Izrādes "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" publicitātes foto. Autors: Sandis Lazda.
 
Sarunas
02.06.2023

Posthumānisma laikmeta ragana. Saruna ar Jetti Loonu Hermani

Komentē
0

3. jūnijā Rīgas cirkā pirmizrādi piedzīvos režisores Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču veidotā izrāde "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums", kas balstīta Heinriha Krāmera darbā "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseris", kas lietots raganu prāvās visā pasaulē un mūsdienās tiek uzskatīts par mizogīnijas pirmtekstu. 

Viena no astoņām izrādes dalībniecēm ir arī Jette Loona Hermanis – latviešu izcelsmes Igaunijā dzīvojoša performanču māksliniece un horeogrāfe. Savā praksē Jette sakausē posthumānu estētiku ar izteikti ķermenisku izteiksmi un mītiskiem, arhetipiskiem motīviem un ir viena no savdabīgākajām jaunajām performanču māksliniecēm Baltijas valstīs. Igaunijā Jettes darbs "Eden Detail" novērtēts ar Gada balvu teātrī, savukārt nesen Rīgā bija skatāma viņas performance "Frost Bite".

Par izrādes tapšanu, performances būtību un sieviešu raganisko spēku ar Jetti Loonu Hermanis sarunājas viena no "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" veidotājām dzejniece un performanču māksliniece Agnese Krivade.

Agnese Krivade: Tu parasti uzsver, ka esi kustību māksliniece, nevis dejotāja. Vai vari paskaidrot, kāda ir atšķirība un ko tev tā nozīmē?

Jette Loona Hermanis: Šo atšķirību es pamanīju skolā, kur visu laiku mainījās dažādi ārvalstu skolotāji, katru reizi piedāvājot jaunu dejas tehniku. Mēs mācījāmies konkrētu horeogrāfiju un to atdarinājām – un es sapratu, ka mani tas tik ļoti neinteresē. Es esmu visu mūžu dejojusi, tomēr man nepatīk, ka man diktē, kā ir jādejo. Es gribu, lai deja paliek kaut kas atvērts. Iespējams, es kaut kādās lietās neesmu tik tehniski spējīga, kādiem dejotājiem it kā jābūt.

Agnese: Par kādu skolu tu runā?

Jette: Es pabeidzu horeogrāfijas bakalaura programmu SNDO (School for New Dance Development) Amsterdamā. Latviski teiktu – "Skola jaunas dejas dibināšanai", kas vistiešākajā nozīmē tāda arī bija. Tā no katra studenta mēģināja izvilināt – ko viņam nozīmē kustība. Ka mēs neesam tur, lai mācītos būt dejotāji un apgūtu jau eksistējošas dejas, bet saprastu, ko nozīmē kustība un performance – tas ir kaut kas inovatīvs, kas nāk no mums autentiski.

Agnese: Cilvēki zina, kas ir laikmetīgais teātris, ir bijuši uz laikmetīgās dejas performancēm. Tas, ko dari tu, ir kas cits?

Jette: Tas, ko mēs mācījāmies, nedefinē, kas ir performance. Tas tomēr ir ļoti atkarīgs no konkrētā veidotāja – kas viņam ir performance. Man tā ir kustība laikā un telpā, kur nav jābūt tik konkrētam sižetam, lineāram naratīvam vai tekstam, kā tas ir teātrī. Vienlaikus tas viss tur var būt. Tā ir drīzāk dažādu mediju kombinācija – iesaistās arī skaņa, vizuālā māksla. Tu vari izvēlēties, uz kuru no šīm lietām fokusēties.

Agnese: Nesen "kim?" bija skatāms tavs darbs "Frost Bite". Vai vari minēt vēl kādu šī žanra piemēru Latvijā vai Igaunijā?

Jette: Piemēru Latvijā diemžēl nezināšu, jo neesmu tik labi iepazinusies ar Latvijas scēnu. Man ir priekšstats, ka šeit īsti nenotiek tādas lietas, kas mani interesē. Igaunijā mākslinieki labāk atkoduši, kas ir performances māksla, un ir daudz aktīvāki nekā Latvijā. Tomēr neminēšu konkrētu mākslinieku, jo nejūtu, ka arī Igaunijā būtu tāds līmenis vai tēmas, kas mani ļoti interesētu. Mums visiem ir ļoti atšķirīgi stili, gaumes un tēmas – tajā mākslā ir skaistums, bet es negribētu dot piemērus…

Performance "Frost bite". Foto: Edgars Drusts.

Agnese: Tu vairāk sevi jūti Rietumeiropas kultūras telpā un kontekstā?

Jette: Jā, laikam. Kaut gan tas nav tik izteikti. Droši vien ir pilsētas un valstis, kur vairāk mākslinieku nodarbojas ar mākslu, kas tuvāka tieši manai gaumei. Manu estētiku diezgan stipri ietekmē posthumānais, postinterneta, postdigitālais leņķis, un vismaz Baltijā nav daudz mākslinieku, kas nodarbotos ar kaut ko līdzīgu. No sociālajiem medijiem un interneta esmu uzzinājusi, ka tādi pastāv, bet viņi ir izkaisīti pa visu pasauli. Tie ir cilvēki, kuri stipri ietekmējušies no digitālās kultūras.

Mani vairāk interesē tieši vizuālie mākslinieki, piemēram, digitālās 3D mākslas veidotāji, kā arī mūzika. Un mazāk interesē cilvēki, kas nodarbojas ar deju.

Agnese: Vai tev ir ambīcijas radīt pašai savu formu?

Jette: Jā, bet pašlaik esmu konfliktā ar to. Es saprotu, ka mana estētika neuzrunā plašu publiku. Šis stils vairāk pieder subkultūras nišai.

Agnese: Varētu teikt, ka par iedvesmu un izejas punktu tev kalpo vizuāls impulss?

Jette: Vizuāls impulss vai varbūt vīzija – attēls vai forma, ap ko es ģenerēju stāstu vai pašai sev svarīgu loģiku. Pēc tam nāk klāt skaņa.

Agnese: Mūsu kopīgajā iestudēšanas procesā redzu, ka tu esi arī ļoti jutīga pret skaņu.

Jette: Absolūti, jā. Kad pārvācos uz Amsterdamu, tiku iepazīstināta ar deconstructed club scēnu, un tagad mana mūzikas gaume ir tik ļoti aizgājusi uz digitālo pusi, ka vairs nejūtu saikni ar dzīvās mūzikas grupām, kurās fiziski tiek spēlēti mūzikas instrumenti. Varbūt mazliet pārspīlēju, bet principā tā ir.

Agnese: Tevi interesē post- un meta- līmenis gan vizuālajā mākslā, gan mūzikā – kaut kas pārstrādāts un abstrahēts.

Jette: Jā, bet tas manu dzīvi padara ļoti sarežģītu. Man ļoti jāpiepūlas, lai tiktu pāri blokam un sāktu kustēties pie mūzikas, kas man nepatīk. Man patīk plašs žanru spektrs, bet ļoti grūti sabalsoties ar skaņu, kas man nepatīk.

Mani lielākoties iedvesmo "Soundcloud" mūzikas kultūra, hyper-human digitālā mūzika, kas ilustrē tādu kā avatāra būtību – tu vairs tikai daļēji eksistē dabīgā dzīves formā, drīzāk esi digitāli renderēts datorspēlē. Šī estētika ir hipersintezēta, vairāk uz futūrisko pusi un kontrastē ar viscerālo, organisko – to, kas it kā iet atpakaļ pie dabas saknēm. Ir bezgalīgi daudz mūzikas, kas mani iedvesmo… tas ir šausmīgi plašs spektrs.

Agnese: Ko tu vēlies pastāstīt caur savu mākslu? Piemēram, "Malleus Maleficarum" projektu vai Ivetas Poles izrādi "Bee Matter" pirms tam. Vai tu redzi kaut ko kopīgu stāstos, ar ko strādā?

Jette: Nezinu, vai varēšu noformulēt kopīgo. Domāju, ka tā ir sevis portretēšana un eksponēšana kā sievietei. Tas liekas kaut kā pašsaprotami.

Agnese: Redzot, kā tu strādā mēģinājumos un uz skatuves, liekas, ka tu ar katru savu iznācienu radi it kā jaunu sievietes formātu, jaunu stāstu par to, kas ir sieviete – vai par to kas un kāds ir cilvēks. It kā kiborgs, bet joprojām dzīvs. Vai tas notiek apzināti?

Jette: Tu vakar minēji, ka reizēm es drusku piespēlēju vai testēju citu cilvēku robežas. Man vienmēr ir paticis vērot cilvēku reakcijas dažādos apstākļos – uz ielas, sociālos brīžos, publiskajā telpā, kur pēkšņi notiek kaut kas sevišķs, kas parasti tajā telpā nenotiek. Man sagādā baudu vērot, kā cilvēki uz to reaģē. It sevišķi, ja es pati esmu radījusi viņos šo diskomfortu. Man noteikti ir svarīgi cilvēkos izraisīt īstas emocijas: vai tā būtu empātija, līdzjūtība vai sašutums. Tas nav tikai, lai šokētu. Man ir svarīgi, lai cilvēki pievienojas manai emocionālajai kustībai un viņos notiek pārdzīvojums.

Agnese: Vai tev ir nojausma, kādu iespaidu tu vēlies atstāt uz pasauli un sabiedrību? Nezinu, vai varam lietot vārdu "politisks", bet kāds ir tālejošais rezultāts, ko tu vēlētos sasniegt?

Jette: Nezinu, vai šobrīd esmu līdz galam izdibinājusi, kāds ir "lielais mērķis". Skolas sākumā man likās, ka negribu, lai mans darbs būtu politisks, bet drīz vien sapratu, ka tas nevar būt apolitisks, ja es kā sieviete atrodos uz skatuves. Kad biju jaunāka, mans visizteiktākais dzinulis bija saistīts ar skaistumu. Mani interesēja atrast, nofiksēt un tālāk inscenēt brīdi, kurā es sastopu skaistumu.

Agnese: Kas ir skaistums?

Jette: Skaistums var būt pilnīgi viss. To nevar definēt. Es domāju, ka darbam ir jābūt tādam, lai ir stimulējoši uz to skatīties. Bet tas noteikti nav lielais mērķis… Es jūtu, ka man ir vajadzīga uzmanība, man ir, ko parādīt un pateikt, bet tas nav tik ļoti par saturu – es gribu, lai mani ierauga un ar mani empatizē.

Agnese: Man liekas, ka šīs lietas nav tik ļoti viena no otras nodalītas. Līdz apmēram 30 gadu vecumam mani vadīja tikai enerģija un impulsi, vēlme kaut kam pieslēgties, pievienot kaut ko, ko es pati neesmu vēl redzējusi, bet kā, manuprāt, trūkst. Pārlasot dzejas grāmatu, ko izdevu 26 gadu vecumā, zinu, ka toreiz man nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē, bet to var saprast tikai atpakaļskatā.

Reizēm mani kaitina veids, kā Latvijā tiek analizēti mākslas darbi un kā par tiem tiek runāts, pilnībā izslēdzot emocionālo vai somatisko aspektu. Skatītājam ir radies pārdzīvojums, bet tas tiek noslaucīts no galda un mēs runājam par sociāli politisko reprezentāciju, izvēršas viedokļu sadursmes. Citreiz skatos uz tām kā vētru jūrā, bet kur paliek pats mākslas darbs?

Jette: Runājot par "Malleus Maleficarum", man šī procesa laikā visinteresantāk bija atklāt, ka, pat ja kolektīvā esam ļoti atšķirīgi mākslinieki, kopradīšana neizrādījās tik neiespējama, kā sākumā varēja likties. Es biju ļoti skeptiska un brīžiem turpinu būt, tomēr redzu, ka kaut kas labs no tā tomēr var iznākt.

Ar raganisku misticismu esmu strādājusi vairākos savos darbos arī iepriekš un, iespējams, turpināšu to darīt. Domāju, ka sievietei piemīt raganiskas spējas. Es to apzinos un esmu kontaktā ar tām. Esmu priecīga, ka varu šajā darbā ar to strādāt nebaidoties un nekaunoties.

Agnese: Vai tavs skolas nobeiguma darbs arī nebija par šo tēmu?

Jette: Tas nebija mans diplomdarbs, bet pirmais darbs, ko iestudēju ārpus skolas vienā Čehijas rezidencē. Darba centrālais motīvs bija ergotisms [slimība, ko izraisa saindēšanās ar tā sauktajiem melnajiem graudiem]. Melnie graudi ir parazīts, kas aug uz dažādiem graudaugiem, un senos laikos Amerikā bija gadījums, kad kādā mazā pilsētiņā sākās histērija, ka raganas esot nobūrušas visu ciematu. Bet izrādījās, ka viņi vienkārši saindējušies ar rupjmaizi, ko bija cepuši no inficētiem rudziem. Taču viņi vienkārši izdomāja pekstiņus, ka pie visa vainīgas sievietes, kas ir raganas.

Performance "Elegy of Ergot". Foto:  Dalia Viškelytė.

Agnese: Tas ir stāsts par to, kā tika atklāts LSD.

Jette: Jā, bet vispār melnie graudi agrāk tika pielietoti dzemdību laikā, jo palīdz sievietēm atvērt dzimumceļus, lai mazulis ātrāk izslīdētu ārā un dzemdības būtu vieglākas.

Agnese: Vēl bija stāsts par raganu kūku.

Jette: 17. gadsimta Anglijā un Jaunanglijā tika uzskatīts, ka ar "raganu kūkas" palīdzību var noskaidrot, vai ragana kādu ir nobūrusi. No upura urīna, rudzu miltiem un pelniem uzcepa kūku, ko iedeva tā nama sunim, un, ja viņam sākās tie paši simptomi, kas upurim, tad konstatēja, ka cilvēks tiešām ir noburts. Arī es uzcepu raganu kūku, bet tā šajā darbā vairāk tika izmantota kā rekvizīts. Tomēr no tā brīža manā dzīvē sākās visādi dīvaini notikumi. Pirmizrādes dienā mana vannas istaba piepildījās ar urīnu. Izrādījās, ka blakus esošajā vīriešu tualetē bija kaut kāds defekts un no turienes caur manas dušas notekcaurumu urīns sāka nākt uz augšu. Tas notika pirmizrādes dienā un bija ļoti stresaini un biedējoši.

Agnese: Vai tu joprojām baidies no burvestībām?

Jette: Domāju, ka ne.

Agnese: Bet vai tagad tu esi īsta ragana?

Jette: Es jūtu, ka man ir potenciāls, bet es no tā esmu atkodusi varbūt kādus 15 procentus.

Agnese: Kas, tavuprāt, vispār ir ragana?

Jette: Mēs runājām par manipulēšanas spēju. Zinu, ka man tā piemīt un ka es varu panākt to, ko gribu. Es spēju manipulēt ar situāciju tā, lai beigās visas kārtis ir manās rokās. Protams, es to negribu vienmēr darīt apzināti, bet tā dažreiz notiek. Mēģinu manipulēt maksimāli pieklājīgi, labvēlīgi un mīlīgi.

Agnese: Vai nav tā, ka visas mākslinieces šādā nozīmē ir raganas?

Jette: Māksliniecei nav obligāti jābūt raganai, bet, ja runājam par live art, viņai noteikti ir jāpiemīt šim X faktoram, lai uz viņu skatītos. Ja māksliniecei piemīt raganiskās spējas, viņa var apburt skatītāju, un tas ir brīnišķīgi.

Agnese: Strādājot pie "Malleus Maleficarum", visu laiku tiek uzsvērts, cik mēs esam atšķirīgas. Es īsti nesaprotu, kas ar to domāts. Kā tu to izjūti?

Jette: Man liekas, ka mēs esam atšķirīgas pilnīgi visās sfērās, bet mūs vieno jautājumi – kā ir būt sievietei? Kā ir būt raganai? Tāpēc [iestudēšanas procesā] spējam pārvarēt dažādus šķēršļus un nonākt pie kompromisiem.

Sapratu, ka esmu iecietīgāka, nekā man likās. Ka spēju būt atvērtāka pret citu cilvēku naratīviem. Līdz šim man tas vairāk sagādājis mokas, esmu vienmēr bliezusi pa savam. Šobrīd saprotu, ka nekas labs neiznāks, ja turpināšu tāda būt. Es drīzāk esmu solo, nevis kolektīva māksliniece. Man patīk, ja kontrole ir manās rokās.

Agnese: Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Jette: Īstenībā es gribētu pārvākties uz kādu citu vietu, kur justos vairāk stimulēta. Pēdējos gadus pēc mācībām esmu pavadījusi Igaunijā un Latvijā, arī tagad plānā ir vairāki projekti – no tiem lielākais būs jauns solo darbs septembra beigās Tallinas Laikmetīgās mākslas muzejā Kumu. Galerijas un muzeja konteksts mani ir piesaistījis jau ilgāku laiku. Man būs iespēja iet uz studiju vienai, nodarboties ar sevi un redzēt, kas no tā dzims. Tas būs solo darbs, tomēr radīts plašākā igauņu grafisko mākslinieču izstādes kontekstā.

Agnese: Bet kāpēc tu vēlies pārvākties?

Jette: Kā jau teicu, man diemžēl nešķiet, ka Baltijā būtu pietiekami daudz līdzīgi domājošu cilvēku… Kaut gan nē – Igaunijā ir diezgan liels pulciņš, bet gandrīz neviens no viņiem nenodarbojas ar to pašu, ar ko es. Es jūtu, ka veselīgāk būtu dzīvot vidē, kur man jābūt vislabākajai sevis versijai. Kur mani visu laiku mudina būt vēl labākai un darbīgākai.

Foto no performances "Eden Detail".

Agnese: Kas tevi iedvesmo? Kad tu jūti, ka atnāk spēcīga ideja?

Jette: Visbiežāk tas notiek, klausoties mūziku. Dažreiz – skatoties filmas vai vērojot tādas dzīves situācijas, kas liekas it kā nevietā, kam nevajadzētu notikt. Vai lasot. Es bieži vikipēdijā izlasu zinātniskus faktus, kas man šķiet iedvesmojoši. Arī skatoties citu mākslinieku darbus – kad cilvēks atdod pilnīgi visu no sevis un viņam vairs nav nekādu bloku – viss nokūst un viņš vienkārši aiziet citā dimensijā.

Agnese: Arī man dažādi prāta un ķermeņu stāvokļi vienmēr ir bijis primārais intereses objekts teātrī, dejā vai jebkādā skatuves mākslā. Tāpēc man ir interesanti vērot tavu darbību mēģinājumos un uz skatuves – vienmēr šķiet, ka tevī ir tāda somatiski pārliecinoša, noteikta iekšējā darbība. Tu tiešām strādā viscerāli, ar savu ķemeni reālajā laikā un vietā, bet rezultāts, ko tu vēlies radīt, ir posthumāns. Māksliniekiem, kas strādā ar ķermeņa avotiem, primārajiem impulsiem un instinktiem, bieži sanāk tā sauktā "hipiju deja", bet tu spēj radīt laikmetīgajai acij saistošu rezultātu. Kā tieši tu strādā ar savu ķermeni?

Jette: Tas ir stāvokļu teātris. Kaut kas, kam vienmēr obligāti darbā jābūt. Ja tā nav, tad ir jautājums – kāpēc vispār kaut ko darīt? Tā ir iekšēja darbība, bet man ir svarīgi, lai tā izpaustos sejā un ekspresivitātē. Tas ir ķermenisks iekšējais process, bet kā sākumpunktu es izvēlos drīzāk sākt ar seju.

Agnese: Ar seju?

Jette: Es ieeju vajadzīgajā stāvoklī caur ekspresīvu grimasi. Man ir svarīgi, lai tieši seja būtu ekspresīva, lai šis stāvoklis tiktu tulkots un demonstrēts caur seju. Bet, protams, tas neatceļ, ka strādā arī ķermenis un ka tie papildina viens otru. Tas viss ir kopīgs process. Tēvs man nesen teica, ka, viņaprāt, starpība starp dramatisko teātri un performances mākslu ir tā, ka performances māksla skaitās kā stāvokļu teātris. Tas, kā varbūt pietrūkst performanču mākslā, ir sižets vai lineārais naratīvs, kas automātiski piesaistītu lielāku publiku un biļešu pārdošanu. Augstākais sasniegums būtu, ja varētu kombinēt abus.

Agnese: Vai tas ir tas, ko tu gribētu?

Jette: Man to ieteica, es par to domāju, bet nezinu, vai pilnībā tam piekrītu. Man interesantāk šķiet, ka cilvēks var tulkot formu, kā grib – ar dažādiem paskaidrojumiem un nozīmēm.

Agnese: Ir mākslinieki, kas arī šajā žanrā tomēr pārdod lielu biļešu daudzumu. Piemēram, Florentina Holcingere, Feja Driskola, kas sākumā bija horeogrāfes, bet šobrīd darbojas formā, kur vienmēr ir arī stāsts. Jautājums – ar kādiem cilvēkiem tu vēlies runāt? Kas ir tava auditorija?

Jette: Mana auditorija ir izkaisīta. Tas, ar ko es nodarbojos, stilistiski nav tik universāls. Tas nav visu gaumei, un es necīnos par to, ka visiem vajadzētu mani redzēt. Tomēr konstatēju, ka Baltijā šīs publikas nav pietiekami daudz, tāpēc loģiskāk būtu pārcelties uz vietu, kur vairāk pastāv tādi mākslinieki un ir vairāk tādas publikas, kas to varētu novērtēt.

Agnese: Ko tu vēl gribētu pateikt skatītājiem, kuri nāks skatīties izrādi "Malleus Maleficarum"?

Jette: Es tikai gribētu pabrīdināt, lai publika neuztver šīs tēmas tik tieši, lai neuzskata, ka tas ir kaut kāds liels un svarīgs feministu manifests, bet lai ierauga to vairāk kā rotaļīgu eksperimentu. Es jau jūtu, ka Latvijā varētu izcelties domstarpības par šiem jautājumiem. Bet varbūt lai neuztver to tik nopietni.

Agnese: Vai tev ir bail, ka to varētu uztvert pārāk tieši, kaut gan mēs jokojamies?

Jette: Man nav bail.

Agnese: Vai mēs jokojamies?

Jette: Kaut kādā ziņā jā, bet tas nāk no patiesas vietas mūsos. Vienkārši… Man nav nekas pret skandāliem un strīdu izvirdumiem, bet man gribētos, lai publika cilvēciski pieredz šo darbu. Lai cilvēki ir atvērti.

Agnese: Vai ir kaut kas, ko tu man vēlētos pajautāt?

Jette: Es jūtu, ka tev šajā procesā brīžiem arī bijis smagi. Tu esi teikusi, ka tev grūti iederēties. Varbūt mans ieteikums – iederēties nav vajadzības. Manuprāt, drīzāk neiederēties ir pozitīvi.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!