Ilustrāciju autore – Baiba Tropa
Komentē
0

Ullai nepatīk trešdienas, jo trešdienās ir sports. Pašai sportošanai nav ne vainas, bet pirms tam ir jāpārģērbjas. Tagad ir labāk nekā agrāk – meitenēm jāģērbjas meiteņu ģērbtuvēs, bet puišiem – puišu. Agrāk tā nebija. Visi kopā pārģērbās klasē.

Daļai klases meiteņu jau ir krūšturi, dažām arī krūtis. Tās neuzkrītoši var apskatīt tieši sporta ģērbtuvēs. Ullai nav ne krūšu, ne krūštura. Viņai ir vienalga, viņa zina, ka tās agri vai vēlu tāpat parādīsies. Ullai nešķiet, ka krūtis padarīs viņas dzīvi labāku.

Sporta ģērbtuvēs Ulla vienmēr mierīgi un mērķtiecīgi dodas uz tālāko stūri. Tā jau kļuvusi par viņas vietu. Kad jāpārvelk sporta tērps, Ulla vienkārši pagriežas pret telpas stūri, novelk džemperi un uzģērbj sporta kreklu. Daudz mulsinošāk ir pārģērbties peldbaseina ģērbtuvēs. Jau kopš pirmās klases reizi nedēļā Ulla kopā ar mammu iet uz peldbaseinu. Peldēšana viņai patīk, bet ģērbtuves viņu satrauc. Ulla tur vēro, kā dažādu izmēru krūtis tiek izņemtas no krūšturiem un ieliktas tām paredzētajās vietās. Viņa noskatās, kā sievietes ar dažādas krāsas, blīvuma un reljefa dibeniem uzmanīgi pārvietojas pa slapjajām flīzēm. Viņa aplūko kailos ķermeņus, kas ātri noskalojas pirms peldēšanas vai nesteidzīgi mazgā nost baseina hloru zem karsta, gandrīz verdoša ūdens. Ieziepēti un sārti no straujās temperatūras maiņas tie spīd un nepavisam neslēpjas aiz smagiem rudens mēteļiem, sarafāniem un biksēm. Pati Ulla dušā iet peldkostīmā. Nekur nav rakstīts, ka jābūt plikam. Ja dusmīgā tante, kas ik pa laikam uzslauka pludojošās flīžu grīdas, Ullai aizrādītu, viņa droši vien paklausītu. Tomēr neviens neaizrāda, neviens neskatās, neviens Ullu pat neredz. Ullai vienkārši patīk palikt peldkostīmā, tas arī viss.

Šodien Ullai ir jaunas džinsenes. Tajās reizēs, kad Ulla tikusi pie jauna apģērba gabala, un tas nenotiek diez ko bieži, došanās uz skolu ir saviļņojoša. Saviļņojums vienlaikus ir arī uzmācīgs un nepatīkams. Ulla zina, ka tas ir muļķīgi, un arī jūtas muļķīgi. Ik pa laikam kādam ir jaunas drēbes, un tas nav nekas īpašs, bet tik un tā – diena, kad uz skolu var doties ar jaunām džinsenēm, ir lieliska diena. Vēl satraucošāka ir tikai jauna frizūra, bet, tā kā kaimiņiene Sandra Ullai parasti griež tikai galus, to īsti nevar uzskatīt par jaunu frizūru. Ar biksēm ir citādi, domā Ulla.

Ejot uz skolu, Ulla galvā izspēlē ainas, kurās klasesbiedrenes izsaka komplimentus par viņas jaunajām džinsenēm. Draudzeņu uzmanība Ullai liek kautrēties. Ulla zina, ka realitātē tā nebūs, tomēr turpina ļauties fantāzijām, kurās atkaujas no komplimentiem, pat izdomā visādus melus. Saka, ka džinsenes nav jaunas, jau sen stāvējušas skapī. Viņa pati nezina, kāpēc par to ir jāmelo un kāpēc šīs domas ir viņas galvā.

Trešā stunda ir matemātika, pēc tam sports. Matemātika Ullai patīk. Diez vai vispār matemātika ir kaut kas tāds, kas tiešām var patikt, bet Ulla visu saprot. Viņai ir labas atzīmes, un viņa neuztraucas, ja skolotājs izsauc pie tāfeles. Matemātikā viņi sēž pa vienam, Ulla – otrajā rindā pie loga. Stunda ir tikko sākusies, un skolotājs stāsta jauno vielu. Par algebrisku izteiksmi sauc matemātisku izteiksmi, kurā ir arī mainīgie, paziņo skolotājs un tad nodiktē divreiz lēnāk, lai visi paspētu pierakstīt. Arī Ulla raksta, rūpīgi pasvītrojot svarīgākos vārdus. Algebrā nezināmos lielumus apzīmē ar vienu burtu, piemēram, x, y vai z, viņš turpina. Klase uzmanīgi vēro skolotāju, kas, stāstot jauno vielu, pārvietojas no viena telpas stūra uz otru, tomēr daži klasesbiedri dara ko citu. Ulla vēro skolotāja nervozo staigāšanu, bet vienlaikus uzmanību saista kāda zīmīte, kas ceļo pa blakus kolonnu no pirmās rindas līdz pēdējai. Ulla parasti šādas zīmītes nevienam nesūta. Un arī nesaņem. Zīmītē ir rakstīts par mani, šķiet Ullai. Par jaunajām biksēm. Ullai ir sajūta – kāds no klases viņu vēro. Ulla cenšas par to nedomāt un pievēršas algebriskajiem vienādojumiem, taču tas vairs nav iespējams. Ulla neko nedzird. Viņas prātu pārņēmušas uzmācīgas domas – bet vairs ne par džinsenēm un klasesbiedru zīmītēm. Ullai iesāpas vēders un pēkšņi paliek karsti, viņai ir sajūta, ka sākušās mēnešreizes. Bet tās taču tikai nesen beidzās. Varbūt tas bija jau sen? Ulla starp kājām sajūt mitru siltumu. Šķiet, tas bija tad, kad sportā bija augstlēkšana. Kad tas bija? Kamēr skolotājs uz tāfeles raksta piemērus, Ulla atver dienasgrāmatu un šķirsta pagājušā mēneša lapas, lai atrastu kādu liecību par augstlēkšanas ieskaiti. Viņa ir pārlapojusi jau vairāk nekā divus mēnešus, bet neko neatrod.

Varbūt tā ir tikai tāda sajūta. Vispār Ullai bieži ir ļaunu vēstoša sajūta, lai arī pēc pieredzes tā ne par ko neliecina. Tā vienkārši ir tāda sajūta, kas laiku pa laikam pārņem Ullu. Viņai to ir jācenšas ignorēt, uzskata mamma. Dažreiz Ulla iztēlojas šausmīgu situāciju, kurā vienīgā no klases nav izpildījusi mājasdarbu. Tā taču ir pavisam reāla iespējamība. Katrs kādreiz kaut ko var vienkārši piemirst. Viņa savā galvā izdzīvojusi pazemojošus kritienus, neveiklas lēnās dejas un neērtas situācijas meiteņu ģērbtuvē. Reizēm Ullas galvā notiekošais ir tik dzīvs, ka nav mazsvarīgāks par reālajiem notikumiem. Tie nav ļauni murgi, kas vajā Ullu, viņu uzbudina doma pa to, ka iespējamība jebkurā mirklī var kļūt par realitāti. Bet var arī nekļūt. Un neviens to nevar paredzēt, bet jebkurš to var izdomāt.

Ulla cenšas pievērsties jaunajai vielai, bet tas nav iespējams, jo viņu vēl aizvien ir sagūstījusi doma par asinīm. Viņas apakšbiksēs, jaunajās džinsās, varbūt pat uz krēsla. Ullai šķiet, ka jūt silto un gļotaino šķidrumu. Tas pil. Tas tek, plūst un uzsūcas. Ar skaņu. Ar smaržu. Viņa vēl aizvien pieļauj, ka tās ir tikai iedomas. Tomēr šī taču varētu būt reize, kad tā ir patiesība. Viņai jāzina, tikai tad viņa varētu būt mierīga. Ja lipīgā sajūta starp kājām un nu jau pie dibena nav maldinoša, tad uz krēsla vajadzētu būt sarkanam nospiedumam. Milzīgam pleķim. Celties un skatīties nevar. Visi redzēs. To nedrīkst pamanīt, bet tas ir gandrīz neiespējami, jo aiz Ullas sēž Andris un Ieva. Ulla no rūtiņu klades izplēš lapu un nemanāmi to paslidina zem dibena. Ja lapas mala paliks sarkana, tas nozīmēs, ka mēnešreizes tiešām sākušās. Pēkšņi Ulla iztrūkstas, jo skolotājs, mainījis balss intonāciju, paziņo, ka tūlīt būs jāiet pie tāfeles.

Viņam ir dažādas metodes, kā izsaukt skolēnus pie tāfeles. Dažkārt sauc pēc žurnāla, citreiz pa solu rindām, bet šoreiz, par laimi un par nelaimi Ullai, – bez secības. Viņa sastingst un, kaut arī jau no 4. klases ziemas vairs netic dievam, domās sāk lūgties. Kopš bērnības dieva tēlu Ulla bija iedomājusies kā puspliku bārdainu večuku, kas sēž uz mākoņa. Tā tas bija attēlots kādā grāmatā, kas stāvēja mājās. Ulla tiešām zina, ka tā tas neizskatītos, pat ja eksistētu, tomēr tāds viņš, šis dievs, bija iespiedies Ullas galvā. Pēkšņi viņa iedomājas par plikajiem dibeniem no sieviešu ģērbtuvēm peldbaseinā. Ne reizi viņa nav redzējusi, ka no tiem tecētu asinis, kaut lāsīte. Laikam jau mēnešreižu laikā neviens uz peldbaseinu neiet. Tomēr, ko darīt, ja asinis sāk tecēt tieši tad? Vai, vēl ļaunāk, – baseinā. Vai kaut reizi kādai tā ir bijis? Peldi kraulā no viena gala uz otru un te pēkšņi apgriežoties pamani, ka aiz tevis ūdenī palikusi sarkana sliede. Vai arī, iznirstot no baseina, atver acis un ieraugi, ka viss baseina ūdens kļuvis sārts, cilvēki peld asinssarkanos peldkostīmos un dažiem pat mati ir iekrāsojušies sarkani. Tā noteikti kādai ir noticis.

Skolotājs izsauc kādu no pēdējām rindām. Ulla nedaudz nomierinās un atceras par rūtiņu lapu zem dibena. Brīžos, kad Ullai ir bail – no sliktas atzīmes, kāda garāmklemberējoša dzērāja vai pērkona negaisa –, Ulla mēdz iztēloties pašu ļaunāko, kas varētu notikt. Viņa iztēlojas nesekmību, nozagtu maku, došanos uz slimnīcu vai pat nāvi. Ja tu rēķinies ar ļaunāko, pēc tam var atviegloti nopūsties par to, ka tas nav piepildījies. Tas ir nostrādājis neskaitāmas reizes, tāpēc šobrīd Ulla domā par milzīgu sarkanu asins pleķi, kas apsēdis no klades izplēsto lapu. Nē, nevis par pleķi, bet gan par to, ka visa lapa jau kļuvusi rūsgani sarkana, tā piesūkusies ar asinīm un ar tumšajiem gļotu pilieniem nokrāso arī galdu. Ulla ieelpo un rāmi izvelk lapu no dibenapakšas. Pirmajā brīdī, sekundes desmitdaļā, Ullai izskatās, ka lapa ir tīra, vēl baltāka nekā iepriekš, bet jau pēc mirkļa uz tās parādās liels sarkans laukums, kas aizņem gandrīz pusi no lapas. Ulla ātri lapu pastumj zem klades. Traips gandrīz vai izēdies cauri lapai. Ulla veikli paceļ kladi, lai pārliecinātos par to vēlreiz. Šķiet, ka tas kļuvis vēl lielāks. Tas maina savu apveidu un spilgtumu, kā gaismas riņķi, kas rādās, stipri saberzējot acis. Ulla jūt, kā tas pulsē zem matemātikas klades.

Viņa jūt, kā viss viņas dibens sāk klusi mirkt riebīgajā šķidrumā. Ulla redz, ka klasesbiedrs pie tāfeles jau gandrīz pabeidzis vienādojumu. Kaut nu man nebūtu pie tāfeles jāiet nākamajai! Taču nav skaidrs, ko tas mainītu. Arī līdz starpbrīža zvanam vairs nav atlicis daudz. Kaut nu šī stunda nekad nebeigtos! Ja vien būtu iespējams palikt sēžot uz šī krēsla mūžīgi… vai vismaz līdz vakaram, kamēr visi bērni skolu ir atstājuši un Ulla varētu neviena nemanīta aizkļūt līdz meiteņu tualetēm. Cik ilgi vispār cilvēks tā ir spējīgs nosēdēt savās asinīs, Ulla nezina. Viņa nedaudz pakustas un sajūt, ka zem viņas žļurkst, skaņa tāda pati kā peļķē piesmeltiem zābakiem. Kad Ulla paskatās uz leju, ierauga, kā no krēsla uz grīdas lēnām nokrīt liela, bieza pile. Šķiet, ka neviens to nav pamanījis. Viņa dzird, kā nokrīt vēl viena liela pile. Un vēl viena. Lejā pie Ullas kājām jau sāk veidoties neliela peļķe. Ir skaidrs, ka ilgi vairs nav jāgaida. Pavisam drīz to pamanīs kāds no tuvumā sēdošajiem klasesbiedriem.

Ulla vairs nedzird, kas notiek klasē, tikai nojauš, ka pie tāfeles soļo nākamais skolēns. Ar perifēro redzi viņa vēro, kā asins peļķe pie viņas kājām pārtapusi strautiņā, kas, savienojoties ar citiem strautiņiem, veido upi. Tā rāmi plūst gar solu kolonnām un skalojas gar klasesbiedru kājām. Ulla mierīgi ieelpo ar dzelzi piesātināto asins aromātu un tikpat mierīgi to atkal izelpo. Viņa izliekas nemanām klasē notiekošos plūdus. Līdz stundas beigām ir palikušas vēl tikai pāris minūtes, tad visi ķers pēc savām mugursomām, metīs tās plecos un skries uz sporta ģērbtuvēm, lai rautu nost drēbes, uz brīdi būtu kaili un tad pavisam ātri uzvilktu virsū sportošanas kreklus un treniņbikses.

Skolotājs spalgā balsī izrunā Ullas vārdu, kas nozīmē, ka ir jāiet pie tāfeles. Ulla saņem pēdējos spēkus, pieceļas, uzloka jaunās bikses un, neskatoties uz klasesbiedriem, kuri visi kā viens pacietīgi gaida starpbrīža zvanu, brien pa gļotaino asiņu jūru.

Ilustrācijas tapušas sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tās radītas LMA Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Tēmas

Elizabete Lukšo-Ražinska

Elizabete Lukšo-Ražinska ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd cenšas iegūt vēl vienu. Mācās spēlēt garmošku un braukt ar mašīnu. Patīk iet pārgājienos un kāpt kalnos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!