Starpkultūru teātra festivāls "POSTWEST" Berlīnes leģendārajā teātrī "Volksbühne" būtu pulcējis kopā divpadsmit jaunradītas izrādes no tā reģiona valstīm, kas ierasti tiek dēvēts par Austrumeiropu. Covid-19 krīzes dēļ festivālam nācās notikt digitālajā vidē, tomēr tas sekoja saviem sākotnējiem ideāliem: festivālam jākalpo par vietu savstarpējai māksliniecisku ideju apmaiņai. Turklāt tam jānotiek par spīti Covid-19 raisītajam valstu norobežošanās procesam; tieši pretēji – digitālā forma ļāva aktīvi reflektēt par notikumiem to attīstības laikā un mudināja domāt par to, kā šajā noslēgšanās periodā mākslinieki var ierosināt un uzturēt savstarpējus sadarbības tīklus, lai mākslinieciski reflektētu par šā brīža sabiedriskajiem notikumiem. No Latvijas festivālā piedalījās Ģertrūdes ielas teātris ar izrādi "Taņas dzimšanas diena", apvienības "KatlZ" izrāde "Lielgabalu barība" un Latvijas Jaunā teātra institūts ar izrādi "Izskatās, ka tu mirsi". Uz sarunu tikās ĢIT producente Maija Pavlova, režisors Mārtiņš Eihe, producente Jevgeņija Šermeņeva, lai runātu par festivāla pieredzi, iespaidiem un starptautiskas sadarbības niansēm.
Evarts Melnalksnis
Evarts Melnalksnis. Festivāla raksturojumā jēdzieni "post-east" ("pēc-austrumi") un "post-west" ("pēc-rietumi") likti kā rosinājums uz pārdomām, ko mēs šodien vispār saprotam ar jēdzieniem "Rietumeiropa" un "Austrumeiropa". Jau ilgstoši atrodoties vienotā politiskā sistēmā – Eiropas Savienībā, tomēr saglabājušās lielas atšķirības starp dalībvalstīm un to sabiedrībām. Kā festivālā atklājās šie "Austrumeiropas" identitātes jautājumi?
Mārtiņš Eihe. Man festivāls sniedza iespēju salīdzināt visiem zināmās ekonomiskās un politiskās atšķirības starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Es sev formulēju, ka Eiropas "rietumi" ir divas lielās valstis – Vācija un Francija –, kā arī dažas nelielās, kā Austrija un Šveice. Un visas pārējās – neatkarīgi no to atrašanās vietas – ir "austrumi". Tas, par ko mēs ar citiem festivāla māksliniekiem diskutējām, bija jautājumi par brīvībām un demokrātiju. Šiem "rietumiem" ir bijusi iespēja demokrātijā dzīvot pietiekami ilgi, lai saprastu, kā tā funkcionē; mēs to vēl arvien mācāmies. Arī valstis uz dienvidiem vēl arvien to mācās, jo Itālijā vai Grieķijā populisti spēj ļoti vienkārši sev nopirkt balsis. Tātad arī tur cilvēkiem vēl jāmācās politika, demokrātija un brīvība.
Evarts Melnalksnis. Tātad nošķīrums starp Rietumeiropu un Austrumeiropu turpinās?
Mārtiņš Eihe. Baltijas valstis savā ziņā tuvojas Rietumiem demokrātijas un brīvības izpratnē, vienlaikus virkne valstu – Rumānija, Polija un Ungārija – attālinās. Runa nav par fizisko atrašanās vietu, bet gan par domāšanas veidu un par to, kurā virzienā valstis vada pie varas esošie. Polijas prezidenta paziņojums, ka LGBT ideoloģija ir briesmīgāka par komunistisko ideoloģiju, skaidri norāda virzienu, kurā viņš vēlas vadīt valsti.
Jevgeņija Šermeņeva. Pirmajā festivāla dalībnieku tikšanās reizē mēs divas dienas diskutējām par to, ko saprotam ar šo "post-west". Ja runājam par "post-west", kā atskaites punktu ņemot Berlīnes mūra krišanu, un aplūkojam tikai to, kā kopš tā laika mainījusies Eiropas telpa, mēs atkal sevi ierakstām eirocentriskā pasaulē, ierobežojam savu domāšanu tikai ar Eiropu. Pārmaiņas, kas notikušas pēdējos gados, ir daudz nopietnākas. "Austrumi" vairs nav tas, ko agrāk bija pieņemts tā dēvēt, – tā vietā ir stājušies reālie Austrumi. Tā ir Austrumu iekļaušana mūsu Eiropas kultūrā, tajā, kādu mēs to vēsturiski saprotam. Tā ir Austrumu cilvēku iekļaušana mūsu kultūrā. Te es domāju bēgļus un ekonomiskos ieceļotājus Eiropā, kuri sāk aktīvi parādīties kultūras telpā. Un tā ir interese, kuru par laikmetīgo mākslu izrāda Ķīna, to pērkot un sniedzot iespēju Eiropas laikmetīgās mākslas māksliniekiem pastāvēt. Būsim godīgi – daudzi teātri, tai skaitā "Schaubühne", pēdējos gados ir pastāvējusi uz Ķīnas turneju rēķina. Runāt par "post-west", šo aspektu neminot, manuprāt, sašaurina telpu.
No citas puses, kad "Volksbühne" izdomāja šo festivālu, viņi tiešām ierobežoja savu fokusu, neiekļaujot globālāku skatījumu, un tās ir viņu tiesības. Programmā iekļautajām valstīm pastāv kopēja 20. gadsimta vēsture. Tā ir pasaules pārdales trauma pēc 2. Pasaules kara, un tas ir mantojums no pārvaldes sistēmas, kuru es uzskatu par populistiski visrūpīgāk izstrādāto, proti, Padomju Savienības sistēmu. Ir interesanti, kurā virzienā šajās valstīs attīstās teātri un kā tiek meklēti ceļi un valoda, caur ko teātris tiek uztverts. Pat digitālā formātā, strauji piemērojoties jaunajai situācijai, bija interesanti vērot, kāda ir attieksme pret šīm idejām.
Evarts Melnalksnis. Laikā [saruna norit 29.06.2020.], kad Latvijas kultūras ministrs aicina iznīcināt ēku, dēvējot to par "komunisma rēgu", jo tā celta padomju periodā, ir interesanti, kā minēto valstu mākslinieki darbojas ar komunisma atstāto traumu.
Jevgeņija Šermeņeva. Jā, tā bija viena no festivāla tēmām un, manuprāt, viena no svarīgām tēmām šobrīd, jo sakrīt ar Black Lives Matter kustību visā pasaulē. Tā taču arī zināmā mērā iznīcina atmiņas par pagātni, lai sevi reabilitētu mūsdienās. Tas ir liels jautājums, kas vispārīgi saistās ar cilvēces traumatisko pieredzi. Kā verdzības pieredze transformējas pat atbrīvotāju pieminekļu graušanā? Proti, Amerikā šobrīd tiek nojaukti arī Abrahama Linkolna pieminekļi. Kā tiek izdzēstas vēstures lappuses ar cerību – par ko? Par iespēju attīstīties, nebalstoties šajā traumā? Šķiet, tās ir jaunas parādības – iepriekš cilvēki strādāja ar atmiņu, lai pārvarētu kompleksus un traumas. Šobrīd cilvēki izvēlas atmiņu iznīcināt, lai neko neatcerētos. Ir interesanti, kā mainās sabiedrības attieksme pret pagātni un vēsturisko pieredzi. Manuprāt, pareizāk ir strādāt ar pieredzi, nevis to noliegt.
Maija Pavlova. Man šķita interesanti tas, kā festivāls tika veidots. Formāts bija atvērts, un izrāde "Taņas dzimšanas diena" tika iekļauta festivāla programmā tās izstrādes procesā. Proti, valdīja atvērtība impulsiem no festivāla dalībnieku puses un vēlme tos pārrunāt ar partneriem. No menedžmenta pieejas tas ir svaigi, un līdz šim man nav nācies to šādi pieredzēt. Tā lielākā vērtība ir iepazīt un gūt priekšstatu par māksliniekiem, kuri piedalījās festivālā, arī cilvēciski un procesā.
Evarts Melnalksnis. Tu paturēsi viņus prātā un varētu aicināt uz turpmāku sadarbību?
Maija Pavlova. Jā, man, piemēram, ir interese aizbraukt uz teātri kādā industriālā pilsētā Rumānijā. Man ir skaidrs, kas notiek Rietumos, kādas ir tirgus attiecības un struktūra, kurā Latvijas māksliniekam ir mazas izredzes iekļauties – izglītības un darba sistēmas dēļ. Skatoties uz valstīm ar Latvijai līdzīgu pieredzi, var novērot citus saskares punktus, un tur tiek risināti līdzīgi jautājumi, kādi pastāv pie mums.
Evarts Melnalksnis. Kā "Taņas dzimšanas diena" iekļāvās postwest kontekstā? Kā izrāde tika piemērota zoom formātam, un kādas saturiskas izmaiņas tika veiktas, sagatavojot izrādi citai auditorijai?
Mārtiņš Eihe. Mēs paturējām izrādes skeletu – dzimšanas dienu ar tās izdarībām, dziesmām, apsveikumiem, tostiem. Pielāgošana zoom platformai bija notikusi jau ar Rīgas versiju, tādēļ mēs daudzmaz sapratām, kā tas darbojas. Bet šeit mēs mainījām gandrīz visu saturu, par izejas punktu paturot mūsu padomju un postpadomju laikā piedzīvoto. Tā bija cita tēma, mēģinājumu un izrādes laikā mēs saglabājām ļoti brīvu formu. Izrāde virzījās uz priekšu atkarībā no tā, kā skatītāji piedalījās – un viņi piedalījās daudz, daudz vairāk ar konkrētākiem viedokļiem vai stāstiem –, un bija daļas, no kurām mēs apzināti vai neapzināti atteicāmies izrādes laikā.
Salīdzinot ar klātienes formātu, arī Rīgas "Taņas" zoom izrādēs skatītāji bija vairāk atvērti. Tas, ka esi savās mājās, rada lielāku drošības sajūtu, kas ļauj skaļāk paust savu viedokli un stāstīt savu stāstu. Vienā no festivāla izrādēm mans tēls izteica pāris rasistisku apgalvojumu un kāds vācu skatītājs to pārtrauca, palūdzot nerunāt totālas muļķības, bet Latvijas izrādēs tādā mērā nekas tamlīdzīgs nav noticis. Tiesa, arī Latvijā ir bijuši pāris gadījumi, kad skatītājs pieceļas, pasaka, ka tā nekad nav bijis, un aiziet mājās.
Šī, protams, bija arī festivāla publika. Līdz pandēmijai mums teātrī bija ļoti interesanta auditorija – ar Ziemassvētkos dāvanās saņemtajām biļetēm. Brīdī, kad viņi ienāca zālē, varēja redzēt šoku sejās ar jautājumu: "Bet kur mēs sēdēsim?" – "Pie galda." – "Nu, nē! Kā tas var būt?" Un tad šī publika bija daudz vairāk kustināma vai pierunājama sarunāties. Turpretī festivāla publika bija gatava tam, kas notiks. Man bija interesantāk klausīties viņu stāstus, jo skatītāji bija vairāk pārliecināti par sevi.
Jevgeņija Šermeņeva. Piebildīšu, ka, pirmkārt, mani kopumā iedvesmoja stāsts par šo izrādi, kuru kā vienu no pirmajām piemēroja tiešsaistei. Es sekoju arī lietuviešu un krievu teātrim, un, ja tur tikai centās uztaustīt, kādas ir tiešsaistes izrāžu iespējas, tad šajā gadījumā izrāde bija gatava tiešsaistei jau desmit dienas pēc pandēmijas izsludināšanas. Šis uzvedums daudzus ļoti iedvesmoja, apliecinot, ka tas ir iespējams. Darbība, kas iesaista skatītāju, kļuva iespējama arī tiešsaistē, un šī pieredze palīdzēja, gatavojot izrādes versiju festivāla vācvalodīgajai auditorijai. Otrkārt, kā jau minēju, es ļoti augstu vērtēju to, ka teātris strādā ar atmiņu. Manuprāt, tas ir viens no interesantākajiem laikmetīgā teātra virzieniem – šāda dokumentāla pieeja un psiholoģisks darbs ar vēsturisku pieredzi. Līdzīgas metodes tiek lietotas medicīnā, psihoterapijā, un teātrim ir tiesības tās izmantot darbā ar "veseliem" cilvēkiem, lai gan ir grūti teikt, ka mēs visi pēdējā laikā esam veseli. (Smejas.) Protams, izrāde klātienē Berlīnē būtu pavisam cita pieredze, un man ļoti interesē, kā tā darbotos. Tomēr šajā gadījumā liela veiksme bija tā, ka varēja pieslēgties cilvēki no dažādām vietām, tika lietotas dažādas valodas un skatītāji varēja piedalīties diskusijā gan mutiski, gan čatā.
Maija Pavlova. Mani pārsteidza tas, cik ļoti izrādes saturs bija atkarīgs no skatītājiem un viņu aktīvās dalības: pirmajā bija mazāk skatītāju, līdz ar to arī mazāk viedokļu, otrajā to bija vairāk. Turklāt angļu valoda visiem iesaistītajiem ir svešvaloda ne īsti izcilā līmenī, kurā mēs tomēr cenšamies sazināties un kas atspoguļo mūsu realitāti. Līdz ar to pirmā izrāde bija par nesatikšanos, kad mēs mēģinām un mēģinām, bet nesatiekamies. Savukārt otrajā vairāk bija satikšanās un diskusija. Prieks, ka pati izrāde atspoguļo, kādi ir skatītāji un situācija, kurā tā tiek spēlēta. Interesants aspekts ir tas, kā tiešsaiste – un nevis ieraksts – maina skatīšanās pieredzi: skatītājs kļūst daudz atbildīgāks par savu līdzdalību, viņam ir daudz lielāka slodze. Arī izrādēs, kurās nav tiešas iesaistes, skatītāja pašdisciplīnai jābūt daudz lielākai, jo apkārt ir daudz cita, kas novērš uzmanību.
Evarts Melnalksnis. Jevgeņija, kāpēc nolēmāt iestudēt lugu "Lielgabalu barība"?
Jevgeņija Šermeņeva. Šo lugu Pāvels Prjažko uzrakstīja, sekojot režisora Dmitrija Volkostrelova lūgumam, pēc 2014. gada notikumiem, kas Krievijai, Ukrainai un Baltkrievijai ļoti daudz nozīmēja [2014. gadā Krievijas armija iebruka Ukrainā, red.]. Tas bija sarežģīts laiks arī Baltijas valstīs, jo bija sajūta, ka šis karš skars vēl plašāku reģionu. Sajūta, ka cilvēks ir izejmateriāls, lugā ir spēcīgi klātesoša, vienlaikus lugas teksts ir maigs, dziļš un filozofisks. Tajā ir atsaukšanās uz Čehova lugu "Trīs māsas" un laikmetīgās mākslas attīstību, jo varones pārstāv visu māksliniecisko procesu – māksliniece, kuratore un galeriste. Es savulaik pieredzēju lasījumu kādā festivālā, un teksta iespaids man lika domāt par visām tām iespējām, ko tas sniedz iestudējumam. Kad man piezvanīja festivāla kuratore Alīna Aļeščenko, es vēlējos strādāt ar šo Baltkrievijā rakstīto tekstu krievu valodā, aicinot to iestudēt Krievijas režisoram Rīgā sadarbībā ar trim Latvijas aktrisēm ticībā, ka rezultāts varētu būt strīdīgs, bet katrā ziņā interesants. Izrādei, protams, vajadzēja būt citādai, nevis tādai, kādu redzam tagad, jo šobrīd tas ir straujš idejas pielāgojums tiešsaistei. Tā bija paredzēta lielajai "Volksbühne" skatuvei ar 700 skatītāju vietām. Kad aprīļa sākumā tika pieņemts lēmums piemērot festivālu digitālajai platformai, daudz laika pagāja, domājot, kā ieceri pielāgot. Turklāt arī mēģinājumi notika tiešsaistē.
Evarts Melnalksnis. Zīmīga šā laika parādība.
Jevgeņija Šermeņeva. Jā, tas, ko mēs tagad redzam, ir centieni veidot izrādi divos formātos – tiešsaistes pārraidei un klātienei. Aktrisēm tas nozīmē dubultu uzdevumu: atrast vienu izpausmi sadarbībai uz skatuves un citu – tēlam, kas tiks pārraidīts tiešsaistē. Šis aktiera esamības divu formu salikums projektā šobrīd visvairāk interesē režisoru Volkostrelovu, un arī aktrisēm tas procesā likās visaizraujošākais uzdevums. Tajā, iespējams, saskatāmas teātra nākotnes attīstības tendences, jo izdomāt jaunus teksta vēstīšanas veidus, kas darbotos "paralēlās realitātēs", ir sarežģīts izaicinājums. Te uzreiz rodas postdramatiskas paralēles, dažādas interesantas idejas, kurām gribētos veltīt pietiekami laika izpētei un īstenošanai. Šī video versija norāda uz pandēmijas laikmetu, kurā tā tapusi, tā ir refleksija par šā brīža apstākļiem, kas maina teātri kā dramatisko mākslu. Festivāla kontekstā tas bija svarīgāk nekā idejas, kas ieliktas pašā lugā. Tā bija kā dokumentāla procesa reģistrēšana.
Evarts Melnalksnis. Kādus spilgtus iespaidus jums sniedzis festivāls?
Maija Pavlova. No redzētā un sarunās dzirdētā es sev formulēju šādu parādību: ir Centrāleiropas mākslinieki – rumāņi, poļi, čehi, kosovieši –, kuri runā par sociālo nevienlīdzību ļoti tiešā un asā veidā, un ir Baltijas mākslinieki, kuri par to runā mazliet poētiskā veidā, ar vizualitātes vai dokumentalitātes palīdzību kā "Taņas" gadījumā. Nedaudz ar glanci vai ar citu piegājienu, teatrālāk, kas man šķiet interesanti, jo tas saistās ar sociālpolitisko kontekstu un ar to, cik ļoti arī Latvijā joprojām pagātnes bieds – komunisms un padomju režīms – tiek jaukts ar sociālismu un izmantots politiskās spēlēs.
Es ceru, ka šis laiks arī Latvijā liks atvērt acis uz mākslinieku un citu cilvēku sociālo neaizsargātību, sistēmas nesakārtotību un vispārīgi uz sociālo nodrošinājumu, sociālajām saitēm. Tā ir svarīga lieta, ko pandēmija mums uzrādīja. Līdz šim esam izlikušies to neredzam, lai gan par to zinām. Jo ilgāk turpināsies krīze, jo vairāk būsim spiesti pārdomāt varas struktūras un to, kāpēc valsts pastāv. Ko mēs ar to vēlamies panākt? Vai galvenais ir nacionālais pamats? Vai tas tomēr sen jau vairs nav aktuāls? Mūsdienu pasaulē tas vairs nevar būt vienojošais pamats, un to mēs ļoti spilgti redzam tur, kur ir mēģinājumi valsti tā būvēt un saglabāt – Ungārijā, Polijā, pieķeroties nacionālajam aspektam kā vienojošajam. Pastāv sliktais piemērs – Vācija, kas tam ir izgājusi cauri. Tā ir tēma, par ko domāt. Es ceru uz pārmaiņām šajā jomā, un es vienmēr ceru uz to labāko.
Evarts Melnalksnis. Sarunā, kurā piedalījās režisors Valters Sīlis, viņš minēja, ka vēl pirms desmit gadiem pazīšanās, sadarbības un viesizrādes no Baltijas valstīm bija daudz aktīvākas. Patlaban Latvijas teātris ir pašpietiekams un starptautiskas sadarbības vērojamas reti. Kā jūs to skaidrojat?
Maija Pavlova. Manuprāt, Latvijas teātris tiešām ir diezgan pašpietiekams. Teātra vide ir diezgan noslēgta, ņemot vērā teātra sistēmu. Arī mēs, neatkarīgie teātri, kas nav valsts struktūra, esam diezgan daudz cīnījušies, lai mainītu veidu, kā var strādāt teātrī, bet arī mums ne līdz galam tas izdevies – gan "Dirty Deal Teatro", gan ĢIT ir repertuārteātri ar pastāvīgu programmu. Runājot par starptautisku sadarbību, tā nav tikai vietējā publika un izrādei jāspēj rezonēt gan Latvijā, gan ārzemēs. Jāņem vērā arī praktiskie apstākļi: scenogrāfijas piemērošana pārvietošanai, tās stiprināšana uz dažādām skatuvēm utt. Tie ir dažādi aspekti, par ko reti tiek domāts. Mākslinieku vēlme domāt par citu publiku ir ļoti maza. Mākslinieki mums te, Latvijā, ir uz izķeršanu. Konkurence uz režisoriem starp teātriem ir diezgan liela, līdz ar to – kāpēc mēģināt izlauzties kaut kur, ja var tāpat labi dzīvot, kā ir. Ar ĢIT mēs cenšamies uzturēt starptautisko saiti, piemēram, ar rezidencēm. Kad es uzsāku savu profesionālo darbību, man šī starptautiskā pieredze bija ļoti nozīmīga, jo pieejamais pamatplūsmas teātris Latvijā man nelikās pārāk interesants. Tas bija veids, kā es ieraudzīju, ka var strādāt citādi, ka ir citi estētiskie risinājumi un redzējumi. Un tas ir veidojis manu redzējumu par skatuves mākslu.
Evarts Melnalksnis. Starptautiskai sadarbībai ir divi virzieni – uz ārpusi un uz iekšieni. Cik daudz ārzemju teātra veidotāji tiek aicināti uz Latviju?
Maija Pavlova. Uzaicinātu režisoru jau mums netrūkst, dažus var dēvēt gandrīz par štata režisoriem – piemēram, van den Boss vai Serebreņņikovs savulaik. Iekšējās vides vajadzība pēc svaigām asinīm un nepietiekamība pastāv, bet starptautiskā sadarbība neaprobežojas ar kāda uzaicināšanu vai aizbraukšanu uz kādu vietu. Tas jāskata plašāk, bet tas ir dārgs prieks no finansiālās puses, un tam paredzēta finansējuma mums nav. Starptautiskā sadarbība man saistās ar jaunu mākslinieku un ideju iepludināšanu no sadarbības partneru valstīm Latvijas vidē, nevis ar viesizrāžu sērijām. Taču tas īsti nav noticis. Turklāt mākslinieku honorāri Latvijā un ārzemēs ļoti atšķiras, tāpēc mūsu līdzšinējie sadarbības projekti bijuši balstīti ārvalstu, lielākoties Rietumvalstu finansējumā. Taču nevar teikt, ka nenotiek nekas. Piemēram, mēs organizējām Baltijas dejas platformu Baltijas profesionāļiem; tas deva rezultātus pēc tam – var novērot kontaktu uzturēšanu un satikšanos arī vēlāk. Tie ir mazi, neredzami un ilgstoši soļi, kas jāsper, nezinot konkrētus rezultātus nākotnē.
Evarts Melnalksnis. Jevgeņija, tev ir liela pieredze, strādājot ar starptautiskiem māksliniekiem. Kā tu vērtē starptautisko teātra sadarbību Latvijā?
Jevgeņija Šermeņeva. Pirmkārt, mums jāsaprot, ka dramaturģija ir saistīta ar valodu. Turklāt māksliniekiem, kas strādā starptautiskā projektā, ir jārunā vienā valodā. Lieliska pieredze strādāt ar dažādu valstu māksliniekiem ir režisoram Robertam Lepāžam, taču viņš tā "komponē" savu dramaturģisko valodu, ka tajā iespējams apvienot franciski un vāciski runājošos. Es tikko atkārtoti skatījos Jana Fabra izrādi "Olimpa kalns", kurā ir deviņas dažādas valodas divdesmit četru stundu laikā. Tie ir īpaši un reti piemēri, un retais to var atļauties gan finanšu, gan spēju ziņā. Tādēļ arī režisoru uzaicināšana iestudēt izrādi man arī liekas svarīgs solis. Tas, ka latviešu režisori regulāri brauc iestudēt Klaipēdas teātrī, darbojas tā labā, jo tas sāk attīstīties citā virzienā. Valters Sīlis iestudē Igaunijā, un tas ir labs piemērs.
Taču, runājot par nopietnu starptautisku sadarbību, manuprāt, svarīgs ir šāds jautājums. Publika taču tam nav gatava, un tas ir lielā mērā atkarīgs viens no otra. Ja domājam par teātra attīstību, tad nerunāt par publikas pilnveidošanu nav iespējams. Publika, piemēram, tiktāl ir diktējusi Dailes teātra mākslas popkultūras toņa rašanos, ka tam ir nācies šajā sezonā pilnībā mainīt savu sistēmu, jo, sekojot publikas pieprasījumam, teātris ir sasniedzis punktu, aiz kura atpakaļceļa vairs nav. Tas ir ļoti raksturīgi. Proti, publika nav gatava eksperimentiem, un vēl jo vairāk – starptautiskiem eksperimentiem. Tas, ka plaša publika neredz nopietnus dramatiskā vai postdramatiskā Eiropas teātra paraugus Latvijā, ir liela problēma, jo tai nav, ar ko salīdzināt. Mēs varam uz eksperimentālām, neatkarīgām skatuvēm taisīt, ko vēlamies, bet tā ir niecīga publikas daļa, ar kuru mēs darbojamies. Teātris sāk mainīties tikai tad, kad šīs idejas tiek izplatītas plašā publikā. Es nezinu, kā šeit, Latvijā, uzņemtu Tomasa Ostermaijera (vācu režisors, kurš lielākoties strādā Berlīnes teātrī "Schaubühne", red.) izrādi. Ostermaijers jau sen ir kļuvis ļoti "popsīgs" un tiek pārdots Ķīnā tūkstošu zālē. Kad man jautā, ko iesākt ar krievvalodīgo publiku, man šķiet, ka tas ir jautājums, kas vienādi skar un saista kopā visas trīs Baltijas valstis un to krievvalodīgās auditorijas grupas. Šī publika diemžēl ir ar pilnīgi arhaiski formulētu uztveres stāvokli. Latvijai tā ir liela problēma, jo tas ir potenciāli liels auditorijas procents, kas tiek zaudēts laikmetīgajā teātra vidē.
Evarts Melnalksnis. Tu jau vairākus gadus dzīvo un strādā Latvijā. Kā tu jūties Latvijas teātrī, vai esi pieņemta?
Jevgeņija Šermeņeva. Sarežģīti, jo es tikai gadu mācos valodu. Šāgada laikā man ļoti daudz ir pavēries, pateicoties dalībai Spēlmaņu nakts balvas žūrijā. Savukārt izrāde "Karš vēl nav sācies" pastāv jau divas sezonas. Tas, ka es piesaistīju aktieri no Lietuvas, ļauj mums to bez problēmām rādīt arī Lietuvā, pat spēlējot krievu valodā. Tas nosaka un paplašina izrādes auditorijas apjomu. Kopumā man jāsaka, ka trūkst labas teātra pieredzes plašākas masas publikai, jo izglītotā, nelielā teātra publika, kurai interesē eksperimentālākas formas, seko līdzi nelielajiem projektiem. Gudri strādāt ar plašu auditoriju atļaujas nedaudzi, un tas ir sarežģīts uzdevums. Man tas ļoti interesē, un tādēļ es veidoju savu radioprogrammu, lai krievvalodīgajam klausītājam aiznestu ziņu par laikmetīgo teātri.
Evarts Melnalksnis. Nobeidzot mūsu sarunu, sakiet – kas ir Austrumeiropas teātra potenciāls? Un vai vispār pastāv kas tāds kā "Austrumeiropas teātris" vai drīzāk katrā valstī tas ir kaut kas cits un attīstās neatkarīgi?
Jevgenija Šermeņeva. Protams, teātra skolas ir atšķirīgas, turklāt aktīvi atšķirīgas katrā valstī, un tas jāpieņem kā fakts. Lietuvas teātrī aktieru eksistences veids uz skatuves ir acīmredzami citāds – ne labāks, ne sliktāks, vienkārši pilnīgi citāds un izraisa pavisam citādas sajūtas. Vairākkārt sarunās esmu dzirdējusi, ka ir nožēla par to, ka nav iespējama tāda savstarpējā apmaiņa starp Baltijas valstīm, kāda notika padomju periodā kopējās valsts politikas dēļ. Šobrīd to, protams, ir sarežģīti īstenot. Taču parādīt savu izrādi citai publikai, kura pieradusi pie atšķirīga spēles stila, ir ļoti svarīgi. Tādēļ viesizrādes un pieredzes apmaiņa tomēr kaut kādā veidā būtu jāveicina. Es ticu, ka šajā apmaiņā ir liels potenciāls, un to es novēlētu iedzīvināt.
Mārtiņš Eihe. Mēs visi atšķiramies viens no otra, un tas ir tas skaistums manā uztverē. Pat runājot par vienām un tām pašām tēmām, teātra valoda, kuru mēs izvēlamies, lai to paustu, atšķiras. Taču neviena sadarbība mākslīgi nenotiks. Es domāju, ka pārāk daudzas lietas pazaudē savu jēgu, jo mēs esam pārāk pieklājīgi viens pret otru, lai patiešām pa īstam diskutētu. Ja liekas, ka kaut kas ir mazvērtīgs, mums vajadzētu to teikt skaļi, lai otra puse tad mēģina pierādīt pretējo. Bet tā nenotiek. Līdz ar to visas diskusijas (ar maziem izņēmumiem), ko pēdējos desmit gados esmu dzirdējis par teātri Latvijā, ir pseidodiskusijas. Neviens nesaka, ko domā. Ja režisors teiks, ka kāds teātris ir "pilnīgs naftalīns, kur nekas nenotiek", tad viņu tur vairs strādāt neaicinās. Mēs izvēlamies politkorekti klusēt gan par labajām, gan sliktajām lietām. Taisot "Taņu", mēs smējāmies, ka postpadomju telpas režisori nesaka labas lietas, jo mēs visi zinām, kas ir labs, un kādēļ gan to vēl teikt. Tieši tāpat mēs klusējam par sliktajām lietām. Vai arī mūsu teātra teorētiķi atļaujas bieži nerakstīt par lietām, kuras viņi nesaprot, tādēļ vienkārši noklusē, ka šāds notikums ir bijis. Viņi arī baidās izskatīties zināmā mērā muļķīgi. Mēs neesam gatavi atzīt, ka mums ir jāmācās – gan režisoriem sarunā ar teorētiķiem, gan teorētiķiem par to, kas ir teātris, lai mēs kaut kādā veidā attīstītos.
Tādēļ nekāda reāla attīstība nav iespējama, tā ir spontāna, atsevišķos punktos. Ja apzināti netiek strādāts pie apzinātas, nepārtrauktas mācīšanās, tad tu sasniedz noteiktu līmeni, kļūsti par Alvi Hermani un paliec tajā statusā. Kad mākslinieks 15. gadsimtā Ķīnā kļuva slavens, viņš devās uz citu provinci, nomainīja vārdu un sāka visu no sākuma. Taču patlaban no tevis visu laiku gaida to, ko tu jau dari. Es noskatījos Jāņa Baloža diplomizrādi, un ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks, mākslinieks, mainās. Jājautā, vai tie, kas raksta, to pieņems vai uzrakstīs, ka viņš kaut ko eksperimentē, un tādā veidā nogludinās un neļaus mainīties. Ja arī kāds apgalvo, ka viņam nepatīk panākumi, tomēr ieklausīšanās notiek, un nav patīkami, ja nepārtraukti aizrāda un nopeļ
Maija Pavlova. Es neesmu tik skeptiska par iespēju mainīties. Tas kopumā ir kultūrpolitikas jautājums. Mums pagaidām ir trūcis kopējas vīzijas par to, ko vēlamies vai nevēlamies profesionāli un kultūrpolitiski, kas videi ir nepieciešams, kas ir struktūra, kam tiek piešķirts finansējums, kāpēc un kādus rezultātus vēlamies sasniegt. Pagaidām ir attieksme "teātri darbojas, nu, lai darbojas – galvenais, ka darbojas". Nepastāv specifiski uzdevumi – piemēram, vai vēlamies, lai kāds no tiem strādā starptautiskā vidē? Vai ir interese kultūrpolitiski atbalstīt māksliniekus, lai Latvija ar savu skatuves mākslu iziet starptautiskā vidē? Tas ir svarīgs jautājums. Es lieku lielas cerības uz jaunajām kultūrpolitikas vadlīnijām un kultūrpolitisku redzējumu uz to, kāda ir kultūras nozares un specifiski teātra jomas attīstība. Runājot par finansējumu, filmu nozarē starptautiskā sadarbība norisinās, jo tas ir vienīgais veids, kā piesaistīt naudu. Kopproducēšana ir iespēja salikt kopā dažādu valstu naudas resursus un paveikt iecerēto. Tas ir spēcīgs instruments, kā veicināt starptautisku sadarbību. Taču tas nav vienas dienas, bet gan ilgtermiņa mērķis. Pastāv šaurs skatījums uz iespējām, ko starptautiska sadarbība var sniegt Latvijas māksliniekiem un arī skatītājiem.
Jebkas, kas izkrīt ārpus Latvijā tā dēvētā "pamatplūsmas teātra" tradicionālās estētikas, tiek diezgan nicīgi dēvēts par kaut ko eksperimentālu, lai gan tas nav ne eksperimentāls, ne kas jauns. Taču patiesībā šim "pamatplūsmas" skatītājam vienkārši nav bijis iespējas iepazīties ar citu teātra veidu. Te es piekrītu Jevgeņijai, ka nepieciešams strādāt ar skatītāju. Mērķtiecīga kultūrpolitikas attīstība šajā virzienā tiešām nāktu par labu.
0