Augusta protests Varšavā. Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
10.11.2020

Polija – Latvija – varavīksne

Komentē
3
Saglabā

Pēdējo nedēļu laikā starptautiskie un, par laimi, nedaudz arī Latvijas mediji atspoguļo ziņas, kas saistītas ar Polijas Konstitucionālās tiesas lēmumu liegt iespēju sievietēm veikt abortus arī gadījumos, kad auglim konstatētas smagas saslimšanas vai defekti, un ar tam sekojošajiem masu protestiem. Saskaņā ar izmaiņām likumdošanā Polijā legāla abortu veikšana tagad būtu atļauta vien ļoti ierobežotos gadījumos: tad, ja grūtniecība iestājusies izvarošanas vai incesta rezultātā, kā arī situācijās, kad grūtniecība apdraud sievietes dzīvību. Nerimstošie masu protesti, aktīvistu izvirzītās prasības valdībai un fakts, ka likuma izsludināšana vismaz pašlaik tikusi apturēta, vieš cerību uz iespējamām pārmaiņām, un apziņa, ka sievietes Polijā ir aktīvas un tik vienkārši negrasās pakļauties apspiešanai, kaut kādā mērā iedvesmo, taču izdarīt secinājumu, ka protesti mainīs sociālpolitisko situāciju, pagaidām vēl ir pāragri.

Rosinātās likuma izmaiņas attiecībā uz abortiem ir biedējošs pavērsiens, taču, kaut nedaudz sekojot līdzi pēdējo gadu politiskajiem notikumiem Polijā, diemžēl jāsecina, ka nekāds pārsteigums gan tas nav. Pieaugot labējo nacionālistu un katoļu baznīcas ietekmei, Polija jau kādu laiku drūmi dodas autoritārisma virzienā, un šķiet, ka prezidenta Andžeja Dudas atkārtotā ievēlēšana pagājušajā vasarā Polijas sabiedrībā ir bijis tāds kā lūzuma punkts, kas saasinājis jau ilgstoši briestošos politiskos un ideoloģiskos procesus.

Pirms pāris gadiem mani ļoti uzrunāja žurnālistes Annas Aplbaumas eseja "Brīdinājums no Eiropas: ļaunākais vēl ir tikai priekšā" ("A Warning from Europe: The Worst is Yet to Come"). Amerikāņu izcelsmes poļu žurnāliste šajā tekstā analizē sociālpolitiskos procesus un to attīstību Polijā kopš neatkarības atjaunošanas astoņdesmito gadu beigās, parādot, kā Polija pakāpeniski kļūst par vienu no polarizētākajām un sašķeltākajām sabiedrībām visā Eiropā. Daļa politiķu un sabiedrisko darbinieku, kas savulaik aktīvi darbojās arodbiedrībā "Solidaritāte" ("Solidarność"), kura aizsāka ceļu pretī neatkarīgas Polijas atjaunošanai, pēdējās desmitgadēs turpinājusi iestāties par demokrātiju, tiecoties veidot Poliju par liberālu un mūsdienīgu, uz Eiropas vērtībām orientētu sabiedrību. Savukārt tā sabiedrības daļa, kurai dzīve neatkarīgā valstī ar tās izaicinājumiem un grūtībām nereti nesusi vilšanos, savos uzskatos un darbos sliekusies radikāla nacionālisma un populisma virzienā. Aplbauma iezīmē vienu no post-totalitāras valsts lielākajiem riskiem, kas, manuprāt, attiecināms arī uz Latviju, proti, daļa sabiedrības kādā brīdī var nonākt pie apzināta vai neapzināta secinājuma – demokrātijā dzīvot ir pārāk sarežģīti. Demokrātiskā iekārtā pastāvošie spēles noteikumi ir komplicētāki par cīņu starp "labajiem" un "ļaunajiem" – lai kaut ko sasniegtu, nepietiek ar lojalitāti režīmam; demokrātijā pastāv plurālisms un daudzas balsis, kuru intereses ir jāuzklausa un jārespektē. Grūtības uzturēt demokrātisku politisko iekārtu rada arī pieredzes trūkums, tādā dzīvojot, proti, Polijā, līdzīgi kā Baltijas valstīs, demokrātija pastāv samērā neilgu laiku, un tā bijusi fragmentēta. Tas daļai sabiedrības var radīt arī mānīgu priekšstatu, ka sveša karaspēka neatrašanās valsts teritorijā un nacionāli orientēta valdība jau ir nešaubīgs demokrātijas garants.

Polijā jau vairākus gadus vērojama ne vien sistemātiska rīcība ar mērķi ierobežot sieviešu tiesības, bet tiek realizēta arī apjomīga ideoloģiska kampaņa, kas vērsta pret LGBTQ+ kopienu. Homofobija ir viens no retorikas stūrakmeņiem galēji labējai partijai "Likums un taisnīgums" (PIS), kas pie varas ir jau kopš 2015. gada. Homoseksuālas personas, saskaņā ar šīs partijas paustajiem uzskatiem, apdraud ģimeni un poļu tradicionālās vērtības. Prezidents Andžejs Duda priekšvēlēšanu laikā izmantoja pret LGBTQ+ kopienu vērstu propagandu, piemēram, apgalvojot, ka LGBT ir ideoloģija, kas bīstamāka par komunismu. Tāpat Duda likumdošanā viesis izmaiņas, kas skolās liedz stāstīt par atšķirīgu seksuālo vai dzimtes identitāti, kā arī solījis nepieļaut, ka viendzimuma pāriem varētu tikt dotas tiesības laulāties vai adoptēt bērnus. Lielu lomu sabiedrības noskaņošanā pret LGBTQ+ kopienu spēlē arī katoļu baznīcas amatpersonas, kuru ietekme politikas veidošanā pēdējos gados ievērojami augusi. Krakovas arhibīskaps Mareks Jendraševskis (Marek Jędraszewski) LGBTQ+ kopienu nodēvējis par varavīksnes mēri, sakot: "Mūsu zeme vairs necieš no sarkanā mēra, bet tas nenozīmē, ka nav atnācis jauns mēris, kas vēlas kontrolēt mūsu dvēseles, sirdis un prātus. Tas nav marksistu vai boļševiku mēris, bet tas ir dzimis no tā paša – neomarksistu – gara. Tas nav sarkanais, bet ir varavīksnes mēris." ("PinkNews" 2020).

Kaut gan šajā rakstā pievērsīšos LGBTQ+ tiesību problemātikai, vēlos atzīmēt, ka gan sieviešu tiesību apspiešanai, gan LGBTQ+ diskriminācijai cēloņi dziļākajā būtībā ir vieni un tie paši. Sociālpolitiskā sistēmā, kurā ikvienas personas labklājība un brīvība netiek uzskatīta par vērtību, nemitīgi manipulējot ar lozungiem par nacionālu, uz tradicionālām vērtībām orientētu valsti kā vienīgo un augstāko ideālu, uz kuru jātiecas par katru cenu un kuru palīdzēt sasniegt ir katra godprātīga pilsoņa pienākums, tiek aizmirsts par sociālo realitāti, kura pastāv šeit un tagad, un reāliem cilvēkiem, kuri to apdzīvo. Viens no aspektiem, kas raksturīgs radikālam nacionālismam, ir konsekventa sabiedrības biedēšana, mākslīgi konstruējot apdraudējumus, nodevējus un ienaidniekus – šajās pozīcijās nonāk ikviens, kurš neatbalsta valdošo ideoloģiju, domā vai rīkojas atšķirīgi no tās proponētajiem uzvedības standartiem. Tā ir klasiska populistu stratēģija – apvienot nevis ar mērķi kopīgi formulēt vērtības un idejas, kas palīdzētu radīt sociālas struktūras un mehānismus, kas veicina visas sabiedrības labklājību, bet gan apvienot bailēs un naidā pret apdraudētājiem. Šāda pieeja izceļ un apzināti paspilgtina dalījumu savējos un svešajos.

Varētu argumentēt, ka šāds dalījums tāpat ir neizbēgams, tas ir raksturīgs cilvēka domāšanai un pasaules izpratnei. Un tā tik tiešām ir. Taču, ja demokrātijas mērķis ir radīt sociālu klimatu, kurā dažādas grupas var pastāvēt līdzās, veidot savstarpējas saites un dialogu, savukārt politiķu un pilsoniskās sabiedrības uzdevums ir iestāties par visu, tostarp minoritāšu, interesēm un labklājību, tad politiskās sistēmās, kas tuvākas autoritārismam, piederēt marginālai grupai nozīmē ne vien atrašanos sociālā perifērijā, bet arī reālu apdraudējumu. Populisti apzināti uztur sabiedrībā spriedzi un agresiju, jo tas kalpo kā varas instruments, kas daļu cilvēku ļauj padarīt par saviem atbalstītājiem. LGBTQ+ tiesību aktīvists Patriks Cialons (Patryk Cialon), komentējot valdošās varas rīcību, saka: "PIS ir tāda stratēģija, viņi izvēlas kādu grupu un to antagonizē, padara par grēkāzi. (..) Viņi to jau ir izdarījuši ar imigrantiem, feministēm, klimata aktīvistiem. Tagad ir pienākusi kārta LGBT+ cilvēkiem." (dm.com 2020).

Viens no skaļākajiem notikumiem, kas pievērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību Polijai saistībā ar vēršanos pret LGBTQ+ kopienu, bija 7. augustā Varšavā notikušie miermīlīgo protestētāju aresti. Aktīvisti izgāja ielās, lai solidarizētos un paustu atbalstu Malgožatai Šutovičai (Małgorzata Szutowicz), plašāk pazīstamai kā Margo. 7. augusta vakarā policija viņu grasījās arestēt; Margo tika piespriests divu mēnešu pirmstiesas apcietinājums; un, lai gan aktīviste identificējas kā non-binary persona, tika lemts, ka Margo to izcietīs vīriešu cietumā. Aktīvistei vispirms tika izvirzīta apsūdzība par kaitējuma nodarīšanu vienai no organizācijas "Fundacja Pro" automašīnām. "Fundacja Pro" ir galēji labēja nevalstiska organizācija, kura iestājas pret abortiem. Viena no aktivitātēm, ar ko tā nodarbojas, – pa dažādu Polijas pilsētu ielām organizē automobiļu parādes, kurās piedalās ar homofobiskiem vēstījumiem aplīmētas mašīnas, šos pašus vēstījumus pārraidot caur skaļruņiem. "Fundacja Pro" izplatītajos vēstījumos homoseksualitāte tiek salīdzināta ar pedofiliju. LGBTQ+ aktīvisti vairākkārt centušies panākt, lai šāda veida akcijas tiktu aizliegtas, taču Polijas likums par naida runu neattiecas uz izteikumiem par personas seksuālo vai dzimtes identitāti. Margo piedalījās arī organizācijas "Stop Bzdurom" ("Stop the Bulshit") rīkotajā akcijā, kuras laikā uz slavenām statujām Varšavā, to skaitā uz Jēzus Kristus tēla, tika izkarināti varavīksnes karogi, bet figūru sejām uzliktas rozā maskas. Saistībā ar dalību šajā akcijā Margo izvirzītas apsūdzības par pieminekļu apgānīšanu un reliģisko jūtu aizskaršanu. Starptautiskā spiediena rezultātā septembra sākumā Margo no pirmstiesas apcietinājuma tika atbrīvota, taču aktīviste joprojām gaida tiesas procesu, un notiesāšanas gadījumā viņai draud vairāku gadu ilgs cietumsods.

7. augusta vakarā Varšavas ielās tika aizturēti četrdesmit astoņi protestētāji. Aizturētie un aculiecinieki ziņojuši, ka arestu laikā policija pret protestētājiem izturējusies ar neadekvātu brutalitāti un agresiju, daudziem policijas iecirkņos tikusi liegta jurista palīdzība. Vēlāk gan visi atbrīvoti. Taču, kā norāda LGBTQ+ kopienas aktīvisti, šāda varas iestāžu rīcība vērtējama kā nepārprotams mēģinājums iebiedēt kopienas cilvēkus un atturēt viņus no turpmāku protesta akciju rīkošanas.

Jau kopš 2019. gada Polijā pastāv LGBT brīvās zonas, proti, vietējās municipalitātes un reģioni, kas sevi pasludinājuši par brīviem no LGBT ideoloģijas. Šobrīd tādu ir vairāk nekā simts. Pagaidām anti-LGBT rezolūcijām, ko pieņēmusi aptuveni trešdaļa Polijas pašvaldību, nav juridiski saistoša spēka, taču homofobijas propaganda, ko izplata amatpersonas, ievērojami veicina agresiju un diskrimināciju visā sabiedrībā – īpaši aktuāli tas ir reģionos, kas attālināti no lielākajām Polijas pilsētām. Pēc starptautiskās cilvēktiesību organizācijas "Ilga-Eiropa" datiem, Polija šobrīd ir LGBTQ+ cilvēkiem visnelabvēlīgākā valsts visā Eiropā. Zīmīgi, ka nākamajā – priekšpēdējā – vietā ierindojas Latvija (notesfrompoland.com 2020).

LGBT brīvās zonas veido nepārprotamas atsauces uz nacistu režīma laikā no ebrejiem atbrīvoto teritoriju nosaukumu vācu valodā Judenfrei. Neatkarīgi no tā, vai šī atsauce ir apzināta, vai nejauša, pati doma, ka divdesmit pirmajā gadsimtā Eiropas Savienībā ir valsts, kuras politiķu retorikā sastopamas atsauces uz holokaustu, ir absolūti biedējoša, un starptautiskajai sabiedrībai to vajadzētu uztvert kā nopietnu brīdinājuma signālu, kas ļauj secināt, ka ar politisko iekārtu Polijā kaut kas fundamentāli nav kārtībā.

Kaut gan šo avotu esmu aplūkojusi jau vairākas reizes, katru reizi, kad skatos uz interneta vietnē 4liberty no aktīvista Barta Staševska (Bart Staszewski) "Facebook" profila pārpublicētajām bildēm, kurās redzams, kā kopienas aktīvisti nostājušies blakus zīmei, uz kuras norādīts kāda Polijas ciema vai pilsētas nosaukums, bet zem tās redzama vēl cita zīme, kura četrās valodās vēsta, ka te sākas no LGBT brīvā zona, man ir tāda sajūta, ka es murgoju un, ja es pamostos/atjauninātu interneta pārlūku, šīs fotogrāfijas būtu pazudušas. Lielākā daļa ziņu, kas pēdējā laikā nāk no Polijas, man rada sajūtu, ka šis ir murgs, kurā viss strauji kļūst arvien sliktāk, un, pirms kļūst pavisam slikti, vajadzētu izmantot tehniku, kas ar apzinātas koncentrēšanās palīdzību ļautu sevi no sliktajiem sapņiem pamodināt. Taču šī diemžēl ir realitāte.

Eiropas Savienība ir reaģējusi. 2020. gada jūlijā sešām pilsētām, kuras pasludinājušas sevi par no LGBT ideoloģijas brīvajām zonām, netika piešķirts Eiropas fondu finansējums pilsētu sadarbības programmā. Iesniegto projektu noraidīšana tika pamatota, atsaucoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartā minēto diskriminācijas aizliegumu. Tāpat arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena uzrunā Eiropas Parlamentam ir nosodījusi Polijas rīcību, paužot kategorisku nostāju: "Būšana tam, kas tu esi, nevar būt ideoloģija, tā ir tava identitāte. Tāpēc vēlos izteikties nepārprotami skaidri – no LGBTQ+ brīvās zonas ir brīvas arī no cilvēcības. Un tādām mūsu savienībā nav vietas." ("The Guardian" 2020). 2017. gadā saistībā ar bažām par tiesu varas autonomijas apdraudējumu Eiropas Savienība pret Poliju uzsākusi tā saukto 7. panta procedūru. ES Pamattiesību hartas 7. panta 1. punkts ļauj vērsties pret kādu no savienības dalībvalstīm, ja radušās pamatotas aizdomas par to, ka šajā valstī vērojams nopietns tiesiskuma un demokrātijas apdraudējums, tādējādi tai iespējams piemērot dažādus ierobežojumus, stingrākais no tiem – liegt dalībvalstij balsstiesības Eiropas Parlamentā. Polijas gadījums ir pirmais Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē, kad pret kādu no dalībvalstīm ticis uzsākts 7. panta process. Tas joprojām nav beidzies, un paredzams, ka mēģinājumi panākt vēl stingrākus abortu ierobežojumus un vēršanās pret LGBTQ+ kopienu procesa slēgšanu netuvinās. Tomēr bažas rada fakts, ka ES vēršanās pret Poliju pagaidām ir drīzāk simboliska. Otra dalībvalsts, pret kuru neilgi pēc Polijas uzsākta 7. panta procedūra, ir Ungārija, kuras valdība jau gadiem ilgi tiek kritizēta par nedemokrātisku likumdošanu. Lai kādai dalībvalstij varētu liegt balsstiesības Parlamentā, nepieciešama visu pārējo dalībvalstu piekrišana, taču gan Varšava, gan Budapešta vairākkārt informējušas, ka attiecīga balsojuma gadījumā izmantos savas veto tiesības, tādējādi nepieļaujot balsstiesību liegšanu viena otrai. Mehānisms, kas neformāli tiek dēvēts par Eiropas Savienības "nukleāro opciju", ko lietot ārkārtas situācijās, realitātē šobrīd izrādās nefunkcionējošs, jo savienībā ir jau divas valstis, kuras var uzskatīt par daļēji autoritārām. Tas raisa plašākas pārdomas par demokrātijas vispārējo apdraudējumu un par to, cik spēcīga vai tieši pretēji – vāja – pašlaik ir Eiropas Savienība un kādas ir tās patiesās iespējas nodrošināt, ka dalībvalstīs praksē tiek īstenotas demokrātiskas un tiesiskas vērtības.

Pārliecība par to, ka Polijā vērojamie politiskie pavērsieni, kas veicina LGBTQ+ kopienas marginalizāciju, ir ļoti bīstami, nav paranoja vai sakāpināts jūtīgums. Lai izdarītu secinājumus, nav pat obligāti jāatskatās vēsturē, pietiek palūkoties kaut vai uz notiekošo Krievijā, kur valdošā vara ir izteikti homofobiska. Balstoties organizācijas "SOVA Center" apkopotajos datos, 2018. un 2019. gadā notikusi pa vienai LGBTQ+ aktīvistu slepkavībai katru gadu, un gada laikā tiek reģistrēti pieci līdz septiņi gadījumi, kad kopienas pārstāvji fiziska uzbrukuma rezultātā tikuši ievainoti, turklāt, kā tiek lēsts, patiesais homofobijā balstīto naida noziegumu skaits ir ievērojami lielāks, bet par tiem trūkst oficiālas statistikas ("Moscow Times" 2020). 2019. gadā Sanktpēterburgā noslepkavotā aktīviste Jeļena Grigorjeva vērsās policijā pēc tam, kad viņas fotogrāfija, vārds un adrese parādījās mājas lapā, kurā par uzbrukumu veikšanu LGBTQ+ kopienas pārstāvjiem un aktīvistiem tiek solīta atlīdzība, bet nekāda policijas reakcija toreiz nesekoja, un pēc dažām dienām viņa tika atrasta nodurta netālu no savas dzīvesvietas. Valdošajai varai pat nav jāveic tieša fiziska vardarbība, pietiek ar sociāla klimata radīšanu, kurā agresija un vardarbība pret kādu cilvēku grupu tiek pakāpeniski normalizēta un iedrošināta iedzīvotāju savstarpējo attiecību līmenī.

Manos spēkos nav tiešā veidā ietekmēt to, kas notiek Polijā vai Krievijā, taču man gribētos domāt, ka es varbūt kaut pavisam nedaudz varu ietekmēt to, kas notiek Latvijā. Jāatzīst, ka mani satrauca teju pilnīgais Latvijas mediju intereses trūkums par augusta notikumiem Polijā. Kad starptautiskie mediji sāka vēstīt par Varšavas arestiem, es gaidīju, ka šie notikumi tiks atspoguļoti arī Latvijas Televīzijas ziņās, kur taču vēsta par aktualitātēm Latvijā un pasaulē. Uzskatu, ka tas ir sabiedriskā medija pienākums – informēt par būtiskiem notikumiem citās ES dalībvalstīs, īpaši ja šie notikumi signalizē par fundamentālu apdraudējumu ES pastāvošajām vērtībām un demokrātijai kopumā. Tā arī nesagaidījusi sižetu par Varšavu, nolēmu uzrakstīt e-pastu LTV ziņu dienestam, lai vērstu uz tiem uzmanību. Nekādu atbildi, protams, tā arī nesaņēmu.

Varētu jau pieņemt, ka tā ir nejaušība – visas pasaules aktualitātes nekad nevarēs atspoguļot "Panorāmā". Tomēr ne jau velti, izvērtējot sociālpolitisko situāciju, LGBTQ+ tiesību jomā Latvija no visām Eiropas valstīm ierindojas priekšpēdējā vietā. Arī Latvijā (līdzīgi kā Polijā) likumdošana nosaka, ka skolās ir aizliegts bērniem stāstīt par neheteronormatīvu seksualitāti. Kaut gan homoseksuālas attiecības ir dekriminalizētas jau kopš neatkarības atjaunošanas, Latvija ir viena no sešām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur viendzimuma pāriem joprojām nav iespējams juridiski reģistrēt savas partnerattiecības.

Pēc 30. septembrī Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas pieņemtā lēmuma nevirzīt iniciatīvu par kopdzīves likumprojektu tālākai skatīšanai Saeimā Latvijas sabiedrībā ar jaunu sparu tikusi aktualizēta diskusija par LGBTQ+ tiesību jautājumiem. Pie mums tas pagaidām neizpaužas tik agresīvi un sakāpināti, kā tas notiek Polijā, taču no politiķiem un baznīcas pārstāvjiem arī šeit dzirdama tā pati retorika – LGBTQ+ ir ideoloģija, kas apdraud ģimenes institūtu un Latvijas Satversmi. Es vienlaikus smējos un raudāju, skatoties Latvijas Televīzijas raidījuma "1:1" sarunu ar Romas katoļu baznīcas arhibīskapu Latvijā Zbigņevu Stankeviču, kurš, jautāts par nepieciešamību likuma ietvaros aizsargāt viendzimuma ģimenes, nemitīgi tvērās pie Satversmes (vistiešākajā šo vārdu nozīmē, viņam tā bija līdzi tāpat kā Latvijas Republikas civillikums) un nemitīgi atkārtoja, ka partnerattiecību tiesiskais regulējums Satversmi apdraudēs, savukārt lūgts sniegt komentāru par viendzimuma ģimenēm, kurās jau šobrīd aug bērni, Stankevičs vairākkārt atsaucās uz Latvijas Nacionālo enciklopēdiju, kurā ģimenes definīcija ir piesaistīta savienībai starp vīrieti un sievieti, un akcentēja, ka neviena cita savienība bērnus radīt taču nespēj (LSM.lv 2020). Tajā apstāklī, ka definīcijas tiek vērtētas augstāk par reāliem cilvēkiem, jaušas kaut kas nedaudz vājprātīgs – un tādēļ komisks. Šāda uzvedība mēdz būt raksturīga personām ar izmainītu realitātes uztveri. Taču, raugoties no politikas un sociālo teoriju viedokļa, protams, nekā smieklīga tur nav. Politiskas iekārtas, kurās tiek pielūgti saukļi, pieminekļi un dažādas citas simboliskas abstrakcijas, bet reāli cilvēki tiek atstāti novārtā vai apdraudēti, parasti netiek identificētas ar demokrātiju.

Es apzinos šādu izteikumu risku. Jā, es tikko salīdzināju Latvijas Republikas Satversmi ar saukļiem un abstrakcijām – jo tieši par tiem Satversmi savā retorikā ir padarījuši politiķi un amatpersonas, kas turpina skandēt, ka viendzimuma savienības apdraud ģimeni. Es patiešām nedomāju, ka Satversme pirms vairāk nekā simts gadiem tika izveidota ar mērķi kalpot par manipulatīvu instrumentu, lai pamatotu kādas sociālas grupas diskrimināciju vai sabiedrībā radītu naidu un neiecietību. Skaidrs, ka Latvijas Satversmē nekas nav specifiski minēts par viendzimuma pāru aizsardzību, jo sociālas kustības, kas iestājas par LGBTQ+ kopienas tiesībām, Rietumeiropā un ASV aizsākās vien divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu beigās, taču Satversmes oriģinālā nav arī nekā, kas pamatotu viendzimuma pāru un bērnu, ko viņi kopīgi audzina, atstāšanu aiz likuma aizsardzības robežām. Gluži vienkārši nav. Un, pat ja būtu – tad to būtu vērts pārskatīt, jo sabiedrība ir mainījusies, kļuvusi humānāka un iekļaujošāka. Man atšķirībā no konservatīviem politiķiem un mācītājiem patiešām grūti saprast, kā ar iekļaujošākas sabiedrības veidošanu, kurā visi tās locekļi jūtas pieņemti un aizsargāti, iespējams pamatot apdraudējumu valsts pastāvēšanai. Drīzāk šķiet ticami, ka patiesais mērķis šādiem izteikumiem ir, radot iedomātu apdraudējumu un tad ar to cīnoties it kā sabiedrības interesēs, nostiprināt savas varas pozīcijas.

Es ticu sociālajam taisnīgumam un pilsoniski aktīvas sabiedrības iespējām kaut ko mainīt, ticu veselajam saprātam un empātijai. Man ir prieks, ka Polijā pašlaik notiek vērienīgi protesti, es turpinu cerēt, ka varbūt tā tiešām būs revolūcija un aktīvistēm un aktīvistiem izdosies panākt, ka politiskā vara nomainīsies vai vismaz sāks respektēt visu pilsoņu tiesības uz brīvību un pašnoteikšanos. Tāpat kā turpinu cerēt, ka Latvijā LGBTQ+ tiesību jomā, pateicoties dažādām iniciatīvām, diskusijām un protestiem, situācija drīzumā uzlabosies, nevis piedzīvos regresu. Tomēr pārāk optimistiska neesmu – pats fakts, ka divdesmit pirmajā gadsimtā Eiropas Savienībā cilvēki aizvien biežāk iziet ielās un pieprasa, lai valdošā vara beigtu viņus apspiest un atzītu viņu vienlīdzību, manuprāt, neko labu neliecina.          

           

Avoti:

Anne Applebaum: "A Warning From Europe: The Worst Is Yet to Come" (2018) Pieejams: https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2018/10/poland-polarization/568324/

Anti-LGBT Hate Crimes Up in Russia, Watchdog Says (2020) Pieejams: https://www.themoscowtimes.com/2020/02/05/anti-lgbt-hate-crimes-up-in-russia-watchdog-says-a69176

Archbishop claims a ‘rainbow plague’ is afflicting Poland (2020) Pieejams: https://www.pinknews.co.uk/2019/08/02/archbishop-claims-rainbow-plague-afflicting-poland/

How the EU can stop Poland's 'LGBT-free zones' (2020) Pieejams:
https://www.dw.com/en/how-the-eu-can-stop-polands-lgbt-free-zones/a-55042896

Poland ranked as worst country in EU for LGBT people (2020) Pieejams: https://notesfrompoland.com/2020/05/14/poland-ranked-as-worst-country-in-eu-for-lgbt-people/

Ursula von der Leyen says Poland's 'LGBT-free zones' have no place in EU (2020) Pieejams: https://www.theguardian.com/world/2020/sep/16/ursula-von-der-leyen-says-polands-lgbt-free-zones-have-no-place-in-eu

1:1 Gundars Rēders: Zbigņevs Stankevičs (2020) Pieejams:
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/27.10.2020-11-gundars-reders-zbignevs-stankevics.id200557/

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!