Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Foto: "Mākslai vajag telpu"
 
Māksla
23.08.2021

Pilsētā ienāca murālis

Komentē
3
Saglabā

"Kādu nakti pilsētā ienāca murālis." Apmēram tā sākas Imanta Ziedoņa "Zaļā pasaka". Pamazām Akas ielā 10, uz ēkas brandmūra, iezīmējās četras dīvainas figūras, kuras tikai nosacīti varētu saukt par cilvēciskām: tām bija nepāra skaits acu, spārni, ragi un galvenais – tās bija apveltītas ar pārdabiski lielu skaitu kailu krūšu. "No sākuma cilvēki nesaprata, ko tas nozīmē." Daļa jutās šokēti, nepatīkami pārsteigti, viņu pasaule pēkšņi bija apgriezusies kājām gaisā. Atguvuši runas spēju, viņi pauda savu sašutumu sociālajos tīklos. Vārdiem sekoja darbi, portālā "manabalss.lv" viņi pieteica iniciatīvu murāli likvidēt. Bet viņi nebija vienīgie, kuri to bija pamanījuši. Patiesībā vēl pirms parādīšanās uz mājas sienas murālim bija izveidojies savs draugu pulciņš, kuram tagad pievienojās citi. Viņi teica, ka murālis ir labs un vajadzīgs, katrā ziņā noteikti ne kaitīgs. Grūti pateikt, cik ilgi tas mitināsies Akas ielā 10. Pretinieki vēlas, lai tas pazustu vēl pirms 1. septembra, mācību gada sākuma, jo māja, ko tas rotā, ir skola un, pēc murāļa noliedzēju domām, dīvainās figūras traumē bērnu psihi. Iespēja, ka viņu vēlēšanās piepildīsies šajā termiņā, ir tuva nullei, tomēr jebkurā gadījumā murāļi nav mūžīgi. Ātrāk vai vēlāk šis tas aizies no pilsētas, pasaule atgriezīsies ierastajā ritmā, bet ne uz ilgu laiku, jo kādu dienu parādīsies jauns – kaut kur citur Rīgā, kādā citā ielā, uz kādas citas mājas un, protams, tur, kur bērni to var ieraudzīt…

Atklāti runājot, vienīgais pārsteidzošais elements šajā stāstā ir vārds "murālis". Tiešām nepamanīju mirkli, kurā tas ir ienācis latviešu valodā. "Google" meklētājs uzrāda tikai dažus desmitus lapu, kurās tas pieminēts, un praktiski visi būtiskie piemēri ir par "Brektes murāli" Akas ielā. Tāda sajūta, ka vārda radītāji nolēmuši apvienot divas atklāšanas – jaunā termina un paša mākslas darba. Lai nu būtu.

Diskusija liek mazliet žāvāties ne tikai tāpēc, ka tā jau daudzkārt izspēlēta un katra puse kā dzimtļaužu aktieri mehāniski atkārto labi zināmas frāzes, bet arī tāpēc, ka te viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Ne tādā nozīmē, ka šis ir labākais veids, kā lemt par mākslu publiskajā telpā, bet tādā ziņā, ka nekas daudz labāks vismaz, cik nu varu iedomāties, nav īpaši iespējams.

Vispirms gribēju pieminēt vienu notikuma aspektu, kas diskusijās dažkārt ir piemirsts. Mākslas darba autors ir Kristians Brekte, murāļa formā to realizējuši mākslinieki Miķelis Mūrnieks un Kiwie, darbs veltīts Džemmai Skulmei, kuras vēlīnie darbi ir Brektes darba iedvesmas avots. Bet tas viss noticis fonda "Mākslai vajag telpu" paspārnē. Savukārt fonda pamatmērķis ir "panākt 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveidi Rīgā". Protams, nav vērts visas šī fonda aktivitātes skaidrot kā precīzus soļus viena skaidri nosprausta mērķa virzienā, bet diskusija par "Brektes murāli" patiešām ir diskusija par mākslas telpu. Šis žests varbūt pat precīzāk norāda uz to, ka 20. gadsimta otrās puses mākslai vismaz kaut kādā ziņā nav savas telpas, nekā tas nolasās, piemēram, no plakātiem, kuros redzami šī perioda darbi, kuri nav pieejami apskatei. Es domāju, ka daudzi no tiem, kuri iebilst pret murāli uz skolas sienas, atzītu, ka mākslas muzejā šādus zīmējumus var izstādīt. Jo tā ir skaidri iezīmēta teritorija mūsdienu mākslai, cilvēki var izvēlēties – apmeklēt vai neapmeklēt šo muzeju, tur ir iespējami pat brīdinājumi – šeit būs modernā māksla, varbūt pat uzzīmētas krūtis, un "man vienalga, ko tie mākslinieki dara savās mājās, lai tik nerāda uz ielas maniem bērniem". Šī loģika ir pazīstama un dažādos veidos dzirdēta. Šajā gadījumā – māksla tiek rādīta uz ielas, jo mākslai nav savas telpas.

Var domāt par to, vai vēlamais secinājumus būtu – ja tiks radīta telpa 20. gadsimta otrās puses mākslai, tad mākslinieki bērnus vairs netraumēs un mūsdienu māksla no ielām pazudīs. Bet te otrais komentārs – jebkuram rīdziniekam ir tiesības diskutēt par to, kāda ir pilsētas publiskā telpa, un arī iebilst pret to, ko mākslinieki sadomājuši uz māju sienām gleznot. It sevišķi šajā gadījumā, manuprāt, būtisks faktors ir, ka, lai gan Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājam, asociētajam profesoram Brektem mēdz piedēvēt provokatora statusu, šī nav nekāda teroristiska mākslas akcija, bet Rīgas domē apstiprināts un fonda "Mākslai vajag telpu" finansēts projekts. Demokrātijas apstākļos rīdzinieki ne tikai drīkst, bet viņiem ir vēlams aktīvi iesaistīties diskusijā par publisko telpu. Tas, ka daļa ir pret vienu vai otru mākslas darbu, ir vairāk nekā pašsaprotami. Mani droši vien pārsteigtu un skumdinātu lēmums atteikties no kaila ķermeņa attēlošanas publiskajā telpā (viegli varu iedomāties sašutumu, ja kāds mūsdienu mākslinieks mēģinātu atkārtot, piemēram, strūklaku Operas priekšā ar miesīgo gliemežvāka nesēju), bet šaubos, vai ar mūsdienu mākslu un Rīgu notiktu kas briesmīgs.

Cita lieta, ka diskusija par to, kādai jābūt publiskajai telpai, nenozīmē, ka pietiek ar dažu cilvēku sašutumu vai aizvainojumu, lai visiem pārējiem būtu jāpiekāpjas viņu kompleksu un fobiju priekšā. Tas, ka skolā, uz kuras sienas murālis tika uzgleznots, šī iecere vismaz vecāku pulkā, cik var saprast, netika apspriesta, manuprāt, nav pareizi. Ja vajadzīgs, Brektem un fonda pārstāvjiem vajadzēja iet un ar skolu runāt. Bet, cik var saprast, skolēnu vecāku pārstāvji domā, ka viņiem bija tiesības apstiprināt vai liegt šāda gleznojuma radīšanu, bet tas gan, manuprāt, nav pašsaprotami. Publiskā telpa nav viņu, pat skola nav īsti viņu, un daudzi rīdzinieki, ne tikai mākslinieki, vēlas, lai pilsēta būtu mūsdienīga, nevis provinciāla, interesanta, nevis garlaicīga, kāda tā būs, ja tiktu realizēts tikai tas, kam visi piekrīt. Murāļa gadījumā tas, kas šobrīd notiek, nav nekas absurds vai slikts. Varbūt varētu vēlēties, lai diskusija būtu sākusies pirms tā realizācijas. Ja "manabalss.lv" iniciatīva savāks daudz parakstu, šis viedoklis jāņem vērā, bet nozīme ir arī citiem viedokļiem un argumentiem. Un tas pats attiecas uz mākslinieku vēlmi pa savam veidot publisko telpu. Mākslas mērķi diez vai attaisno traumētu bērna psihi, bet, ja kāds saka – viņa bērnu traumē kailu ķermeņu attēlojums, ar to nepietiek, man ir tiesības prasīt pierādījumu, ka tas tā patiešām varētu būt. Ja kāds bilst, ka attēlotās būtnes ir erotiskas, gribētos dzirdēt, kas par to liecina. Ja kāds uzrakstā saskata atsauci uz nāvi, bet otrs norāda, ka tas stāsta par cilvēka radošumu, tad nepietiek ar to, kas kuram šķiet, ir jādod argumenti. Šajā gadījumā argumenti ir nozīmīgi ne jau tāpēc, ka ir kāda pareizā atbilde, pie kuras varam ar analīzes palīdzību nonākt, bet tāpēc, ka konfliktus, kuri paliek "es gribu, un viss" vai "man nepatīk, un viss" līmenī, var atrisināt vienīgi ar spēku. Pārliecināšana nav nošķirta no varas, tomēr kā sadzīvošanas līdzeklis, šķiet, tā ir efektīvāka vai vismaz mazāk sāpīga.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!