Domas
24.04.2013

Principi

Komentē
1
Saglabā

Vispirms krita darbavieta. Sabiedrībai pēkšņi vairs nebija skaidrs, kāda jēga ir nostrādāt kādā uzņēmumā visu mūžu. Neskaidrību pastiprināja tas, ka varam nosaukt divas dažādas problēmas – uzticība darbavietai un uzticība profesijai. Tikai mūsdienās tās ir kļuvušas par ļoti atšķirīgām idejām. Agrārā sabiedrībā darba dalīšana ir minimāla, līdz ar to profesija ir reta parādība, izņēmums. Iespēju mainīt darbu būtiski ierobežo fakts, ka savu zemesgabalu īsti nevar pārvietot citur, bet pirkt jaunu un iekopt to nozīmētu vairākus trūkumā pavadītus gadus. Labu dzīvi sev un saviem bērniem var nodrošināt, ilgstoši uzkrājot mantu. Kaut ko mainīt ir neracionāli.

Arī amatniekam iegūt profesiju ir ilgtermiņa projekts, jo nepastāv taču izglītības iestāžu, kas dažos gados saskaņā ar noteiktu izglītības projektu ļautu kļūt par gluži pieklājīgu kādas jomas pārzinātāju.

Tātad mūsu kultūras saknēs savu profesiju tā īsti var mainīt vienīgi kalps. Bet, ja esi labs kalps labā saimniecībā, – kādēļ kaut kas būtu jāmaina? Te ir tava iedzīve, un jaunajā vietā diez vai būs labāk. Te apkārt ir cilvēki, kurus jau esi iepazinis un no kuriem pārceļoties būs jāatvadās tikpat kā uz mūžu.

Mūsdienās praktiski nekas no tā vairs nav aktuāli. Profesiju var iegūt relatīvi ātri, darbavietas ir daudz un dažādas, pat savas profesijas ietvaros parasti var mainīt vairākas firmas, neko būtisku pārcelšanās procesā nezaudējot. Varam runāt vien par noteiktiem izņēmumiem – piemēram, inženieris specifiskā jomā vai izlūkdienesta aģents –, kuros profesiju mainīt tikpat kā nav iespējams.

Pēc darbavietas sekoja laulība un dzīvesvieta. Te nu ir grūtāk. Gan vienā, gan otrā gadījumā maiņa nozīmē būtiski pārkārtot savu dzīves režīmu. Tomēr, atšķirībā no mūsu kultūras saknēm, ne šķiršanās un jaunas attiecības, ne pārcelšanās uz citu dzīvesvietu automātiski nenozīmē būtisku dzīves līmeņa krišanos vai attiecību saraušanu ar draugiem. Kādā nesen lasītā atgadījumā kāds šveicietis teica – pie mums par neveiksminiekiem uzskata tos, kuriem līdz darbam ir kājām jāiet ilgāk par 15 minūtēm. Savukārt ASV pat pārcelšanās uz dzīvi vairāku simtu vai tūkstošu kilometru attālumā nav nekas neparasts.

Mēs tik tālu vēl neesam tikuši. Gan šķiršanās, gan dzīvesvietas maiņa bieži ir process, kas mūsu pusē joprojām rada mulsumu un dažkārt arī neizpratni. Sevišķi spilgti tas izpaužas, ja kāds nolemj pārcelties uz dzīvi pavisam citā valstī; nopietni iebildumi ir dzirdami arī, ja kāds aizbrauc no savām senču mājām, pārceļoties uz lielpilsētu vai citu reģionu. Tas norāda, ka kultūras ietvaros ētiska problēma saglabājas, sabiedrībā nav nepārprotamas atbildes par to, kā rīkoties būtu pareizāk. Ir noteiktu ideoloģiju ietvaros radušies skaidrojumi, tomēr tie ir savstarpēji konkurējoši – acīmredzot tie tomēr nav tik universāli, lai kādu pārliecinātu.

Pirmkārt, problēmu rada tas, kā mēs skatāmies uz cilvēku. Parasti tiek pieņemts, ka cilvēks ir personība, kas mainās maz. Tomēr tā nav patiesība. Personības kods patiešām nemainās, arī dzimšanas dati nē. Tomēr personības psiholoģijā jau 20. gadsimta otrajā pusē aktuāla bija diskusija par to, vai ir vērts runāt par personību kā zinātnisku faktu. Sākotnēji atsevišķi teorētiķi to noraidīja pilnībā, tomēr laika pārbaudi izturēja Voltera Mišela (Walter Mischel) pārdomas, ka ir kaut kādas vispārīgās līnijas (personības rokraksts), kas plūst un pārkārtojas dzīves laikā – vienas pagaist, bet citas izvirzās priekšplānā. Vai ir iespējams varmācīgi iekonservēt personību tādu, kāda tā ir bijusi noteiktā dzīves posmā? Diez vai.

Un tomēr, tomēr. Latvija. Saknes. Dziļa un izjusta ir tā sāpe, kas liek protestēt pret darbaspēka mobilitātes programmu, kas ļautu brīvāk pārcelties no viena reģiona uz citu vai no laukiem uz pilsētām. Kur šī sāpe rodas? Vai tiešām tas ir tukšs un iesīkstējis konservatīvisms? Arī diez vai. Arī man, aizbraucot uz vietu, kur maniem senčiem reiz piederēja māja un zeme, ir kāda īpaša, neatkārtojama sajūta, lai gan kolhozs dzimtas mājas nolīdzināja jau drīz pēc padomju varas ierašanās.

Nevaru šeit runāt par statistiskajiem datiem, bet domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka mūsu pasaules daļā cilvēce ir būtiski pazaudējusi mērķa izjūtu. Pat tādā spēcīgā kultūrā kā Japāna, kuras dziļos pamatos ir darba mīlestība, jaunajai paaudzei tā ir stipri vājāka nekā iepriekšējām. Mērķa izjūtas zudums ir saistīts arī ar pieaugošu psihisko problēmu īpatsvaru (depresijas, fobijas u.tml.). Tāpat nozīmīga kultūras daļa veidojas, ja rodas stabilas un ilglaicīgas attiecības sabiedrības locekļu starpā. Mobilā vidē mēs šo slāni pazaudējam, tā vietā rodas elastīgums, gatavība ātri pielāgoties – to varētu nosaukt par pidžina kultūru.

Tiesa, arī sastingušā, nemainīgā vidē kultūra pārstāj attīstīties. Noteiktos apstākļos svarīgāk par kultūras uzkrāšanu un attīstīšanu kļūst nojaukt iebojāto slāni, ļaujot vietā izaugt kaut kam jaunam. Piemēram, padomju laikmetā izveidojies slānis bija slimīgs, ideoloģizēts un būtībā nespējīgs pastāvēt ārpus partijas stingrā atbalsta. Tas, ka šī vide bija nehumāna un nedemokrātiska, pat ir sekundāri – arī humānismu un demokrātismu, paceļoties noteiktā skatpunkta augstumā, redzam kā ideoloģijas, kas eksistē starp citām ideoloģijām.

Tātad izvēlēties par labu būtiskām pārmaiņām indivīda dzīvē mudina ekonomiski apsvērumi, kam noteiktās situācijās pievienojas arī kultūras (paradigmas) apsvērumi. Būs gadījumi, kuros šādas izvēles rezultātā kultūra objektīvi cieš, bet finansiāli indivīds vai sabiedrība nevar atļauties uzturēt kultūru augstākajā līmenī. Mūsdienu Latvija ir piemērs tādai situācijai – ja valstij būtu lieka nauda, tad varētu atļauties ieguldīt naudu nerentablu reģionu ekonomiskajā attīstībā, tā ļaujot cilvēkiem palikt dzīvot savās senču mājās. Tiesa, te nedrīkst aizmirst, ka patiešām liela daļa un patiešām lielākā daļa no aktīvākās un izglītotākās daļas laukus jau ir pametuši. Līdz ar to, saglabājot saknes, ne vienmēr tiks saglabātas tās spēcīgākās un vērtīgākās saknes. Protams, to nevar teikt par visiem cilvēkiem un visām dzimtām. Runājot par sociālajiem procesiem, vienmēr ir jāatceras, ka neviens vispārinājums nav absolūts.

Tā ir neatrisināma problēma, tādēļ var vienīgi izvēlēties to risinājumu, kas sola vairāk. Vairāk pašam indivīdam, vairāk sabiedrībai. Kas ir apsvērumi, kuri šajā diskusijā nav diskvalificējami? Vai ir kāda ideoloģija, kura nevienā izpausmes formā nekļūst par pašmērķi? Vai ir universāls atskaites punkts?

Laikam jau tieši tādēļ jūdaismā ir pieņemts nepieminēt Dieva vārdu. Nav nevienas tādas definīcijas, nevienas tādas idejas (jo šeit es jēdzienu "Dievs" vienādoju ar jēdzienu "ideja"), kura līdz ar nosaukšanu, definēšanu nesastingtu. Interesanti, bet varam turpināt uzskatīt, ka šis princips kaut kur eksistē, un mums vienmēr ir jābūt gataviem to pielāgot un definēt atbilstoši situācijai. Lūk, uz ko es aicinātu mūsdienu un nākotnes sabiedrību – katrā atsevišķajā gadījumā vienoties par situatīvo universālo principu. Tikai tad būs iespējams atbildēt uz jautājumu, kuras izvēles ir uzskatāmas par labām un ilgtspējīgām, bet kuras – ne.

Tēmas

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!