Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
23.03.2021

Politika nepāriet

Komentē
11

Kolektīvi mēs šobrīd zinām tik daudz kā vēl nekad — par vakcīnu efektiem, par embriju veidošanos un dzīvnieku sāpēm, par nodokļu likmju ietekmi uz nevienlīdzību un lauksaimniecības ietekmi uz klimatu. Tomēr šie un citi jautājumi joprojām nezaudē savu politisko dabu, lai kā reizēm gribētos izvairīties no garām diskusijām ar maldu ceļos noklīdušajiem oponentiem.

Latvijā ir liela ticība zinātnei, ekspertiem un tehnokrātijai. Koronavīrusa pandēmiju arī citviet pasaulē uzlūko kā zinātnes un ekspertu reabilitācijas iespēju pēcpatiesības laikmetā. Uz pierādījumiem balstīta politika patiešām lielākoties sasniedz daudz labākus rezultātus nekā arbitrāri, tikai un vienīgi pārliecībā sakņoti lēmumi (kas bieži vien izrādās vienkārši aizspriedumi). Es pilnīgi noteikti labāk gribu dzīvot sabiedrībā, kur lēmumi par pabalstiem, investīcijām veselības aprūpē, transporta ātruma ierobežojumiem pilsētās, pesticīdu lietošanu laukos un citiem jautājumiem, par kuriem pieejami skaidri un drošticami zinātniski secinājumi, tiktu pieņemti uz šo datu pamata, maksimāli mazinot lēmumu pieņēmēju personīgo aizspriedumu ietekmi. Taču uz pierādījumiem balstītai politikai ir savi limiti, kas izriet no atšķirīgajām zinātnes un politikas funkcijām sabiedrībā. Tās nereti mēdz jaukt, tādēļ ir vērts šim jautājumam pievērsties sīkāk.

Zinātnes funkcija ir realitātes noskaidrošana. Tā atbild uz jautājumiem: "Kā darbojas X?", "Kāda sakarība pastāv starp X un Y?". Daudzu pētījumu rezultātā top sarežģīti modeļi, kas spēj aprakstīt ļoti komplicētus fenomenus, piemēram, paredzēt nodokļu likmju izmaiņu ietekmi uz valsts budžeta ieņēmumiem vai veloceliņu izveides ietekmi uz nekustamo īpašumu vērtību konkrētajā ielā. Lai arī modeļi nemēdz būt absolūti perfekti, normālos apstākļos lielā daļā jautājumu tie ļoti labi spēj iezīmēt katras izvēles paredzamos efektus.

Politika savukārt ir tieši par izvēlēm. Atšķirībā no zinātnes tā atbild nevis uz jautājumu "Kā darbojas lietas?", bet gan "Kā atrisināt šo sabiedriski svarīgo problēmu?". Politika ir problēmu risināšanas mašīna. Konkrētāk, politika grozās ap šādām tēmām: "Kādas intereses šajā jautājumā saduras?", "Kurš būs ieguvējs, un kurš — zaudētājs?", "Kā būtu pareizi rīkoties, balstoties uz mūsu vērtībām?". Nodokļu jautājumos, piemēram, saduras kapitāla īpašnieku (kas parasti ir turīgāki) un darba ņēmēju (kas parasti ir nabadzīgāki) intereses. Patlaban Latvijas nodokļu sistēma ir iekārtota tā, ka tieši kapitāla īpašnieki ir ieguvēji, bet darba ņēmēji — zaudētāji, jo maksā relatīvi lielāku nodokļu likmi. Tā izskatās tieši tāda, kāda ir, nevis tāpēc, ka mums trūktu zināšanu, kā izveidot sabalansētu nodokļu sistēmu, bet tā ir šāda, jo to, no vienas puses, veidojusi politiska pārliecība par to, ka tikai uzņēmumi sagādā valstij izaugsmi, un, no otras puses, — darba ņēmēju nespēja efektīvi aizstāvēt savas intereses.

Mūsu nodokļu sistēma ir politiska izvēle, un tikpat lielā mērā politiska izvēle ir arī tās iznākums — Latvijas augstie nevienlīdzības un nabadzības rādītāji. Ja mūsu prioritārā vērtība ir ekonomiskā izaugsme un ārvalstu investīcijas, tad "atrisināt problēmu" nozīmē samazināt nodokļu slogu uzņēmumiem un ārzemju bankām vispār to minimizēt. Toties, ja prioritāte ir nabadzības izskaušana, tad no "problēmas atrisināšanas" izriet progresīva nodokļu sistēma un bagātības nodokļi (wealth tax). Tās ir pilnīgi atšķirīgas ainavas — gan lēmumu, gan iznākumu ziņā —, un to burvība ir apstāklī, ka tās nav determinētas. Tās automātiski neizriet no ekonometriskiem modeļiem un pat ne no valstu iepriekšējās politikas, lai gan vēsturei un tradīcijai politikā ir milzīga vara.

Tātad zinātne ir par zināšanām, bet politika — par izvēlēm. Informēta izvēle ir tūkstoš reižu labāka nekā neinformēta, taču zināšanas pašas par sevi vēl nav izvēle. Izvēle ir tas lēciens, ko mēs izdarām, atsperoties ne tikai no faktiem, bet arī no vērtībām, no mūsu priekšstatiem par vēlamo un iespējamo. Tieši tas ir politikas pamatmateriāls.

Visgrūtāk sagremojamā šī argumenta daļa ir tā, ka politika nozīmē arī iespēju izdarīt sliktas, stulbas, nožēlojamas un pat graujošas izvēles. Lai vai kā man – pilsonim – negribētos sašaurināt politiķiem pieejamo izvēļu lauku līdz pāris vairāk vai mazāk ideāliem scenārijiem, es apzinos, ka tie ir ideāli tikai manā prātā. Kādam citam pilsonim ar citām vērtībām un atšķirīgu pārliecību šīs pašas izvēles var šķist drausmīgas un nepieņemamas. Un tā — gandrīz visos jautājumos.

Ja politika ir izvēles iespēja, tad nav, ko brīnīties, ka politiķi reizēm izmanto iespēju visu sačakarēt. Raugoties uz politiķu kļūdām, kas ar laika distanci nereti kļūst pamanāmas pat šo politiķu kādreizējiem atbalstītājiem, ir viegli ļauties kārdinājumam politiku ierobežot. Tāpēc tieši krīžu periodos aicinājumi uzticēt vadību ekspertiem izskan visbiežāk.

Tehnokrātija jeb ekspertu vara ir 20. gadsimta izgudrojums. 40. gados nozīmīgākie eksperti bija menedžeri, kas zināja, kā optimizēt ražošanu — tobrīd svarīgāko ekonomiskās izaugsmes avotu. Postindustriālajās sabiedrībās fabriku menedžeri savas vietas pie valdības galda atdeva banķieriem, jo par izaugsmes dzinuli kļuva tieši finanses, nevis ražošana. Arī Latvijā pirmā "ekspertu valdība" tika izveidota finanšu krīzes laikā un par finanšu ministru tajā kļuva nevis politiķis, bet banķieris.

Taču ar laika distanci arī ekspertu-nepolitiķu pieņemtie lēmumi sāk zaudēt savu zinātniskās objektivitātes auru un galu galā izskatās tīri politiski. Tā, piemēram, noticis ar "jostu savilkšanas" politiku finanšu krīzes laikā. Kad valdības pieņēma lēmumus glābt bankas un samazināt valstu "izšķērdīgos" izdevumus pensijām un pabalstiem, tā tika pozicionēta kā vienīgā iespējamā, ar datiem, aprēķiniem un racionālu argumentāciju pamatotā izvēle. Taču 10 gadus vēlāk ir skaidrs, ka tā tomēr bija dziļi ideoloģiska un ļoti slikta izvēle, kas vienus cilvēkus paglāba no krīzes, bet citus — pameta zem vilciena.

Tāpēc aicinājumi depolitizēt kādu jautājumu jāuztver piesardzīgi. Tas parasti nenozīmē neko citu kā mēģinājumu no diskusijas izslēgt nevēlamus oponentus un nodrošināt pārsvaru sev vēlamajam viedoklim. No aicinājumiem depolitizēt "jostu savilkšanas" politiku ieguva aktīvu turētāji. Depolitizēt veloceliņus pilsētā nozīmē saglabāt status quo, kurā prioritāte ir autobraucējiem. Pašlaik Latvijā izskan aicinājumi depolitizēt eitanāzijas jautājumu, izslēdzot no tā mācītājus. Tāpat populāra ir vēlme depolitizēt viendzimuma attiecību regulējumu, pozicionējot to nevis kā politisku, bet kā cilvēktiesību (un tādēļ neapspriežamu) jautājumu.

Lai kā man gribētos jau vistuvākajā laikā redzēt Latvijā Dzīvesbiedru likumu, šādu jautājumu risināšana nepolitiskā ceļā ir riskanta. To lieliski ilustrē ASV piemērs. Viendzimuma attiecību regulācija federālā līmenī tur notika, apejot ierasto demokrātisko procesu — legalizācijas lēmums tika pieņemts ASV Augstākajā tiesā 2015. gadā. Taču izrādījās, ka, izraidot politiku pa durvīm, tā iekāpj pa logu, turklāt reizēm to izdauzot. Gadu un dažus mēnešus vēlāk amerikāņi prezidenta amatā ievēlēja Donaldu Trampu — jebkuras ekspertīzes antitēzi. Turklāt viens no viņa kampaņas centrālajiem apsolījumiem bija nodrošināt konservatīvo pārsvaru Augstākajā tiesā. Nav iemesla domāt, ka Latvijā mēģinājumi apiet politisko procesu radītu principiāli atšķirīgas sekas — jau tagad skaidri redzama konservatīvo konsolidācija pēc Satversmes tiesas lēmuma, kas sniedza tiesības uz bērna dzimšanas atvaļinājumu arī viendzimuma pāriem.

Demokrātiska politika ir lēna, ķēpīga un ar neparedzamiem iznākumiem, jo tā ir nebeidzama interešu cīņa. Taču alternatīva tai, kā brīdina politikas zinātnieks Deivids Ransimens, ir vēl sliktāka — tā ir interešu cīņa vardarbības ceļā. Politika patiešām reizēm ir grūti izturama, sevišķi tiem, kas svēti tic argumentācijas spēkam. Ne velti Makss Vēbers uzskatīja, ka politikai pilnīgi nepiemēroti ir ne tikai karavadoņi, bet arī akadēmiķi. Akadēmiķu problēma, viņaprāt, ir šāda: viņi tic tam, ka labākais arguments vienmēr uzvar. Un parasti viņi tic arī tam, ka tieši viņiem pieder labākais arguments.

Taču politikā labākais arguments uzvar ne vienmēr. Bieži vien uzvar arguments, kas atbilst populārākajam aizspriedumam, vai harismātiskākais argumenta izteicējs. Tomēr, lai uzbūvētu politisko sistēmu, kurā vienmēr uzvar labākais arguments, mums nāktos upurēt demokrātiju. Un tā ir pārāk augsta cena pat vislabāko argumentu uzvarai.

Olga Procevska

Olga Procevska ir komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante. Lielāko daļu laika pavada, domājot par sabiedriskiem procesiem, politiku, ekonomiku un par to, kur palikušas atslēg

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!