Kadrs no filmas "Nelaimīgā kniebšanās jeb trakais porno"
 
Kino
16.03.2021

Pornogrāfija Covid laikos

Komentē
11
Saglabā

Šīgada Berlināle pārsteidza ar kinoveidotāju spēju strauji pielāgoties "jaunajai pasaulei" – ir pagājis tikai gads, taču vairāki darbi tapuši daļēji vai pilnīgi pandēmijas laikā un režisori tās raisīto efektu nevis atstājuši ārpus kadra, bet samiernieciski devuši tai vietu uz ekrāna. Kanādiešu režisors Denī Kotē Berlīnes "Encounters" programmā ieguva balvu par labāko režiju ar filmu "Sociālā higiēna" ("Hygiène sociale"), kur mazbudžeta apstākļos aktieri teatrāli sakliedzas, acīmredzami ievērojot vismaz divu metru distanci.

Kadrs no filmas "Sociālā higiēna"

"Sociālā higiēna" fiksē viena vīrieša sarežģītās attiecības ar savas dzīves sievietēm, taču Kotē nav veidojis klasisku stāstu, bet pandēmijas uzspiestos noteikumus pārvērtis savdabīgā priekšnesumā. Ārpusskates programmā "Berlinale Special" savukārt iekļuva aktrises Natālijas Moralesas debijas spēlfilma "Valodas stundas" ("Language Lessons"), kas pilnībā norisinās "Zoom" vidē. Ņemot vērā to, cik šis plakanais portretskats visiem apnicis, Moralesai un viņas ekrāna partnerim Markam Duplasam patiešām ir izdevies atrast radošus un arī ļoti cilvēcīgus veidus kā kinofilmu-sarunu pārvērst dramaturģiski spraigā un aizkustinošā stāstā par sērām, draudzību un galu galā – par attālinātas komunikācijas izaicinājumiem.

Kadrs no filmas "Valodas stundas"

Un visbeidzot – "Zelta lācis".

Allaž ir aizraujoši redzēt, kā Latvijas medijos tiek tulkoti filmu nosaukumi, tomēr šīgada Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla laureātes – rumāņu režisora Radu Žudes filmas "Bad Luck Banging or Loony Porn" – tulkojumu variācijas īpaši sildīja sirdi. Šī raksta ietvaros palikšu pie Ditas Rietumas "Kultūras Dienā" piedāvātās, manuprāt, visprecīzākās versijas – "Nelaimīgā kniebšanās jeb trakais porno" –, lai lieki nevairotu interpretācijas.

Nevar īsti apgalvot, ka nav tā, kā izklausās – jo darbs sākas ar diezgan garu, amatieru pornogrāfiju imitējošu video. Filmas pirmie kadri mēdz definēt stāsta pasauli vai pieradināt skatītāju pie domas par to, kas sekos tālāk, – draudzīgi pastiept roku sveicienam, cenšoties pārliecināt par to, ka turpmākā stunda vai divas nebūs lieki nodzīvotas. Šajā gadījumā tiek bliezts ar detalizētiem tuvplāniem, šīs seksuālās darbības ievietojot kontekstā tikai vēlāk. Arī savos iepriekšējos darbos ironijas un mizantropijas meistars Radu Žude nav pārmēru rūpējies par publikas iespēju nepamest komforta zonas, taču šī, iespējams, ir viņa dauzonīgākā filma un savā ziņā – arī didaktiskākā. "Maiga un smalka," košiem burtiem vēsta filmas treileris, acīmredzami līksmi apsmejot gan pašas filmas uzstādījumus, gan cilvēka dabu. Un "Zelta lācis" skaidrojams viegli – "Nelaimīgā kniebšanās" uzkrītoši ir sava laikmeta zīme, gan asprātīgi ķidājot to, cik viegli patlaban sabiedrība dalās karojošās nometnēs, gan to, cik "personiskais ir politisks", gan arī esot pirmo filmu vidū, kas vispasaules pandēmiju padara par stāsta sastāvdaļu.

Lai arī filmas varoņi par to vēlāk kaismīgi strīdēsies, filmu ievadošie kadri nav pornogrāfija tradicionālā izpratnē, bet gan galvenās varones – skolotājas Emi (Katja Paskarju) – un viņas vīra privātais video, kas nopludināts internetā pret abu gribu. Dzīvnieciņa maska, kas šajā video slēpj Emi seju, nav tikusi plānota kā simbolisks paņēmiens, taču vēlāk, kad filmas uzņemšana turpinājusies pandēmijas laikā, tā kalpo kā īpatns kontrasts ar obligātajām auduma maskām. Pirmajā filmas daļā Emi klīst pa Bukarestes ielām, fonā cilvēki zaudē pacietību ikdienišķu sīkumu dēļ un rupji lamā svešiniekus, bet aptiekā, kur skolotāja cer izlūgties "Xanax" bez receptes, kāda kundze sapiktojas par atkārtotu aicinājumu uzlikt masku, tērzējot par to, kā vīraka kociņi ārstē vēzi, – vīrusa uzliktie ierobežojumi un tā radītā trauksme ir visapkārt, gandrīz dokumentālā estētikā.

Žude izvēlējās neapturēt filmas uzņemšanu, bet gan pielāgoties jaunajiem apstākļiem – tostarp mēģinājumus ar aktieriem pārcelt uz virtuālām platformām, kā arī filmēt, strikti ievērojot noteikumus. Intervijās viņš atbruņojoši skaidro, ka neuzskata nevienu filmu par tik būtisku, lai kāds cilvēks tās dēļ saķertu iesnas, kur nu vēl vīrusu. Arī Covid-19 dēļ atceltais fiziskais festivāls Berlināles regulāro viesi tikai iepriecina, jo var iztikt bez "sarkanā paklāja klaunādes". Un var manīt, ka režisors ir izklaidējies, atrodot varoņu raksturiem piemērotākās vai – gluži otrādi – absurdi neiederīgākās sejas maskas. Taču, lai arī cik ļoti maska iederētos kā metafora šajā stāstā, neparedzēts pavērsiens ir kāds izplatītāju secinājums. Proti, filmas, kur varoņi lielākoties redzami maskās, ir ārkārtīgi viegli pielāgot to valstu tirgiem, kur skatītāji aizvien priekšroku dod dublāžai, nevis subtitriem, jo nav redzamas mutes un līdz ar to arī sinhronitātes trūkums vairs nav problēma. Protams, Žude nav pārāk iepriecināts par to, ka radījis "ideāli dublējamu filmu".

Filmas galvenais vēstījums ar savu nekaunīgo tiešumu var pat kaitināt, jo visa filmas vidusdaļa, kas tiek pieteikta kā "Īsa anekdošu, zīmju un brīnumu vārdnīca", atmasko (nē, es nespēju atturēties no šīs paredzamās vārdu spēles) sabiedrības liekulību un skaidri rāda, ka ne jau sekss vai kailums ir tas neķītrākais cilvēka dabā. Kā allaž, Rude ir īpaši nežēlīgs pret Rumāniju – austrumeiropeisko provincialitāti, ksenofobiju, kas pārprasti uztverta kā patriotisms, vai, teiksim, vardarbību, kas slēpjas aiz tradīcijas vai baznīcas. Šis man kā skatītājai ir kārtējais brīdis, kad skaidri apzinos – kamēr mēs nemācēsim pašironijas griezīgo asmeni vērst paši pret sevi, Latviju aizvien būs grūti iezīmēt pasaules kino kartē.

Radu Žudes veikums atmiņā liek uzplaiksnīt filmām, kas ar absurdiem vai pārspīlēti komiskiem gājieniem savulaik protestēja pret totalitāriem režīmiem, piemēram, Veras Hitilovas 1966. gada "Margrietiņas". Taču "Nelaimīgās kniebšanās" vizuālā vārdnīca velk paralēles starp pagātni un tagadni, kaut vai caur kadru ar grafiti attēlotu Nikolaji Čaušesku un uzrakstu "Būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm" vai kombinējot dokumentālus kadrus no mūsdienām un totalitāriem režīmiem. Mēs uzzinām sāpīgus Rumānijas faktus, ko papildina kontrastējoši kadri – piemēram, glamūrīga līgavas fotosesija, zem kuras citēts policijas priekšnieks, kurš aicinājis sievām, ja vīri tās sit, nezvanīt naktīs, bet paciesties un informēt policiju no rīta. Un mazliet primitīvs, bet atmiņā paliekošs informācijas krikums – interneta vārdnīcā visbiežāk meklētais vārds ir "minets", atstājot "empātiju" otrajā vietā.

Kadrs no filmas "Nelaimīgā kniebšanās jeb trakais porno"

Sākoties filmas trešajai daļai, jestrais, sevi atkārtojošais secinājums – mēs esam diezgan nejēdzīga suga – kādu varētu būt nogarlaikojis, tomēr filmas iekšējā pasaulē tas tikai veicina nokaitēto atmosfēru un noved līdz tiesas prāvai gluži burtiskā nozīmē. Emi ir izsaukta uz vecāku apspriedi, kuri kopīgi izlems, vai kaunā kritusī skolotāja drīkstēs turpināt mācīt bērnus. Lai labāk vērtētu, cik negatīvu iespaidu atstāj seksa video, tas ir kopīgi jānoskatās – protams, maskās un ievērojot sociālo distancēšanos. Varbūt Žude kopā ar Katju Paskarju ir atklājuši 2021. gada Kuļešova efektu, taču maska netraucē, pat paspilgtina brutālo neērtību, ko izdzīvo galvenā varone, padarot šo mūžgaro ainu par filmas spēcīgāko mirkli. Vecāku un skolotāju diskusija pārvēršas citam cita pārkliegšanā un sacensībā par šokējošāko apgalvojumu, savā absurdā atgādinot bezjēdzīgu un parupju interneta strīdu kaut vai tāpēc, ka beigu beigās jānokļūst arī līdz Sorosam un līdz tam, kā vēsturiski pareizi jāsauc ebreji. Neviens nevienā neklausās, bet visiem ir ko teikt. Sākumā Emi cenšas iebilst – pacietīgi, inteliģenti, cieņpilni. Taču šī nav cīņa, ko var uzvarēt ar trāpīgiem argumentiem.

Radu Žude ideju par filmu aizguvis no diskusijām ar draugiem, runājot par reāliem gadījumiem, kad seksuāla rakstura attēli vai video nonāk publiskajā telpā, un par to, vai šādu materiālu eksistence dod tiesības sabiedrībai stāties tikumības sardzē un atlaist cilvēkus, visbiežāk sievietes, no darba. Viņš ironizē, ka filma ļāvusi viņam paturēt pēdējo vārdu, un viņa nostāja, protams, ir absolūti skaidra.

Virspusējība, šķiet, ir apzināta – "Nelaimīgā kniebšanās" ir tāds kā dzeltenās preses un arthouse kino apvienojums, kas jau pirmajos mirkļos iesprosto skatītāju vuārista pozīcijā, lai beigās liktu viņam saprast, ka šī pasīvā vērotāja pozīcija patiesībā ir tā, kas atrodas filmas uzmanības centrā. Šādā emociju karnevālā grūti saglabāt iedomātu morāla pārākuma sajūtu – beigās padodas pat skolotāja.

Radu Žude savā filmas vārdnīcas sekvencē šķirklī "kino" izmanto Zigfrīda Krakauera citātu, atsaucoties uz mītu par gorgonu Medūzu un Perseju, kas izmantojis vairoga virsmu kā atspulgu, lai nebūtu briesmonei jāskatās acīs. Krakauers salīdzina kinoekrānu ar Atēnas spodro vairogu, caur kuru mēs varam uz pasaules šausmām skatīties no drošām pozīcijām. Krakauers šo salīdzinājumu izmantoja, runājot par holokausta atveidi kino, bet Žudes filmā citāts iegūst citu nokrāsu, jo izrādās, ka šīs pasaules šausmas mīt nogurušos (bet tāpēc vēl jo vairāk tiesāt gatavos) līdzcilvēkos.

Tāpat kā citas Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla filmas, "Nelaimīgā kniebšanās jeb trakais porno" pie Latvijas skatītāja, visticamāk, nonāks caur šīgada "Riga IFF" programmu.

 

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!