Žurnāla "Domuzīme" 2023. gada pirmajā numurā rakstnieks Andris Akmentiņš formulē, manuprāt, ļoti pareizu tēzi par nepieciešamību "strādāt pie Austrumeiropas kā kultūras zīmola". Problēma ir tā, ka mēs, baidos, ļoti maz par Austrumeiropu zinām un interesējamies.
Lai Akmentiņa teikto atspoguļotu pilnīgāk, papildu citāts no intervijas ar viņu: "Mūs vieno kopējs padomju mantojums un atbrīvošanās no tā. Mēs neesam ne Austrumi, ne Rietumi, esam paši ar tiesībām uz savu skatījumu." Akmentiņš runā kultūras kontekstā, savukārt šī teksta fokuss vairāk ir vēsture un šodiena politiskā un ekonomiskā izpratnē. Iemesls pavisam vienkāršs: pēdējo nedēļu laikā informatīvajā telpā samērā bieži tiek pieminēta Moldova. Piemēram, saistībā ar Krievijas plāniem gāzt šīs zemes uz Rietumiem orientēto valdību, rīkojot provokācijas, iesaistot algotņus no citām valstīm utt. Situācija esot saspringta. Teju vai jauns ģeopolitiskais "karstais punkts", kas turklāt vēl vairāk sarežģī Ukrainas situāciju. Un tagad godīgi atbildam sev – ko mēs zinām par Moldovu? Moldovas bijušais aizsardzības ministrs Anatols Šalaru, nesen raksturojot "piekto kolonnu" valstī, minēja "gagauzu ekstrēmistus". Kas tie vēl par gagauziem?
Lielā mērā pateicoties Polijas plašajam un stingrajam atbalstam Ukrainai, var rasties iespaids, ka Austrumeiropa kopumā ir, ja tā var teikt, pareizajā pusē. 2022. gada rudenī Slovākijas Zinātņu akadēmijas organizētā aptauja liecināja, ka 50–55% ļaužu Slovākijā vēlas Krievijas uzvaru karā un vispār atbalsta Vladimiru Putinu. Pirmā reakcija – kas tas par sviestu? Nu, sviests vai ne, bet ko mēs zinām par Slovākiju? Nesen Austrumeiropai veltītajās tīmekļa vietnēs parādījās teksti kontekstā ar to, ka šīgada februārī aprit pieci gadi kopš lielu sašutumu izraisījušās slovāku žurnālista Jana Kučiaka un viņa draudzenes Martinas Kušnirovas noslepkavošanas, ko pasūtīja un palīdzēja īstenot ietekmīgi Slovākijas elites pārstāvji. Tātad piecus gadus vēlāk tiek intervēti noslepkavoto vecāki un bijušie kolēģi, kuru teikto var īsi formulēt tā: jā, pirmajos mēnešos pēc nozieguma likās, ka sabiedrība ir pamodusies un "vecā gvarde" pierāvusies; tagad tā vairs neliekas… Es personīgi nezinu, vai tiešām ir tik slikti, jo – cik banāli – es ļoti maz zinu par Slovākiju. Mēs, protams, zinām par Putina "noderīgo idiotu" Viktoru Orbanu, kas īsteno, saudzīgi sakot, divdomīgu politiku ne tikai pret Ukrainu, bet arī kavē Somijas un Zviedrijas uzņemšanu NATO. Tātad viss, kā saka, atduras Orbanā? Bet kā vērtēt to, ka – lai kā, piedošanu, sačakarējis šis kungs būtu parlamentāro demokrātiju un tādēļ visādi var spriest par vēlēšanu godīgumu Ungārijā – pērnā gada pavasarī kārtējās vēlēšanās par Orbanu smuki nobalsoja 54% ungāru vēlētāju? Kārtējo reizi, starp citu. Tātad – vai mūs tik kaitinošais Orbans atspoguļo ungāru sabiedrības vairākuma domas? Vai tas ir šokējoši? Atkal – ko mēs zinām par Ungāriju?
Un kāpēc Krievijai un Putinam ir tik daudz neviltotu draugu Serbijā? Tikai aiz naida pret ASV un Rietumeiropu kā pretinieku Dienvidslāvijas sabrukuma periodā?
Ja nekļūdos, pirms nepilniem trim gadiem Latvijas sabiedrības aktīvākā daļa aizturētu elpu sekoja līdzi notikumiem Baltkrievijā, juta līdzi protestētājiem, paši rīkoja solidaritātes akcijas. Un ko mēs zinām par Baltkrieviju? Precīzāk sakot, mēs vai ik pēc pāris dienām uzzinām par kārtējo Aleksandra Lukašenko režīma piekārtošanos Kremļa interesēm, par Baltkrievijas faktisko līdzdalību agresijā pret Ukrainu. Vai līdz ar to Baltkrievijas tēma ir izsmelta?
Gruzija nav Austrumeiropa, tomēr liekas, ka ļoti daudzu skatījumā tā vienalga ir kaut kā "tuva Eiropai". Jums ir saprotams, kas patiesībā Gruzijā notiek? Nesen kāds žurnālists no Gruzijas kolēģiem Latvijā atzina, ka viņa valstī "pie varas ir Krievijas valdība". Pat ja uzskatām, ka šāds vērtējums ir pārspīlējums (un es tā uzskatu), kaut kas mums tik simpātiskajā un šķietami pazīstamajā valstī iet greizi. Tas pats kungs (Gruzijas parlamenta toreizējais spīkeris), ar kuru mūsu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece pirms dažiem gadiem tik mīlīgi pozēja un čaloja, nu kā valdošās partijas formālais vadītājs atbalsta Putina režīma cienīgu likumdošanu par "ārvalstu aģentiem" un vazā aiz deguna Eiropas Savienību.
Šo retorisko taujāšanu ar klusu šausmināšanos zemtekstā var reducēt uz kašķīgu apgalvojumu, ka, lai gan dažiem Latvijas politiskajās un ekspertu aprindās ļoti patīk pozicionēties kā ekspertiem bijušās PSRS un bijušā Varšavas bloka jautājumos, man šķiet, ka šīs pretenzijas ir nepamatotas.
Situācija ir labojama, ja saskatām un novēršam kādu pretrunu. Cik var saklausīt un izlasīt Latvijas viszinīgajā informatīvajā telpā, Putina apseglotais Krievijas impēriskums aizsākās vismaz Ivana Bargā laikā. Visa Krievijas vēsture šodienas šausmas izskaidrojot kā teju neizbēgamību. Ļoti labi – man patīk, ka cilvēki pēta vēsturi. Tomēr tad tas attiecas arī uz Austrumeiropu. Ja mēs sev pēkšņi esam "atklājuši" Moldovas pastāvēšanu, tad, lai saprastu Krievijas politiku šajā reģionā, nāksies doties atpakaļ uz 19. gadsimta sākumu. Varu pat rekomendēt labu grāmatu par šo tēmu. Ak, mēs pēdējā gada laikā atsakāmies lasīt krieviski? Nu, tad nekā. Es, protams, nenoliedzu, ka Austrumeiropai veltīti labi pētījumi lasāmi arī citās valodās (varu Moldovas kontekstā pat ieteikt kādu angļu mēlē, bet tas nemaina lietas būtību. Vēsturiski pamatota bija smīkņāšana par dažādiem Rietumu ekspertiem, kuri vēl PSRS laikos labprāt pārgudri izteicās par PSRS un Austrumeiropu, nereti lasot tikai angļu valodā. Ja vēlamies ekspertīzi, tad mums nevajadzētu atkārtot šo kļūdu tikai tāpēc, ka krievu valoda asociējas ar Putina režīmu, savukārt poļu, rumāņu vai čehu valodu mācīties nedaudz tā kā slinkums.
Un te, raugi, es atgriežos pie Andra Akmentiņa, nedaudz žultaini aicinot mūsu dārgos ģeopolitikas ekspertus sekot mūsu dzejnieku un tulkotāju piemēram, kuriem – iedomājieties! – arī albāņu valoda šķiet apgūšanas vērta. Šāds salīdzinājums un novēlējums gan nav īsti godīgs, jo es pats Austrumeiropas valodas neprotu, tādēļ varu formulēt pielaidīgāk. Mēs nevaram spriest par Austrumeiropu (un Krieviju), lietojot "džentlmeņa komplektu" – lai cik labs tas būtu –, ko nosacīti veido "The Economist", "Die Welt", "New York Times" vai "Politico". Vajag laiku un pacietību, lai izsijātu kvalitāti Austrumeiropas mediju un blogeru jūrā, tomēr, šķiet, tas ir to vērts. Turklāt daži no šiem lokālajiem avotiem ir arī stilistiski pievilcīgi un pašironiski. Piemēram, viens no jēdzīgākajiem avotiem par Slovēniju angļu valodā [12] saucas "Sleeping with Pengovsky", un tā veidotāji apgalvo, ka slovēņi ("homo sapiens slovenicus") radušies, senlaikos saplūstot divām ciltīm, kuras savukārt bijušas pazīstamas ar to, ka to pārstāvjiem lokana mēle savienojas ar gausu domāšanu, attiecīgi slovēņi esot kļuvuši slaveni visā pasaulē kā orālā seksa lietpratēji, kuri labprāt apliecina savas prasmes attiecībās ar citām tautām… Savdabīga humora izjūta savdabīgā reģionā. Iespējams, ka patiesībā veselīga attieksme pret politiķiem un politiskajiem procesiem.
Lai kā arī būtu, mūsu noslēgšanās pašmāju dižvīru un dižsievu apspriešanā, ar ārpasauli saprotot Putinu, Šolcu un Baidenu, nedaudz garlaiko.
0