Foto - Jānis Amoliņš, dirtydealteatro.lv
 
Teātris
06.06.2017

Plāksteris dvēselei

Komentē
0
Saglabā

Par Mārča Lāča izrādi "Zvērīgā mīla" "Dirty Deal Teatro"

Izrāde "Zvērīgā mīla" "Dirty Deal Teatro" mājaslapā pieteikta kā turpinājums režisora Mārča Lāča iesāktajam mākslinieciskajam virzienam, kas darbojas ap terapeitisko stāstu ideju, līdzīgi kā iepriekš šajā pašā teātrī tapušais iestudējums "Gruzona ehinokaktuss". Pusotras stundas garumā "Zvērīgā mīla" skatītājam piedāvā sekot līdzi astoņu, savstarpēji nesaistītu notikumu virknei, kuras centrā ir cilvēki un viņu mīļdzīvnieki. Lai gan iestudējums nekādas īpaši jaunas vai satraucošas idejas par iepriekšminēto būtņu simbiozi nepiedāvā, tas trāpīgi, ar brīžiem izaicinošu humoru un zināmu devu sentimenta atgādina par mūsu tieksmi personificēt sev apkārt esošās radības un piešķirt tām sevišķu, brīžiem pat pārspīlēti liktenīgu nozīmi mūsu dzīvē.

Dzīvnieku tēlu parādīšanās režisora Mārča Lāča izrādēs nav retums. Zvēri zīmīgas un itin bieži komiskas lomas ieņēmuši gan viņa un leļļu teātra apvienības "Umka.lv" kopīgi veidotajās izrādēs, gan režisora vēlākajos darbos, īpaši spilgti – "Dirty Deal Teatro" pirms pāris gadiem tapušajā iestudējumā "Medījums". Līdz šim dzīvās būtnes viņa izrādēs lielākoties tikušas iemūžinātas ar dažādās tehnikās veidotu leļļu starpniecību, bet "Zvērīgajā mīlā" marionetes nomainījuši aktieri, organiski un atjautīgi iejūtoties sev piešķirtajos kustoņu tēlos.

Ideja meklēt dažādas versijas, kādās uz skatuves varētu citādāk iedzīvināt vairāk vai mazāk eksotiskus mājdzīvniekus, attīstījusies no Jaunajā Rīgas teātrī pirms gada tapušās Lāča izrādes "Rīga. Urbānie mīti". Vienā no tās ainām aktieris Ivars Krasts visnotaļ virtuozi atveido kāmi, kurš kāda nelaimes gadījuma rezultātā piedzīvo nelāgu galu. Tomēr dzīvniecisko tēlu dabas izpausmju pētījumi nav vienīgais, kas saista iestudējumu "Rīga. Urbānie mīti" ar "Zvērīgo mīlu". Izrādes tapušas, Mārcim Lācim strādājot kopā ar rakstnieku Jāni Joņevu. Abiem šī ir jau trešā sadarbība, kopā tapis arī "Dirty Deal Teatro" skatāmais distopiskais darbs "Bārdas". "Zvērīgās mīlas" dramaturģijas tapšanā tandēmam pievienojusies arī publiciste Anete Konste.

"Zvērīgās mīlas" darbība noris ap skatuves centrā novietotu noplukušu, kāda mājdzīvnieka pārlieku entuziastiskas rosības rezultātā cietušu dīvānu. Tā sapluinītais polsterējums ir neizsmeļama krātuve, kurā var atrast gan maza sunīša galvaskausu, gan brangas salātlapas un nenosakāmas izcelsmes grāmatas un citus izrādes rekvizītus. Scenogrāfijas elementi – neona uzraksts "Zvērīgā mīla" un tam blakus pie sienas pakarinātā suņa ķēde ar ādas kakla siksnu – dod zīmīgus mājienus par to, ka askētisko vidi iekārtojis mākslinieks Kristians Brekte, kura skandalozākajos mākslas darbos centrālā loma nereti atvēlēta dažādām radībām, kuras agrāk bijušas dzīvas. Nāves klātbūtne neizpaliek arī aktieru izspēlētajās ainiņās, kurās brīžiem tiek flirtēts arī ar misticismu. Izrādes gaitā savu zvaigžņu stundu sagaida gan dzīvnieki pareģotāji, gan totēmisma idejas.

Ierasti gadījumos, kad uz teātra skatuves atrodas pavisam īsts dzīvnieks, visa skatītāju uzmanība koncentrējas uz šo neatbilstošajā vidē esošo, visbiežāk izbiedēto un tramīgo radību. Kā rāda Valmieras teātra nesenais iestudējums "Meistars un Margarita", kaut kas līdzīgs ar zālē esošo auditoriju notiek arī tad, ja piemīlīgā dzīvnieka kostīmā uz skatuves ir devies cilvēks. "Zvērīgā mīla" no šīs uzmanību novērsošās kaites necieš, jo aktieru vizuālajā izskatā nav nekādu liecību par to atveidotajām būtnēm. Stāstos esošos zvēriņus aktieru trio – Ivars Krasts, Marija Linarte, Klāvs Mellis – iedzīvina caur kustību partitūru, kuru veidojusi horeogrāfe Katrīna Albuže. Izmantotās plastikas atjautīgā dažādība liecina par izrādes trupas entuziastiskajiem meklējumiem dzīvnieku atveidē, un to ir interesanti vērot. Šajā ziņā īpaši suģestējoši ir divi Marijas Linartes tēli – iguāna un čūska –, kurus viņa atveido ar vēsu pārliecinātību. Amizanti uz dīvāna atslīguši un salātlapas čāpstinoši ir Klāva Meļļa un Ivara Krasta atveidotie gliemji. Mārcis Lācis intervijā LTV atzīmējis, ka izrādei izvēlētajiem aktieriem piemīt "suņa organika", un, skatoties iestudējumu, nav pamata to apšaubīt.

Reizēm Lācis ar aktieriem saviem zvēriņiem devis arī balsi. Šajā ziņā īpaši izdevusies ir epizode, kurā Ivars Krasts atveido suņu puiku Plāksteri un ar izmisīgi smilkstošu intonāciju lēni velk frāzi "Ejam ārā!". Tomēr lielākoties stāstos redzamie dzīvnieki, lai gan personificēti, veiksmīgi saglabājuši savu dzīvnieciskumu un instinktīvo dabu. Līdz ar to stāstu centrā joprojām ir cilvēki, to jūtas un pasaule, kurā lielākoties dominē vientulība, kuru izgaismo attiecības ar kustoņiem.

Savstarpēji nesaistīto un intonācijās dažādo stāstu virkni aizsāk nedaudz provokatīvs motīvs, un ātri vien top skaidrs, kāpēc izrādi neiesaka apmeklēt tiem, kuriem vēl nav apritējuši 16. "Kāds dzīvnieks tu gribi būt?" aktiera Klāva Meļļa varonim uzstājīgi prasa Marijas Linartes atveidotā jaunkundze, kura meklē partneri erotiskām lomu spēlēm. Vārdu pa vārdam neveiklā saruna starp svešiniekiem, kuri iepazinušies ar sludinājumu starpniecību, nonāk līdz bērnības traģēdijai – cūku bērēm, kas, tēlaini izsakoties, "nokauj" abu mīlnieku fantāzijas lidojumu. Visu izspēlēto naratīvu neiztrūkstoša daļa ir veselīga ironija. Prasmi dažādās sadzīviskās situācijās saskatīt paradoksālo un uz to asprātīgi norādīt varētu saukt par Lāča veidoto darbu raksturzīmi. Turklāt izspēlēto epizožu amizantums ir redzams ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem stāstu varoņiem. Piemēram, stāstot par savām neesošajām attiecībām, kurām nekādu labvēlīgu devumu nesniedz arī mājās esošais gliemežu pāris, Marijas Linartes atveidotā varone, atsaucoties uz kādu no kosmetoloģijas pasaules jaunākajām modes tendencēm, piebilst: vismaz sejās āda viņai ar gliemežu palīdzību nu ir skaista.

Mīlestības un vientulības tēma dažādos kontekstos caurvij visus iestudētos stāstus un savu katarsi piedzīvo izrādes finālā, kurš salīdzinājumā ar iepriekš dzirdētajām, brīžiem ekscentriskajām norisēm ir absolūti ikdienišķs savā vienkāršībā. Tas ir stāsts par jau iepriekš pieminēto Plāksteri – negribētu suni, kura uzdevums ir kalpot par ielāpu vientulības raisītiem sirdēstiem. Šī ir izrādes smeldzīgākā epizode, kā kvintesence un punkts uz "i" tam, ko varētu nosaukt par dzīvnieka un tā saimnieka īpašo saikni, varbūt pat beznosacījumu mīlestību. Pēc vairāk nekā stundu garajiem smieklu uzplūdiem kļūst tā kā skumji un apcerīgi, un, iespējams, te arī izpaužas iestudēto stāstu virknes terapeitiskā daba. Tiesa gan, pēc tam redzamais epilogs ar fotogrāfijām no dzīvnieku kapsētas, lai gan liek uzsmaidīt, notraucot iepriekš nobirdinātās aizkustinājuma asaras, jau šķiet nedaudz par stieptu.

Elīna Gulbe

Elīna Gulbe ir žurnāliste, kuru savaldzinājusi audiovizuālā māksla. Uzkrājusi akadēmiskās zināšanas komunikācijas jomā, brīvajā laikā nodarbojas ar art house kino un pašmāju jauno teātra režisoru darb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!