Foto - Ģirts Raģelis
 
Kultūra
28.08.2014

Priekšvēlēšanu piedāvājums kultūrai

Komentē
3
Saglabā

Lai apspriestu politisko partiju piedāvājumu kultūras nozarē pirms 12. Saeimas vēlēšanām, mēs aicinājām uz diskusiju "Satori" virtuvē dažādu nozaru ekspertus – Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi, bijušo Valsts Kultūrkapitāla fonda direktoru un rakstnieku Māri Bērziņu, publicistu un likumprojekta par radošo personu statusu iniciatoru Haraldu Matuli, Jaunā teātra institūta vadītāju Gundegu Laiviņu. Diskusijau vadīja Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Foto - Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par partiju startu, šogad novērojams tas pats, kas bijis vienmēr, – kultūra 4000 zīmju programmās nekad nav atradusi vietu, vienmēr ir bijis jāpiemin kaut kas cits. Un tas ir raksturīgi – partijas neuzskata, ka ar kultūras politikas iniciatīvām varētu piesaistīt kādu vēlētāju.  Arī šogad nav šādu spilgtu iniciatīvu. Kā jums šķiet, kāpēc tas tā ir? Vai tiešām kultūra interesē tikai pāris simtus Rīgas kafejnīcu apmeklētāju?

Māris Bērziņš: Nu, tā arī ir. Sabiedrības lielākā daļa pārtiek no popkultūras, kas pati sevi atpelna, kurai nekādas dotācijas nav vajadzīgas. Latvijas Radio 3. programmu arī klausās kāds viens procents klausītāju.

Gundega Laiviņa: Bet viens procents arī ir procents. Man liekas, ka tas saistīts ar kaut kādu vispārējo politisko kursu, kādā iet lielākā daļa mūsu partiju. Kultūra tajā nevar startēt kā ekonomisko labklājību veicinošs faktors. Tāds ir vispārējais uzskats. Un līdz ar to kultūra nav pārāk interesanta. Bet kultūra ir savā ziņā unikāla joma, jo tur visu laiku viss notiek. Iespējams, ja Dziesmu svētki piepeši būtu apdraudēti, partijas tad arī mestos to izmantot kā savu lozungu. Bet kultūrā visu laiku kaut kas notiek…

Solvita Krese: Tu domā – notiek pats no sevis?

Laiviņa: Jā, tur nav tādu globāla mēroga satricinājumu…

Bērziņš: Es par to daudzus gadus jau esmu domājis, kopš strādāju Kultūrkapitāla fondā, – bet ja nu vispārējs streiks? Uz mēnesi vai diviem – kultūras vakuums! Bet kā to panākt?

Laiviņa: Ja tas notiktu, tad, iespējams, situācija izgaismotos pilnīgi citādāk.

Krese: Kas mani pārsteidz – nu, kultūrai taču ir acīmredzams ideoloģiskais un arī ekonomiskais potenciāls! Ja skatāmies vēsturē, visādas totalitārās ideoloģijas atsperdamās izmantojušas kultūru kā savu PR instrumentu.

Laiviņa: Varbūt labāk ir, ja viņi to nedara?

Krese: Nē, es vienkārši brīnos, ka neviens to nedara. Tu taču vari runāt par savu partijas programmu ar kaut kādiem kultūras līdzekļiem, kas bieži vien ir daudz atraktīvāki, sadzirdamāki.

Haralds Matulis: Redz, kā Žagars mēģināja, bet tas nenostrādāja.

Laiviņa: Tur varbūt ir citi iemesli, arī paša Žagara personība. Bet Rīgas mērs taču varētu izmantot "Rīga 2014" kā savu priekšvēlēšanu platformu. Daudzi taču to uzskata par Rīgas domes pasākumu.

Krese: Viņi neredz to potenciālu.

Laiviņa: Vēl viena lieta, kas pie mums tiek kultivēta, ir: "Nejauksim mākslu ar politiku!" Tas ir ļoti dziļi "iesēdies" cilvēkos – ka tās nav saistāmas sfēras.

Šlāpins: Bet bija taču viens mēģinājums – kad Helēna Demakova uzrunāja diezgan šauru auditoriju ar saviem politiskajiem piedāvājumiem. Man šķiet, ka toreiz vismaz daļā kultūras darbinieku tas nostrādāja. Viņi jutās spiesti balsot par Tautas partiju, jo tur bija Demakova, kas vismaz kaut ko dara.

Laiviņa: Bet tā atkal bija personības lieta. Ja mēs paskatāmies uz šīm partiju atbildēm, Nacionālā apvienība arī atsaucas uz lietām, ko Dace Melbārde ir izdarījusi kā personība.

Bērziņš: Bet ar vienu ministru vien nepietiek.

Šlāpins: Viens no mehānismiem, kā valsts var atbalstīt kultūru, ir Kultūrkapitāla fonda finansējums. Un tur droši vien kaut kādiem kritērijiem ir jābūt. Tiem ir jābūt formāliem, profesionāliem, kvalitatīviem vai tomēr arī saturiskiem?

Laiviņa: Un kāpēc nevar būt visi nosauktie?

Bērziņš: Plus vēl ir septiņi cilvēki komisijā, kas tomēr savā nozarē kaut ko saprot. Protams, tas vienmēr būs subjektīvi, taču formālus kritērijus uzrakstīt nevar. Tas būs tikpat muļķīgi kā tās muļķīgās noraidījuma vēstules: "Jūsu projekts šobrīd nav aktuāls." Tas taču tā var iesist jūtīgam māksliniekam…

Šlāpins: Kāpēc nevar atbildēt: "Jūsu projektam šoreiz pietrūka naudas."?

Laiviņa: Tieši tā arī ir. Es esmu sēdējusi Kultūrkapitāla fonda starpnozares komisijā tieši tad, kad samazinājās finansējums. Tā bija dramatiska situācija. Tur nebija nekādas ķiķināšanas, tās bija ļoti smagas sēdes. Jo pieprasījums ir ievērojami lielāks par iespējām. Kad es tur biju, es cīnījos nevis par jaunām mērķprogrammām, kas parasti ir diezgan abstraktas, bet par to, lai palielinātu finansējumu nozarēm.

Šlāpins: Par Laikmetīgās mākslas muzeju – visas partijas atbildējušas jā. Dažas – ka tas ir vitāli nepieciešams, noteikti nepieciešams. Atšķirības bija tajā, kurā vietā muzeju celt.

Krese: Mani priecē tas, ka lielākā daļa partiju atzinušas to, ka šādu muzeju vajag. Tas liecina par to, ka tādam politiķim arī var būt izpratne vai sajūta, ka kultūra ir vajadzīga. Mākslas nozarē pēdējais valsts muzejs ir uzcelts 19. gadsimtā. Bet laikmetīgās mākslas sfērā normālam cilvēkam pēdējos piecdesmit gadus vispār nav bijusi iespēja kaut ko redzēt.

Laiviņa: Mūsu mākslinieki nespēj runāt par savu darbu, nespēj paskaidrot, kāpēc viņi to dara…

Bērziņš: Bet mākslinieks vispār nevar runāt par savu darbu.

Laiviņa: Varbūt viņš nevar, bet, iespējams, vajag. Vismaz pašam sev formulēt.

Šlāpins: Vai Laikmetīgās mākslas muzejs būs tāda tribīne, no kuras viņi varēs runāt?

Krese: Laikmetīgās mākslas muzejam vajadzētu būt platformai, kur satiekas dažādas mākslas telpas, kur ir vieta gan tāda veida mākslai, gan tādai.

Laiviņa: Pirmkārt, tur ir jābūt pastāvīgajai ekspozīcijai, jo ir vesels posms Latvijas mākslā, kas nav apskatāms.

Krese: Jā, kur tu redzi pēdējos piecdesmit gadus, kur tu redzi pārmantojamību un pēctecību. Un tad tur var būt gan dekoratīvi darbi, gan kontemplatīvi, gan provokatīvi. Un tam visam ir sava vieta, taču tu vari izsekot, no kā tas viss ir audzis un veidojies. Ir robežpārkāpēji, ir septiņdesmito gadu avangardisti un pagrīdes mākslinieki – un kā tas ietiecas mūsdienās. Un tad tu redzi – tāpēc, ka ir bijis Celms, tagad ir Johansons. Bet pagaidām mēs esam kā melnā bedrē, viena izstāde tev ar lukturīti uzspīdina vienā vietā, tad pēc pusgada tev uzspīdina uz citu vietu, taču visu kopainu tu nekad neredzi. Piecdesmit gadi – tās ir divas paaudzes, un tev ir liegta iespēja saprast, kas vispār šeit notiek.

Šlāpins: Bet, tāpat kā bibliotēka, un, iespējams, pat lielākā mērā, Laikmetīgās mākslas muzejs nozīmē nevis vienreizēju investīciju, bet arī pastāvīgu finansējumu.

Krese: Protams. Bet paskaties no otras puses – skatīties mākslu ir interesanti un aizraujoši, un daudzviet pasaulē pie muzejiem stāv rindas. Es domāju, ka lēnā garā muzejs sevi varētu atpelnīt. Un cik daudz darba vietu tas radītu.

Laiviņa: Var taču ieguldīt arī saturā. Un, ja mēs salīdzinām – ja mēs varam uzbliezt VID ēku, kurā sagrūsts sazin cik naudas… Kāpēc kultūras saturs vienmēr izraisa tādas diskusijas? Valsts nebaidās tērēt naudu visādām Kafkas pilīm, bet visā, kas rosina domāšanu… Kāpēc tā ir? Varbūt valstij nevajag tādu sabiedrību, kas briesmīgi domā?

Krese: Jā, šī Kafkas pils savā ziņā ir Laikmetīgās mākslas muzeja pretstats, kas pauž kontroli, pakļaušanos un apspiestību. Cilvēki baidās izbāzt ārā galvas, jo tur ir tā Kafkas pils, kas kontrolē, vai gadījumā tu neesi kaut ko nesamaksājis nodokļos. Kāpēc blakus nav tās pils, kas tevi aicina atbrīvoties, domāt, braukt ar saviem skrituļdēļiem pa fasādi; kas rāda, ka māksla ir pieejama, ka tu to vari aiztikt, ka tu vari to izzināt, piedalīties; kas rada pilnīgi citu sabiedrības tipu.

Laiviņa: Un es patiešām domāju, ka no publikas puses pieprasījums ir – lielāks, nekā mēs vispār varam saražot un piedāvāt.

Krese: Piemēram, "Survival Kit" ir ārkārtīgi apmeklēts pasākums. Tātad cilvēkus interesē, kas tas ir. Tikmēr festivāls notiek tukšās telpās, kur mēs katru reizi no jauna ievelkam elektrību, samaksājam nejēdzīgu naudu, lai tās būtu piemērotas.

Šlāpins: Bet šis festivāls uzrunāja vienu noteiktu paaudzi, vai ne?

Krese: Nē, to apmeklē ļoti dažādi cilvēki.

Bērziņš: Tas ir tāds fenomens. Līdzīgi ir arī ar Muzeju nakti. Cilvēkiem patīk akcijas, tāds tusiņš, tu ej no vienas vietas uz otru…

Laiviņa: Man šķiet, ka reizēm mēs par zemu novērtējam publiku. Mēs paši kultivējam priekšstatu, ka ir tikai tūkstoš cilvēku, kurus tas interesē, un citu nav. Manuprāt, tas ir mīts.

Krese: Piemēram, tagad mēs organizējām izstādi Nacionālajā bibliotēkā – "No Johansona līdz Johansonam". Cietvielu fizikas institūta inženieri mums palīdzēja programmēt radioaktīvo kustību, un viņi palūdza, vai mēs nevaram novadīt ekskursiju pa šo izstādi, un galu galā Ieva Astohovska vadīja sarunu par laikmetīgo mākslu visam Cietvielu fizikas institūtam, bija sanākuši kādi astoņdesmit cilvēki.

Šlāpins: Kuram Laikmetīgās mākslas muzeja scenārijam no politiķu piedāvājuma jūs ticat?

Krese: Tur jau nav tādi scenāriji īpaši piedāvāti. Visi tikai apliecina, ka vajag. Ja mēs runājam par tipiem. Vai tu jautā par vietām?

Bērziņš: Ja runājam par vietu, man patīk Torņkalna piedāvājums.

Krese: Šeit ir divi modeļi, un, kā šodienas un iepriekšējā tikšanās reizē apliecināja kultūras ministre, viņa neatbalstīs to modeli, kur Laikmetīgās mākslas muzejs tiek finansēts no valsts budžeta, viņa pieņem modeli, kurā tas tiek finansēts no struktūrfondu naudas. Tas nozīmē, ka tam jāatrodas degradētā teritorijā. Manis pēc muzejs varētu atrasties jebkur, es vienkārši gribu sagaidīt brīdi, kad izlemj par vienu no scenārijiem un beidzot sāk kaut ko darīt.

Šlāpins: Var degradēt un pēc tam piesaistīt. (Visi smejas.)

Laiviņa: Varētu to Tehnisko universitāti, jo, manuprāt, Strēlnieku laukums ir visai degradēta teritorija. (Visi smejas.)

Krese: Diemžēl tam struktūrfondam ir īpaši kritēriji, pēc kuriem viņi secina, vai tā ir vai nav degradēta teritorija.

Laiviņa: Tad jau Tehniskās universitātes ideja nav nopietna.

Krese: Jā, lai veidotu Laikmetīgās mākslas muzeju tur, tas būtu jāfinansē no valsts budžeta. Bet, manuprāt, nebūtu nekas ārkārtējs, jo muzejs nebūtu jābūvē no jauna. Un, sadalot uz vairākiem gadiem, tās nemaz nebūtu tik lielas izmaksas. Bet tie ir divi dažādi scenāriji, un katrā gadījumā arī muzeja funkcija ir mazliet atšķirīga – vai tas atrodas pašā pilsētas centrā tūristu takas vidū, vai arī tas ir Torņkalnā vai Latgales priekšpilsētā, kur ir jāorientējas uz vietējiem iedzīvotājiem. Vecrīgā tā būtu pilnīgi cita publika. Būtībā ir vienalga, kur muzejs atradīsies, taču gribētos redzēt kādu mērķtiecīgu rīcību, jo šobrīd sabiedrības viedoklis ir tik ļoti uzkults, ka vairums atbalsta Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Šobrīd ir vajadzīgs politisks lēmums – nu tad darām.

Laiviņa: Tā tomēr ir plašāka problēma, runa nav tikai par muzeju. Latvijā trūkst brīvu telpu, arī muzejam – ideālā variantā tajā būtu jābūt gan pastāvīgajai ekspozīcijai, gan brīvai telpai dažādiem notikumiem. Un to pierāda arī 2014. gads ar lielu pasākumu intensitāti – tiek tērēta milzīga nauda un enerģija, iekārtojot telpas, lai radītu vietu šiem pasākumiem. Visu šo naudu varētu ieguldīt māksliniekos un mākslas darbos, ja būtu pieklājīga infrastruktūra, īpaši, ja mēs runājam par lielu mākslinieku vai kopprojektu vešanu uz Latviju. Tu visu laiku aprīko kaut kādas vecas fabrikas, kas ir ārkārtīgi aizraujoši, taču tas ir ļoti nogurdinoši un neekonomiski. Un tas arī ierobežo. Reizēm, protams, tas attīsta fantāziju, bet tas arī šo fantāziju nogalina, ja tu esi visu laiku spiests iestudēt izrādes "Dirty Deal Teatro", kur griestu augstums ir divi metri. Tāpēc man šķiet, ka tas patiesībā ir kompleksāks jautājums par infrastruktūru kopumā.

Krese: Ja mēs runājam par "Rīga 2014", bet ne tikai, jo daudzi procesi ir sākušies jau ātrāk, – ja mēs saskaitītu visu finansējumu, kas tika iztērēts vizuālās mākslas nozarē, piemērojot telpas izstādēm, tā jau būtu daļa no muzejam nepieciešamās naudas.

Laiviņa: Tas pats ir ar teātri, jo Rīgā nav neviena blackbox, kas atbilstu starptautiskiem standartiem, tāpēc mēs tos visu laiku būvējam.

Šlāpins: Bet Zirgu pasts?

Laiviņa: Zirgu pasts ir maziņš, un tā ir mācību telpa, tam primāri ir cita funkcija.

Šlāpins: Valsts Nekustamo īpašumu aģentūrai Rīgā esot 100 tukšu, neizmantotu ēku.

Laiviņa: Nu, bet par to jau arī ir stāsts. Bet acīmredzot Valsts Nekustamo īpašumu aģentūra neredz kultūru kā gana interesantu iemītnieku.

Krese: Šobrīd, piemēram, "Survival Kit" notiks arī Vāgnera zālē, kas gadiem stāv tukša, Kultūras ministrijai nav ne spēka, ne finansējuma to pacelt, savukārt nekustamā īpašuma speciālisti ir sašutuši par to, ka Kultūras ministrija uzlikusi šai ēkai veto un to nevar normāli palaist tirgū, ierīkot kādu kazino vai veikalu, ka varētu taču normāli pelnīt ar šo ēku un cik nožēlojami, ka tā tiek taupīta kaut kādai kultūras funkcijai. Cilvēki, kas nodarbojas ar šiem īpašumiem, nespēj identificēties ar to cilvēku daļu, kura tur gribētu redzēt koncertzāli.

Šlāpins: Harald, tu tikai klusē.

Matulis: Muzejs ir jāceļ. (Visi smejas.) Muzejs ir vajadzīgs. Protams, ka tas ir vajadzīgs visai valstij un visai sabiedrībai, tomēr to vislabāk apzinās intelektuālā elite. Es gribētu cerēt, ka ne tikai radošā inteliģence, bet arī Cietvielu fizikas institūts. Un arī politiskā un ekonomiskā elite. Bet diemžēl mēs redzam, ka tieši politiskā elite ir ļoti orientēta uz tirgus ekonomiku un tai Latvijas valstiskums vai Latvija kā vieta, kur kaut kas notiek, nav īsti aktuāls. Lasot šos skaistos tekstus, ko viņi sarakstījuši, jāsaka, paldies Dievam, ka viņi zina, kas ir jāsaka un kas ir jāatkārto. Tomēr man šķiet, ka iekšējā attieksme valdošajās partijās ir pavisam cita. Protams, ir pozitīvi, ka partijas ir uztvērušas šo sabiedrisko noskaņojumu, ka jāsaka muzejam "jā", tāpēc mums vienkārši jāturpina…

Laiviņa: Stumdīt gliemežus!

Matulis: Jā, stumdīt gliemežus, kamēr muzejs tiek uzbūvēts. Citādi… Latvijā nenodarbojas, piemēram, ar kosmosa izzināšanu. Tas taču ir ārkārtīgi interesanti. Un Laikmetīgās mākslas muzejs ir līdzvērtīgs kosmosa izzināšanai, tas ir augstākais līmenis – kad mēs sakām, jā, mūs interesē izzināt kosmosu, izzināt sevi, mākslu, cilvēku. Ja mēs to visu noreducējam līdz pragmatiskiem kritērijiem, mēs paliekam mazas pašvaldības līmenī, kurai vajadzīga tikai labklājība. Paskatieties, ko raksta Vienotība savā NAP2020. Viņi ar lepnumu uzsver, ka NAP ir valsts biznesa plāns. Un visi šie vārdi par ekonomikas pašpietiekamību, produktivitātes pieaugumu un valsts konkurētspēju ir ekonomiski administratīvs diskurss. Tas ir veids, kā viņi redz pasauli.

Laiviņa: Bet tā ir, politiskajai elitei šī valsts ir biznesa plāns, un pat tiem, kas sevi sauc par sociāldemokrātiem, tas ir biznesa plāns.

Bērziņš: Taču visu laiku gadiem ilgi mums skan lozungi "Latvija – labklājības valsts!". Kaut gan labklājīgā valstī ir jābūt arī kultūrai.

Šlāpins: Varbūt pārejam pie nākamā jautājuma un parunājam par to, vai nepieciešamas kādas izmaiņas nodokļu politikā un arī par radošo personu statusa politiku.

Bērziņš: Par radošo personu statusu man ir, ko pastāstīt. Es atceros, ka pirmo reizi es satiku Rutu Čaupovu 1998. gadā, viņa tad meklēja kādu juristu, kas varētu palīdzēt rakstīt likumprojektu. Tas bija 1998. gads. Tagad ir 2014. gads, Igaunijā un Lietuvā tie likumi ir, vai tiešām tas ir tik sarežģīti? Haralds pēdējā laikā ar to vairāk nodarbojas, viņš par to labāk zinās. Bet es šobrīd jau labu laiku nekur nestrādāju algotu darbu, nodarbojos tikai ar radošo darbību un domāju – lai man būtu stāžs un pensija, man jāmeklē sev cita nodarbošanās. Manā ģimenē ir tāda īpatnēja situācija, ka visi atzīst to par darbu – ka es sēžu un rakstu, nesaka, tu tur sēdi un neko nedari. Bet kad es uz ielas satieku bijušos klasesbiedrus, viņi desmit reizes pārprasa – vai tiešām nekur nestrādā? Es viņiem saku – es strādāju, es rakstu. Bet šo atbildi viņi neņem par pilnu. Tāpēc šis radošās personas statuss man ir svarīgs. Un arī uz tā fona, ka orķestra mūziķiem, aktieriem, vispār visiem izpildītājmāksliniekiem, arī muzeja darbiniekiem, visiem, kas strādā kādās institūcijās, – viņiem ir šīs sociālās garantijas, viņiem ir regulāras algas. Un tad es fantazēju – varbūt Kultūras ministrijai vajag izvēlēties uz trīs pieciem gadiem pāris desmitus rakstnieku un dzejnieku, lai viņi katru dienu nāk uz darbu, raksta un saņem kādus 500 eiro.

Laiviņa: Un komponisti blakus istabā.

Bērziņš: Un komponisti.

Krese: Un mākslinieki!

Bērziņš: Protams, tās ir muļķības un blēņas, taču radošās personības statuss ir būtisks.

Šlāpins: Vēl jau tāds variants – katru gadu valsts izvēlas kādas 100 radošās personas, kurām to gadu maksā sociālo nodokli. Bet vai tas atrisinātu problēmu?

Laiviņa: Gads neko neatrisinātu.

Šlāpins: Nē, nākamajā gadā atkal varētu pretendēt, ja tu labi strādā.

Krese: Daudzviet pasaulē, piemēram, Beļģijā, Francijā, tev ir jāiesniedz savs portfolio, jāpierāda, ka esi kaut ko paveicis, un tad tu saņem mākslinieka stipendiju.

Laiviņa: Bet kā ar sociālo nodokli?

Krese: Es nezinu, bet pieņemu, ka arī to nomaksā.

Laiviņa: Rietumeiropā daudzviet mākslinieki paši maksā sociālo nodokli.

Bērziņš: Acīmredzot viņiem ir, no kā maksāt. Bet, piemēram, šogad man nav bijis nekādu ieņēmumu.

Matulis: Es sākumā arī domāju, ka galvenā problēma ir naudas trūkums. Bet man jāsaka tā kā partijai "No Sirds Latvijai" – tā nav vienīgā problēma. Esmu sapratis, cik ļoti šis likums ir simbolisks. Deviņdesmitajā, deviņdesmit pirmajā gadā cilvēki domāja – brīvība ir atgūta, tagad būs laimes zeme. Bet tad deviņdesmito gadu beigās izrādījās, ka radošie cilvēki Latvijai nav vajadzīgi un par viņu darbu nemaksā. Tāpēc šī likuma virzīšana, pieņemšana, ka ir tādas radošās personas, kas strādā tādās un tādās nozarēs, es ceru, atjaunos šo cilvēku simbolisko kapitālu, ka šie kultūras cilvēki ir svarīgi. Varbūt tās saites nav tik acīmredzams, taču, ja tu necieni šos cilvēkus, viņu vārdi ir tikai žēlabas, kuras tev nešķiet būtiski sadzirdēt, jo kas viņi tādi vispār ir – pabiras, nestrādā "īstu darbu". Tas ir viens aspekts. Bet otrs ir pašnodarbinātie kultūras darbinieki, kas atrodas vēl beztiesiskākā situācijā nekā citi necienītie kultūras darbinieki, jo viņi nav darba ņēmēji. Mums notiek sarunas ar Kultūras ministriju, un šobrīd likumprojekts pat izskatās salīdzinoši cerīgi, bet pat tur, skaitot atalgojumu kultūras nozarē, šie pašnodarbinātie nav ņemti vērā. Tas nozīmē, ka, izskatot statistikas jautājumus, mēģinot palīdzēt kultūras nozarē strādājošiem, viņus pat nepieskaita, jo nav sistēmas, kā viņus pieskaitīt. Tāpēc es ceru, ka šī likuma pieņemšana palīdzēs viņiem būt pārstāvētiem. Iespējams, tas ļautu rasties līdzīgām atbalsta sistēmām kā citiem nodarbinātajiem – arodbiedrībām, kas aizstāvētu viņu intereses. Šī pašnodarbināto radošo personu identitātes problēma ļoti skaidri parādījās Latvijas Kultūras akadēmijas pētījumā – šiem cilvēkiem nav piederības sajūtas, ka viņi pārstāvētu kādu grupu. No vienas puses, tas ir dabiski, jo mākslinieki ir lieli individuālisti, taču, no otras puses, tas liecina par tādu kā zemu sociālo pašvērtējumu – viņi neapzinās savu nozīmi sabiedrībā, valstī. Šī ir likuma simboliskā nozīme. Bet ar praktisko daļu – man ir prieks, ka ar nemitīgo runāšanu esam panākuši to, ka partijas zina, ka ir tādas radošās personas, un dažas pat piesauc Igaunijas piemēru, ka tas varētu būt labais…

Šlāpins: Tā ir? Tas ir labais piemērs?

Matulis: Nu, tas ir mazliet sarežģītāk, bet katrā ziņā tas varētu būt labs pamats. Igaunijas likums primāri paredz īslaicīga bezdarba apdrošināšanu – līdz sešiem, divpadsmit mēnešiem.

Šlāpins: Ja tu esi pašnodarbinātais, kāds tev var būt bezdarbs?

Bērziņš: Jā, starp citu, es gribēju pieteikties bezdarbnieku kursiem, gāju un prasīju, vai es varu pieteikties, jo man nav bezdarbnieka statusa. Es saku, es vispār esmu rakstnieks, nekur darbā neskaitos, vai es varētu iet kursos? Man atbildēja – nē, ko jūs! Jums no sākuma jāpastrādā, tad jūs varat kļūt par bezdarbnieku, reģistrēties un pretendēt uz kursiem. Bet rakstnieks – nu, nē.

Šlāpins: Mani tomēr mulsina viena lieta, lai gan, iespējams, neesmu pietiekami informēts tādās juridiskās lietās. Vai savā ziņā radošo personu statuss nav atgriešanās pie visai vecmodīgas izpratnes par radošo darbu? Ja radošās personas tiks kaut kādā veidā uzskaitītas, nosauktas, tā būs kaut kāda sabiedrības šķira vai starpšķira, kāda Padomju Savienībā bija inteliģence. Bet vai nav tā, ka mūsdienās jebkurā darbā aizvien vairāk iesaista radošus elementus?

Laiviņa: Iesaista, jā, bet tās ir līguma attiecības.

Šlāpins: Nē, runa nav tikai par līguma un nelīguma attiecībām. Arī pēc būtības aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar radošo darbību. Tādā nozīmē arī daudzi reklāmas jomā nodarbinātie strādā radošu darbu, un daudzi saņem autoratlīdzības par darbiem, par kuriem kādreiz saņēma cita veida samaksu. Un ne tāpēc, lai izvairītos no nodokļiem, arī pēc būtības tas ir autora darbs. Tā ir viena lieta. Un otra – vai cilvēkam nav tiesību uz brīdi būt radošam un pēc tam atkal nebūt? Kā tad viņam būt ar šo statusu un likumu?

Matulis: Termins "radošā persona" ir aptverošs termins, ar ko apzīmē cilvēkus, kas strādā vairākās kultūras nozares jomās, kā vizuālā māksla, literatūra, mūzika, kino, teātris, arhitektūra, dizains. Tas ir šā brīža uzskaitījums. Iespējams, ka šāds formulējums būtu izskaidrojošāks termins, taču, tad tas nebūtu aptverošs.

Šlāpins: Kinooperators ir radoša persona?

Matulis: Jā. Bet tev, Ilmār, ir taisnība. Jo tā mēs varētu jautāt tālāk – tu jautāsi, vai producents ir radoša personība? Es teikšu, ir. Tu jautāsi, vai izpildproducents ir? Un gaismotāja asistents? Skaidrs, ka vienā brīdī līnija ir jānovelk. Tas ir jautājums par kritēriju izveidi. Bet, ja cilvēkiem ir vajadzīga sociālā aizsardzība, viņiem ir jāizvēlas, ka viņi kaut kas ir. Un tad radošā persona ir diezgan laba izvēle.

Šlāpins: Bet vai tā ir personas izvēle vai valsts izvēle?

Matulis: Valsts. Ja šis likums tiks pieņemts, valsts mums dos iespēju reģistrēties par radošu personu. Savukārt Igaunijā ir tā, ka ir radošās savienības jeb radošās profesionālās organizācijas, kurās biedrs iestājas. Teiksim, literatūras nozarē. Un tad biedri atzīst cits citu, ka viņi visi ir profesionāļi. Un Kultūras ministrija tad kontrolē, vai šī biedrība ir profesionālu rakstnieku savienība, savukārt Finanšu ministrija uzticas Kultūras ministrijai un dod finansējumu. Mēs, protams, varam aizrauties ar dažādām filozofiskām niansēm, taču nedomāju, ka būtiskākā problēma ir tāda, ka mēs traumēsim šo cilvēku patību, jo viņi ir citādāki, nekā būs rakstīts likumā. Es domāju, ja šis likums būs veiksmīgs, tad mums būs jāsaskaras arī ar citiem radošiem cilvēkiem – ārstiem, amatniekiem, šlāgermūzikas izpildītājiem, kas apgalvos, ka viņi dara kaut ko līdzīgu, bet tas jau būs nākamais solis, ja šis likums būs veiksmīgs.

Šlāpins: Vai likuma realizācija arī prasīs no valsts naudu?

Matulis: Jā! Tas ir iezīmēts pat "Radošajā Latvijā" – sākot no 2016. gada līdz 2020. gadam, ir 200 līdz 300 tūkstoši gadā, kas paredzēti šī likumprojekta iedzīvināšanai.

Šlāpins: Kam tā nauda tiks tērēta?

Matulis: Tas ir tas, ko es jau stāstīju, – ar bezdarba pabalstu nepietiek, tāpēc to ir prātīgi virzīt kā citādāk. Tā vietā, lai nabagam-māksliniekam, kuram KKF nav iedevis naudu un līdz ar to nav darba, piešķirtu sociālo pabalstu, te būtu jādomā par radošo stipendiju. Lai viņš strādā, nevis vienkārši saņem sociālo atbalstu. Te jau ir runa par valsts pasūtījumu. Bet šobrīd tas ir ideju līmenī. Tas varētu būt ne tikai bezdarbs, bet arī, piemēram, veselības apdrošināšana un citi sociālie pabalsti. Bezdarbs ir tikai viena no problēmām. Piemēram, vecuma pensijas – ja tu neesi maksājis gadiem, tad pusgads situāciju neglābs. Kā lielajā politikā pārliecināt, ka māksliniekiem tas ir vajadzīgs? Ka mēs esam īpaša grupa.

Krese: Grupa ar īpašām vajadzībām.

Šlāpins: Kad mākslinieks, kas sasniedz pensijas vecumu, pieprasa savu radošās personas pensiju, viņam nav jāpierāda, ka visus šos gadus viņš nav saņēmis algu aploksnē un nav ļaunprātīgi nemaksājis šo nodokli?

Krese: …un ka viņš ir darījis radošu darbu, nevis tikai plītējis…

Šlāpins: …bet, ja viņš vēl paralēli radošajam darbam un plītēšanai ir saņēmis vēl algu aploksnē, strādājot, piemēram, reklāmas aģentūrā?

Matulis: Šobrīd Igaunijas modelis radošajām personām neparedz vecuma pensiju, un es šaubos, ka Latvijas modelis paredzēs, ka radošajai personai pienākas speciāla pensija. Ļoti, ļoti maz ticams.

Bērziņš: Bet, teiksim, Gundega Repše, kura, kā es zinu, tikai raksta un tikai nestrādā, – viņai pensijas nebūs?

Šlāpins: Viņai vēl 70 gadu pēc nāves nāks autoratlīdzība.

Laiviņa: Bet viņa taču pati var maksāt sociālo nodokli.

Matulis: Problēma ir tāda, ka, sākot ar 90. gadiem, bija iespēja maksāt autoratlīdzību un nemaksāt sociālo nodokli. Ja nebūtu bijusi tāda iespēja, tas nodoklis tiktu maksāts. Bet nodokļu nemaksāšana jau nenotika tāpēc, ka māksliniekiem maksā vairāk, vienkārši šī sistēma amortizēja iespēju nemaksāt procentus, un tagad mums jācīnās ar jau 25 gadus vecām sekām, un man nav atbildes, kā var atrisināt šo pārrāvuma posmu.

Šlāpins: Tas ir, valsts nekompensēs to nekādā gadījumā?

Matulis: Es šaubos, vai būs vispārīga sistēma. Lūk, KKF mūža stipendiju programma ir kaut kāds mēģinājums risināt.

Šlāpins: Dažas partijas to pieminēja kā risinājumu.

Matulis: Bet skaidrs, ka KKF mūža stipendiju programma nav sociāla programma visiem kultūras nozarē strādājošajiem, tā ir stipendija par izcilību un ieguldījumu mūža garumā.

Laiviņa: Partijām, kas kandidē vēlēšanās, šis jautājums ir vissarežģītākais, jo atbildes ir ļoti īsas, respektīvi, neviena no partijām par to nedomā.

Krese: Tas ir ļoti komplicēts un komplekss jautājums ne tikai partijām.

Šlāpins: Savukārt, atbildot par nodokļu politiku, lielākā daļa partiju norāda, ka vēlas, lai paliek esošā.

Laiviņa: Vai arī jāsamazina pārtikai, lai paliek vairāk naudas kultūrai.

Matulis: Tas ir diezgan ironiski, jo KKF finansiālā modeļa maiņa jau paredz, ka mainīsies arī nodokļu politika. (..) Bet grūti iedomāties, ka ar mūža stipendiju – 150 eiro – varētu nodrošināt cienījamas vecumdienas.

Bērziņš: Un tas ir par izcilību, bet visas nozares ir kā piramīdas – ir virsotne un ir masa, kas virsotni tur un bez kuras nevar. Ir jāraksta arī viduvējiem rakstniekiem un sliktiem dzejniekiem.

Šlāpins: Ir dažādi viedokļi šajā jautājumā.

Bērziņš: Es zinu, bet es domāju, ka virsotne nevar pastāvēt bez tās masas, kas ir apakšā. Nevar būt tā, ka mums ir tikai izcili dzejnieki un rakstnieki.

Laiviņa: Nē, tas vienkārši tā nav pēc definīcijas. Un ne jau tikai mākslā.

Bērziņš: Un kā tiem būt? Viņi arī, nabagi, cīnās visu mūžu – raksta, dzejo vai komponē. Un viņi arī ir kaut ko devuši tai gaisotnei, netveramās formās, bet beigās paliks nenovērtēti.

Šlāpins: Vai kultūras darbinieku sabiedrībā ir vienota pozīcija par radošās personas statusu?

Matulis: Es pārstāvu vienoto pozīciju, bet ir arī atšķirīgi viedokļi.

Šlāpins: Ir tāds viedoklis "Neaiztieciet mūs! Lieciet mierā!"?

Matulis: Pētījumā, kurā mēs vēlējāmies noskaidrot, kā iet radošajām personām un kas viņām būtu nepieciešams, viens no autoriem – ievērojams komponists – uz anketu atbildēja: "Kāpēc Jūs tērējat manu laiku ar šo bezjēdzīgo lietu? Tāpat labāk nekas nebūs." Mēs viņu bijām nokaitinājuši. Protams, ir arī vēlme saglabāt savu neatkarību, jo jebkura būšana organizācijās sasaista. Lai gan Igaunijas likums to spēj risināt, paredzot, ka māksliniekam nav jāstājas organizācijā, un dodot iespēju birokrātiskajā sistēmā funkcionēt arī neatkarīgi. Kopumā cilvēki grib, lai ir labāk, un priecājas, ka kaut kas tiek darīts. Šis ir sabiedrisko attiecību projekts, kas informē politiķus un atgādina viņiem, ka ir kultūras darbinieki, tai skaitā arī tādi, kas nestrādā kā darba ņēmēji. Mēs redzam, ka daudziem tas nav izprotams līdz galam, un tikai atgādinot un atgādinot var cerēt uz kādām pozitīvām pārmaiņām.

Šlāpins: Cik jūs rēķināt to cilvēku skaitu?

Matulis: Kad kopā ar Latvijas Kultūras akadēmiju veicām šo pētījumu, mēs ieguvām atbildes no vairāk nekā 2000 cilvēkiem, saprotot arī to, ka ne visi mums atbildēja un ne visu kontakti mums ir. Radošo savienību biedri ir 3500, savukārt kāda pāris gadus veca statistika uzrāda, ka radošajā kultūras nozarē Latvijā strādā 28 000 cilvēku. Cik cilvēku pieteiksies gadījumā, ja būs reāls finansējums? Es domāju, ka ap 3000.

Bērziņš: Bet vai nav jāņem vērā tāds ekonomisks aspekts, ka ir radošās personas, par kurām tiek maksāts sociālais nodoklis un par kurām netiek maksāts? Vajadzētu apgūt tikai tās personas, par kurām netiek maksāts.

Šlāpins: To ļoti vienkārši varētu atrisināt, uzliekot sociālo nodokli arī autoratlīdzībām. Vienīgais – samazinātos ienākumi uz rokas.

Bērziņš: Bet tad gribētos, lai to kompensē valsts. Tas arī būtu tas reālais valsts atbalsts. Nevis, ka sociālie nodokļi tiek maksāti no izdevniecības kabatas, bet valsts atbalstītu kultūru un radošos strādniekus. Divas lietas jāpārbauda: vai viņi reāli kaut ko dara un vai nestrādā kaut kur paralēli.

Laiviņa: Bet tas jau arī uzreiz uzrādās – ja kaut kur strādā.

Bērziņš: Jā, un tas ir viņa lēmums, ja viņš vēlas, var aiziet no darba un strādāt tikai kā radošā persona.

Šlāpins: Bet tas nav godīgi. Kāpēc no saņemtās algas ir jāmaksā nodokļi, bet no autoratlīdzības nemaksā? Savukārt tie, kas ienākumus saņem tikai kā algu, maksā vairāk.

Bērziņš: Es, piemēram, negribu, lai apgrūtina tās izdevniecības, citādi tur arī sāks maksāt aploksnēs.

Laiviņa: Bet tas tik un tā samazina nodokļu slogu, arī uz autorlīgumiem.

Krese: Ja būtu progresīvais nodoklis, tad par mazām atlīdzībām būtu jāmaksā mazāks nodoklis un varētu maksāt arī sociālo nodokli.

Šlāpins: Nē, bet par to jau neviens nerunā – ar progresīvā nodokļu sistēmu paredzēt esošā ienākumu nodokļa samazināšanu. Nodokļi kopīgi palielinās lielajiem ienākumiem, nevis samazinās mazajiem.

Laiviņa: Tad vajag, lai samazinās mazajiem.

Šlāpins: Bet vai šajā jautājumā partijām ir kaut kāda izpratne un virzība, vai arī tas viss atkarīgs no tā, kas tagad nāks pie varas un kā mainīsies konjunktūra?

Matulis: Es domāju, ka partijas nevajadzētu tik ļoti noslogot un cerēt, ka viņi ir izlasījuši šo likumprojektu. Labi, ja tie ir daži, kuri ar to saskaras, – ar kultūras nozari vai finansēm saistītie. Kontekstā ar KKF pozitīvāk izskatās, tāpēc, ka nauda te ir mazāka un nav piesaistīts speciālais budžets, tad šobrīd tas likumprojekts iet uz priekšu. Protams, gribētos vispirms sagaidīt, kad tas reāli Ministru Kabinetā tiek pieņemts un kad tiek izlemts arī par naudu, bet pozitīva ziņa ir tā, ka tas ir iekļauts "Radošajā Latvijā", tur ir piesaistīta nauda, un pagaidām tas virzās uz priekšu. Katrā ziņā pret to daļu, kurā tiek formulētas radošās personas, radošās profesionālās organizācijas un to pastāvēšana, – par to nevienai ministrijai iebildumu nav.

Šlāpins: Vai tas jau ir izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē?

Matulis: Nē, tas šobrīd ir Kultūras ministrijas darba grupā, kurā piedalās arī Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas pārstāvji.

Šlāpins: Cik ātri tas varētu aiziet līdz trešajam balsojumam Saeimā?

Matulis: Ne ātrāk kā pavasarī. Kultūras ministrijā ir šī darba grupa, un Kultūras ministrija šobrīd izrāda gan darbīgumu, gan saprātīgu vēlmi tajā iedziļināties. Ir divi modeļi. Viens – varētu ieviest fiksētu samazinātu nodokļu likmi radošajām personām pēc līdzības, kā ir mikrouzņēmumiem, kurā ir ietverts gan ieņēmumu nodoklis, gan sociālās apdrošināšanas izmaksas. Taču uz to Finanšu ministrija noprotestēja, ka principā jau šobrīd ir iespēja maksāt šo likmi. Otrs variants – tiek veidots fonds, no kura tiek piešķirts finansējums konkrētās situācijās, kad iestājas konkrēti apdrošināšanas gadījumi. Bet tas līdz galam vēl nav izdiskutēts. Tomēr es ceru, ka šis līdz pavasarim jau būs pieņemts kā likums.

Laiviņa: Redz, "No Sirds Latvijai" zina, ka Kultūras ministrijā likuma izstrāde ir iestrēgusi.

Matulis: Es redzu, ka šajā jautājumā mēs varēsim sadarboties, virzot šo likumu uz priekšu. Tas priecē.

Laiviņa: Bet viņi to mikrouzņēmumu netaisījās atcelt?

Matulis: Es neesmu dzirdējis. Ir tā pāreja no 9 % uz 15 %, ko pieņems no nākamā gada. (..) Es aicinu radošos cilvēkus vairāk domāt par šodienu un šo brīdi. Respektīvi, ja jūs sākat uzkrāt nākotnei – labi, bet tas ir iemesls, kāpēc mēs ne tik ļoti fokusējamies uz vecuma pensijām, bet uz to, lai cilvēkiem darba spējīgā vecumā būtu iespēja palikt profesijā arī laikā, kad nav iespējas strādāt. Par pensijām – es ieteiktu paļauties uz valsti. Jo es domāju, ka mēs ar šo mazo likumu vienai sabiedrības grupai – radošajām personām – nevarēsim atrisināt sociālo iemaksu jautājumu, kas ir problēma visai valstij.

Krese: Es, piemēram, par savu pensiju galīgi nepaļaujos uz valsti.

Matulis: Nu, es tā arī domāju – cik būs, tik būs. Bet šim likumam jāstrādā mūsdienās.

Laiviņa: Bet ar to, ka radošajam cilvēkam nav iespējas strādāt, tu domāji, ka nav pasūtījuma tai brīdī? Jo strādāt jau var visu laiku – nav tā, ka nav iespējas strādāt, bet nav pasūtījuma.

Matulis: Jā.

Bērziņš: Man gribētos, lai tiek novērtēts, vai radošā persona ir strādājusi tajā laikā. Ja viņa ir strādājusi – izdevusi vai sakomponējusi –, tad komisija nolemj, ka šai personai par to periodu, rēķinot arī tālaika ieņēmumu līmeni, valsts samaksā sociālo iemaksu, lai nākotnē viņai nodrošināt pensiju.

Šlāpins: Bet izdevumu līmenis, teiksim, ja ir daudz bērnu?

Bērziņš: Protams, varētu skatīties arī uz kopējo situāciju.

Šlāpins: Tur valsts neko nevar ietekmēt. Arodbiedrības un savienības veido profesionālos pensiju fondus, piemēram, no autoru iemaksām, biedra naudām. Tad administrē, piemēram, rakstnieku pensiju fondu, kas pēc tam biedriem garantē izmaksas.

Bērziņš: Biedru nauda Rakstnieku savienībā ir 10 latu gadā – tas jau nekas nav. Tur jau pat nepietiek, lai nodrošinātu algu priekšsēdētājam.

Šlāpins: Varbūt vajag palielināt. Nepaļauties uz valsti, bet paļauties uz savu profesionālo organizāciju.

Bērziņš: Ja mēs izslēdzam iespēju paļauties uz valsti, tad man vispār tas likums ir pie vienas vietas un visi šie pūliņi ir kaķim zem astes. Ja valsts neatbalsta, tad nav jēgas – lai katrs cīnās pats par sevi.

Laiviņa: Tad jau naudiņu var krāt arī burkā.

Bērziņš: Liek burkā, liek bankā, pērk zemi, pērk gleznas, saņem konvertos, ņemas, kā vien var.

Krese: Vai, skatoties uz demogrāfisko līkni, ir kādas cerības, ka mēs saņemsim pensijas? Man, piemēram, nav.

Bērziņš: Ja sociālais budžets, kopš tas vairs nav svēts un netiek turēts atsevišķi, tiek vairots ar investīcijām, glabāts pensionāriem, tad protams! Jo pie mums pensiju iemaksu daļu iztērē vispārējām vajadzībām. Bet šim budžetam vajadzētu būt svētam, strādāt kā privātam pensiju fondam, kurā cilvēks ir iemaksājis pensiju un zina, ka tā nauda tur ir. Un profesionāļi apietas ar to naudu un cenšas to pavairot. Bet te jau tā nav.

Laiviņa: Tāpēc Haralds pareizi iesaka – jādzīvo šodien!

Krese: Visas partijas simptomātiski kā nozīmīgāko 2014. gada kultūras notikumu pieminējušas "Rīgu – Eiropas kultūras galvaspilsētu". Es ceru, ka tas ir viens no reālajiem piedāvājumiem, kā attīstīt kultūras vidi, veidot kultūrpolitiku un iedibināt jaunas tendences.

Šlāpins: Turpinot šo tradīciju?

Krese: Man šķiet, ka ir šausmīgi muļķīgi, ka beigsies 2014. gads un mēs atkal būsim kā pie sasistas siles.

Šlāpins: Varētu pieņemt lēmumu, ka turpinās 2014. gads.

Laiviņa: Ir daudz lietu, ko varētu mainīt un kas neattiecas tikai uz naudu, bet uz pilsētas un valsts kultūrpolitiku.

Krese: Šī gada laikā ir attīstītas daudz vērtīgas lietas, kas izaugušas no visas šīs programmas. Un var redzēt, kas labs izaug, piešķirot kultūrai finansējumu, – tieši visi šie apkaimju projekti, kas top sadarbībā ar iedzīvotājiem, jaunas iniciatīvas. Būtu žēl, ja tas izčākstētu ar 2015. gada 1. janvāri. Es rosinu politiķus pārskatīt, kas vērtīgs ir noticis šogad, pasmelties no šīm praksēm, ko viņi varētu iekļaut vēlēšanu programmā. Ir izdarīts, saprasts un panākts daudz kas vērtīgs, tagad tas vienkārši būtu jāturpina un jāiedzīvina. Nevajag ļaut tam nomirt, bet jāpalīdz attīstīt.

Satori diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!