Vismaz kopš 2014. gada drošības jēdzienam Latvijā ir bijis skaidri saprotams saturs – Krievijas radīto apdraudējumu novēršana. Šie apdraudējumi nekur nav zuduši un nezudīs, bet dzīve atgādina, ka drošības jēdziens ir plašāks.
Piemēram, iekšējā drošība. Nedēļas laikā no cietuma izbēdzis ieslodzītais, savukārt cits aizturētais pamanījies aizmukt no policijas mašīnas. Tā saucamā sabiedriskā doma – proti, indivīdi, kuriem ir laiks un vēlme veikt ierakstus sociālajos tīklos – aiziet pa gaisu, veltot stiprus vārdus iekšējās drošības sargātājiem, policijai. Izrādās, kamēr Latvijas valsts briedina savu militāro varēšanu ar jauniem ieročiem, poligoniem un papildu karotājiem, kaut kādi burlaki skaidrā dienas laikā apdraud mierīgo pilsoņu drošību teju vai galvaspilsētas centrā! Ak jā, un vēl tajās pašās dienās Liepājā sabrūk attīrīšanas iekārtu rezervuāra siena, un rezultātā "atpūtnieki steidz atstāt Liepāju – atceltas rezervācijas un pamestas viesnīcas". Briesmas visapkārt!
Skaidrs, ka mans atstāstījums ir nedaudz ironisks, bet tas nemaina tēzi, ka drošība ir daudzveidīgāka par militāriem apdraudējumiem. No šīs tēzes izriet divi apsvērumi – pirmkārt, ir nepieciešams tas, ko sauc par mēroga sajūtu, un, otrkārt, ir jārunā par naudu. Ja kādam ērtāk, apsvērumu kārtību var mainīt.
Par mēroga sajūtu. Latvija ir neliela valsts, kur ikviens t.s. ārkārtas gadījums gūst plašu rezonansi (tostarp mediju dēļ). Objektīvi runājot, šādi un daudz nopietnāki starpgadījumi arī puslīdz un visnotaļ turīgajās Rietumu demokrātijās notiek regulāri. Piemēram, kamēr mēs vingrinājāmies asprātībās un dzēlībās par policiju, Lielbritānijā sākās skaidrošanās par to, kā var amerikāņu kolēģiem paredzētu klasificētu informāciju kļūdas dēļ nosūtīt uz… Mali Āfrikā. Lūk, to vajag mācēt! Protams, attaisnojums "visi esam tikai cilvēki!" nav nekāds labais attaisnojums, un kļūdu iemesli jānoskaidro gan Latvijā un Lielbritānijā, gan visur, kur kļūdas gadās. Tomēr kopumā mana subjektīvā mēroga sajūta saka: mums vēl ir baigi paveicies un ir diezgan lielas izredzes, ka šie veiksmes faktori nepazudīs.
Pirmkārt, debates ap tiesībsargājošajām struktūrām Latvijā nav tik nejēdzīgi politizētas kā, piemēram, ASV vai Lielbritānijā. Mēs varam šīs struktūras kritizēt, prasīt amatpersonu demisiju un paust savu attieksmi (tostarp pamatotu), turklāt Latvijas jaunāko laiku vēsturē nav bijis nopietnu politisko spēku vai sabiedrības grupu aicinājumu pēc finansējuma samazināšanas iekšējai drošībai. Mēs baramies par tiesībsargājošo iestāžu kļūdām kā par nejēdzībām jebkurā servisā (ceļu tīrītāji, Valsts ieņēmumu dienests utt.), bet, šķiet, nesaskatām tiesībsargājošās struktūrās ienaidniekus. Un tas, atļaušos apgalvot, mūsdienās nav maz. Otrkārt, mums ir paveicies ar sevi. Proti, aicinu iztēloties mūsu iekšējās drošības situāciju, ja Latvijā vērā ņemamā skaitā būtu personāži, kuriem niez nagi publiski dedzināt kādai reliģijai svētus tekstus, kaut ko demolēt vai fiziski uzbrukt citādi domājošajiem. Man nav viena skaidrojuma šādam miermīlīgumam, bet, skatoties uz ārvalstīs notiekošo (piemēram, Francijā, ASV u.c.), redzams, ka pat viens procents, formulēšu saudzīgi, neganti aktīvas sabiedrības var panākt to, ka arī labi atalgotas un profesionālas spēka struktūras netiek ar galā ar drošības nodrošināšanu.
Par naudu. Te iepriekšminētā attieksme pret tiesībsargiem kā pašsaprotamu servisu zināmā mērā spēlē pašiem tiesībsargiem par sliktu. Pirmkārt, tā veicina bezgalīgus un neauglīgus strīdus "kā maksā, tā strādājam!" – "jūs vispirms labi strādājiet, tad maksāsim vairāk!" – "nē, vispirms maksājiet vairāk…", un tā uz riņķi. Otrkārt, visu veidu policisti ir, ja tā var teikt, ikdienā redzami atšķirībā no, piemēram, aizsardzības iekārtām, kuras redzējuši nedaudzi. Un, ja šādu iekārtu gadījumā nodokļu maksātājam nekas cits neatliek, kā paļauties uz ekspertu un amatpersonu teikto, ka tās ir vajadzīgas un nauda tiks tērēta pareizi, tad policijas gadījumā ikvienam ir, ko teikt, vadoties no savas pieredzes. Tas rada mazliet dīvainu situāciju: tēriņus aizsardzībai mēs saprotam un laikam taču akceptējam, savukārt investīcijas iekšējā drošībā palielināt ir grūtāk, jo iekšējā drošība ir tikai viena no daudzajām budžeta izdevumu pozīcijām, kurām it kā vajadzētu palielināt finansējumu, bet vajag taču visiem! Es neesmu pret militārā budžeta palielināšanu, tomēr man šķiet, ka iekšējās drošības nozīme joprojām nav pietiekami novērtēta. Te – es gan nenovēlu to pārbaudīt dzīvē – var atgādināt, ka Ukrainā ar ieročiem rokās armijai blakus karoja un turpina to darīt arī citu spēka struktūru pārstāvji.
Ķezu Liepājā pieminēju ne tikai tādēļ, ka tāda vienkārši gadījās apskatāmajā periodā, bet tādēļ, ka drošībai ir vēl arī cits aspekts – vide. Un arī vides gadījumā ir vērts runāt gan par mēroga sajūtu, gan naudu. Mēroga sajūta Liepājas gadījumā izpaužas kā novēlējums sniegt publikai nepretrunīgu, saprotamu informāciju par notiekošo. Ir mazliet dīvaini, ja vienā medijā (tas nav pārmetums konkrētajam medijam) viena "kompetentā iestāde" nāk klajā ar novērtējumu "tā ir īsta katastrofa", savukārt cita tikai divas dienas vēlāk – "tas ir piliens jūrā". Mēroga sajūta nozīmē spēju/vēlmi palūkoties, kā vēstījumi izskatās no malas. Civiliedzīvotājiem nav jābūt ekspertiem nedz jautājumā par ūdens piesārņojumu, nedz klimata pārmaiņu ķibelēm vai avāriju atomelektrostacijā – viņi paļaujas uz atbildīgo institūciju un ekspertu teikto. Ja pieņemam, ka vides apdraudējumi arī ir daļa no drošības sistēmas, tad te vietā ir salīdzinājums: iedomāsimies, cik nelāgi būtu, ja X stundā pašvaldības policija dotu vienas, bet valsts policija – pavisam citas rekomendācijas. Latvijā pēdējās nedēļās bieži līst, un kādam varbūt ir grūti nopietni uztvert, piemēram, karstuma viļņu riskus, tomēr skaidra vēstījuma nepieciešamība bija acīmredzama arī Eiropas dienvidus postošā karstuma un ugunsgrēku kontekstā. Tomēr arī te bija gan apgalvojumi, ka apdraudējumi ir pārspīlēti – un cilvēki tos ņēma vērā –, gan savstarpēji pretrunīgi izteikumi par to, cik droši ir braukt atpūsties, piemēram, uz Rodu vai Korfu Grieķijā. Tā nevar. Arī vidē notiekošais var apdraudēt cilvēku drošību, un pret šiem riskiem jāizturas nopietni.
Vides apdraudējumi mūsu drošībai ir arī naudas jautājums. Nav grūti pamanīt, ka arī eksperti, kuri neatļaujas izteikt apokaliptiskas prognozes par klimata pārmaiņām, neslēpj citu sāpīgu jautājumu – cik mūsu pilsonim ir naudas? Vai viņš aizvien karstākā klimatā var atļauties telpu kondicionēšanu (iekārta, elektrība)? Vai viņam ir iespējams pakārtot savu darba ritmu augstākām temperatūrām? Sabiedrība nebūs droša, ja daļa no tās finanšu trūkuma dēļ nespēs pielāgoties karstākai pasaulei. Pat relatīvi turīgajā Eiropā karstums pērn bija cēlonis vairāk nekā 60 000 cilvēku nāvei. Jāpaveras mazliet plašāk – mēroga sajūta! – bet var saprast, kāpēc kādam Latvijas laikapstākļu izlutinātajam vienalga liekas, ka klimata pārmaiņas ir neērtības, bet ne drošības jautājums. Gan jau mēs Latvijā kaut kā. Nedrīkst aizmirst, ka cilvēki dodas uz citām zemēm ne tikai kara dēļ. Kanādas NATO spēku kontingenta vīri un sievas šo problēmu Latvijā nerisinās.
0