Raksti
21.02.2012

Pišu latviski

Komentē
0
Saglabā

Mēs priecājamies un lepojamies par mūsu kultūras sasniegumiem ārzemēs, slavējam un dažreiz arī, nenoliegsim, apskaužam tos māksliniekus, kuriem izdevies ar savu talantu, darbu un likteņveiksmes pirkstu nokļūt pasaules mākslas virsotnēs. Šeit es domāju mūziķus – komponistus, operdziedātājus, diriģentus, izpildītājmāksliniekus; māksliniekus – gleznotājus, tēlniekus, grafiķus, kas izstādās pasaules galerijās, izstādēs, piedalās bien-, trien, kvadriennālēs, izsoļu namos, viņu darbi ir ārzemju muzeju un privātās kolekcijās. Pēdējos gados arī latviešu teātris ir spēcīgi ieņēmis vietu Eiropas teātra mākslas arēnā. Viņiem tas ir izdevies, viņi ir pasaules līmenī. Pat kino jau snaikstās gar kannām u.c. goda pjedestāliem.

Un tad es iedomājos, – kāpēc latviešu literatūrā nav neviena, kas varētu kandidēt kaut kādām tur bukera snukera dinamīta dīzeļa prēmijām, sarakstījuši ko tādu, kas var ietekmēt pasaules domu virzienus? Tādu grāmatu, ka visi pasaulē zin – tas no latviešu valodas tulkots, - līdz kam tādam var aizdomāties tikai latviešu valodā un kāds latviski to tā pierakstījis.

Literatūra ir tāds mākslas veids (laikam vienīgais, ja?), kas ir cieši sazobots ar valodu. Mūzikai taču nevajag valodu, tai – jo mirušāka valoda, jo labāk. Fonētiski reanimētai un joprojām nesaprotamai jaudīgāks un maģiskāks skanējums. Vizuālajai mākslai arī valodu nemaz nevajag, t.i., vajag tā gleznot un veidot, lai nav jāsniedz koncepta paskaidrojums. Teātrī un kino valodai ir pakārtota nozīme, jo galvenā ir redzama darbība, kas nes vēstījuma slodzi.

Vēl ārkārtīgi būtiski – jebkura fenomena pastāvēšanai nepieciešama strukturēta mašinērija-sistēma. Mums ir bijušas un vēl joprojām ir pieejamas mūzikas un mākslas skolas. (Mūzika un māksla sākusi atklāties caur cilvēku jau kopš pirmajām apziņas parādīšanās un attīstības stadijām. Artikulēta runa un rakstība gan kaut kad krietni vēlāk.) Šīs skolas un skološanās ir procesa uzturētāja – augsne, kas sagatavo atspēriena vietu ģenētiski, ģeogrāfiski, nacionāli, sociāli, valstiski, pasaulhumāni tiem izcilajiem māksliniekiem-lāpnešiem un ģēnijiem ar kuriem mēs tagad lepojamies.

Ir tūkstošiem greizi dziedātāju, čīgātāju, klimperētāju, mālētāju utml. pats-sev-par-prieku dreijātāju, kas varbūt nekad tālāk par sava ciema kultūras namu netiks un kam daiļrades karjera mūža laikā varbūt kulminēs VEF Kultūras pilī Rīgā, bet viņš par to ir priecīgs un gandarīts, ka Ziemassvētkos vai dzimšanas/miršanas dienā viņš pats sev vai savam draugam var no sirds ko nodziedāt, nospēlēt vai uzgleznot. Savā mērogā cilvēkam ir pašam sava aktīva radošā dzīve un piepildījums. Sava klusa maza prieka pēc. Un tieši viņi ir tie, kas spēj novērtēt, kam vajag, kas klausās, skatās un lasa, pērk biļetes, vērtē, grib un spēj saprast tos augstās mākslas čempionus, jo viņi paši ir mēģinājusi ‘kā tas ir un kā to var/nevar sasniegt’, - viņi zin oderi. Izcilības ir paraugi pēc kā tiekties un kas iedvesmo, jo tie ir mūziķi un mākslinieki, kas vispirms nākuši no mūsu tepat blakus esošajām skolām un tikai pēc tam viņi aizgājuši pasaulē. Bet mājās palikusī augsne-zeme-ieraugs nevar staigāt pa pasauli apkārt, tam uzdevums ir uzturēt procesu, radīt atspēriena punktus jauniem ģēnijiem. Iepakaļpaliekošo adeptu kvantitāte iedzen priekšgala kvalitāti, savukārt priekšgala ģēnijs ievelk-lokomotivē pakaļējos.

Un tagad ir tā, ka tiem, kas uzdodas par ‘valsti’, nevajag to augsni, - ‘valsts’ negrib to apstrādāt, bet kūla viņai arī nepatīk. Jo cik tu ar to čīgāšanu, mālēšanu, skricelēšanu vari nopelnīt un atmaksāt nodokļos? Kāda ir tava ekonomiskā lietderība? Ja nu reiz esi tāds hipertalants vai ģēnijs, kruta, - davai tes (testies+testēties) uz ārzemēm, kur tev bagātie ārzemnieki par to maksā un paliec tur dzīvot.

‘Valstij’ vislabāk patīk tāda ‘kultūra’, kas jau ir mirusi, visi labākie latviešu rakstnieki ir jau miruši vai, cerams, tūlīt pēc iespējas ātrāk nomirs, pārējie neko nejēdz sakarīgu rakstīt. Jo mirusī kultūra neko vairs neprasa un nevar iebilst, visi labākie mākslinieki fiksi lai lasās prom vai mirst nost, jo vienmēr vieglāk ir dibināt memoriālos fondus, nekā šķērdēties radošajām stipendijām – uzturēt procesu – art zemi. Vieglāk nobetonēt visus laukus ciet, lai nekas tur neaug, - ne tā kūla, ne labība, tak nevar paredzēt kādi būs laikapstākļi, ja nu viss nosalst, saveldrē vai izkalst vai importētā sēkla bojāta, - sanāks tik naudu izmest vējā.

Turklāt lasītspēju (komplicēta literāra daiļdarba uztveri) vairumam retardē (dažiem inspirē) sociālo tīmekļu izplatība, kuros pļurkstot, tarkšķot un atvieglojoties mutes izkārnījumu veidā (t.i. terapizējoties žultainu komentāru veidā) pamatā nabadzīga, burtos un simbolos abreviēta, disleksīvā sarunvaloda masīvā meinstrīmā no sevis uzģenerējusi veselu žanru.

Nav tādu simtgadīgu, paaudzēs attīstītu Rakstniecības skolu, nav Rakstniecības akadēmijas, nav sinerģētiskā mākslinieciski pētnieciskā institūta. Tādā ziņā rakstniecība ir visdemokrātiskākā māksla, to neviens nekur nemāca. Tu vari 20 gados vai pēkšņi 50 gados uzrakstīt ģeniālu grāmatu, iespējams vienīgo, bet tad tevi jau sauks par rakstnieku/dzejnieku? Vai ir kāds skaits grāmatu, no kura tevi par tādu sāk dēvēt? Tu nevari nevienam uzrādīt savu profesionālās izglītības diplomu vai darba grāmatiņu, kurā rakstīts ‘rakstnieks’.

Augstākajā līmenī rakstniecība ir esamības apziņas formulējums ekskluzīvi elitārā artikulācijas pakāpē, ko savā galmā varētu spēt uzturēt vienīgi aristokrātija, klosteri un universitātes. Šīs apvienības varētu izveidot kādu SSMP rakstniecības institūtu. Jo īstam rakstniekam ir jābūt tādai kā planētas gara bākai. Es iedomājos ideālā rakstnieka, kas ir šādas institūcijas dalībnieks, dzīvi šādu:

  • katru gadu, piemēram, vienu semestri, es iepazīstos ar visā pasaulē notiekošā (mākslās, zinātnēs, sociālajās kustībās, ideju tendencēs utt., utml.) vadlīnijām: mēs, rakstnieki, sēžam solos un kompetenti nozaru pārstāvji mūs informē un apskaidro par aktuālajiem attīstības virzieniem, t.i. mēs esam lietas kursā par visu pasaulē notiekošo mikro- un makrolīmeņos;
  • notiek komunikācija starp līdzīgajiem – vielmaiņa starp domubiedriem;
  • ceļoju pa pasauli, kuras laikā satieku visdažādākos cilvēkus, redzu vietas un lietas, - vielmaiņa ar jauniepazīto, līdz šim nekad nesatikto, nezināmo un varbūt zināmo tikai no informatīvā semestra;
  • pilnīgā vienatnē izolācijā no pasaules sintezēju gūtās zināšanas un pieredzi jaunā literatūras daiļdarbā.


Šodien tas izklausās pēc futūristiskas fantāzijas. Tāpēc, ka rakstniekizglītība šodien ir tādā vēl neapskaidrotas apziņas laikmetā sagatavošanas kursu līmenī, lai iestātos pamatu palīgskolā. T.i. – nav tāda institucionāla procesa, mašinērijas, sistēmas, kas apkalpotu cilvēku, kas grib kļūt par rakstnieku. Un ja tā nav, tad parādība atkrīt vienu pakāpi atpakaļ primitīvākā eksistences pakāpē, kur to rušina privātā iniciatīva – atsevišķi cilvēki, kam tas ir svarīgi. Kam rakstīt ir iekšēja nepieciešamība un, kā izrādās, vienīgais veids kā īstenot sevi un komunicēt gan ar sevi gan pasauli. Un es to daru latviski.  Es jau te netaisos par SSMPRI direktoru, pieņemu, ka mans devums gan latviešu literatūrā, gan pasaules mākslā ir niecīgs. Bet esmu viens no procesa rušinātājiem, es rušinu, un varbūt pēc manis no mana darba kāds nākotnes rakstnieks vai mākslinieks gūs kaut drusciņu ierosas, iedvesmas, un viņš/-a būs tas ģēnijs, planētas gara bākuguns.

Bet varbūt mēs tagad esam tie, kas sarakstīs pēdējās grāmatas latviešu valodā. Tāds uzdevums – tu tagad dosies uz zemi, kur var mirt maza valoda, un tev jā(pa)spēj uzrakstīt grāmata(s) tajā valodā. Ne naudas, ne slavas tev kā māksliniekam par to nebūs, vēl vairāk – nemitīgi tiks apšaubīta tavas eksistences=daiļrades jēga. Un kā var nobriest būtne/parādība/fenomens/tapt artefakts, ja pastāvīgi tiek destabilzēts un gandēts tās attīstības process? Ieliekam augsnē sēklu, izmīdam, izbagarējam, piesārņojam augsni, izņemam sēklu un konservācijas, intensīvās terapijas, anabiozes un komas režīmā paturam burkā, bundžā, uz palodzes, zem gultas, tad ja pēc tam vēl dzīva, atkal uz īsu laiciņu ieliekam augsnē, - vienīgajā vietā kur tā var normāli attīstīties - un beigās tā var izdzimt kroplis vai līdzīgs vārgulis, un ‘valsts’ pasaka, ka viņai nevajag tādu, sitam nost, ceļam pieminekli, atklājam memoriālo fondu Nacionālajiem Kapukulta Svētkiem, kuros izrādīt savas nekrofilās tieksmes pret vergiem, mazohistiem, upuriem un miroņiem. (Jā, arī tā ir augsne, bet kapu dārzniecība nedrīkst būt vienīgais garamaizes kombināts! Tas ir anatomikums, nevis treniņu-mēģinājumu zāle, darbnīca-radošā laboratorija).

Kas tas ir pasaules – Zemes – civilizācijas kultūras mērogā? Niecība. Katru dienu kaut kas/kāds vērtīgāks iet bojā, izmirušas tik daudz skaistas dzīvības formas, katru nedēļu nomirst kādas sugas pēdējais īpatnis. Domai/idejai jau it kā nav valodas, t.i., to var konvertēt jebkurā citā valodā. Nu emigrēšu es citur citā valodā, pirmie gadi paies konkurencē starp to, ko es domāju-pierakstu latviski un to citu valodu, kuru dažu gadu laikā apgūtu tā, lai jau sāktu tajā domāt un rakstīt. Grāmata latviešu valodā būs muzeja eksponāts, dators to spēs atskaņot, bet kas sapratīs tajā valodā pausto jēgu? Kāds paleolingvists? Viss kaut kad beidzas. Tikai vai mēs visu paspējām izmantot un atdot jaunā pakāpē pārradītu caur sevi kā sliekām, kas uzirdina augsni? Zemi, intelektu, valodu – to, ko tie dod? Katrā valodā doma iegūst citu – savu īpašu niansējumu, valoda nopulē, uzasina vienu domu, liek nīkuļot un apsūbēt citai. Latviski ir kaut kā subtili un latenti, te drīzāk būtu jājautā kāds skaidrojums biologam, ķīmiķim un fiziķim par tiem organismiem, kuru mājvieta ir ekstremāla vide (piem., dzīvo tumsā, ugunī, akmenī), par vielu, kas parādās un reaģē tikai zem spiediena un/vai citas vielas klātbūtnē, par objektu, ko deformē gravitācijas lēca.

It kā jau nekas, ka izbeigsies kāda maza valoda, taureņu suga vai nācija, (starp citu arī šokolādes pupu koki tagad ir apdraudēti). Tikai dzīvības krāšņums ir tās daudzveidībā un savvaļībā. Bet ir kādi, kas grib, lai uz Zemes ir tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmas dzīvības formas. Tā, lai ir tikai rapšu lauki, cūkas, aitas un aknuzosis, kas visu savu īso mūžu pavada važās ar zondi knābī, pa kuru, neatkarīgi no ēstgribas, reizi stundā rīklē tiek iestumta ģenētiski modificēta sintētiskās barības pasta, lai makani uzpampst akna, ko kādam veprim uzziest uz švammaizes (tāda maize, kurā ir uzputots 1 tukšgrauds uz 1 kg produkta ‘maizes izstrādājums’). Un mūs visus grib pataisīt par tādām aknuzosīm, pieslēgt pie sistēmas, nodolbīt smadzenes līdz komai, lai bezierunu pakļautībā pildītu ciklu ‘dirst-ēst-maksāt’ un šādas sistēmas ietvaros vēl pa to pašu starpu atražotu nākamo maiņu, lai ir kas ‘dirš-ēd-maksā’.

Margarita Perveņecka

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!