Plaukstas lieluma lodziņš...

Dzejoļi. Grūtāk bez nosaukuma

Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja, kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī.

Kur pazuda ķieģeļolas?

Vai mūsu dzīve nebūtu daudz patīkamāka, ja olas būtu kantainas, taisnām malām? Tās būtu daudz ērtāk pārvadājamas – aizņemtu mazāk vietas kastēs. Tāpat būtu ērtāk sakrāmējamas ledusskapī. Bet galvenais – neripotu nost no galda.

Citu pasauļu pastāvēšanas pierādījumi

1 Bērnība. Piecdesmitie. Vientuļa dzelzceļa stacija. Ātrvilciens padrāžas garām un pagaist. Kāļu un zaļu ābolu grauzēju bariņš siro gar uzbērumu. Un viens no mums atrod spožu konfektes pap...