Pērn Regīnai Ezerai, ja vien viņa nebūtu mirusi jau 2002. gadā, apritētu deviņdesmit. Šim faktam un Ezeras daiļradei daļēji bija veltīts pagājušajā gadā nenotikušais "Punctum festivāls" un (ar to nesaistītā) zinātniskā konference "Regīna Ezera un Austrumeiropas literatūra". Pandēmijas dēļ abi ir pārcelti uz šo gadu – baumo, ka "Punctum festivāls" mainītā formā varētu notikt vasaras beigās, bet par decembrī ieplānoto konferenci nekādas baumas vēl neesmu dzirdējis. Šos pasākumus pieminu, nevis lai žēlotos par pandēmiju, bet gan tādēļ, ka to trūkums labi jūtams, lasot vienīgo, kas palicis pāri no iecerētās programmas, – februārī izdoto grāmatu "Regīna Ezera. Re:".
Īsti nezinu, vai man šajā recenzijā pienākas iepazīstināt lasītāju ar Regīnu Ezeru, kura tam visdrīzāk jau labi pazīstama – latviešu literatūras klasiķe, prozas ragana, suņu draudzene, psiholoģiskās prozas meistare, literatūras granddāma, šerpā meža vecene, prozas reformētāja, LPSR Tautas rakstniece, zemdegu urdītāja, noklusētās drāmas meistare, vīlusies rakstniece, sieviete ar salauzto sirdi, pastaigu mīlētāja utt., u.t.jpr. Ezerai pielipuši tik daudzi epiteti un asociācijas, ka, tos kombinējot un pārkārtojot, iespējams izveidot tēlu galeriju kārtīgam romānam. Šīs asociācijas veido mītu par rakstnieci un paceļ viņu virs mirstīgo kārtas, bet vienlaikus reducē Ezeru uz saujiņu ļoti konkrētu lietu un īpašību – kaut ko mazāk par cilvēku, atņemot viņai to eksistences daudzslāņainību, ko Ezera tiecās visā pilnībā iekļaut savos darbos.
Tieši tikpat pretrunīgs ir arī šīs grāmatas uzdevums – novietot Ezeru uz pjedestāla, veicināt, atgādināt, aktualizēt, izcelt, uzsvērt, lepoties, iepazīstināt lasītāju ar to, kāpēc Ezera ir īpaša. Un tajā pašā laikā – demitoloģizēt, interpretēt, tuvināt, caur stāstiem un atmiņām parādīt dažādās Ezeras šķautnes, no statujas atkal padarot viņu par cilvēku vai vismaz spoku, kas turpina uzglūnēt rakstniekiem un cauri laikam sasaukties un atbalsoties mūsdienu latviešu prozā.
Rakstot par literatūru, es parasti neizmantoju tādas frāzes kā "grāmatas uzdevums", "aktualizēt", "iepazīstināt" u.c., jo literatūras valoda nav tik mērķorientēta – tā ir kultūras projektu valoda. Tomēr šis izdevums kopumā – un nevis katra tā atsevišķā daļa – ir kultūras projekts. Lai arī tas nav slikti, citādi uzlūkot man to neizdodas.
Savs literārais un kultūras mantojums neapšaubāmi jāciena un jākopj, bet diemžēl pie mums tas pārāk bieži notiek kampaņveidīgi un ne sevišķi gaumīgi – daudzi ar šausmām aizvien atceras Raiņa un Aspazijas gada bezgalīgo, pompozo un brīžiem skumji uzjautrinošo pasākumu virkni. Mazliet veiksmīgāks piemērs varētu būt izdevniecības "Dienas Grāmata" biogrāfisko romānu sērija "Es esmu…", kurā mūsdienu rakstnieki iedziļinās savu mirušo spalvas brāļu un māsu dzīvē. Lai arī katrs atsevišķais romāns var izrādīties interesants, pati kampaņa ar savu pamatīgo atvēzienu (vēl gaidāmi arī literatūrzinātnieku pētījumi par klasiķiem) un acīmredzamo raušanos atkārtot sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" veiksmes formulu mani drīzāk atgrūž, nevis iesveļ ziņkārē.
Šī "Punctum" izdotā grāmata ir elpojošāka un savās atsaucēs – smalkāka, tekstu īsais formāts, fragmentārais raksturs un autoru dažādība to atver rotaļām un eksperimentiem. "Regīna Ezera. Re:" daudz organiskāk sasaucas ar dzīvo literāro procesu, jo grāmatas veidotāji netiecas uz tā skaļi nomest biezu blāķi ar pašpasludināti svarīgu (beletrizētu) vēsturisko materiālu, bet gan mēģina saudzīgi uztaustīt un ievibrēt jau pastāvošos saskares punktus mūsdienu autoru un Regīnas Ezeras rakstībā, lai parādītu, ka Ezera aizvien ir dzīva un skan mums jau pazīstamajā prozā vai tajā, ko šodienas literatūrā vēl tiecamies iepazīt (vairāki no grāmatas autoriem saucami par "jaunajiem rakstniekiem").
Tātad – ļoti skaistā izdevuma vizuālo veidolu radījis Aleksejs Muraško, grāmatā lasāms redaktores Ievas Melgalves priekšvārds, tulkotājas Margeritas Karbonaro un literatūrzinātnieka Gunta Bereļa esejas (abas publicētas jau iepriekš), Bereļa atmiņu aina un viņam adresētās Ezeras vēstules (aizraujoša lasāmviela), pa starpām skatāmi arī Ezeras portreti un viņas sarakstīto grāmatu vāki, kā arī lasāmi 12 dažādu paaudžu mūsdienu rakstnieku literārie darbi, kuros vairāk vai mazāk tieši ieaustas atsauces uz Ezeru, bet grāmatas noskaņu rada sarkani iekrāsoti dabas fotoattēli, kuri, šķiet, uzņemti vietā, kur Ezera mīlēja pastaigāties. Un tad vēl, protams, arī izdevuma vākus ieskaujošais plakāts ar Regīnu Ezeru, ko pielikt virs gultas kā popzvaigznes portretu. Izdevums ir tik skaists, fragmentēts un dažāds, ka, ja vien man būtu kafijas galdiņš, es to gribētu turēt uz tā un nesteidzīgi lasīt un pētīt starp citiem darbiem, tad atstāt atvērtu ik reizi citā lapā, no kuras uzlasīt kādu impulsu, faktu vai pārdzīvojumu, ar kuru prātā turpināt dienu, lai šo pieredzi labāk uzsūktu.
Grāmatu gan šādi nelasīju, to rakstu vien tāpēc, ka lasīšanas gaitā tā arvien vairāk sāka atgādināt mākslinieka vai izstādes katalogu, kurš palicis bez pašas izstādes, kas to izvērš un padziļina, – bez Regīnai Ezerai ieplānotās kultūrprogrammas. Grāmatas uzbūve un ideja ir tiešs turpinājums 2019. gadā žurnāla "Punctum" izdotajai grāmatai "Monta Kroma. Re:", kas bija veltīta nosaukumā minētās dzejnieces literārajam mantojumam. Tas, kas abus izdevumus atšķir, ir tieši pandēmijas laupītais konteksts, kura (pagaidām) klātneesamība savādā kārtā izgaismo virkni jautājumu, kuri visi izriet no šī – vai un kāda ir atšķirība starp kultūras projektu un kultūras produktu? (Patērnieciskais vārdu savienojums "kultūras produkts" man patiesi nepatīk.) Te jāatvainojas grāmatas stāstu autoriem, kuru tekstus šeit sīkāk iztirzāt nevēlos, jo uzdotais jautājums man šķiet urdošāks un interesantāks, bet stāsti ir savā starpā tik atšķirīgi, ka tos nav iespējams aplūkot kā vienotu veselumu vai viennozīmīgi pateikt, kas Ezeras dzīvē un rakstītajā šķiet svarīgs mūsdienu rakstniekiem. Turklāt katra teksta saistību ar Ezeru grāmatas priekšvārdā jau ieskicējusi redaktore Ieva Melgalve.
Gana ilgi strādājot kultūras nozarē, esmu sapratis, ka nekomerciālā kultūra top divos veidos – viens ir mākslinieka vai kādas kultūras organizācijas iekšējā nepieciešamība un vilkme, ko agri vai vēlu, visdrīzāk, nākas pārtulkot projektu valodā, lai piesaistītu realizācijai nepieciešamo finansējumu. Šajā procesā no sākotnējā ideālisma dažkārt nākas atvadīties, lai iespiestu ideju projektu konkursa rāmjos. Šādu iekšējas nepieciešamības rezultātu es šeit saucu par kultūras produktu. Otrs veids ir kultūras organizāciju (vai autoru) vēlme turpināt darbu un kustināt kultūras procesus, bet, lai to darītu, vajadzīga nauda, kuru var saņemt konkursos. Tādēļ tiek izdomāts projekts, kuram ir liels potenciāls piesaistīt finansējumu, bet iekšējā nepieciešamība to realizēt patiesībā nav nemaz tik spiedīga – tāpat kā radītā jauda. Šāda procesa rezultātu es saucu par kultūras projektu. Protams, robeža starp abām situācijām nav tik strikta, kā es to iztēloju, tāpat eksistē arī citas motivācijas, piemēram, izglītošana.
Projekti konkursos tiek izskatīti pēc konkrētiem kritērijiem, tāpēc pastāv iespēja, ka atbalstu saņems labāk uzrakstīts un konkursa prioritātēm atbilstošāks projekts, nevis tāds, kura mākslinieciskais izpildījums un devums kultūrtelpai objektīvi (cik nu šo vārdu vispār iespējams lietot) ir būtiskāks. Tā nav ideāla sistēma, bet tā ir vienīgā, kuras dēļ nekomerciālā kultūra Latvijā šobrīd puslīdz stabili spēj eksistēt. Protams, var aicināt mainīt sistēmu, bet revolucionāras pārmaiņas visdrīzāk nenotiks, jo esošā sistēma ļauj valsts aparātam ar konkursos noteiktajām prioritātēm virzīt kultūras procesu sev tīkamā gultnē, veidojot kultūrpolitiku. Manuprāt, tas nozīmē, ka kultūrai noteiktā mērā šai sistēmai jāpielāgojas, turklāt tas jau notiek – attapīgākie kultūras darbinieki ir iemanījušies projektu pieteikumus piepildīt ar čaulveidīgiem, smagnējiem kultūrpolitikas žargonismiem un izrēķināt, kuriem projektiem ir lielākais potenciāls iegūt finansējumu. Dažkārt arī projekta rezultātā tapusī kultūras parādība ir tikpat mīklaina, smagnēja un lieka. Tomēr ir iespējams arī citāds iznākums – labs kurators kā tulks, pievēršoties projekta īstenošanai, spēj tukšās frāzes piepildīt ar saistošu saturu, tāpēc domāju, ka kuratora prasmes esošajā sistēmā ir un būs aizvien noderīgākas.
"Regīna Ezera. Re:" tam ir labs piemērs – lasot grāmatu, es spēju iztēloties, kā šis projekts varētu būt skanējis, iesniegts kādā konkursā. Tas noteikti bija ļoti pārliecinošs – laba aktualitāte, vēsturiskā un izglītojošā šķautne, kā arī vēlme eksperimentēt. Te ir vizuāli un tekstuāli arhīva materiāli, esejas, kas kontekstualizē Ezeru pasaules un Latvijas literārajā kontekstā, uzziņu izdevuma elementi un vienlaikus arī aktuālā literatūra – daudzpusīgs un prasmīgi kūrēts materiāls, kas iezīmē labu un nesmagnēju veidu, kā runāt par literatūras vēsturi. Tomēr tas ir un paliek kultūras projekts.
Nobeigumā gribu glumi izmantot iespēju un pakāpties soli atpakaļ no sava izteikuma – es nezinu un nevēlos spriest par to, kāda motivācija likusi tapt šai grāmatai. Skatoties uz izdevumu, es pārsvarā jūtu prieku – tas ir prieks par labi atlasītiem materiāliem, kvalitatīvi padarītu darbu un sasniegtu mērķi. Prieku par mākslas darbu vai kultūras produktu – to var meklēt katrā grāmatas tekstā atsevišķi.
0