Praktiskā politika

Ir dzirdēta tēze, ka vēlēšanās nevis uzvar, bet gan zaudē. Partija X atstumj partiju Y no varas nevis tāpēc, ka X vēlētāju skatījumā ir būtiski labāka, bet gan tāpēc, ka elektorātam ir pieriebusies Y.

Tas gan nenozīmē, ka pretendenti uz varu (vienalga, vai runa ir par jaunpienācējiem vai varu zaudējušajiem) var paļauties uz pieriebšanos vien un aprobežoties ar epizodiskiem izbļāvieniem modelī "jo sliktāk, jo labāk". Pastāv risks – ja pretendents ir neaktīvs, pieriebšanās var beigties ar to, ka daļa vēlētāju līdz iecirkņiem vispār neaiziet.

Tātad ir nepieciešams kaut kāds saturs paralēli nevienu īsti neapmierinošām frāzēm "tā turpināties nedrīkst!". Jo, ja šāda izsauciena lietošana sabiedrībā sasniedz ievērojamu regularitāti, tas vienlaikus zaudē arī, ja tā var teikt, svaigumu.

Liels kārdinājums varas pretendentiem ir veidot saturu, "apseglojot" antielitārisma tēmu. "Nost ar eliti!" Sauklis ir aplams divu iemeslu dēļ. Pirmais – ko gan var neņemt vērā, jo politiskajā procesā šādās kategorijās sarunas nenotiek, – ir tāds, ka jebkura vara ir hierarhiska, līdz ar to vienmēr ir kāds (kādi), kurus mēs varam saukt par eliti. Citiem vārdiem sakot, sauklis ir apriori neloģisks. Otrais – un to gan varas pretendentiem der paturēt prātā – ir tāds, ka vēlētāju vairākumam nav iebildumu pret eliti kā parādību, pretenzijas parasti ir pret konkrēto, pašreizējo eliti. Nu, nav mums nekāds baigais anarhosindikālistu "draivs" Latvijā. Tieši otrādi, var pamanīt prasību pēc "kārtīgiem saimniekiem", "valstsvīriem", "līderiem", un pārmetums pašreizējai elitei saistās ar to, ka šī elite neatbilst priekšstatam par to, kādai tai jābūt.

Tātad no varas pretendentu interešu viedokļa nav pareizi aizrauties ar abstraktu antielitārismu un mēģinājumiem ekspluatēt nostalģisko mītu par "laiku, kad visi kopā stāvējām uz barikādēm". Akcents liekams – uzsveru, ka šī refleksija notiek, "iekāpjot" varas pretendentu situācijā, tā neatspoguļo autora personisko nostāju, – uz to, ka pašreizējā elite nepilda savas elites funkcijas. Ja nepatīk vārds "elite" – ir citi.

Cits kārdinājums ir satura veidošanā kādu sabiedrības daļu (ar tādiem visnotaļ izplūdušiem apzīmējumiem kā ierēdņi, liberāļi, cittautieši utt.) konstruēt kā iekšējo ienaidnieku, pretinieku. Ļoti ciniski izsakoties, vēsture liecina, ka šāda metode ir efektīva, tomēr Latvijas gadījumā tomēr ieteicams ar to neaizrauties. Jo, ņemot vērā populācijas nelielo apmēru, ir risks, ka rezultātā pārāk daudz būs tādu, kuriem sāks likties, ka arī viņus pieskaita pretinieku grupai, vai arī kuru paziņu lokā ir pretinieku grupai pieskaitītie, ko indivīdam ir grūti uztvert kā pretiniekus.

Ja pretinieku konstruēt tomēr trakoti gribas, tad saprātīgāk ir to veidot kā "ārēju spēku". Iespējas te paveras plašas, jo patiesībā līdz šim "pretinieka" konstruēšanā ar radošo garu mūsu politiskie aktīvisti nav izcēlušies. Negrasos te kaut ko ieteikt, bet vienlaikus nonāku līdz nākamajam saturu veidojošajam komponentam – ko varas pretendenti uzskata par auditorijai svarīgiem jautājumiem.

Ir nostabilizējies "klucīšu" kopums – "cilvēka cienīgs atalgojums" utt. (šķiet, nav jāpārskaita). Tie, protams, nezaudē savu aktualitāti, tomēr intuitīvi ir sajūta, ka varas pretendentiem derētu detalizētāk pētīt, kas vēl cilvēkiem liekas svarīgi. Iespējams, te būtu interesanti atklājumi, jo, ja indivīdam gadu no gada "liek priekšā" aprobētas viņa dzīves prioritātes, viņš, protams, tām piekrīt (visbiežāk pamatoti), savukārt citas – tās, kuras politiskā procesa dalībnieki nav uztaustījuši, – paliek neartikulētas.

Uztaustīt objektīvi ir grūti, jo pat talantīgs fokusa grupu analizētājs nevar izvairīties no savas subjektivitātes. Līdz ar to arī es varu tikai minēt, bet pieļauju, ka netrūkst cilvēku, kurus ne tikai interesē, teiksim, veselības aprūpes pieejamība, bet arī nomāc nepieciešamība "skriet kā vāverei ritenī", kuriem svarīga ir ne tikai korupcijas, bet arī neiecietības tēma utt. Skaidrs, ka šie jautājumi nav risināmi ar politikas instrumentiem, tomēr te "sāls" būtu tā, ka pretendents runā par tām, cilvēcisko sevi, komunicē ar auditoriju, "izkāpjot" no ierastajām praksēm (paredzami jautājumi, paredzamas atbildes).

Izteikšos neveikli, bet politika kļūst arvien nepolitiskāka. Ja paveramies uz situācijām, kad politiķis gūst lielāku atsaucību, tad pamanām, ka tās ir nevis runas (plašā nozīmē) – lai cik jēdzīgas tās būtu! – bet gan viņa atrašanās ārpus ierastajiem modeļiem (tribīne – zāle). Arvien vairāk cilvēku – arī tad, ja viņi par to nav domājuši, – no varas pretendenta sagaida nevis, teiksim tā, priekšlasījumus par to, kā jābūt, bet iespēju identificēties ar pretendentu, saredzēt viņā sevi, un otrādi. Komunikācijas formas nozīme būtiski pieaug, ko, manuprāt, liela daļa varas pretendentu pietiekami nenovērtē un attiecīgi turpina mocīt smadzenes, mēģinot izdomāt it kā jaunu, it kā vēl labāku veidu, lai veiktu priekšlasījumu par to pašu saturu, ko citi.

Lai varu iegūtu, svarīga ir ne tikai komunikācija ar auditoriju, bet arī komunikācija starp pašiem varas pretendentiem, kas apvienojušies partijā. Un te risks ir interpretēt apgalvojumu, ka kopā sanākušie ir "domu biedri", tā ka "lēmumus pieņemsim visi kopā", "ikviens tiks uzklausīts". Struktūra varas iegūšanai nav diskusiju – draudzīgu, interesantu utt. – klubs, kas pēc kopā sanākšanas var izklīst, nepieņemot nekādus lēmumus. Struktūrai, kas pretendē uz varu, ir jāpieņem lēmumi, un tas objektīvi nozīmē hierarhiju.

Ir sajūta, ka politikā iesaistītie dažādu iemeslu dēļ (piemēram, "Vienotības" pēdējā laika pieredzes dēļ) vairās to atzīt. Manuprāt, šādi pieredze tiek kļūdaini interpretēta, jo "Vienotība" šobrīd saskaras ar organizatoriskām problēmām ne tik daudz tāpēc, ka to vada Āboltiņa, cik partijas valdes konformisma dēļ. Proti, līderim ir jādeleģē vara, un nekas briesmīgs nenotiek, ja ir mehānisms, kā līderi mainīt. "Vienotības" gadījumā mehānisms vienmēr ir bijis, tikai citu partijas formālo līderu neizlēmības rezultātā tā lietošana kavējusies.

Tātad, ja ir funkcionējošs varas pretendentu grupas vadītāju nomaiņas mehānisms, grupai nav iemesla iestigt bezgalīgā "konsensusa meklēšanā".

Noslēgumā, šķiet, jāmin konteksts, kādā teksts tapis. Tas ir gan jaunas partijas "Kam pieder valsts" dibināšana šonedēļ, gan "primaries" "Vienotībā", kas sāksies nākamajā nedēļā. Ja ņem vērā, ka vārdu savienojums "pretendēt uz varu" nozīmē pretendēt arī uz varas saglabāšanu, varbūt kaut kas pārdomas rosinošs tekstā ir arī citām partijām.