Foto – Chrysti Hydeck
 
Domas
19.08.2016

Piketēt Vajag Domāt

Komentē
3

Šķiet, ka uz vecumu manu ķermeni un prātu pārņem aizvien lielāka vēlme iestāties pret stulbumu, netaisnību un citām ierastajām lietām, kas sāp, domājot par sabiedrību kopumā. Vai arī varbūt stulbuma kļuvis vairāk. Nesen pat sajutu vēlmi iziet ielās. Šķiet, tas bija laikā, kad Saeimā aktualizējās Olšūnu likums un tika rīkoti divi piketi pret cilvēktiesību ierobežošanu. Taču tad apdomājos – nu kā es tur uzvedīšos, grūti iedomāties, ka turu kādu plakātu, vēl tās paceltās rokas, kopā kaut ko neveikli bļaut... Mulsinoši. Atcerējos arī, ka nebūs taču kur bērnu likt, un normāls attaisnojums pašai sev gatavs. Un tad es sāku domāt par to, ka šis kūtrums nav tikai mana problēma. Palūkojoties uz neatkarīgās Latvijas piketēšanas pieredzi, jāsecina, ka daudziem no mums pietrūkst, ja tā var teikt, demokrātijas dvašas. Regulārie pētījumi par tautas attīstību Latvijā uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāji uz Eiropas fona ir vismazāk pozitīvi noskaņoti piedalīties dažādos protestos. Bet, man šķiet, mēs arī pārāk daudz gaidām no piketa. Žurnālisti allaž pievērš lielu uzmanību arī it kā maziem pasākumiem, organizācijas bieži vien mēdz draudēt valdībai ar piketiem un streikiem.

Tas, ka pēkšņi ir tāda interese par Ingas Koļegovas kļūšanu vai nekļūšanu par Valsts ieņēmumu dienesta vadītāju, protams, nenozīmē, ka politiķu vasaras brīvlaiks ir kļuvis īsāks, taču drīz vien caur saraktajām ielām Rīgas centrā mēģinās nokļūt ne tikai skolēni un viņu vecāki, bet arī deputāti, un tad jau arī ierastais placītis un laiks piketiem būs atvērts – ceturtdienās no pulksten 8.30 līdz apmēram 9.15. Ceturtdienās pulksten 9.00 sākas kārtējās Saeimas plenārsēdes, un tā doma acīmredzot ir satikt lēmumu pieņēmējus, lai taču paskatās "tautai" acīs. Parasti gan šajā brīdī lēmumi ir jau pieņemti, un deputāti galu galā var izmantot arī Saeimas centrālo ieeju, lai nebūtu jāiet garām "saniknotajam pūlim".

Daudzi joprojām izjūt lepnumu par tā saucamo "Dziesmoto revolūciju" – Trešo atmodu, kad nevardarbīgas manifestācijas ievadīja Latvijas Republikas de jure un de facto neatkarības atgūšanu. Tomēr vēlāk grūti identificēt kaut kādu kolektīvo rīcību. Ir bijuši atsevišķu nozaru organizāciju un arodbiedrību lielāki piketi vai streiki (piemēram, skolotāju streiki, studentu gājieni), taču biežāk zem virsraksta "piketētājs" redzam atsevišķus indivīdus pie Saeimas nama, kuri tur plakātu par tēmu, kas liek iesaukties – vai arī tāda vēl ir? Dažreiz piketētājs ir pavisam vientuļš un viņu apsargā vismaz desmit policisti. Tad vēl bija laiki, kad zemnieki nebraukāja džipos un draudēja ar traktoriem bloķēt robežas, gāza pienu grāvjos un brauca uz Rīgu ar nogrieztām govju galvām zārkos.

Tomēr lielāko daļu Latvijā notiekošo piketu varētu iedalīt šādās kategorijās:

  • pikets ar Sandru Kalnieti – tas ir pikets iepretim Krievijas vēstniecībai, kur pirmā rinda allaž ir rezervēta Sandrai Kalnietei;

  • zārku pikets – pikets, kur protestētāji nes zārkus vai to simboliskus atveidojumus, izspēlējot politiķu solījumu apbedīšanu, nozares nāvi. Dažkārt zārkus var aizstāt bēru vainagi vai karātavas, vai cilvēks nāves tērpā;

  • pikets ar vientuļo piketētāju – regulārs kā rīta prese. Atsevišķi piketētāji policistu uzraudzībā stāv pie Saeimas, un deputāti piefiksē, vai nav parādījušās jaunas sejas;

  • pikets, kas beigās nenotika, jo to var ne tā interpretēt Krievija;

  • pikets pret leģionāru gājienu, lai to varētu interpretēt Krievija;

  • pikets pret Valsts prezidenta ievēlēšanu (vēsturiski atmiris);

  • obligātais pikets, kurā jāierodas "Rīgas Satiksmes" darbiniekiem.

Domāju, liela daļa nosauktās kategorijas uzreiz atpazīs un atcerēsies kādu tajā ietilpināmi notikumu. Jā, tā, protams, ir tāda pavīpsnāšana, taču tas, ka piketi ir drīzāk šādi, liecina par tiem kā drīzāk iestudētu teātri. Piemēram, pikets ir iekļauts sabiedrisko attiecību pakalpojumu piedāvājumā vai pikets ir nepieciešams, jo tā taču pienākas, vai pikets ir jārīko, jo tur būs daudz žurnālistu un es tāpat būšu Rīgā. Visperversākā no šīm piketu kategorijām, protams, ir tāds pikets, kur cilvēkiem ir jāierodas, jo citādi var notikt kaut kas slikts – pastāv draudi sliktāk izskatīties darba devēja acīs. Tāda pieeja atgādina padomju laikā organizētos gājienus, kur cilvēki it kā brīvprātīgi demonstrēja atbalstu režīmam.

Kāpēc mēs nevaram kā Francijā vai Spānijā – apmētāt politiķus ar tomātiem un pulcēties masu demonstrācijās, kas paralizē lielpilsētas? Vai pastāv kaut kādas protestēšanas nacionālās īpatnības? Varbūt atbilde meklējama tā saucamajā latviskās dzīvesziņas idejā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, es nedaudz ieskatījos savā atmiņu kladē, aprunājos ar dažiem gudriem cilvēkiem un šo to palasīju.

Sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns par protestēšanu pēdējos gadus ir domājis padomju laika kontekstā, un viņš secinājis, ka "mēs par īstu pretestību padomju laika kontekstā atzīstam tikai kaut ko izteikti heroisku, kas šodien nereti iegūst tādu plakātisku nozīmi (disidenti utt.). Turpretī mazā ikdienas pretestība netiek pamanīta vai netiek atzīta par uzmanības vērtu". Šāds secinājums radies, pētot memuārliteratūru. Un prakses un domāšanas līmenī latvieši, pēc Kaprāna domām, šādi turpina skatīties uz pilsonisko aktivitāti arī mūsdienās. Vai nu mums ir pilna Daugavas krastmala vai vismaz Doma laukums, vai arī tad pastāv risks tikt pieskaitītiem margināļiem. Vai nu tu esi gatavs nolikt galviņu uz ežiņas, vai arī tad nelecies! Varbūt šajā vietnē atzīties, ka skaties latviešu seriālus, nav labs stils, bet es, līdzīgi kā daudzi šovasar, skatos jau vairākkārt redzētos "Likteņa līdumniekus", kur Mirgas neklausīgais dēls Juris padomju Latvijas skolā slikti mācās vēsturi, jo tā viņam kā leģionāra dēlam nav patiesa. Arī tā var protestēt. Es gan esmu brīvā tirgus draugs, bet mans mazais protests ir joprojām interneta meklētājā ierakstīt: hansanet.lv. Ceru, ka "Swedbank" zīmolvedības speciālistiem tas dur sānos.

Esmu piedalījusies vairākos piketos – puse no tiem ir notikuši pie Baltkrievijas vēstniecības, protestējot pret demokrātijas ierobežošanu kaimiņvalstī. Mēs parasti tur bijām kādi divdesmit. Vēl mēs reiz ar draugiem no kādas likvidētas politiskās organizācijas pulcējāmies pie citas likvidētas partijas – "Jaunā laika" – biroja durvīm, lai, izmantojot latviešu piketiem raksturīgo zārku tematiku, apbērētu konkurentu politiskos solījumos. Mums tas vienkārši bija jautri vai kalpoja kā grupu vienojošs pasākums, taču pieaugušie, protams, priecājās, sazinājās ar LNT, lai taču atnāk nofilmēt. Bija arī daži lielāki mītiņi pie Saeimas, un dažkārt es laikā, kad mana darbavieta bija Latvijas Republikas Saeima, neuzkrītoši ielīdu protestētāju pūlī, lai sajustu noskaņojumu. Vēl daži pasākumi pretī Krievijas vēstniecībai. Visus – neatkarīgi no pasākuma lieluma – vienoja televīzijas klātbūtne un tas, ka dalībniekiem bija grūti ļauties kopīgam, ja tā var teikt, pārdzīvojumam. Vai varbūt latviešiem vienkārši nav glīti skaļi un ritmiski bļaut? Izņēmums ir sauklis "Atlaist Saeimu!", kas neatkarīgi no konteksta ir viegli izrunājams un saprotams un par ko cilvēki var ātri vienoties.

Vēsturnieks Jānis Taurēns kā vienu no iemesliem tam, kāpēc piketēšana latviešiem bieži ir margināļu pasākumi, min viedokli, ka protestēt nav nepatriotiski vai to var izmantot Krievija. Savukārt komunikācijas zinātņu profesors pētnieks Sergejs Kruks 2002. gadā publicētajā pētījumā "Sociālo aktoru diskvalifikācija publiskajā diskursā. Pasīvā pilsoņa konstruēšana preses ziņās" norāda uz to, ka mediji sliecas pasivizēt pilsoņus, nereti protestētājus attēlojot kā nekārtību cēlājus vai vien kādas atsevišķas nozares pārstāvjus un viedokli par problēmu liekot skaidrot politiķiem un institūcijām, protestētājus atstājot otrajā plānā. Viņš uzsver plašsaziņas līdzekļu atbildību, skaidrojot, ka "Latvijā sociālie tīkli izira līdz ar straujām izmaiņām ražošanas struktūrās, tāpēc kolektīvā "identitāte sev" lielā mērā ir atkarīga no mediētiem diskursiem". Izmantojot kvalitatīvo kontentanalīzi, pētnieks secina, ka plašsaziņas līdzekļi sliecas marginalizēt protestu dalībniekus, reti izmantojot tādus demokrātijai būtiskus vārdus kā pilsoņi un iniciatīvas grupas. To vietā figurē sirmgalvji, izmisuši skolotāji un nekārtību cēlāji. Līdz ar to "sociālais protests tiek trivializēts kā haotisks un pretstatīts sakārtotai un konstruktīvai valsts varas darbībai. Varas diskurss piedāvā risināt problēmas "demokrātiskā ceļā, t.i., izslēdzot kolektīvo protesta darbību". Tiesa, pētījums ir publicēts 2002. gadā un analīze veikta par protestu atspoguļojumu, kas notikuši laika posmā no 1997. līdz 2001. gadam. Iespējams, šodien, arī ņemot vērā sociālo tīklu attīstību, rezultāti būtu citādāki.

Politoloģijas doktors, sociālo protestu pētnieks Andrejs Berdņikovs norāda – ja salīdzina situāciju Latvijā ar valstīm, kur protestēšanas tradīcijas ir attīstītas, tad jāsecina, ka Latvijā "nedarbojas virkne faktoru, kuru protestu organizēšanas, iedzīvotāju mobilizācijas un aktīvistu sadarbības jomā varam novērot, piemēram, Rietumos". Kā pazīmes viņš min aktīvista statusa zemo prestižu sabiedrībā (ja ir vēlme kaut ko mainīt, jākļūst par karjeras politiķi); uz sociālajām pārmaiņām orientēto nevalstisko organizāciju trūkumu (esošās esot orientētas uz grantiem un donoru interešu apkalpošanu); sabiedrības vispārējo pasivitāti un neticību demokrātijas principiem; pilnīgi noraidošu attieksmi pret radikālismu un nekonvencionālajiem līdzdalības veidiem. Vēl kā iemeslus pētnieks min sadarbības trūkumu starp dažādām nevalstiskajām organizācijām. Kaut kādos brīžos var būt iespējama etniskā mobilizācija vai mobilizācija, kas vērsta tikai uz atsevišķu sabiedrības grupu, taču trūkst vispārējas sociāli ekonomiskās mobilizācijas. Var teikt, ka Latvijas iedzīvotāji drīzāk būs aizdomīgi par citas grupas vajadzībām, nevis aktīvi atbalstīs viņu prasības. "Trūkst ne tikai starpetniskās, bet arī starpsektorālās solidaritātes. Dažādu sociālo grupu pārstāvji mēdz protestēt atsevišķi. Piemēram, atšķirībā no Rietumeiropas valstīm, studentu organizācijas Latvijā nemēdz protestēt kopā ar arodbiedrībām." Viņš norāda arī uz vāju mijiedarbību starp nevalstiskajām organizācijām un plašāku sabiedrību, īsti neviens neuzrunājot arī sociāli atstumtās grupas, lai palīdzētu tām tikt sadzirdētām un noformulēt savas prasības. Savukārt intelektuāļi esot augstprātīgi un negribot būt apspiesto prasību artikulētāji.

Vai protestēt var iemācīties? Un vai vajag? Dziesmotās revolūcijas metafora norāda uz estētisku niansi – dziesmu vara brīvu dara. Tomēr dziedāšana korī var būt arī iemidzinoša. Tas, ka esam viena no protestēt mazāk gatavajām Eiropas nācijām šodien, kad par ziņu autoru var kļūt ikviens, kad ne vien Latvijas Austrumu pierobežā, bet arī Rīgas mikrorajonos dominē plašsaziņas līdzekļi citas valsts valodā, dara bažīgu. Mums drīzāk ir nepieciešami solisti un ansambļi, mazi koncerti kamerteātros un klubiņos. Galu galā, solodziedāšanai vajag saņemties arī Pļavnieku 602. sērijas dzīvokļa dušā, no kuras var dzirdēt to, kā čurkst sīpoli augšējā kaimiņa pannā.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".

Tēmas

Sarmīte Kolāte

Sarmīte Kolāte ir sociāli aktīvs cilvēks. Interesē politika.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!