Plikpauris

Gribu būt lietas kursā par jaunāko latviešu prozā, bet diemžēl tikai ar milzīgām mokām izlasīju šo gabalu līdz beigām. Kādam tiešām tas liekas interesanti? Aizraujoši? Oriģināli?

Ja Jums tie, kas "ļoti slikti raksta" šķiet "sirdij tuvākie", tad tas parāda, kādā dūkstī ir latviešu literatūras kritika. Viena bēdu ieleja...

Arvi, toties domā vai nojauš viņi ļoti labi :D

Šis stāsts tika lasīts prozas lasījumos; priekšā lasīšanas pasākumiem ir savi spēles noteikumi, stāsta iedarbība ir cita, ja tas tiek lasīts pie sevis vienatnē. Viena no tipiskām publisko lasījumu tendencēm ir, ka nereti stāsti ir komiski, tuvojoties stand-up žanram.

Arī šī stāsta gadījumā, domājams, visu izšķir tas, vai sakrīt autora un klausītāja humora izjūta. Man personīgi šis stāsts šķiet diezgan smieklīgs. Patīk, kā tas mēģina uzkonstruēt tādu kā hipsterīgu psiholoģiju. Izklausās drusku bērnišķīgi, bet, no otras puses, kaut kur raksturīgi divām pēdējām paaudzēm - mēs esam bēbji. Bēbji zinātnieki, bēbji Saeimas locekļi.

Patīk šī stāsta sīkās psihol. nianses - mīmikas, žest, frāzes, pietiekami trāpīgi, emocionāli. Patīk pati stāsta ideja, atrisinājums man bija negaidīts, piešķīra papildu dimensiju tam, kas varēja būt vienkārši situāciju komēdijas pekstiņš.

Laikam to sapratu tieši šajos prozas lasījumos, ka daļa no tiem latviešu rakstniekiem, kas man pašlaik šķiet sirdij tuvākie, ļoti slikti raksta, bezmaz neprot runāt, bet vienalga, mani vismaz interesē, ko viņi teiks. Citi runā daiļi, bet nav nekādas vēlēšanās klausīties.

Ai, nu liekaties mierā, cienījamie komentētāji kritiķi, ir taču labi! Normāls humoristisks stāstiņš... un ja padomā, nemaz ne tik nenopietns. Visām skrūvītēm jābūt vienādām. Arī vizuāli.

Literatūrkritiķa pērle: "daļa no tiem latviešu rakstniekiem, kas man pašlaik šķiet sirdij tuvākie, ļoti slikti raksta"

Pēdējā laikā Satori galīgi vairs netur līmeni. Šeit vairs nav ko lasīt...padomājiet par to!!!