Kadrs no Romāna Protaseviča intervijas video
 
Sleja
14.06.2021

Protasevičs un pēcpatiesība

Komentē
24

Baltkrievijas televīzijas kanāls ONT 3. jūnijā pārraidīja interviju ar Romānu Protaseviču, 26 gadus veco baltkrievu disidentu, kurš tika apcietināts, kad 23. maijā Minskā pretlikumīgi tika nosēdināta "Ryanair" pasažieru lidmašīna. Baltkrievijas varas iestādes ir apsūdzējušas Protaseviču vairākos noziegumos, viņš jau ir atzinis savu vainu "nesakcionētu masu akciju organizēšanā". Tomēr izmeklēšana turpinās, tāpēc pats intervijas fakts jau ir iespaidīgs – cilvēks ir apcietinājumā, tiek pratināts, bet pa vidu televīzijai tiek dota atļauja viņu intervēt, un viens no redzamākajiem Lukašenko režīma ideologiem Marats Markovs kameras priekšā viņu teju vai pratina. Šai intervijai ir acīmredzams mērķis kalpot režīma propagandai.

Domājot par Protaseviča interviju kā slejas tēmu, mana attieksme vairākkārt mainījās. Kad ziņa par interviju pirmo reizi parādījās, es noskatījos tikai dažus fragmentus, un mana reakcija galvenokārt bija melanholiska – mūsu acu priekšā tika pazemots cilvēks. Pirmkārt, iespaidu radīja nežēlība, ar kādu šī intervija bija uzkonstruēta – gluži kā pasakās vai šausmu filmās atklājas, ka tumsas spēki, kuri šķita veiksmīgi iedzīti kapā, tepat kaut kur pagrabos vai māju bēniņos mitinās, arī šeit varēja redzēt, ka senās zināšanas un tehnikas nekur nav zudušas – daudzās komentētāju atsauces uz padomju paraugprāvām nav metafora. Otrkārt, Protasevičs, pēc visa spriežot, nebija no tiem, kuri pārliecības dēļ ir gatavi upurēt visu, un Lukašenko kareivji ar baudu iemūžināja to, kā viņš kameru priekšā jauc ārā savu dzīvi. Lai kā Baltkrievijas opozīcijas pārstāvji apgalvotu, ka viņa teiktais iegūts piespiedu kārtā un nevajag Protasevičam neko pārmest, es neticu, ka šāda intervija var palikt bez sekām. Pat ja noraidām viņa atstāstītās tenkas kā muļķības, tīri retoriski tas, kā Protasevičs slavēja Lukašenko personiski un nosauca savu kolēģu vārdus (pat ja tie nav nekāds noslēpums), diskreditēja viņu kā disidentu, visticamāk – neatgriezeniski.

Patiesībā galvenais iemesls šai slejai bija mulsums, ko intervija rada skatītājos. "Man tā neliek mieru…" Cilvēks, kurš ir bijis pretošanās kustības centrā un vēl nesen izteiksmīgi kritizēja Lukašenko režīmu, tagad stāsta, cik visa pretošanās kustība ir "feika", korumpēta un Rietumu specdienestu vadīta. Kā šāda pēkšņa uzskatu maiņa ir iespējama? Pirmā reakcija, arī man, ir mēģināt intervijas veidotājus pieķert. Piemēram, cilvēki uzmanīgi vēro, vai kaut kur nebūs atrodamas fiziskas iespaidošanas pēdas (daži norāda uz zilumiem uz roku locītavām). Regulāri komentāros parādās pieņēmumi, ka Protasevičs, visticamāk, ir spīdzināts vai pat sazāļots. Bet intervija ir tik mulsinoša tieši tāpēc, ka šie skaidrojumi neizklausās pietiekami. Protasevičs nevis vienkārši atzīstas, bet gari un detalizēti stāsta par disidentu organizāciju, aprunā kolēģus, dusmojas par to, ka nav viņu vidū pietiekami novērtēts. Viņš sadarbojas un pat vairāk – pārcenšas vēlmē pateikt to, ko no viņa gaida. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja viņa smiekli – viņš ne tikai apgalvo, ka viņa kolēģi ir korumpēti, bet ironizē par to, pasmejas, kad nosauc Lukašenko par vīru ar "dzelzs olām" u. tml.

Apziņa, ka intervija ir acīmredzami radīta propagandas nolūkos, nepalīdz. Tieši tas pārsteidz un vismaz manī radīja teju vai pētniecisku interesi. Kā to  iespējams dabūt gatavu? Kā tas ir izdarīts? Jāatzīstas: jo tālāk es šo interviju skatījos, jo vairāk nostiprinājās pārliecība, ka man ir darīšana ar drošības dienestu meistardarbu. Tas savukārt radīja dilemmu. No vienas puses, šī intervija ir lamatas – tu nevari būt drošs, vai komentārs par to netīši pats nekļūst par daļu no rezultāta, ko tās veidotāji vēlas panākt. Piemēram, ja noskatās interviju līdz galam, rodas hipotēze par to, kādā veidā bez fiziskas vardarbības ir iespējams panākt Protaseviča sadarbību un ar ko viņu varētu šantažēt. Tas ir pateikts pašā intervijā. Bet pats fakts, ka tas ir pateikts, liek jautāt – kāpēc tas tiek darīts? Lai apmānītu tādus kā mani, kas nolasa to, ko intervijas veidotāji grib, lai viņi nolasa? Lai apmelotu Protaseviču? Iebiedētu viņu? Brīdinātu Rietumus neaizrauties ar viņa aizstāvēšanu? Mēs esam iekļuvuši pasaulē, kur realitāte tiek radīta ar "dūmu un spoguļu" palīdzību, kā saka angļi. Un tieši tāpēc, manuprāt, šī intervija ir informācijas kara meistardarbs – lai kādā veidā tu mēģini to uztvert un interpretēt, tā jauc galvu un mulsina.

Bet dilemmai ir otra puse. Jā, grūti izvairīties no tā, ka kļūsti par manipulācijas upuri, bet vai tas nozīmē, ka Protaseviča interviju vajadzētu ignorēt un par to nerunāt? Šādi rīkojoties, riskējam, ka tā netraucēti dara savu destruktīvo darbu. Turklāt grūti iedomāties, ka šī intervija varētu būt Protaseviča kā propagandas resursa noslēgums.

Šī, protams, nebija patiesa saruna. Daļa komentētāju lieto vārdu "pratināšana", bet diez vai arī tas ir īstais apzīmējums. Pratināšanu tā atgādināja tādā ziņā, ka intervētājs Markovs bija varas pozīcijās un to vai citu iemeslu dēļ spēlējās ar intervējamo. Domāju, ka sarunas tonalitāte nav nejauša – Markovs jau pašā sākumā uzsver, ka nedomā izlikties par Protaseviča draugu vai domubiedru, bet viņa attieksme lielākoties ir labvēlīga. Viņš apgalvo, ka distancēsies no emocijām, jo grib parādīt, ka viņi abi, ideoloģiskie pretinieki, var sarunāties. Sarunājas gan viņi tikai par to, ko vēlas Markovs, un nekāda diskusija par opozicionāru uzskatiem nenotiek. Viņš klausās ar interesi, brīžiem ir izbrīnīts par Protaseviča atbildēm, reaģē uz viņa ironiju, vairākkārt atkārto, ka Protasevičs ir gudrs vai gudrāks par saviem kolēģiem, vienā epizodē (38:20) Markovs bilst, ka "negrib aizvainot", bet viņam radies iespaids, ka Protasevičs visu laiku ir otrajā plānā aiz viņa kolēģa Stepana Putilo, pēc kāda laika ierakstā Protasevičs paziņo, ka Putilo saņēmis Saharova prēmiju par to, ko ir darījis Protasevičs (1:07:55) – te gan jāpiebilst, ka prēmiju saņēma Baltkrievijas opozīcija kopumā.

Šaubas, ka mēs redzam pratināšanu, rada tas, ka saruna šķiet sagatavota no abu dalībnieku puses. Atkal – kā jau meistardarbā, grūti no malas pateikt, kā tas izdarīts, jo neizskatās, ka teksti ir vienkārši iemācīti. Tāpat grūti noteikt īsto sarunas secību. Jau trešajā intervijas minūtē (2:20) Protasevičs piemin opozīcijas finansējumu un ārzemju izlūkdienestus, lai gan neviens par to viņam vēl nav vaicājis, un Markovs ignorē šo piebildi, lai atgrieztos pie tēmas vēlāk. Ap 50. minūti Protasevičs paziņo, ka opozīciju finansē arī Krievijas oligarha uzņēmums, viņš gan nevar atcerēties uzņēmuma nosaukumu un nepiemin oligarha vārdu, bet piemin, ka atceroties, ka lasījis – šis oligarhs konkurē ar citu Krievijas oligarhu – Mihailu Gucerijevu (Lukašenko atbalstītāju). Šāds atmiņas selektīvisms, manuprāt, ir īpatnējs.

Savukārt Markovs acīmredzami zina, ko ar intervijas palīdzību grib panākt. Viņš nevis vienkārši uzdod jautājumus, bet regulāri piespēlē Protasevičam un klausītājiem rāmjus, caur kuriem šī saruna un tajā teiktais ir jāinterpretē. Viens no pamatvēstījumiem, protams, ir tas, ka emigrācijā dzīvojošie opozicionāri nav cīnītāji par patiesību un taisnīgumu, bet gan savtīgu un Rietumu izlūkdienestu kontrolētu samērā jaunu cilvēku pulciņš, kura dalībnieki nav spējīgi pat sadzīvot, kur nu vēl pārvaldīt valsti. Viņš prasa, lai Protasevičs atzīst, ka nav neatkarīgu mediju (0:50) – tas nozīmē, ka nav atšķirības starp Lukašenko režīma propagandu un opozīcijas medijiem. Markovs neapskata iespēju, ka izlūkdienesti varētu paši noskaidrot, kā un kad Protasevičs lidos no Atēnām uz Viļņu, viņš jautā, kuri no opozicionāra kolēģiem zināja par viņa lidojumu (2:55), Markovs jautā par "šķietamajām slavenībām, kuras mainījušas attieksmi [pret režīmu]" un "sākušas masveidā runāt par vienu un to pašu, likt [sociālajos tīklos] vienas un tās pašas ziņas" (8:30) utt. Vislabāk no šādiem rāmēšanas mēģinājumiem palikusi prātā vairākkārt pieminētā doma, ka protesti nevarētu notikt paši no sevis, Markovs kā bijusī militārpersona taču saprotot, ka tam visam vajag plānošanu un opozīcijas jauniešiem nevar būt šādu specifisku zināšanu, kā organizēt nemierus… Ideja ir piespēlēta. Tā netiek uzspiesta. Tikai pieminēta jautājuma veidā. Secinājumus izdariet paši.

Kā jau teicu, Markovs nekad nepiedāvā diskusijai jautājumu par Lukašenko režīma leģitimitāti, vardarbību un melīgumu. Bet, kā jau tas ir raksturīgi pēcpatiesības laikmetam, diez vai mērķis ir pierādīt, ka Lukašenko režīms ir labs. Drīzāk šīs intervijas uzdevums ir radīt apmulsumu un šaubas, jo šaubas traucē izdarīt izvēli un rīkoties. Turklāt intervijas nobeigumā Markovs skaidri norāda, ka daudz kas no nofilmētā vēl nav rādāms, tātad turpinājums sekos. Bet vienlaicīgi te arī slēpjas atbilde – opozīcijas spēks ir nevis viņu personībās, bet lietā, par kuru viņi iestājas. Zaudēt fokusu uz to nozīmē zaudēt informācijas cīņā. Lukašenko režīma realitāte ir tā vājā vieta – par spīti dzelzs olām.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
24

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!