Recenzija
03.11.2014

Pikniks ceļa vidū

Komentē
0

Par Andersa Estergorda un Eržēbetes Rācas dokumentālo filmu "1989"

Tā dēvētais "Paneiropas pikniks" ir Latvijā maz zināms notikums. Tomēr Centrāleiropā, īpaši Vācijā un t.s. Višegradas valstīs (Čehija, Slovākija, Polija, Ungārija), šis notikums sociālajā un politiskajā atmiņā spēlē ne mazāku lomu, kā mums Baltijas ceļš. Arī "Paneiropas pikniks", līdzīgi Baltijas ceļam, parādīja dažādu Eiropas tautu solidaritāti iepretim komunistiskajai varai – tas, protams, skan īpaši mūsdienīgi. Tādēļ nav brīnums, ka, svinot 25. gadadienu kopš Berlīnes mūra krišanas, par Paneiropas pikniku tiek veidota dokumentāla filma, kuras pirmizrāde notiks 5. novembrī vienlaikus vairākās Eiropas valstīs.

Filmas kinematogrāfiskajām kvalitātēm es pievērsīšos mazliet vēlāk. Iesākumā būtu vērts dot potenciālajam skatītājam mazliet fona informācijas, lai spētu labāk izbaudīt filmas nianses. Filmas centrā ir komunistiskās Ungārijas pēdējais ministru prezidents Miklošs Nēmets, kura lomu Ungārijas vēsturē latvietis visvieglāk varētu uztvert pēc analoģijas ar pozīciju kaut kur starp Jāni Vagri un Anatoliju Gorbunovu. Vienīgā starpība, ka Ungārija šajā laikā bija krietni liberālāka par PSRS. Tur bija vairāk brīvdomības un mazāk robežu kontroles – galu galā pats Nēmets bija studējis ekonomiku Hārvardā. Kad nu 1988. gadā jaunais tehnokrāts kļūst par komunistiskās Ungārijas ministru prezidentu, viņam nākas risināt neiespējamu uzdevumu – stabilizēt grīļīgo Ungārijas ekonomiku situācijā, kad lielais Padomju brālis jau ir nostājies uz perestroikas ceļa un vairs negrasās balstīt ungārus. Viena no budžeta pozīcijām ir saistīta ar "dzelzs priekškara" robežas rekonstrukciju starp Ungāriju un Austriju, kurai nepietiek nedz naudas, nedz tehnoloģiju un detaļu. Turklāt paši ungāri jau tobrīd varēja brīvi braukt uz rietumiem, tādēļ šāda robeža šķita nevajadzīga. Ungārijā brīvības vēsmas 1989. gadā bija jūtamas jau ļoti stipri, un īsi pirms skandāla ap robežu 1989. gada vasarā tika svinīgi pārapbedīts Imre Naģs – slavenais ungāru nacionālkomunists, kura vadībā notika vienīgā bruņotā sacelšanās pret Maskavas varu Centrāleiropā, Ungārijas 1956. gada revolūcija. Starp citu, šajā Naģa pārapbedīšanas ceremonijā, kas tiek plaši rādīta arī filmā, viens no galvenajiem runātājiem bija pašreizējais Ungārijas premjers, talantīgais un vienlaikus odiozais "Fidesz" līderis Viktors Orbāns.

No Nēmeta lēmuma vājināt robežu detonēja kāda cita Varšavas pakta valsts. Tā bija Vācijas Demokrātiskā Republika, kuru tobrīd nekādas brīvdomības vēsmas nav skārušas. Nevienam nav noslēpums, ka 1980. gadu beigās vistotalitārākā no visām Eiropas komunistiskajām valstīm bija tieši VDR (varbūt līdzvērtīgā sāncensībā ar Čaušesku Rumāniju) – gan attiecībā uz ideoloģiju, gan attiecībā uz specdienestiem, gan attiecībā uz robežu kontroli. Šās valsts līderim Ēriham Honekeram Gorbija jaunmodības nepatika. Ne velti Mihails Sergejevičs, 1989. gadā viesojoties Austrumberlīnē, publiski pamācīja savu austrumvācu kolēģi ar slaveno dictum "kurš nokavē, to soda pati dzīve". Taču Honekers tā nedomāja – viņš faktiski bija lielāks staļinists nekā vairums Maskavas politbirojā sēdošo, par Gorbiju pašu nemaz nerunājot. Šo rindu autors pats Rīgas 6. vidusskolas pūtēju orķestra sastāvā 1989. gadā viesojās Honekera Austrumvācijā, un tur, atšķirībā no tobrīd jau krietni liberālās PSRS, vietējie drošībnieki mums neļāva iet gājienā ar sarkanbaltsarkano, "buržuāzisko" Latvijas karogu.

Nu re, 1989. gadā abas šīs lietas – Ungārijas švakā robeža un VDR stīvais totalitārisms – aizsāka neviena neplānotu notikumu virkni, kas galu galā noveda līdz Berlīnes mūra krišanai. Šā gada vasarā Austrumvācijas pilsoņi, kas pavadīja brīvdienas Ungārijā, pēkšņi padzirdēja, ka vietējā valdība vairs netaisās kontrolēt robežu, cita starpā, atslēdzot strāvu dzeloņdrāšu žogos. Turklāt liberālie ungāri sadarbībā ar dažiem prominentiem rietumniekiem (kā Austroungārijas "troņmantnieks" Oto fon Habsburgs) bija maija beigās iecerējuši kādu dziļi simbolisku pasākumu uz Polijas un Austrijas robežas (t.s. Paneiropas pikniku). Tā ietvaros pie Šopronas uz 3 stundām pavisam legāli jātiek atvērtai Ungārijas un Austrijas robežai – tā teikt, īsam elitāram tusiņam uz robežas ar alu un desiņām. Taču, kā nu gadījās, kā ne, par šo pikniku padzirdēja austrumvācieši, kuri nekavējās to izmantot. Taču lielā cilvēku plūsma pa šo negaidīto "caurumu" uz Rietumiem sākās pēc tam. Ne viss gāja spoži, jo Ungārija bija formāli apņēmusies aizkavēt austrumvāciešu hemorāģiju uz Rietumiem. Filmā ir intervija ar kādu atraitni, kuras vīru ungāru robežsargi tomēr nošāva, viņam mēģinot šķērsot robežu pa kukurūzas lauku. Galu galā, Ungārijas kompartija, atšķirībā no valdības, joprojām bija gana konservatīva. Tomēr kopumā ungāri ar Nēmetu priekšgalā izturējās visai konstruktīvi pret VDR valdības spiedienu. Viņi vienkārši izlikās par muļķiem: sak’, mēs paši neko nezinām, neko tādu neesam manījuši, tas nav no mums atkarīgs utt... Starp citu, arī Latvijā šo pašu stratēģiju attiecībās ar galēji konservatīvo partijas nometni ar ļoti labām sekmēm piekopa Jānis Vagris, kura lomu Latvijas vēsturē varbūt kādreiz izvērtēs kāds "nepareizais" vēsturnieks.

Lai kā arī būtu, visi šie notikumi izraisīja politisku zemestrīci VDR – valstī, kura ne tikai neļāva saviem pilsoņiem izbraukt uz Rietumiem, bet patriotiskos nolūkos pat mīnēja (!) teritoriju gar Berlīnes mūri. Honekeru aizsūtīja pensijā, un 1989. gada 9. novembrī, arīdzan neplānoti, straume pārrāva Berlīnes mūri. Tobrīd jau gandrīz visiem kļuva skaidrs, ka VDR dienas ir skaitītas. Par visu šo "Paneiropas piknika" pasākumu vācieši joprojām ir pateicīgi Ungārijai, un Helmūts Kols savulaik izteicās, ka "zeme zem Brandenburgas vārtiem ir ungāru zeme". Honekeram paveicās par mata tiesu izvairīties no tiesāšanas, un viņš mira 1994. gadā ģimenes lokā Čīlē. Nēmets tika godam izbalsots pirmajās Ungārijas daudzpartiju vēlēšanās 1990. gadā un līdz 2000. gadam strādāja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā (EBRD).

Filmas autoru kvalifikācija šaubas nerada – tā ir labi skatāma visu 85 minūšu garumā. Cits jautājums skar izteiksmes līdzekļu izvēli. Vispirms tā ir filmas autoru sacerēta dialoga teksta sinhronizācija ar vēsturiskiem videoierakstiem (t.s. lip-synch) nolūkā radīt ilūziju par kameras klātbūtni vēsturiskās sarunās. Piemēram, kad Nēmets ir devies runāties pie Gorbačova par Kremļa reakciju uz robežas atvēršanu, viņi uz ekrāna abi šķietami runā viens ar otru – kaut arī bildes ir ņemtas no citām tā laika televīzijas intervijām, savukārt teksts – tapis filmas autoru galvās. Nezinu, kur šeit ir problēma, – vai nu tajā, ka šī sinhronizācija tomēr īsti neizdodas, vai tajā, ka vērotājam situācija liekas pārāk falša, tomēr tas viss atstāj mazliet samocītu iespaidu. Tas nepadara filmu mazāk skatāmu – un būtu grūti ieteikt, kā filmas autoriem būtu vajadzējis rīkoties. Ja runa ir par reālu vēsturisku notikumu re-enactment, tad otrs variants būtu izmantot aktierus, kas arī negarantē veiksmi.

Runājot par Estergorda filmas un paša "Paneiropas piknika" atbalsi mūsdienu Latvijā, tad te nāk prātā vairākas lietas. Pirmkārt, visai bieži mēdz domāt, ka šādās situācijās ļaudīm un viņu lēmumiem ir tikai margināla nozīme. Sak’, arī tad, ja Ungārijas valdību tobrīd nevadītu liberālis Nēmets, kurš vēlējās taupīt uz robežas rekonstrukcijas rēķina, komunisms tāpat būtu sabrucis – tikai citādākā veidā. Šuves tāpat būtu pārrautas, tikai kaut kur citur – Berlīnes mūris tāpat būtu kritis, un PSRS tāpat būtu sabrukusi. "1989" liek mums aizdomāties, cik aplams ir šāds mītisks priekšstats – ja tajā vietā būtu bijuši citi cilvēki, arī notikumu gaita būtu bijusi pavisam atšķirīga. Cilvēku lēmumiem ir nozīme. Otrkārt, pie mums patīk nodarboties ar abu totalitāro režīmu, nacisma un komunisma, savstarpēju salīdzināšanu un vienādošanu. Tas kopumā ir pareizi, un abi režīmi vienlīdz lielā mērā ir 20. gadsimta Eiropas kauna traips. Taču ir grūti aizvērt acis attiecībā uz faktu, ka komunistisko režīmu lielā mērā sagrāva paši komunisti – kā Gorbačovs, Nēmets un liels daudzums visu Eiropas tautu komunistu – t.sk. latviešu. Neviens neko tādu nevarētu apgalvot par fašistiem un nacistiem. Šī nianse varbūt būtu jāpatur prātā mums visiem, kurus patiešām interesē totalitārisms kā Eiropas civilizācijas kopīgā traģēdija – nevis tikai kā paviršs politisks sauklis savu līdzpilsoņu tracināšanai.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!