Vasilijs Kandinskis "Mājas Murnavā" (1909)
 
Par grāmatām
13.04.2022

Pirmskara krāsas

Komentē
4
Saglabā

Par gleznotāja Vasilija Kandinska piezīmju krājumu "Par garīgo mākslā. Jo īpaši glezniecībā" (latviešu valodā tulkojusi Linda Gediņa, izdevniecība "bolderāja", 2021)

Janvāra nogalē no oranži rūtota pakomāta manā balti krāsotajā istabā uz palodzes apmetās garīga būtne – neliela, bet aktīva grāmata ar silti dzeltenas krāsas vākiem. Kontrastaini melnie burti un šķietami haotiski izbārstītie plankumi papildina šīs būtnes uzmācīgo raksturu. Nenoliedzami tā rezultātā citas grāmatas ar dažādu krāsu vākiem tika izstumtas rāmā lasāmo grāmatu kaudzītē pie gultas. Taču pienāca 24. februāris un visas pasaules televīzijas un viedierīču ekrānus pārklāja zili dzeltens karogs. Prātam neaptveramie notikumi Ukrainā izmainīja it visas nozīmes, arī stāstā par dzelteno grāmatu – garīgumu mākslā, bet it īpaši dzīvē.

Vasilija Kandinska teorētiskais piezīmju krājums "Par garīgo mākslā. Jo īpaši glezniecībā", spriežot pēc autora priekšvārda, tapis astoņu gadu laikā. Tajā viņš apkopojis savas mākslinieka izjūtas, pārdzīvojumus un uzskatu pamatojumus, paužot ideju par mākslas pārpasaulīgo potenciālu un atrodoties, viņaprāt, uz jauna garīguma laikmeta sliekšņa. Grāmata pirmizdevumu piedzīvoja 1911. gada nogalē Reinharda Pīpera izdevniecībā Minhenē. Tā rakstīta vācu valodā. Beidzot pēc vairāk nekā gadsimta šo grāmatu Linda Gediņa pārtulkojusi arī latviešu valodā, un pagājušajā gadā tā tika izdota apgādā "bolderāja" ļoti nelielā tirāžā un iegādājama tikai grāmatnīcā "bolderāja".

Grāmatas pēdējā daļā lasāms tulkotājas pēcvārds, kurā viņa iezīmē Kandinska biogrāfiju un grāmatā paustās vadlīnijas plašākā 20. gadsimta sākuma kontekstā: "Abstraktās glezniecības radītāja Vasilija Kandinska teorētiskās piezīmes vērtējamas kā viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta sākuma abstraktās mākslas pašizziņas tekstiem." (124. lpp.) Jāpiezīmē, ka Kandinskis kopā ar Francu Marku mūsu lasītājus uzrunā arī pērnajā gadā "Neputna" izdotajā vērienīgajā Arta Ostupa apkopotajā izlasē "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām", kur publicēts priekšvārds vācu gleznotāju ekspresionistu grupas "Zilais jātnieks" almanaham ar šādu pašu nosaukumu. [1] Kandinska pārdomas nav atraujamas no avangarda mākslas virzības un idejām, kas paustas manifestos un esejās. "[..] avangardā, vismaz ciktāl ir runa par 20. gadsimta sākumu, būtiska ir utopiskā ideja par mākslas spēju pārveidot sabiedrību." [2]

Ar vārdu "garīgs" Kandinskis apzīmē dvēseles dzīvi, mākslinieka brīvību no tieksmes akli atdarināt dabu vai turpināt mākslas tradīciju, kā arī no laikmeta diktētām klišejām, par garīgas mākslas virsganu ieceļot iekšējo nepieciešamību. Autors runā par mākslu sinestēziju, īpaši uzsverot glezniecības un mūzikas paralēles un kopīgo iedarbību: "To pašu skanējumu atkārtošana, viena un tā paša uzkrāšanās sabiezina garīgo atmosfēru, kas nepieciešams izjūtu nobriešanai." (85. lpp.) Domājot par šībrīža aktualitāti, līdzīgi, tikai daudz brutālāk, iedarbojas propagandas mašinērija, ar kuras palīdzību Krievijā tika nobriedināta doma par karu. Savukārt cilvēku lūgšanas par Ukrainu, atbalsta akcijās skandētais vārds "Brīvība" un zili dzeltenais karogs, kas redzams visos ekrānos un kuru nu jau neviļus saskatām it visur – gleznās, dizainā, ainavās –, pēdējās dienās iegūst tādu sabiezējumu, ka kļuvis par pēdējo laiku garīgās atmosfēras pārklājumu pasaulē. Vienlaikus notiek garīgais un fiziskais karš.

Kandinskis sniedz vēl vienu līdzību: "Garīgā atmosfēra ir tas pats, kas gaiss – tas var būt tīrs un var būt dažādu svešu elementu pilns. Ne tikai cilvēka rīcība (Handlung), bet arī domas un jūtas var izpausties ārēji un var netikt izpaustas nemaz [..] Arī šādas domas un izjūtas veido garīgo atmosfēru. // Pašnāvības, slepkavības, varasdarbi, necienīgas, zemiskas domas, naids, naidīgums, egoisms, skaudība, "patriotisms", partejiskums ir garīgie veidoli, atmosfēru radošas garīgas būtības. Un pretēji – pašuzupurēšanās, palīdzība, tīras, augstas domas, mīlestība, altruisms, prieks par cita laimi, humanitāte, taisnīgums ir būtības, kuras (pirmos minētos) nogalina kā saule mikrobus un rada tīru atmosfēru." Šeit vietā paša mākslinieka neviennozīmīgās piezīmes (kas gan ir tikai "ziediņi", salīdzinot ar futūrisma totalitārismu): "Karš un revolūcija [..] turpina kā ar mēri piesārņot atmosfēru, kuras produkti tie ir [..] Šādi laiki pazīstami arī vēsturē. Vai kāds dižumā pārspējis kristietību, kas garīgā cīņā aizrāva līdzi vājākos? Arī karā un revolūcijā sastopami virzošie spēki, kuri pieder šai sugai un samazina mēra smaku gaisā." (85., 86. lpp.)

Piezīmēs Kandinskis īpašu nozīmi piešķir krāsām kā gleznotāja instrumentiem, ar kuriem panākt mākslas darba muzikalitāti. Viņš pauž cerību, ka drīzumā tiks atrasts Gētes pareģotais ģenerālbass vai glezniecības gramatika. "[..] vismaz krāsai jau nu noteikti jāiedarbojas uz cilvēku," viņš secināja un veica pētījumus par krāsas iedarbīgumu. Tradicionālajam iedalījumam – siltās un aukstās krāsas –, kā arī gaiši–tumšajām krāsu attiecībām sekoja krāsu pretstatu pētījumi. No tiem vispopulārākais – Kandinska skaidrojums par dzeltenās un zilās krāsas simbolismu un iedarbību. Dzeltenās krāsas iespaidu uz dvēseli Kandinskis uzskatīja par ekscentrisku, bet zilo – par koncentrisku. Šo krāsu kustību horizontāli iezīmē dzeltenās virziens pie aplūkotāja, kas iedarbojas ķermeniski, bet zilās – prom no skatītāja –, kas ietekmē garīgi. Dzeltenā ir zemes krāsa, sakāpinot tā kļūst uzbāzīga. "Dzeltenajam ir stipra slieksme uz gaišākiem toņiem, šo īpašību var pastiprināt līdz acīm un dvēseles noskaņai nepanesamam spēkam un augstumam. Tādā paaugstinājumā dzeltenais skan kā aizvien skaļāk pūsta spalga trompete vai augstumus sasniedzis fanfaru tonis." (73. lpp.) Turpretī zils ir tipiska debešķā krāsa, ko pastiprinot ar melno tas iegūst spēcīgu intensitāti, ietiecas dzīlēs, radot miera sajūtu. "[..] gaiši zilais līdzinās flautai, tumšais – čellam, ejot arvien dziļāk – brīnišķajām basa vijoles skaņām."

Grāmatas autora valodas tēlainība rakstīto vietām pietuvina daiļliteratūras stilistikai. Kandinskis aplūko visas krāsas un to sajaukumus, piemēram, zaļo krāsu raksturojot kā pasīvu, taukainu, pašapmierinātu: "[..] zaļais ir kā resna, ļoti veselīga, nekustīgi guloša govs, kas, būdama spējīga vienīgi uz atgremošanu, ar stulbām, trulām acīm veras pasaulē." (76. lpp.) Sarkanais – varonība, enerģija, bet, protams, tā dažādajām nokrāsām nozīmes mainās. Melnais skan kā Nekas bez iespējamības, tā ir pēdējā pauze, izdzēsts sārts, kā ķermeņa klusēšana pēc nāves, bet baltais – kā pauze pirms jauna teikuma, kā klusēšana, kas pēkšņi kļuvusi saprotama. Pēc Kandinska teorijas, krāsas iespējams atskaņot, un viņa darbiem tiešām piemīt īpaša muzikalitāte. Taču šobrīd māksla ir pieklususi, skan debess un zeme Ukrainas karogā, tumša nakts ar kaujas ugunīm, kritušo ķermeņi sniegā. Skan mirušo klusēšana.

Kandinskis grāmatā risina mūžsenos jautājumus par mākslinieka un mākslas darba sūtību, meklējot ceļu starp laikmetīgo un pārlaicīgo. Grāmatas pirmais teikums: "Mākslas darbs ir sava laika bērns un bieži arī mūsu jūtu māte," – grāmatas vidusdaļā tiek attīstīts līdz trim mākslinieka iekšējās nepieciešamības mistiskajiem pamatiem – "katram māksliniekam kā radītājam jāpauž savpatnais [..], kā sava laikmeta bērnam jāpauž laikmeta savpatnais [..], [..] kā mākslas kalpam jāpauž mākslai vispār savpatnais". Autors tomēr atzīst, ka "iekšējais garīgais mākslas spēks mūsdienīgo formu padara tikai par vienu no pakāpieniem, lai nokļūtu tālāk. Īsāk sakot, iekšējās nepieciešamības iedarbība, tātad – mākslas attīstība, ir progresējoša mūžīgi objektīvā izpausme laiciski subjektīvajā. Bet, no otras puses, subjektīvā apkarošana ar objektīvo." Kandinskis uzsver mākslinieka atbildību izkopt un attīstīt savu dvēseli, neaizmirst, ka viņš ir augstāku mērķu kalps, kura brīvība nav vis dzīve, bet vienīgi māksla.

Mākslinieks savās esejās pieskaras arī formas jeb kompozīcijas jautājumiem, raksturojot savas glezniecības trīs galvenos virzienus – impresijas, kas ir tieši "ārējās dabas" iespaidi. Savukārt improvizācijas jeb "iekšējās dabas" ir neapzināti, spontāni gleznojumi, taču tiem līdzīgi, bet apzināti un mērķtiecīgi, pedantiski izstrādāti darbi – kompozīcijas.

Mans melnais pusaugu kaķis veic kustību uz palodzes, apgāž vāzi ar dzeltenām narcisēm, zilganzaļi aizkari sašūpojas, aiz loga lietus papildina peļķes dārzā un ielas slidotavā, ķirsī ielaižas sadrūmis zvirbulis. Ir viens no mirkļiem, kad kustība ir bezmērķīga un daudznozīmīga, gandrīz kā Kandinska grāmatā: "Pavisam vienkārša kustība, ja tās mērķis nav zināms, pati par sevi jau rada nozīmības, noslēpumainības, svinīguma iespaidu. Bet kustība iedarbojas kā tīrs skanējums tikai tik ilgi, kamēr tās ārējais, praktiskais mērķis nav zināms [..] līdz pēkšņi burvība izzūd, praktiskais izskaidrojums nāk kā sitiens un atkailina neizprotamo norisi un iemeslu." Kādā draudzenes Gabrielas Minteres 1906. gadā veiktajā fotouzņēmumā Kandinskis kopā ar kaķi sastindzis kustībā, kas daudznozīmību iegūst tieši tādēļ, ka sastingusi tā kļūst nebeidzama. Visticamāk, Kandinskis domājis mierpilnu, ikdienišķu kustību, tolaik, 20. gadsimta sākumā, vēl neaptverdams drīzā kara baismīgumu.

Šobrīd notiekošā kontekstā mani nepamet vēlme saprast, kas notika Kandinska galvā, vienlaikus meditējot par garīgumu, krāsu simboliem un muzikalitāti, kompozīcijas un improvizācijas spēku un pieļaujot domu par kara noderīgumu vecās pasaules nomaiņā pret jaunu. Mākslinieka, kurš nebija fabrikā strādājošs, izstīdzējis un neizgulējies jauneklis, bet pietiekami turīga tējas tirgotāja ģimenes atvase, inteliģents kungs. Viņš, kurš tradicionālo reliģisko izpratni nomainīja pret interesi par teozofiju un okultismu un, Monē iedvesmots, jurista karjeras vietā Krievijā nodevās mākslinieciskiem eksperimentiem Eiropā.

Savādi, ka gan Kandinskis, gan "Zilā jātnieka" biedri, gan citi "avangarda mākslinieki paredzēja karu, ilgojās pēc tā un baidījās no tā. [..] galu galā to pieredzēja – frontē, trimdā vai lazaretē – un [..] reaģēja savos mākslas darbos". [3] Viņi to izaicināja un redzēja vīzijās, cerot uzvarēt pārlieku sazēlušo materiālismu un radot jaunu garīguma laikmetu. 1913. gadā Kandinskis uzgleznoja savu programmatisko darbu "Grēku plūdi. Kompozīcija VI", kurā Noasa glābšanas šķirstu ar dzīvnieku figūrām aizstāja ar ekspresīvu, simbolisku krāsu un līniju kompozīciju, teju himnu jaunai pasaulei, ko Dievs rada pēc vecās bojāejas.

Karš atnāca ar lielgabalu lādiņu un ložu kustībām, miljoniem cilvēku kritienu kustībām, tajā tika izdzēstas arī Kandinska biedru Franca Marka un Augusta Makē dzīvības. Kāda kustība notiek mūsu prātos, sekojot Ukrainas kara ainām, kļūs redzams pēc laika.

 

[1] Gleznotāju ekspresionistu grupa "Zilais jātnieks" (darbojās Vācijā, Minhenē) ticēja jaunam garīguma laikmetam, ciešai saiknei starp vizuālo mākslu un mūziku, krāsu pielietojumam, radot garīgas un simboliskas asociācijas, attīstīja spontānu, intuitīvu pieeju glezniecībai.
[2] Ostups, Artis. Ievads. Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām. Neputns, 2021.
[3] https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/mag/20374445.html

Tēmas

Ruta Štelmahere

Ruta Štelmahere ir dzejniece un māksliniece, skolotāja Jēkabpils Mākslas skolā. Iznākušas četras dzejoļu grāmatas: "Ieskaties sēklai acīs" (1998), "Klēpis" (2011) (saņēmusi Latvijas Literatūras gada b...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!