Redzējumi
01.02.2011

Priesterienes Baznīcā?

Komentē
0
Kad Romas pāvests Benedikts XVI pērn uzturējās oficiālā vizītē Lielbritānijā, programmā bija arī tikšanās un kopīga liturģija ar Anglijas Baznīcas (anglikāņu) augstāko garīdzniecību. Televīzijas tiešraidēs nepatīkami pārsteidza, ka Kenterberijas arhibīskapa Rovana Viljamsa svītā bīskapa tērpā bija redzama arī kāda sieviete. Sieviešu ordinācija un pat konsekrācija daudzās konfesijās mūsdienās maldīgi tiek uzskatīta par kaut ko pašsaprotamu un “normālu”. Liekas, nav labāku pretargumentu šai herēzei, kā tie, kas lasāmi Klaiva Steipla Lūisa zemāk publicētajā, pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem rakstītajā esejā.

Pēteris Bankovskis

 

 
Klaivs Steiplzs Lūiss

Priesterienes Baznīcā?

 

“Balles man patiktu daudz labāk,” teica Karolīne Binglija, “ja tās tiktu rīkotas citādi. ...Patiešām būtu daudz prātīgāk, ja dejošanas vietā dienaskārtībā būtu sarunas.” “Prātīgāk gan, uzdrošinos sacīt,” bilda viņas brālis, “tomēr tā vairs nebūtu gluži balle.” Tālāk (romānā “Prāts un aizspriedumi” – tulk. piez.) lasāms, ka lēdija pēc šīs replikas apklusa; tomēr mums jāsamierinās ar atskārtu, ka Džeina Ostina tā arī neļāva Binglijam nākt klajā ar savas nostājas pamatīgāku izklāstu.  Jo viņam būtu nācies skaidroties distinguo – visai aptuvenā veidā. Vienā ziņā saruna tik tiešām ir kaut kas prātīgāks, jo sarunā var iztikt ar prātu vien, dejā nevar. Bet tajā, ka mēs pielietojam arī citas savas spējas, ne tikai prātu, arī nav nekā iracionāla. Zināmos apstākļos un noteiktiem nolūkiem tieši citu spēju nepielietošana var būt iracionāla. Vīrs, kurš mēģinās iejāt zirgu, uzrakstīt dzejoli vai radīt bērnu, liekot lietā tikai loģiskus spriedumus, būs iracionāls vīrs; tai pat laikā loģiska spriešana noteikti ir saprātīgāka nodarbe, nekā minēto sasniegumu gūšanai nepieciešamās darbības. Ir saprātīgi neklausīt prātam vai nepaļauties tikai uz prātu tur, kur tas nav jādara. Un, jo prātīgāks ir cilvēks, jo labāk viņš to zina.

Augstākminētais lai netiek uztverts kā mans pienesums romāna “Prāts un aizspriedumi” kritiskai apcerei. Bingliju sarunu atcerējos, kad manās ausīs nonāca ziņa, ka Anglikāņu Baznīcai tiekot izteikti priekšlikumi pasludināt, ka sievietes var tikt ordinētas par priesteriem. Jā, es zinu, ir visai maz ticams, ka augstākā garīdzniecība šo priekšlikumu atbalstīs. Spert šobrīd šādu revolucionāru soli, atšķelties no visām pārējām Baznīcām, iedibinot mūsu vidū priesterieņu kārtu, – tā būtu gluži neprātīga neapdomība. Turklāt, tā rīkojoties, pati Anglikāņu Baznīca tiktu saraustīta gabalos. Mani šī priekšlikuma sakarā norūpē gluži teorētiskas pārdomas. Jautājumā ir ietverts kaut kas daudz dziļāks par revolūciju ordinācijā.

Es respektēju tos, kuri vēlas, lai sievietes varētu kļūt par priesterienēm. Domāju, ka viņi ir sirsnīgi, dievbijīgi un saprātīgi cilvēki. Patiešām, dažā ziņā viņi varbūt ir pat pārāk saprātīgi. Šajā ziņā mana norobežošanās no viņiem līdzinās tam, kā Binglijs norobežojās no savas māsas. Man niez mēle pateikt, ka ieteiktais pārkārtojums padarītu visu daudz saprātīgāku, “tomēr tā vairs nebūtu gluži Baznīca.”

Jo pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka viss saprātīgums (Karolīnes Binglijas interpretācijā) ir jauninājumu tīkotāju pusē. Priesteru mums trūkst. Vienā profesijā pēc otras mēs esam atklājuši, ka sievietes spēj darīt visvisādas lietas, kas vēl nesen šķita pa spēkam tikai vīriešiem. Neviens no tiem, kas ir pret sieviešu ordināciju, nesaka, ka sievietes būtu mazspējīgākas par vīriešiem dievbijībā, dedzībā, zināšanās un visā citā, kas tā kā būtu nepieciešams pastorālai kalpošanai. Kas gan tad, ja neskaita tradīcijās sakņotus aizspriedumus, liedz mums smelties no milzīgajām rezervēm, kas ieplūstu priesterībā, ja sievietēm, līdzīgi kā tas ir citās profesijās, tiktu dotas tādas pašas iespējas kā vīriešiem? Un ordinācijas oponentiem (starp kuriem daudz ir sieviešu) pirmajā mirklī, šķiet, nav nekā, ko likt pretī šiem veselā saprāta plūdiem, ja nu vienīgi vārdos nenoformulējamu nepatiku, neērtības sajūtu, ko pašiem grūti analizēt.

Ka šādas reakcijas cēlonis nav nepatika pret sievietēm, šķiet, pierāda jau vēsture. Viduslaikos  vienas Sievietes pielūgsme tika pacelta tādos augstumos, ka teju jau bija iespējams vainot ticīgos, ka tie Vissvēto Jaunavu uzlūko gluži vai par Trīsvienības ceturto locekli. Bet aizgājušajos gadsimtos ne reizi, ciktāl man zināms, Viņai netika piedēvēts nekas tāds, kas pat attāli atgādinātu priesterību. Visa cilvēces pestīšana izriet no lēmuma, ko Viņa pieņēma, sakot Ecce ancilla (Lk I:38); Viņa ir vienota ar mūžīgo Vārdu  deviņus mēnešus ilgā, neaptveramā intimitātē; Viņa ir Krusta pakājē. Bet Viņas nav klāt nedz Pēdējās vakariņās, nedz Vasarsvētkos, kad pār apustuļiem izlejas Svētais Gars. Tās ir liecības, ko sniedz Raksti. Tāpat nav iespējams aizstumt problēmu nost no acīm, sakot, ka tie bija savas vides un sava laikmeta apstākļi, kas sievietes nolēma klusēšanai un mājas dzīvei. Bija taču sievietes sludinātājas. Kādam vīram bija četras meitas, un tās visas “pravietoja”, tātad sludināja (Apd 21:9). Pravietes bija pazīstamas jau Vecās Derības laikos. Pravietes, bet ne priesterienes.

To dzirdot, parastais saprātīgais reformu tīkotājs, protams, ievaicāsies, kāpēc, ja jau reiz sievietes var sludināt, tās nevar darīt visus pārējos priestera darbus. Šāds jautājums tikai padziļina manu neērtības sajūtu. Es un mani domu biedri sākam saprast, ka tas, kas patiešām šķir mūs un mūsu oponentus, ir atšķirība nozīmē, kādu mēs piešķiram vārdam “priesteris”.  Jo vairāk viņi runā (un runā patiesi) par sieviešu prasmi administrēt, par viņu kā padomdevēju taktu un iejūtību, par viņu dabisko talantu “vizitēt”, jo vairāk mūs pārņem sajūta, ka pati galvenā lieta tiek aizmirsta. Mums priesteris pirmām kārtām ir pārstāvis, divkāršs pārstāvis, kurš pārstāv mūs Dieva priekšā un Dievu – mūsu priekšā. To apliecina jau tas, ko mūsu acis skata baznīcā. Brīžiem priesteris uzgriež mums muguru un pavērš seju austrumu virzienā: viņš runā ar Dievu mūsu vārdā; citreiz viņš pagriežas pret mums un runā ar mums Dieva vārdā. Mums nevar būt nekas iebilstams, ja sieviete dara pirmo, visas grūtības sākas ar otro. Kāpēc tā? Kālab gan sieviete nevarētu šādā nozīmē pārstāvēt Dievu? Pilnīgi noteikti ne tāpēc, ka viņa noteikti vai pat tikai potenciāli varētu būt ne tik svēta, ne tik žēlsirdīga, kā vīrietis, vai muļķīgāka kā viņš. Šādā nozīmē viņa var būt tikpat “Dievlīdzīga” kā vīrietis, bet kāda konkrēta sieviete – daudz Dievlīdzīgāka par konkrētu vīrieti. Nozīme, kādā sieviete nevar pārstāvēt Dievu, iespējams, kļūs skaidrāka, ja problēmu aplūkosim no otras puses.

Pieņemsim, ka reformists beigs apgalvot, ka laba sieviete var būt līdzīga Dievam, un sāks teikt, ka Dievs ir līdzīgs labai sievietei. Pieņemsim, ka viņš sacīs, ka mēs tikpat labi varam lūgties: “Māte mūsu, kas esi debesīs”, kā “Tēvs mūsu...”. Pieņemsim, ka viņš paudīs, ka Iemiesošanās būtu varējusi pieņemt tiklab sievietes, kā vīrieša formu, un Trīsvienības Otrā Persona varētu tikt saukta gan par Meitu, gan par Dēlu. Un beigās vēl pieņemsim, ka mistiskās kāzas ir jāskata ačgārni, ka Baznīca ir Līgavainis, bet Kristus – Līgava. Tas viss, kā man šķiet, ietilpst apgalvojumos, ka sieviete var pārstāvēt Dievu tā, kā to dara priesteris.

Tas nu reiz pilnīgi droši ir gadījums, kad, ja viss iepriekš minētais tiktu pieņemts par patiesību, mēs pamostos pilnīgi citā reliģijā. Protams, ir bijušas reliģijas, kurās ir pielūgtas dievietes; daudzās reliģijās ir bijušas arī priesterienes. Taču tās ir reliģijas, kas savā raksturā ļoti atšķiras no kristietības. Veselais saprāts, neraugoties uz neērtības sajūtu, pat šausmām, ko vairumā kristiešu izraisa iedoma par teoloģiskās valodas pārrakstīšanu sieviešu dzimtē, tomēr var pajautāt: “Kāpēc tad ne? Ja jau reiz Dievs faktiski nav bioloģiska būtne un tam nav dzimuma, kāda tad nozīme, vai sakām Viņš vai Viņa, Tēvs vai Māte, Dēls vai Meita?”

Taču kristieši uzskata, ka Dievs Pats mums ir iemācījis, kā par Viņu jārunā. Pateikt, ka tam nav nozīmes, ir tas pats, kas pateikt vai nu, ka visa vīrišķā tēlu sistēma ir nevis Dieva inspirēta, bet cilvēciskas izcelsmes, vai arī, ja tā ir inspirēta, tad tik un tā patvaļīga un nebūtiska. Un šāda spriešana gan nav paciešama; vai arī, ja tā ir paciešama, tad tā nerunā par labu kristiešu priesterienēm, bet gan par sliktu pašai kristietībai. Turklāt šāda argumentācija balstās ļoti seklā tēlainības izpratnē.  Nemaz nemeklējoties reliģijā, jau no savas poētiskās pieredzes mēs zinām, ka tēls un izpratne ir saistīti daudz ciešāk, nekā veselais saprāts to gribētu pieņemt. Bērnam, kurš iemācīts lūgties: “Māte mūsu, kas esi debesīs”, reliģiskā dzīve radikāli atšķirsies no kristīga bērna reliģiskās dzīves. Un tieši tādā pat organiskā vienībā, kādā ir saistīti tēls un izpratne, kristietis saista arī cilvēka ķermeni un cilvēka dvēseli.

Reformu alcēji būtībā uzskata, ka dzimums ir kaut kas virspusējs, nesvarīgs garīgajai dzīvei. Sacīt, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdz piemēroti kādai profesijai, nozīmē sacīt, ka šīs profesijas vajadzībām viņu dzimums ir nesvarīgs. Šādā kontekstā mēs tos abus uzlūkojam kā nekatrai dzimtei piederīgus. Jo vairāk Valsts sāk līdzināties stropam vai skudrupūznim, jo lielāks skaits nekatras dzimtes darbinieku tai ir nepieciešams. Mūsu sekulārajā dzīvē varbūt tas ir neizbēgami. Taču mūsu kristīgajā dzīvē ir jāatgriežas realitātē. Šeit mēs neesam homogēnas vienības, bet gan atšķirīgi un cits citu papildinoši mistiskā ķermeņa orgāni. Lēdija Nanbērnholma apgalvo, ka sieviešu un vīriešu vienlīdzība esot kristīgs princips. Neatceros nevienu vietu ne Svētajos Rakstos, ne baznīctēvu darbos, ne mistiķa Hukera sacerējumos, ne Lūgšanu grāmatā, kas šādu viņas apgalvojumu apstiprinātu. Bet ne jau par to te jārunā. Jārunā par to, ka, ja vien vienlīdzība nenozīmē savstarpēju aizvietojamību, vienlīdzība neko nedod spriešanai par sieviešu priesterību. Bet tāda vienlīdzība, kas paredz, ka vienlīdzīgie var tikt savstarpēji aizvietoti (kā metamie kauliņi vai kā identiski mehānismi), cilvēku vidē ir juridiska fikcija. Kā juridiska fikcija tā varbūt ir ar savu nozīmi. Taču baznīcā mēs fikcijām uzgriežam muguru. Viens no iemesliem, kāpēc tika radīti dzimumi, bija, lai mums simbolos parādītu Dieva noslēpumus. Viens no cilvēku laulību uzdevumiem ir paust Kristus un Viņa Baznīcas savienošanās būtību. Mums nav tādu pilnvaru, ka mēs drīkstētu uz mūsu būtības audekla Dieva uzgleznotās dzīvās un atšķirīgās zīmes jaukt un maisīt tā, it kā tās būtu tikai ģeometriskas figūras.
 
Tas, lūk, ir tas, ko veselais saprāts dēvē par “mistisku”. Tieši tā. Baznīca pretendē būt par Atklāsmes nesēju. Ja šī pretenzija izrādītos maldīga, mēs vēlētos nevis ordinēt priesterienes, bet gan atcelt priesterus. Ja pretenzija ir patiesa, tad mēs sagaidām, ka Baznīcā atradīsim lietas, kas neticīgajiem šķitīs iracionālas, bet ko ticīgie dēvēs par supraracionālām. Tur ir jābūt kaut kam tādam, ko prāts nevar caurredzēt, bet kas nav ar prātu pretrunā, tā, kā dabas līmenī necaurredzami ir dzimuma un jēgas fakti. Un tā tad arī ir patiesā lietas būtība. Anglikāņu Baznīca paliks Baznīca tikai tik ilgi, cik tā sevī saglabās šo necaurredzamības elementu. Ja mēs to atmetīsim, ja saglabāsim tikai tos elementus, ko apgaismotā veselā saprāta tiesas priekšā spējam aizstāvēt, vadoties no piesardzības un ērtības standartiem, tad būsim apmainījuši Atklāsmi pret veco, spokaino Dabas reliģiju.

Esot vīrietim, ir sāpīgi uzņemties to privilēģiju vai nastu, ko kristietība ir uzkrāvusi manam dzimumam. Es līdz izmisumam sāpīgi apzinos, cik nespējīgi vairums no mums esam – kā realitātē, tā vēsturiskā skatījumā – ieņemt tās vietas, kas mums ir sagatavotas. Bet ir tāds vecs armijas teiciens, ka salutējam uniformai, nevis tās valkātājam. Tikai tāds, kas valkā vīrišķo uniformu, var (un arī vien pagaidām – līdz Parousia) Baznīcas priekšā reprezentēt Kungu; jo mēs visi, kā kopums un kā indivīdi, Viņa priekšā esam sievišķīgi. No mums, vīriešiem, bieži iznāk ļoti slikti priesteri. Tas ir tāpēc, ka esam nepietiekami vīrietīgi. Taču šo vainu nevar ārstēt, mobilizējot tās, kam vīrietības nav vispār. Kāds vīrietis var būt ļoti slikts vīrs savai sievai; taču nevar sadziedēt ģimeni, apmainoties lomām. Kāds var būt ļoti slikts vīriešu kārtas deju partneris. Te vīriešiem var līdzēt rūpīgāka deju kursu apmeklēšana, bet ne tas, ka deju zālē no šī brīža ignorēs dzimumu atšķirības un visus dejotājus ierakstīs nekatrā dzimtē. Protams, tas gan būtu ļoti saprātīgi, civilizēti un apgaismoti, taču, vēlreiz jāatkārtojas,“tā vairs nebūtu gluži balle”.

Te nu jāpasaka, ka paralēles vilkšana starp Baznīcu un balli nepavisam nav tik patvaļīga, kā varētu likties. Baznīcai vairāk vajadzētu līdzināties ballei, nevis, kās mēdz būt, rūpnīcai vai politiskai partijai. Vai, ja runājam skaidrāk, rūpnīca un partija ir uz riņķa līnijas, bet Baznīca ir riņķa centrā un balle – kaut kur pa vidu. Rūpnīca un politiskā partija ir mākslīgi veidojumi – Olivers Goldsmits savulaik teicis: “Dvašas pūtiens tos radījis, kā tas radījis tik daudz ko”. Šajos veidojumos mums nav darīšana ar cilvēku tā veselumā, bet gan ar “darbarokām” vai ar “vēlētāju”. Protams, sakot, ka tie ir mākslīgi veidojumi, es negribu nevienu aizvainot. Šādi veidojumi ir nepieciešami, taču, tā kā tie ir mūsu pašu veidoti, mums pieder brīvība tos pārbīdīt, aizsviest projām vai eksperimentēt ar tiem, kā vien ienāk prātā. Turpretī balle pastāv, lai stilizētu kaut ko, kas ir dabisks un kas attiecas uz cilvēcisku būtni visā tās veselumā, proti – uzmanības izrādīšanu pretējam dzimumam, aplidošanu. Mēs tur neko daudz grozīt vai pārmainīt nevaram. Ar Baznīcu ir vēl nopietnāk, jo tur mums ir darīšana ar vīrišķo un sievišķo ne vienkārši kā ar dabas faktiem, bet gan ar tādas realitātes dzīvu un biedējošu atblāzmu, kas ir pilnīgi ārpus mūsu kontroles un tikpat kā nepieejama tiešai izziņai. Kaut gan drīzāk nevis mums ir darīšana ar šo realitāti, bet (kā mēs to drīz vien dabūsim zināt, ja turpināsim jaukties, kur nevajag), šai realitātei ir darīšana ar mums.

*Raksts “Priesterienes Baznīcā?” (Priestesses in the Church?) sākotnēji ar nosaukumu “Piezīmes pa ceļam” (Notes in the Way) bija publicēts literārajā žurnālā Time and Tide 1948. gada 14. augustā (vol. XXIX).  Tulkots no krājuma: C.S.Lewis, God in the Dock: Essays on Theology and Ethics, ed. By Walter Hooper; Grand Rapids, Michigan, William B. Eerdmans Publishing Company.

No angļu valodas tulkojis Pēteris Bankovskis.

  

Klaivs Steiplzs Lūiss

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!