Politikas ekosistēmā visām dzīvām radībām ir sava vieta

Ivara Ijaba grāmatas "Nepateicīgie" priekšrocība ir autora, kurš pats ir kļuvis par politiķi, atturēšanās dalīt politiķus "labajos" un "sliktajos".

Ņemot vērā, ka mans nodoms ir ieteikt Ijaba grāmatu izlasīt – turklāt gan tiem, kuriem politisko ideju vēsture Latvijā ir sveša tēma, gan ļaudīm ar priekšzināšanām –, vispirms divas piezīmes žanrā "man pietrūka…". Lai gan arī šīm piezīmēm var atcirst pretī, ka grāmatas izmēram ir robežas un ieteikumu īstenošanas gadījumā apjoms būtiski palielinātos.

Lai kā būtu, pirmā piezīme skar satura ierobežojumu, ko neslēpj arī pats autors, norādot, ka "šajā grāmatā "politisks teksts" tiek saprasts diezgan šauri" [1], proti, ka politiskās idejas daiļliteratūrā (vai mākslā utt.) atstātas citai reizei. Lieta tā, ka daiļliteratūrā konkrētā perioda sabiedrības noskaņas, ideoloģiskās vērtības un vēlmes atspoguļojas ne mazāk interesanti kā, piemēram, publicistikā. Turklāt dažkārt tas izpaužas pat šķietami marginālu un agrīnu tekstu kontekstā. Piemēram, saistībā ar Kristofa Reinholda Girgensona veikto "Robinsona Krūzo" tulkojumu latviešu valodā tālajā 19. gadsimta sākumā. Lūk, kāpēc grāmatu skeptiski vērtējis Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777–1826): "Mūsu latvietim, protams, nav vajadzīgs caur apjomīgu stāstu 340 lappušu garumā tikt pamācītam, ka cilvēks varbūt arī bez ērtībām, kuras pilsoniskajā dzīvē sniedz civilizācija un kopdzīve, varētu izdzīvot, sevi nepadarot atkarīgu." [2] Diezgan trāpīgi teikts un arī ar diezgan neslēptu politisko nostāju. Šķiet, nav jāpierāda, ka tālāk daiļliteratūrā latviešu valodā politiskās idejas sastopamas vēl tiešāk un biežāk izteiktas. Savukārt otra kritiskā piezīme attiecas uz autora virsrakstā piesolītajiem "Eiropas kontekstiem". Ja Latvijā 19.–20. gadsimta mijā cirkulējušo kreiso ideju gadījumā Ijabs dūšīgi min gan Vakareiropas autorus, gan idejas, kas šo cirkulāciju ietekmējušas (sākot ar Kārli Kautski un Oto Baueru, beidzot ar Mihailu Bakuņinu), tad nosacīti liberālo un konservatīvo (cik nu šādi apzīmējumi jēdzīgi) gadījumā Eiropas konteksta īsti nav.

Tālāk par to, kas grāmatā izdevies.

Ir diezgan viegli, runājot un rakstot par politiskajām idejām, tās braši sadalīt divās grupās – nosacītie kreisie un nosacītie konservatīvie. Ijabs ir uzteicams tādēļ, ka viņš ķidā arī būtiskās nianses šo vispārināto grupu iekšpusē. Te kā piemēru izvēlēšos latviešu konservatīvo aprindu attieksmi pret vācbaltiešiem. No vienas puses, ir Andrievs Niedra, kurš 1902. gadā deklarē, ka latvieši – es te bezdievīgi vienkāršoju – varētu mazāk cepties par vācbaltiešiem, jo šamējie kā Baltijas vadošā kārta tāpat ir nolemti iznīcībai. [3] No otras puses, ir Fricis Veinbergs, kurš tajā pašā 1902. gadā raksta: "Baltijas vācieši arvienu vairāk sāk sajust sevi par vāciešiem, vācu tautas piederīgajiem, un mazāk par vecajiem baltiešiem. Tādēļ nevar apgalvot, ka vecās Baltijas kārtības iznīkšana uz mūsu vāciešiem viņu tautības ziņā darīs to iespaidu, kuru A. Niedra gaida." [4] Šis it kā vienai nometnei piederošo kungu diskusijas piemērs man likās pieminēšanas vērts tādēļ, ka man tas kaut ko atgādina mūsdienās. Ceru, ka Ijabs, nākamreiz satiekoties, mani par šādu publicistisku "analoģiju" stipri nesitīs, bet kaut ko līdzīgu esmu dzirdējis attieksmē pret šodienas Latvijas t.s. krievvalodīgajiem. No vienas puses, tiek apgalvots, ka arvien vairāk šo cilvēku apzinās, ka latviešu valoda ir jāmācās, ka vispār PSRS kādu laiciņu atpakaļ ir jau sabrukusi un tā tālāk. No otras puses, var gadīties, ka vismaz daļa no šī segmenta vēl vairāk sāk sevi identificēt ar Krieviju un tās politiku. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ijabam arī padevies parādīt, cik prasmīgi jau 19.–20. gadsimta mijā esam mācējuši manipulēt ar informāciju, proti, akcentējam mums izdevīgo, vienu un to pašu procesu interpretējam, "kā vajag". Piemēram, cilvēku aizplūšana uz pilsētām un izmaiņas laukos vispār. Rau, patriarhāli provācisko (Ījaba apzīmējums) "Latviešu Avīžu" skatījumā "ļaunuma sakne ir tieši māju iepirkšanā "par dzimtu", t.i., privātīpašumā. Ar to saimnieks sevi skaidri nodala no "gājējiem", pārraujot tradicionālās zemnieku solidaritātes saites, kas saimnieku ar kalpiem saistīja dzimtbūšanas un klaušu laikmetā." [5] Savukārt citi ("Baltijas Vēstnesis") notiekošajā saredz pavisam atšķirīgu problēmu un "aicina ieviest ierobežojumus laukstrādniekiem pārcelties uz pilsētām, piemēram, stingrāk regulējot strādnieku "klaiņošanu", kad, salīguši, pie saimnieka, tie nesagaida līguma beigas un gada vidū aizklīst uz pilsētu" [6]. Ja "Latviešu Avīžu" skatījumā kalpu došanās prom cēlonis ir pie privātīpašuma tikušo saimnieku "bramanīga uzdzīve, žūpība", tad "Baltijas Vēstnesis" akcentu liek uz to, ka dzīve laukos vienalga ir veselīgāka nekā pilsētā. Un katra puse, domāju, to visu apgalvo ar tīru sirdsapziņu un pārliecību. Šajā ziņā "kronis", iespējams, ir ortodoksālais marksists Fricis Roziņš, kurš savā naidā pret vācbaltiešu iedibināto kārtību ir pat gatavs paslavēt katoļu baznīcu, kas attiecībās ar laicīgo varu esot ļoti patstāvīga, savukārt luterāņu baznīca "vienmēr ir bijusi un paliks valdnieku uzticamais šunelis". [7]

Grāmatā netrūkst arī piemīlīgu vēsturisku – sauksim tā – kuriozu. Piemēram, ka vācu sociāldemokrāte un visādi citādi kaismīgā revolucionāre Klāra Cetkina, reaģējot uz 1905. gada revolūcijas ekscesiem no latviešu puses, pieprasa [8] "katra novākta mūsējā vietā likt divus viņējos". Kā saka, tu, protams, vari būt "marksists – internacionālists", tomēr tā etniskās solidaritātes dzīsliņa pulsē vienalga… Un, protams, latvju nācijas nezūdošā vēlme izdomāt savu eliti vai pašpasludinātu "sabiedrības krējumu". Jau 1894. gadā "Baltijas Vēstnesis" ir gatavs vēstīt [9], ka mums ir tādas "svētīgas dzimtas" vai "labākās famīlijas", kopskaitā akurāti 16 (Kundziņi, Blaui, Bankini utt.). Lai cik banāli tas skan, ir dažas provinciālisma un mazvērtības kompleksa pazīmes, kas nemainās, gadsimtiem ejot.

Ijaba darbā simpātiski ir ne tikai grāmatas formātam gari apspriežamo personāžu izteikumu citāti (man tas šķiet demokrātiskāk par pārstāstīšanu "saviem vārdiem"), bet arī vīzdegunības neesamība. Proti, autors neiepazīstina lasītāju ar grāmatas varoņiem ar smīnīgu mājienu "re, kāds vēl viens meža dīvainītis!". Domāju, ka godājamam Eiropas Parlamenta deputātam ir pietiekami artikulēti personīgie politiskie uzskati, tomēr grāmatā tas nav uzbāzīgi jūtams. Un tas ir stils, kāda ļoti pietrūkst, komentējot un vērtējot mūsdienu Latvijas politiku. Šis teksts "Satori" ir rakstīts laikā, kad Saeimas 8. marta sēdes stenogrammas lasīšanā esmu ticis līdz sēdes astotajai stundai. Paralēli lasīju vērtējumus. Neticu, ka šo kritisko komentāru autori tiešām ir izlasījuši visu gandrīz 24 stundu ilgās sēdes stenogrammu. "Bet mums ir viedoklis." Lieta tā, ka saprātīgas lietas pauda gan Andris Šuvajevs ("Progresīvie"), gan Ģirts Lapiņš (Nacionālā apvienība), gan Viktors Valainis (ZZS), gan – zeme, atveries! – Ainārs Šlesers (LPV). Man personīgi ir diezgan lielas pretenzijas pret Saeimā ievēlētajiem, un man pašam ir skaidri politiskie uzskati, tomēr man šķistu nekorekti ignorēt oponentu.

Lasot Ijaba grāmatu, rodas vēl cits salīdzinājums ar mūsdienām, iespējams, korektāks par iepriekš Veinberga un Niedras sakarībā minēto. Autors parāda, cik faktiski ļoti ātri veidojas, mijas un savstarpēji konfrontējas dažādi politiskie un ideoloģiskie pasaules skatījumi. Tēlaini runājot, "Jaunās strāvas" (Rainis & Co.) lekšanās ar "māmuļniekiem" (Rīgas Latviešu biedrības aprindas) saspiežas desmit piecpadsmit gadu periodā. Atjaunotajai Latvijas Republikai, ja nekļūdos, nu jau trīsdesmitgadnieces jubileja aizvadīta, bet mums šī politiskā dzīve rit kaut kā sīkumaini, bez patiesām domstarpībām, par kurām vērts izplūkties, – remdeni.

[1] Ijabs, Ivars. Nepateicīgie. Latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos. Jumava, 2023. 13. lpp.
[2] Daija, Pauls. Jaunpiebalgas mācītāja Kristofa Reinholda Girgensona rokraksti un grāmatas. LNB Zinātniskie raksti 10 (XXX). LNB, 2022. 33. lpp.
[3] Ijabs, Ivars. Nepateicīgie. Latviešu politiskās domas pirmsākumi Eiropas kontekstos. Jumava, 2023. 155. lpp.
[4] Turpat, 155. lpp.
[5] Turpat, 142. lpp.
[6] Turpat, 143. lpp.
[7] Turpat, 201. lpp.
[8] Turpat, 253. lpp.
[9] Turpat, 99. lpp.