Vai kāds vēl atceras apgalvojumus pirms dažiem mēnešiem, ka pandēmija neatgriezeniski un būtiski mainīšot mūsu dzīvi?
Tālākais teksts nav saistīts ar prognozēm par to, ka rudenī esot jāgaida koronavīrusa "otrais vilnis". Lai gan šis apzīmējums pēdējo dienu laikā tiek lietots, tostarp arī Lietuvā, raksturojot jaunumus epidemioloģiskajā situācijā, šādu prognožu piepildīšanās ir tik triviāla, ka tām nav vērts tērēt laiku.
Sākšu ar citu iepriekš izskanējušu minējumu, kas saturiski bija pozitīvs – kopīgiem spēkiem mediķi un pētnieki iemācīsies Covid-19 ārstēt labāk. Tas ir noticis. Piemēram, ja salīdzina ar pavasara mēnešiem, tad saslimšanas izraisītā mirstība Eiropā samazinājusies par 90 procentiem. Ļoti vienkāršojot, var teikt: ir radusies izpratne – saslimšanas gadījumā uzmanība jāvelta ne tikai plaušām, bet arī sirdij un nierēm.
Izpratnes līmenis par šo koronavīrusu samērā īsā laikā ir būtiski palielinājies, bet tas nebūt nav tik pašsaprotami. Vēl martā Bostonā radās inficēšanās perēklis – konference, pēc kuras saslima gandrīz 100 dalībnieki, kuri pamanījās aplipināt vēl apmēram 19 000. Šis gadījums te tiek pieminēts tādēļ, ka tā bija biotehnoloģijām veltīta konference, proti, tās dalībniekiem it kā vajadzēja nojaust jaunās pandēmijas riskus.
Piepildījusies arī cita prognoze – globalizācijas apstākļos perfektu risinājumu nav, un no šī viedokļa lielajiem strīdiem par to, cik "cietiem" vai "mīkstiem" jābūt ierobežojumiem, lielas jēgas nav. Piemēram, Jaunzēlande izvēlējās "cieto" formātu, nāves gadījumu skaits bija tikai 0,5 uz 100 000 iedzīvotājiem, toties IKP otrajā ceturksnī, salīdzinot ar to pašu posmu pērn, "nobruka" par 12,2%. Zviedrija izšķīrās par krietni maigāku režīmu, nāves gadījumu skaits sasniedza 58,1 uz 100 000, bet nav skaidrs, vai tas bijis to vērts, jo valsts IKP otrajā ceturksnī vienalga samazinājās par 8,3% (vairāk nekā Somijā un Dānijā, kur ierobežojumi bija stingrāki). Acīmredzot, ja valsts X ekonomika ir cieši integrēta globālajā, ar epidemioloģisko regulējumu saistīti lēmumi – lai kādi tie būtu – ietekmēs medicīnas, bet ne ekonomisko statistiku. Domāju, ka to pavasarī nojauta daudzi lēmumu pieņēmēji un eksperti, problēma ir cita. Manuprāt, viņi nav mācējuši vai vēlējušies saprotami noformulēt vēstījumu sabiedrībai: stingri ierobežojumi nav instruments, lai "vīruss" kaut kur izgaistu; šo ierobežojumu mērķis ir novērst ārstniecības iestāžu pārslodzi. Savukārt liela daļa sabiedrības ierobežojumus uztvēra kā cenu, kas jāmaksā par sērgas izgaišanu, un rezultātā jūtas vai nu apmulsusi, vai pārskaitusies, uzzinot, ka ierobežojumi atgriežas. Citiem vārdiem sakot, vairāk nekā pusgada laikā lēmumu pieņēmēji komunikācijas aspektā neko daudz nav iemācījušies. Tas, starp citu, parādās arī nerimstošajās debatēs par to, kādi ir "īstie cipari". Te nav, atvainojiet, baigā raķešu zinātne – tiek salīdzināti nāves gadījumi konkrētā laika nogrieznī konkrētā valstī šajā un citos gados. Skaidrs, ka jebkurš nāves gadījumu pieaugums nav uzreiz jāinterpretē kā "slēptās" nāves Covid-19 rezultātā, nē. Tomēr – ja to nāves gadījumu skaits, kuriem kā iemesls minēts Covid-19, pētnieku atlasītā valstu grupā laika posmā no marta līdz augustam ir bijis 580 000 un vienlaicīgi šajā grupā un laika nogrieznī to nāves gadījumu skaits, kas pārsniedz citos gados fiksēto, ir 900 000, tad diez vai var teikt, ka konkrētās valstīs konkrētā periodā cilvēki sākuši masveidā (320 000) līdz nāvei nodzerties, nosisties ar motorolleriem, noslīkt vai citādi dabūt galu. Respektīvi, agrāk vai vēlāk "bilde" kļūst skaidra – neko "viltot" nevar nedz palielinājuma, nedz samazinājuma virzienā. Tomēr atliek paklausīties līdzcilvēku versijas par to, kāda ir "patiesā situācija" ar "kovidu" – turklāt es nedz ironizēju, nedz kritizēju – lai saprastu, ka dialogs ar sabiedrību nav bijis sevišķi veiksmīgs.
Kādēļ teksta iesākumā pieminēti pavasara mēnešos bieži dzirdētie apgalvojumi, ka "pēc pandēmijas dzīve nekad vairs nebūs tāda kā pirms"? Tobrīd bija grūti prognozēt, vai nedaudz histēriskos un apokaliptiskos toņos izteiktās, atvainojiet par vārdu spēli, prognozes piepildīsies. Manuprāt, nepiepildījās. Šis, protams, būs rupjš arguments, un tomēr – kas notika aizvadītajā nedēļā, kad Lielbritānijas valdība izziņoja atgriešanos pie stingrākiem ierobežojumiem? Pareizi – ļaudis metās pirkt tualetes papīru, miltus un makaronus un rezultātā lielais "Tesco" tīkls nedēļas nogalē bija spiests limitēt preču apjomu, ko var sagrābties viens pircējs. Pieļauju, ka šis nav korekts pierādījums tam, ka nekas daudz mūsu uzvedībā nav mainījies, tādēļ nākamais ir tiešāks un nežēlīgāks.
Labi atceros izteikumus vēl pirms dažiem mēnešiem (vismaz Rietumu informatīvajā telpā) par to, ka pandēmijas laikā pārdzīvotais liks cilvēkiem citam pret citu izturēties iejūtīgāk, izpalīdzīgāk, ieliks pamatus lielākai solidaritātei utt. (akcijas pateicībā mediķiem vien bija ko vērtas…). Kur esam šobrīd? Jau maijā aptauja Lielbritānijā atklāja, ka tikai 10–30% no cilvēkiem, kuriem bija simptomi, devās uz testēšanas vietām; tikai puse no šiem cilvēkiem, kuriem bija simptomi, ievēroja pašizolāciju, kā to prasīja regulējums tolaik. Aptaujātie arī godīgi atbildēja, ka testu veikt nav devušies, jo pozitīva testa gadījumā tas nozīmētu nepieciešamību pašizolēties un kuram gan tas patīk. Kad šādas iedzīvotāju attieksmes nokaitinātā britu valdība palielināja sodu par pašizolācijas pārkāpšanu līdz 10 000 sterliņu mārciņām, skeptiķi pareizi aizrādīja, ka soda palielināšana tikai vēl vairāk palielinās nevēlēšanos testēties. Es neesmu gatavs šādu attieksmi kritizēt, jo pieturos pie principa nelamāt citu uzvedību situācijās, kādas pats neesmu piedzīvojis, tomēr, manuprāt, viss liecina, ka nekādas pārmaiņas uzvedības modeļos nav notikušas. Ja šāds pieņēmums ir pareizs, tas par mums neliecina nedz ko "sliktu", nedz "labu" – domāju, ka mēs tikai pārāk zemu novērtējam cilvēka uzvedības modeļu noturību. Kā var nojaust, šogad īpašā cieņā ir teksti, kas veltīti Daniela Defo "The Journal of the Plague Year" (1722) un tamlīdzīgiem sacerējumiem. 1665. gada mērī bojā gāja apmēram 20% no Londonas iedzīvotājiem, un varētu likties, ka šāda mēroga pārdzīvojumi būs mainījuši vai vismaz ietekmējuši izdzīvojušo cilvēku vērtību sistēmu. Gaidi ar maisu. Īsi sakot – ja publiskajā telpā atsāksies retorika žanrā "cilvēce piedzīvo līdz šim nepieredzētus izaicinājumus", rekomendēju neuztvert pārāk nopietni no šāda situācijas apraksta izrietošās prognozes.
0