2015. gadā es pieteicos uz prakses vietu "Satori", un mani uzaicināja uz pārrunām. Sēdēju vecajā birojā pie apaļā galda viscaur nervozs, bet priecīgs par iespēju. Man lūdza pastāstīt par sevi – kas esmu, ko protu, kas mani interesē. Teicu, ka ziņkārojos (lietoju tieši šo formu) ap literatūru, un Ilmārs Šlāpins, kurš tolaik bija "Satori" galvenais redaktors, kā testu uzdeva man jautājumu par nesen paziņotajiem Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem. Atbildēju ar teicamnieka lepnību, jo iepriekš biju strādājis grāmatnīcā, kur neatļauti izlasīju gandrīz visas nominētās grāmatas. Man šķita, ka par literatūru zinu visu būtisko. Un man noticēja – piešķīra pāris prakses uzdevumus un rakstu tēmas, bet pie grāmatu aprakstīšanas nelaida.
Sešu gadu laikā šis tas ir mainījies – šogad es, būdams "Satori" redaktors, piedalījos LALIGABAS uzvarētāju paziņošanas raidījuma tapšanā. To rādīs šovakar LTV1 pulksten 21.00. Šīs ceremonijas sauklis ir "Priekos un bēdās", un mans laikietilpīgākais uzdevums bija atrast fotogrāfijas ar dzejniekiem, rakstniekiem, tulkotājiem, kritiķiem, zinātniekiem un citiem literātiem, kuri šajā un pagājušajā gadā mūs atstājuši. Tādu ir daudz – sižetā pieminēsim 28, lai gan, brīvāk definējot vārda "literāts" nozīmi, viņu būtu vairāk. Dažus no šiem cilvēkiem es pazinu vai biju saticis, citus lasījis vai par viņiem dzirdējis, bet daudzi vārdi man bija sveši. Dzenot pēdas viņu portretiem, esmu sazinājies ar muzejiem, izdevējiem, kultūras iestādēm, arhīviem, fondiem, trimdas organizācijām, augstskolām, mirušo radiem un draugiem, iemācījies no galvas viņu sejas vaibstus, darbavietas, piemājas dārzu reljefus un bērnu vārdus, it kā šie cilvēki būtu mani draugi, kurus varu nejauši satikt uz ielas.
Trimdas dramaturģe Astrida Jansone visus uzrunāja par darling, līdz šis vārds pielipa un kļuva par pašas iesauku. Astrida strādāja tūrisma aģentūrā ASV un vēlāk finansiāli atbalstīja Latvijas studentu mācības štatos. Tulkotāju Ruti Lediņu ģimenē sauca par Oti, bet Aivars Jansons-Saiva paguva apvienot gan atdzeju, gan rektora darbu Latvijas Jūras akadēmijā. Tur gan nezvaniet, viņiem attēli ar Aivaru nav saglabājušies, tie ir pie mazmeitas. Dzejniece Dzidra Šmite saglabāja fantastisku stila izjūtu arī sirmā vecumā un citos apstākļos varbūt kļūtu par "TikTok" zvaigzni. Viņa ir pilnīgs pretstats Astrīdai Aļķei, kura ne tikai bija, bet arī izskatījās pēc kritiķes.
Jau kādu laiku manī vairs nav tās teicamnieka lepnības, ar kādu atbildēju uz jautājumiem prakses intervijā. Man šķiet, ka zinu diezgan maz ne tikai par literatūru, bet arī visu ko citu. Šajā fotogrāfiju pēddziņa darbā apguvu bijību to visu man zināmo un nezināmo cilvēku priekšā, kuri ieguldījuši savu dzīvi un darbu kultūrā, kuri nekad nav bijuši slaveni vai ir aizmirsti, bet viņi veidojuši vidi, telpu un kontekstu tiem, kurus izceļam ar nominācijām un balvām. Arī tās, protams, ir svarīgi svinēt – gan priekos, gan bēdās. Tāpēc gribu pateikt paldies visiem nenominētajiem, nepieminētajiem un nepelnīti aizmirstajiem – jūsu darbs tāpēc nav mazāk vērtīgs. Izjūtu arī milzīgu cieņu pret ceremonijas režisores un "Satori" sleju autores Lienes Lindes paveikto un tām negulētajām naktīm, ko viņa veltīja, lai neiespējami īsā laikā izdarītu neiespējami daudz un labi. Pēc atpūtas viņa būs atpakaļ "Satori" lappusēs.
Šīgada ceremonijas sauklis "Priekos un bēdās", protams, ir atsauce uz laulību solījumu – apņemšanās būt kopā un atbalstīt vienam otru. Pēdējā gadā daudziem bēdu ir bijis vairāk nekā prieku, bet literatūra ir pildījusi šo solījumu, nemainīgi esot vieta, kur patverties, pie kā pieturēties un kurā meklēt mierinājumu. Arī mēs varam būt šāda vieta cits citam – to ir svarīgi atgādināt. Tiekamies pie ekrāniem!
0