Kaut arī Viktora Orbāna vadītās partijas "Fidesz" uzvara tika prognozēta gandrīz vienbalsīgi, pārsteigumu (sajūsmu vai šoku – tas nu atkarīgs no katra simpātijām) izraisīja uzvaras spožums: 133 vietas parlamentā no 199. Par spīti tam, ka "Fidesz" pie varas nepārtraukti ir jau kopš 2010. gada vēlēšanām (pirms tam 1998.–2002. gadā).
Par Orbānu ir rakstīts un runāts tik daudz, ka šajā tekstā es konkrētajam politiķim un viņa partijai nepievērsīšos.
Gan Orbāna piekritēji, gan pretinieki nenoliedz, ka "Fidesz" labie rezultāti saistāmi ne tikai ar Orbāna un viņa īstenotās politikas popularitāti, bet arī opozīcijas vājumu. Pretinieku nometne gan arī norāda, liela nozīme bijusi valdošās partijas, ja tā var teikt, polittehnoloģiskajām prasmēm, veicinot situāciju, kad pirms vēlēšanām sarodas daudzas partijas, turklāt ar līdzīgiem nosaukumiem, kas, iespējams, tiešām jauc galvu vēlētājam, kurš vēlētos balsot par kādu citu partiju, ne "Fidesz". Citiem vārdiem sakot, pretinieki apgalvo, ka "Fidesz" izmantojis valsts budžeta līdzekļus (ļoti liberāls valsts atbalsts partijām), lai sadrumstalotu protesta balsojumu. Jāpiezīmē, ka šādi vingrinājumi parādījās jau pirms iepriekšējām vēlēšanām 2014. gadā, kad krāšņākā epizode bija tā, ka viena un tā pati partija tika vēlīgi reģistrēta gan ar atsevišķu sarakstu, gan vēl citā, vairāku partiju apvienības "listē".
Nevaru kompetenti vērtēt šo "Fidesz" manipulāciju (ja tādas ir) ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem, tomēr kontekstā ar pašu protesta balsojumu atļaušos izteikt dažas kritiskas piezīmes.
Labi saprotu, ka valdošās partijas(-u) vai politikas vispār nogurdinātie vēlas parādīt savu vērtējumu politikai kā farsam, pārvēršot savu dalību politikā par farsu, karnevālu. Tomēr ir nepieciešama arī gaume. Savulaik man simpātiska likās "Pēdējās partijas" stilistika, kas, protams, balansēja uz dauzīšanās robežas, tomēr "Pēdējai partijai" bija arī pietiekami strukturēts piedāvājums. Ungārijā šo lomu mēģināja izpildīt partija, kuras nosaukumu, nezinot ungāru valodu, riskēšu tulkot no angļu valodas kā "Ungārijas Divastainā suņa partija" (MKKP). Partijas solījums vēlēšanās bija nemirstība, divi saulrieti diennaktī un līdzīgi: tā bija ironija un sarkasms. Savukārt, ja bezmaksas politiskās aģitācijas piecas minūtes partijas pārstāvis gaiļa tērpā izlieto tikai tam, lai klukstētu (nezinu, kā šīs skaņas apzīmēt precīzi...), tad, manuprāt, tā jau ir pārcenšanās, turklāt muļķīga. Ir pareizi mēģināt ievainot politisko pretinieku ar smiekliem, bet vajag just, kurā brīdī vēlētājs šādas izdarības sāk uztvert kā ņirgāšanos par sevi. MKKP gadījums arī rāda, ka šādām "karnevāla partijām" (man nepatīk biežāk lietotais apzīmējums "joku partijas") vieglāk ir reaģēt uz konkrētu politiskās dienaskārtības jautājumu, nekā noturēt regulāru, nemainīgi asprātīgu, pamanāmu vēstījumu. Piemēram, kad "Fidesz" radīja plakātus "Vai jūs to zinājāt? Uzbrukumus Parīzē veica imigranti", MKKP atbildēja ar plakātiem "Vai jūs to zinājāt? Sīrijā ir karš". Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par imigrācijas problēmu, MKKP reakcija bija no partijas auditorijas viedokļa saturīga. Vienlaikus ir skaidrs, ka šādu līmeni noturēt ilgstoši nākas grūti. Rezultātās vēlēšanās – 1,7%.
Jau pieminētā problēma – vieglāk strādāt ar vienu, diviem politiskās dienaskārtības jautājumiem – attiecas arī uz "jauno un izglītoto" partiju "Momentum". "Momentum" atbalstošo vēlētāju grupu savulaik mobilizēja faktiski viena konkrēta "Fidesz" iecere – panākt 2024. gada Olimpisko spēļu rīkošanu Budapeštā. "Momentum" plānu novērtēja kā Ungārijai pārāk ambiciozu no izdevumu viedokļa, tāpat kā iespējamu korupcijas avotu, savāca vairāk nekā 266 000 parakstus pret valdības ieceri (bija nepieciešami 138 000, lai valdībai būtu jāizsludina referendums par šo jautājumu). Orbāns gan paziņoja, ka referendumā uzvarētu viņa viedoklis, tomēr valdība no šīs ieceres atteicās. Tiktāl skaidrs. Bet – "Momentum" deklarēja, ka centīsies pārvarēt tradicionālo labējo/kreiso partiju nošķīrumu, apgalvojot: viņus ("Momentum) interesē konkrēti jautājumi, nevis "ideoloģija". Un kaut kādā ziņā "Momentum" centās šādu pozīciju noturēt. Proti, tā gan neslēpa atbalstu marihuānas legalizācijai un seksuālo minoritāšu tiesībām, gan pauda noraidījumu Putina Krievijas politikai, gan pārmeta Ungārijas kreisajiem (zināmā mērā) patriotisma trūkumu. Man nav tiesību un pamata apšaubīt, ka visos gadījumos "Momentum" formulēja savu nostāju ar tīru sirdsapziņu, tomēr iespējams, ka šī pievēršanās "konkrētiem jautājumiem" galu galā vēlētājiem radīja diezgan liela "rasola" iespaidu. Turklāt "Momentum" izpelnījās pārmetumus no saviem tuvākajiem (vismaz teorētiski) sabiedrotajiem "zaļo" un kreiso nometnē, kuri publiski sašuta par to, ka – vulgarizēšu – liberāļi var labprāt lietot nācijas jēdzienu.
Rezultāts vēlēšanās – ap trim procentiem, kas nozīmē neiekļūšanu parlamentā (5% robeža).
Daži vārdi par opozīcijas otru galu, partiju "Jobbik". Vēlēšanu rezultāts – 25 vietas parlamentā – partiju nepārprotami neapmierina, jo vēl nesen "Jobbik" sevi uzskatīja par pilnvērtīgu sāncensi "Fidesz". Nu, ko lai saka? Politikā citu veiksmīgi manevri ne vienmēr ir atkārtojami. Kad "Jobbik" pirms dažiem gadiem sāka mīt uz papēžiem "Fidesz", Orbāns vairāk pievērsās antiimigrantu tēmai un, lietojot izplūdušu raksturojumu, nacionālistiskajam diskursam. Veiksmīgi. Savukārt "Jobbik", redzot sevi jau drīz varas partijas statusā, nolēma radikālākās notis savā retorikā tieši pieklusināt – acīmredzot, lai palielinātu savu elektorātu. Neveiksmīgi. "Jobbik" tradicionālie vēlētāji šādu pavērsienu uz centru novērtēja slikti, kā svaidīšanos. Mazliet ciniski izsakoties, ja politiķis strādā ar to elektorāta daļu, kurai ir ļoti stingri priekšstati par to, kas notiek un kā jābūt (starp citu, tas attiecas arī uz opozīcijas kreiso galu...), tad labāk neeksperimentēt.
Šī teksta rakstīšanas laikā parādījās ziņas par pamatīgu Orbāna pretinieku demonstrāciju Budapeštā 14. aprīlī, kurā viens no vadmotīviem ir vēlēšanu rezultāta "nelikumīgums". Atklāti sakot, šo cilvēku apgalvojums, ka tieši viņi ir patiesais vairākums, liekas apšaubāms, jo atšķirība starp "Fidesz" un opozīcijas iegūto rezultātu tomēr ir pārāk liela.
Cits jautājums, kā vērtēt politiku (un vēlēšanas) valstī, kur plašsaziņas līdzekļu tirgus ir diezgan savdabīgs. Proti, 59% no Ungārijas plašsaziņas līdzekļiem (65% no nacionālā līmeņa dienas laikrakstiem) pieder valdošajai partijai simpatizējošām biznesa struktūrām. Te, protams, var ilgi un neauglīgi spriest, vai 59% ir "monopols", "ļoti daudz", "daudz" vai "normāli", tomēr skaidrs, manuprāt, ir tas, ka daudz piesauktā t.s. tradicionālo plašsaziņas līdzekļu ietekmes zušana kārtējo reizi izrādījusies nedaudz pārspīlēta. Citādi formulējot, es ne mirkli neapšaubu to, cik nozīmīgas ir politiskās aktivitātes sociālajās platformās, tomēr šis "trends" nav iemesls uzskatīt: tam, ko vēsta "vecie plašsaziņas līdzekļi", vairs nav gandrīz nekādas nozīmes.
2