriešu, kuri ir bijuši izcili rakstnieki vai lingvisti. Pētījumi apliecina, ka sievietes ir tikpat labas vai labākas par vīriešiem vadošos amatos, tomēr ir daudz piemēru, kur vīrieši ir spējuši uzrādīt izcilus rezultātus, vadot kādu organizāciju vai tās struktūrvienību [6]. Sievietes kā vadītājas retāk ir autoritāras, bet vairāk tiecas uz kompromisu sasniegšanu – noteiktās situācijās tas var palīdzēt biznesa mērķu sasniegšanai, bet citās – traucēt. Tomēr tas nenozīmē, ka neviena sieviete nebūs autoritāra vai neviens vīrietis nebūs orientēts uz kompromisiem – gluži otrādi, tādus piemērus varam nosaukt vairāk, nekā nepieciešams. Vīrieši biežāk nesatricināmi tic savas rīcības pareizībai [7] – noteiktās situācijās tas var palīdzēt biznesa mērķu sasniegšanai, bet citās traucēt. Līdz ar to jebkādi vispārināti pētījumu rezultāti par vīriešiem vai sievietēm kā par grupu mums neko daudz nedod, ja gribam novērtēt, kā rīkosies kāds konkrēts vīrietis vai sieviete. Vai, vēl jo mazāk, kā viņam/ai vajadzētu rīkoties.

Sieviešu izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos, ne zināšanās balstītā pļāpāšana.

Daži mani kolēģi psihologi uzskata, ka psihoterapeits drīkst runāt, ko vien vēlas, – pie mums taču ir vārda brīvība. Tā ir tikai puse no patiesības. Vārda brīvība negarantē profesionāļa brīvību gvelzt muļķības jomā, kuru viņš pārstāv. To saprot, piemēram, arhitekti un būvinženieri – neatceros, ka kāds no viņiem pēc Zolitūdes "Maximas" sagrūšanas būtu apgalvojis, ka traģēdija ir nevis nekvalitatīvas būvniecības, bet kādu pārdabisku spēku iejaukšanās sekas. Ne velti šobrīd Ministru kabinetā tiek gatavots Psihologu likums, kas psihologiem izvirzīs līdzīgas prasības kā citu regulēto profesiju pārstāvjiem – ārstiem, juristiem, arhitektiem un citiem. Tās ir jomas, kurās sabiedrība maksā dārgu cenu, ja par profesionāļiem uzdodas dažādi pusmācīti vai nemācīti indivīdi ar vāju izpratni par profesionālo ētiku. Pēc taisnības līdzīgs regulējums būtu vajadzīgs arī psihoterapeitiem. Bet saprotiet paši – daudzi psihoterapeiti ir noskaņoti pret, gluži tāpat, kā daļa psihologu ir noskaņoti pret Psihologu likumu.

 

[1] Stabingis, A.J. (2014). Par nesaprotamo

[2] Viestura Rudzīša CV. http://www.viestursr.ucoz.lv/index/0-14

[3] Viestura Rudzīša blogs. http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/

[4] Crick, N.R. &Grotpeter, J.K. (1995). Relational Aggression, Gender, and Social-Psychological Adjustment. Child Development, 66: 710-722

[5] Neisser, U. etal. (1996). Intelligence: Knowns and Unknowns. American Psychologist, 51(2): 77-101

[6] Appelbaum, S.H. etal. (2013). Upward mobility for women managers: styles and perceptions. Industrialand Commercial Training, 45:51-59

[7] Kling, K.C. etal. (1999). Gender diferences in self-esteem: a meta-analysis. Psychological Bulletin, 125(4): 470-500

Tēmas

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
21

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!