Mūzika
22.04.2020

Pirmās adatas tiesības

Komentē
3
Saglabā

Par grupas "Dzeltenie Pastnieki" albuma "Bolderājas Dzelzsceļš" (1981) šogad izdoto vinila versiju

Astoņdesmito gadu sākums. Notiek ģimenes viesības Purvciemā. Galdā, protams, pēc karbonādēm un kotletēm ar kāpostiem un kartupeļiem tiek celts rasols un pildītās olas, šķēlēs sagriezta mēle un siļķe kažokā, pieaugušie dzer "Stoļičnaja vodka" un "Belij Aist", bet kāda par mani pāris gadus vecāka radiniece no Olaines ir atvedusi lenti ar "Dzeltenajiem Pastniekiem". Viņa to pasniedz kā lielu, ar grūtībām dabūtu dārgumu – jau tad tā bija skaidra lieta, ka meitenes izaug un visu saprot ātrāk. Nosaukums arī tāds noslēpumains, lai neteiktu, ka dīvains, un man divas reizes nav jāsaka – tinu nost jau apnikušo Ilmāru Dzeni, pārtraucot viņa dziesmu par kāpostiem un desiņām, lai liktu tos "Pastniekus" uz sava magnetofona "Komēta", jo "Majaka" man diemžēl nebija. No pirmās reizes saprotams man tur nebija nekas, bet tieši tas ieintriģēja – ne mazāk kā TV vienreiz redzētie "Kraftwerk" roboti vai Greisa Džonsa, kura spēlēja akordeonu un dziedot visu laiku lieca galvu uz vienu pusi, kā parasti filmās dara tie, kas mirst. Ilgi mums klausīties nesanāca, jo kāds no pieaugušajiem pateica, ka šis nu gan jāņem nost, jo tomēr ir atbraukusi radiniece no Amerikas, kura pīpē mentola "Salem", nevis "Elitu", un tāpēc jāklausās vismaz Edgara Liepiņa dziedātās Raimonda Paula dziesmas, kas bija aizliegto sarakstā, bet "Dzeltenie Pastnieki" vēl nebija kļuvuši tik oficiāli un līdz ar to tik reāli, lai viņus kāds varētu aizliegt. Par faktu, ka ap to laiku latviešu emigrantu Kultūras glābšanas biedrība (KGB) Vācijā izdeva platēs gan slaveno Liepiņa un Paula programmu "Rīga Toreiz, Rīga Šodien", gan izlasi "Vēl Ir Laiks" ar vairākām "Pērkona" un divām "Dzelteno Pastnieku" dziesmām, man nebija ne jausmas. Šīs plates pie manis nonāca tikai pēc ceturtdaļgadsimta.

Nākamā epizode bija devītās klases ekskursija, kurā kāds bija paņēmis līdzi kaseti ar "Dzelteno Pastnieku" albumu "Man Ļoti Patīk Jaunais Vilnis" (1982), ko pa tām divām dienām gandrīz paspēju iemācīties no galvas, un jau zināju, ka man arī patīk gan jaunais vilnis, gan jaunais sētnieks un jaunais zābaks. Bet dziesma "Kāpēc Tu Mani Negribi" vispār likās kā dziesma par mani pašu, jo tieši tā – kā jau normālam tā laika tīnim – arī likās, ka neviena tevi negrib, ko lāgā nebiji pat pārbaudījis, jo alkoholu drosmei vēl nelietoji. Vēlāk klases biedrs iedeva lentes ar vairākiem "Dzelteno Pastnieku" un "Nebijušu Sajūtu Restaurēšanas Darbnīcas" jeb N.S.R.D. albumiem, ko pārrakstīju arī sev. No Ģirta pirmoreiz dzirdēju tādus uzvārdus kā Baušķenieks un Slava, Lediņš un Boiko, kā arī par šo cilvēku un "Pastnieku/Darbnīcas" saistību. Esot viens tusiņš.

Un tad pienāca kāds tagadējās festivāla "Bildes" rīkotājas Tijas Auziņas organizēts pasākums "Puķu nakts", kur pirmoreiz ieraudzīju "Pastniekus" koncertā. Viss bija pa smalko – vispirms ceļojums ar kuģīti pa Daugavu, bet pēc tam balle Anglikāņu baznīcā, ielūgumus uz kuru varēja dabūt tikai "pa blatu" jeb ar pazīšanos, kāda bija manai tā laika draudzenei, kura iepazīstināja neko nejēdzošo pusaudzi arī ar "Zig Zag", iedodot kaseti ar briesmīgas kvalitātes koncertierakstu, bet kaut ko saprast tur varēja. Lūk, atkal jau tās meitenes visu uzzina ātrāk. "Tev ir ļoti skaistas kājas, Tev ir ļoti skaistas kājas..." – es pat nezināju, ka tur būs "Pastnieki", un pēkšņi viņi sāka spēlēt tieši dziesmu "Nāc Ārā No Ūdens" vien dažu metru attālumā. Ej nu tagad vairs atceries, cik stipri iereibis biju, jo šampanieti tur dalīja pa labi un pa kreisi, bet gan jau diezgan, ja tajā brīdī gandrīz apraudājos, redzot, ka līdzās spēlē grupa, par kuras eksistenci man nebija ne jausmas, jo šī mūzika skanēja kā no pavisam citas pasaules, kurā varbūt gribējās nokļūt, bet tas likās kā neaizsniedzams sapnis.

Tālāk viss aizgāja kā pa sviestu. "Dzelteno Pastnieku" 1997. gada uzstāšanos "Liepājas dzintarā" jau rādīja televīzijā – tā vispār bija tāda kā revolūcija, jo pārraidīja arī "Zodiaka" un pēc aizlieguma atkal atļautā "Pērkona" koncertus. Drīz arī iznāca festivāla koncertierakstu izlases plate, kas sākās ar "Milžu Cīņu" joprojām lielāko "Pastnieku" hitu. Tad jau bija klāt arī "Dzelteno Pastnieku" darbības pirmā posma pēdējais albums "Naktis", kura hitu "Jaunais Gads" pirmoreiz dzirdēju radio, bet vēlāk daudz biežāk tur skanēja arī Ingus Baušķenieka divu pirmo soloalbumu "Mājas Dzīve" (1988) un "Klusais Okeāns" (1990) grāvēji "Guvernante – Diversante" un "Milzīte Ilzīte". Veikalos parādījās arī "Pastnieku" izlase "Sliekutēva Vaļasprieks" lentē – kaut visi albumi man jau bija pārrakstīti, šāds "oficiāls" izdevums ar noformējumu un drukātu dziesmu sarakstu tomēr likās gana svarīgs, lai to nopirktu par deviņpadsmit rubļiem elektropreču un radio detaļu veikalā RLC, kas atradās Tērbatas ielā netālu no Baušķenieka tagadējās mājvietas, kur izvietota arī viņa studija "Bicycle Systems".

Nu jau pagājuši gadu desmiti un visi "Dzelteno Pastnieku" albumi kļuvuši par klasiku. Un ne tikai tāpēc, ka tie bija latviešu jaunā viļņa, regeja un arī repa aizsākumi – sākotnēji grupas sastāvā bija Roberts Gobziņš. Šo albumu nozīmīgumu zina gan tie, kuri ar šiem ierakstiem auguši, gan avangarda mūzikas vēstures interesenti ārzemēs, kuri pat nav latvieši, un viņi ne vien iegādājas tagad pieejamos "Dzelteno Pastnieku" un N.S.R.D. ierakstus, bet arī tos izdod – ASV un Beļģijā jau iznākušas gan abu grupu, gan Baušķenieka solo izlases. To zina arī pats meistars, kurš gan priekšroku dod albumiem. Pagājušajā desmitgadē viņš jau izdevis "Pastnieku" diskogrāfiju kompaktdiskos, kas gandrīz pilnībā izpārdota, bet neatkarīgi no šī formāta aktualitātes samazināšanās visā pasaulē viņš, digitālajam formātam ļaujot turpināt dzīvi "Bandcamp", kur publicēti teju visi Baušķenieka darbi, paliek uzticīgs analogajiem informācijas glabātājiem. Savā studijā "Bicycle Systems" ierakstus viņš veic lenšu magnetofonos un seko līdzi visam turpmākajam procesam, kā mūzika nonāk līdz platei bez digitālās apstrādes iejaukšanās, braucot uz Londonu un reportējot notikumus savā "Facebook" profilā.

Tā tas jau ir darīts ar pēdējo "Dzelteno Pastnieku" albumu "Nepieklājīgā Meitene" (2018), kura tapšanā izmantotas lentēs saglabātās astoņdesmito gadu sākumā ierakstītās instrumentālās sagataves un Jura Boiko un Hardija Lediņa tā paša laika dzejoļi. Nu no vecās "Bolderājas Dzelzsceļa" (1981) oriģinālās jeb māstera lentes ņemts un sagatavots izdošanai platēs arī šis albums, un nupat, pēc trim piegājieniem, beidzot apmierināts ar atsūtītajām testa kopijām, pēc gandrīz četrdesmit gadiem Ingus ir novedis šo albumu līdz formātam, kādu tas bija pelnījis jau pašā sākumā. Bet tad, protams, nebūtu visa šī stāsta, kā mūzika var sasniegt savu klausītāju arī ar tūkstošiem reižu mazāku ātrumu par to, pie kāda esam pieraduši šodien. Jo muzikāli šedevri, gluži tāpat kā Ingus tēva Ausekļa Baušķenieka gleznas, nenoveco. Burvīga ir tā sajūta, kad velc no reiz tikai pa gabalu nojaustā meistara rokām tikko saņemto melno plati laukā no Mārča Bendika uzņemtās 1981. gada Gaujienas koncerta bildes un dziesmu tekstiem apdrukātā iekšvāka, kam tā mazliet pielipusi, jo pēc noņemšanas no vinila preses neviens uz tās savu elpu, pirkstu nospiedumu vai matu vēl nav atstājis – pirmā reize ir tikai viena. Tāpat kā pirmās adatas tiesības ir tikai tavam atskaņotājam, kura motors jau griežas un gatavs caur vecajām labajām "Radiotehnikas S-90" skandām pastāstīt tev par zaļo, garo vilcienu un čemodānu, lokomotīvi un salauzto kafejnīcu, dzelteno viltus pastnieku un Zaķu salu, kur noteikti nevajag iet, ja negribi dabūt galu. Tā ir plate, kuru esi gaidījis ļoti ilgi, bet tev nekur nav jāsteidzas. Tik jāpielūko, lai cigaretes pa rokai, čības kājās un cepure noņemta.

Izdošanai platē jau sagatavots arī otrais "Pastnieku" albums "Man Ļoti Patīk Jaunais Vilnis", bet Ingus vēl domā, vai tomēr nedot priekšroku jaunās meiteņu grupas "Ivars-F" platei, kuras ieraksta miksēšanu viņš pašlaik veic kopā ar grupas basģitāristi Ēriku Tālbergu.

Grēks būtu nepieminēt, ka Ingus producenta rokraksts nepārprotami saklausāms arī grupu "Manta", "JUUK", "Dodo" albumos, kurus eksperti jau novērtējuši par vieniem no izcilākajiem pēdējo gadu ierakstiem. Pašiem izsmalcinātākajiem skaņas baudītājiem, par kādu uzskatāms pats Ingus, viņš piedāvā tādu ekskluzīvu opciju kā savu ierakstu restaurēto oriģinālu pirmās kopijas lentēs – tās maksā krietni dārgāk nekā plates, taču arī skan labāk, ko Ingus gatavs arī nodemonstrēt, bet tikai tad, ja kādam patiešām ir vēlme izkliedēt savas šaubas. Tas jau ir nākamais līmenis, līdz kuram tikpat tāls ceļš ejams kā no MP3 failu mapes līdz platei, kā no opeļa līdz bentlijam vai no pornhuba līdz īstam seksam.

"Dzeltenie Pastnieki" šogad bija gatavi arī spēlēt, ko nekad nav darījuši bieži, bet koncertus, protams, nācās atcelt sakarā ar ārkārtas stāvokļa izziņošanu tieši dienā, kad bija paredzēta pirmā uzstāšanās kluba "Depo" astoņpadsmit gadu jubilejā. Uz skatuves viņiem šoreiz bija paredzēts kāpt trijatā – vispastnieciskākie no pastniekiem Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava plus Uģis Vītiņš – sens grupas cienītājs, kurš deviņdesmitajos gados veidojis "Dzelteno Pastnieku" dziesmu deju versijas un uzskata par lielu pagodinājumu pievienoties savai mīļākajai grupai taustiņinstrumentālista postenī pēc Zigmunda Streiķa atteikšanās no koncertēšanas pirms pusotra gada. Cerēsim, kādreiz tas vēl notiks.

Tēmas

Uldis Rudaks

Uldis Rudaks ir mūzikas žurnālists, kritiķis un rakstnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!