Vai jautājums par to, kas kļūs par nākamo Valsts prezidentu, vispār ir galvas lauzīšanas vērts?
Kaut kad maija beigās vai jūnija sākumā Saeima balsos par nākamo Valsts prezidenta posteņa ieņēmēju. Spriežot pēc Latvijas informatīvās telpas, tēma sāk "uzkarst".
Viena iespējamā nostāja ir izturēties pret šo procesu kā pret jebkuru relatīvi labi zināmu konkursu – nu, vienkārši interesanti, kurš/kura būs finālā un kurš/kura uzvarēs. Samērā nekaitīga iespēja patrīt mēles saviesīgās sarunās.
Ja pret balsojumu ir vēlme izturēties nopietnāk un nervozāk, tad, protams, nevar izvairīties no jautājuma – ko šī amatpersona Latvijas politiskajā hierarhijā vispār var ietekmēt? Šo jautājumu ar neatlaidību, kas, iespējams, pelnījusi labāku pielietojumu, esmu vairākkārtīgi uzdevis saviem viedajiem sarunu biedriem TV, pretī saņemot raitu uzskaitījumu: Valsts prezidents var sasaukt valdības sēdes, iesniegt parlamentā likumprojektus, "atmest" (līdz laikam!) parlamentam parlamenta saražoto. Īsi sakot, pilnvaras ir, viss esot atkarīgs tikai no posteņa ieņēmēja paša, tādēļ arī balsojumam ir nozīme.
Lai tā būtu.
Skaidrs, ka ir nepatīkami, ja prezidents – pat ar ierobežotām pilnvarām –ārpolitikā startē ar tekstiem, par kuriem daudzi viebjas vai neizpratnē rausta plecus. Piemēram, līdzšinējais Čehijas prezidents Milošs Zemans, pirms 2022. gada pavasarī kaut ko savā galvā pārdomāja, vairāku gadu garumā pamanījās krist uz nerviem Putina režīma kritiķiem Čehijā un Rietumos ar saviem simpātiju apliecinājumiem Krievijai. Gruzijas prezidentei Salomei Zurabišvili šogad acīmredzot pēkšņi kļuva neērti par Gruzijas valdības mēģinājumiem sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi, un viņa nāca klajā ar apgalvojumu, ka kaut kad iespējamās sarunās starp Ukrainu un Krieviju esot jāiekļauj arī jautājums par to, lai Krievija aizvācas no okupētajām teritorijām Gruzijā. Gan Ukrainā, gan tajā Gruzijas sabiedrības daļā, kas orientējas uz Rietumiem, šis izteikums izraisīja kaut ko vidēju starp uzjautrināšanos un aizkaitinājumu. Tātad varam pieņemt tēzi, ka pat pilnvarās ierobežota prezidenta izteikumiem tiek pievērsta starptautiska uzmanība, tādēļ vēlams, lai šajā ziņā var iztikt bez nepatīkamiem brīžiem.
Un iekšpolitiski?
No juridiskā viedokļa raugoties, cienījamiem ekspertiem un analītiķiem, protams, ir taisnība – Valsts prezidentam visādu tiesību netrūkst. Tomēr tikpat skaidrs, ka prezidents nevar ignorēt reālo spēku sadalījumu Saeimā. Vai formulēsim citādi – prezidents, protams, var aplaimot parlamentu ar saviem likumprojektiem, pat zinot, ka tie negūs atbalstu. Tomēr tad rodas jautājums par šādas rosīšanās jēgu, ja neskaita iespēju pēc tam visai godīgajai publikai stāstīt, ka es, lūk, gribēju, bet sliktā Saeima negribēja. Tas pats attiecas uz ārkārtas valdības sēžu sasaukšanu un šādu sēžu dienas kārtību piedāvāšanu. "Esam pateicīgi par jūsu izrādīto iniciatīvu un rūpēm, bet…" Netieši uz šo skarbo realitāti apmēram pirms mēneša norādīja laikraksts "NRA", kas neslēpti ir opozīcijā Egilam Levitam un skarbās realitātes respektēšanu tādēļ interpretē kā Levita mīkstčaulību. Interpretācijas, protams, var atšķirties, tomēr tas nemaina situāciju – pat varen sprauns un par tautu dikti domājošs prezidents var būt alternatīva viedokļa – viedokļa! – paudējs elitē, bet arī nekas daudz vairāk.
Bet varbūt nekas vairāk nav arī nemaz nepieciešams? Piemēram, ļaudis, kuriem ir priekšstats par to, kas notiek katoļu baznīcas hierarhijā, gluži labi zina, ka pāvestam ļoti bieži jārēķinās ar stingru opozīciju virknei savu ieceru un lēmumu šajā hierarhijā, tādēļ iespaids par pāvesta varu ir pārspīlēts. Un tomēr, kā saka, patīkami, ka ir tāds vīrs gados, kurš (visbiežāk) pasaka vai uzraksta kaut ko jauku. Dažkārt gadās muļķības (Francisks par karu Ukrainā), bet ir diezgan droša nojausma, ka cilvēks grib tikai labu. Šādam cilvēkam pat nav jābūt varas hierarhijā. Man tāds līdz viņa aiziešanai viņsaulē bija Knuts Skujenieks. Nedz es viņu personīgi pazinu, nedz ko īpaši no viņa sagaidīju, tomēr apziņa, ka ir tāds gudrs un godīgs cilvēks, priecēja. Īsi sakot, var jau būt, ka pietiek ar prezidentu – garīgo autoritāti. Vienīgi tad būtu vēlams, lai autoritāti aplidojošais galms būtu pieticīgāks skaitliski un finansiāli.
Sensenos laikos (tas ir, 21. gadsimta otrajā desmitgadē) tolaik Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Levits esot izteicies, ka valsts prezidents ir nevis varas, bet intelektuāls amats. Kaut kas velk uz iepriekšējā rindkopā ieskicēto, vai ne? Tad kāpēc dažus mēnešus pirms balsojuma 2023. gadā, ja ticam sabiedriskās televīzijas paustajam, nepieciešamā balsu skaita Saeimā prezidentam Levitam nav? 2015. gadā "Rīgas Laikā" publicētajā tekstā, no kura citēju tiesnesi Levitu, tā autors Ivars Ījabs min, ka Levits "ir cilvēks ar savām stiprajām pusēm un trūkumiem – vienlīdz tāls gan no tā superidealizētā tēla, kādu viņā vēlas ieraudzīt zināma daļa latviešu inteliģences, gan no tā "dēmoniskā ekstrēmista", par kādu viņu cenšas pataisīt pretējās puses mediji". Otrā grupa mani neinteresē, jo tie tāpat par Levitu nebalsotu arī šogad. Intriģējošāks ir jautājums, vai Levits ir pazaudējis daļu savu sākotnējo atbalstītāju. Zināmā mērā jautājums nav loģisks – šajā Saeimā nav iekļuvušas divas iepriekšējās koalīcijas partijas – "Konservatīvie" un "Attīstībai/Par!" –, kuras balsoja par Levitu 2019. gadā. To vietā ir nākušas citas, attiecīgi banāli ir mainījies spēku samērs. Protams, ja atbalsts Levitam socioloģiskajās aptaujās būtu augsts, tad nekas netraucētu šoreiz par viņu balsot, teiksim, "Progresīvajiem" vai "Apvienotajam sarakstam" (AS). Savukārt ar reitingiem, lai ko mēs par tiem domājam, ir pašvaki.
Man šķiet, ka vismaz viens no iemesliem meklējams apstāklī, ka Levits lielas daļas sabiedrības uztverē ir cieši saistīts ar Krišjāņa Kariņa valdību. Kariņam un Jaunajai Vienotībai (JV), lai saglabātu varu, pietika ar to, ka, aizgājuši līdz 14. Saeimas vēlēšanu iecirknim, par JV nobalso noapaļojot 20%. 20%, grozi, kā gribi, ir tikai piektā daļa, tomēr nonākšanai parlamentā un valdības veidošanai pietiek. Prezidenta attiecībās ar sabiedrību šāda aritmētika neder – "te ir mans uzticamais elektorāts 10–20% apmērā, viss ir kārtībā". Nav kārtībā – nepietiek ar tiem, kuri nobalsoja par JV vai Nacionālo apvienību (NA). Turklāt, ja Saeimas vēlēšanu gadījumā par JV un, iespējams, arī par NA kāds balsoja kā par "mazāko ļaunumu", tad attieksmē pret Valsts prezidenta posteni šāda stresa pilsonim nav. Nu, nebūs Levits, būs cits – gan jau pilnīgu blēdi vai "kremlinu" neievēlēs… Respektīvi, attieksmē pret Rīgas pils iemītnieku publika jūtas brīvāka.
Vai Levitam bija iespējas ieturēt lielāku distanci attiecībās ar izpildvaru? Nezinu, pēc kaujas visi gudri. Man šķiet, notikumiem un "karstajām ziņām" steigā nomainot citai citu, mēs (arī politiķi) tā īsti nenovērtējam, cik pamatīgi sabiedrību sašķēla Covid-19 un cik ievērojama sabiedrības daļa ierobežošanas pasākumus vai nu pavisam neatbalstīja, vai arī uzskatīja tos par pārmērīgiem. 2023. gada sākumā mēs par "to kovidu" esam jau aizmirsuši, tas it kā vairs nav aktuāli, bet tai daļai, kas bija pret ierobežojumiem, rūgtumiņš palika. Ja – atkārtošos – JV un NA par to var sevišķi nekreņķēties, jo spēja mobilizēt "savu" elektorātu, tad Levitam, kurš asociējas kā teju vai līdzautors Kariņa iepriekšējās valdības pretkovida politikai, situācija ir smagāka. Jo šis vēlētājs, kuram/kurai palicis rūgtumiņš no "kovida laikiem" ir ne tikai Šlesera, bet arī "zemnieku" un AP! elektorāts (es vienkārši atceros ZZS un pašreizējā AS politiķu izteikumus savulaik "kovida" kontekstā – viņi ļoti labi juta noskaņojumu). Tiesa, grūti iedomāties, ka Levits Covid-19 kontekstā būtu ieņēmis kādu radikāli atšķirīgu pozīciju – galu galā arī Donalds Tramps nepretojās ierobežošanas pasākumiem ASV. Un tomēr – jā, ar laika distanci viegli pamācīt – Levita izteikumi varēja būt niansētāki. Sabiedrība – gan tie, kuri bija "par", gan tie, kuri "pret" – objektīvi atradās paaugstināta stresa apstākļos, kas veicināja kategoriskumu, un, iespējams, mierīgāka, ja vēlaties, samiernieciskāka nostāja no valsts pirmās amatpersonas puses būtu noderējusi.
Otrs iespējamais cēlonis Levita zemajam reitingam varētu būt tas, ka viņš "nenolasa" sabiedrības noskaņojumus (daudzskaitlī!) un orientējas uz "savu vēlētāju". Mēģināšu paskaidrot. Tai sabiedrības daļai, kas tāpat ir pārliecināta par Krievijas agresīvo politiku un atbalsta Ukrainu, prezidenta publiskā retorika un aktivitātes patiesībā neko daudz nemaina, ja neskaita apziņu, ka Valsts prezidents "arī tā domā". Tu kā prezidents, protams, vari nodarboties ar, ja tā var teikt, tonusa uzturēšanu šajā sabiedrības daļā, bet problēma ir tā, ka ir arī citi sabiedrības segmenti, turklāt nebūt ne kaut kā prokremliski noskaņoti. Es diezgan viegli varu iedomāties dusmīgu atbilžu sniedzējus socioloģiskajās aptaujās, kurus vienkārši "besī" zināms vienveidīgums varas – konkrētajā gadījumā Levita – sniegumā. Šie cilvēki, visticamāk, vēl Ukrainai uzvaru, bet viņi nesaprot, kādēļ viņiem "top tēma" ir dzīves dārdzība, savukārt "Pils" stāsta vai nu par starptautisko tribunālu Krievijas kara noziegumu izmeklēšanai, vai par vēstures politiku un Demokrātijas akadēmijas izveidi. Vajadzīgs ir gan tribunāls, gan diskusijas par vēsturi un demokrātiju, bet tāda, atvainojiet, cietpaurība no "Pils" puses veicina priekšstatu, ka "mēs dzīvojam dažādās pasaulēs".
Es ticu – bez ironijas –, ka šie politoloģiskie un vēstures jautājumi Levitam ir svarīgi, un tas ir jauki. Tāpat es ticu, ka prezidents ir pārliecināts, ka, tik augstu prioritizējot šādus jautājumus ("Par būtisko! Par vērtībām!"), viņš tieši dod savu kā intelektuāļa (es gan personīgi nezinu, ko šis jēdziens nozīmē) unikālo un optimālo pienesumu Latvijas valstij. Ķeza tā, ka sabiedrība ir ļoti sarežģīta un kaitinoši pretrunīga. Tas var nepatikt, bet tad vienmēr ir iespēja turēties no amatiem pa gabalu.
2