Ilustrācija - Linda Valere
 
Bērnu bibliotēka
25.04.2014

Pija negrib augt liela

Komentē
0

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem "Nepareizie stāsti"

 

Mazajai Pijai tuvojās svarīga dzimšanas diena. Tagad vairs nepietiks ar vienas rokas pirkstiem, lai saskaitītu viņas gadus. Tagad Pija būs liela!

Pija jau veselu mūžību gaidīja lielo dienu. Viņa bija tik maziņa, ka mēdza pazust, piemēram, aiz pasaules globusa skapjaugšā vai kumodē starp zupas terīnēm, bet tagad, lai nepazustu tieši pirms lielās dienas, viņa vienmēr turējās māmiņai un papum acīs. Vispirms māmiņa un papus pasāka savā starpā sačukstēties, bet, kad Pija, atvāzusi galvu, ar lielu interesi noklausījās, viņi sāka sarunāties kādā slepenā valodā. Pēc tam māmiņas drēbju skapī parādījās čaukstošā papīrā ietīti nezināmas izcelsmes sainīši. Visbeidzot virtuvē sāka smaržot pēc kūkas, un mājās viena pēc otras ieripoja dāmas, kas smaržoja pēc pūdera, un kungi ar apaļiem vēderiem, kas bija iestīvēti baltos kreklos.

– Mazā Pija, stāsti mums, kas tu būsi, kad izaugsi liela! – sārtiem vaigiem un smaidīgi taujāja ciemiņi.

– Kā, KAS es būšu?!

– Tu vari kļūt par JEBKO! – kāda tante mudināja.

– Nu nē! – Pija dziļi sarauca pieri pār tumšajām kā podziņas ačelēm. – Es negribu būt Jebkas! Es nemaz nezinu, ko tāds Jebkas dara!

Grozīdama melnās ačeles pāri galda malai, Pija vēroja jautros viesus. Nu viņai bija, par ko padomāt. Viņa nekādi nevarēja izlemt – vai viņai būt par skaisto tanti lapsādas apkaklē, kas sēdēja istabas vidū? Varbūt viņai būt par māmiņu? Bet varbūt par suni!

– Vai tu arī vari būt Jebkas? – Pija vaicāja savam šunelim.

Bet pēdējais tikai sastindzis skatījās viņā un pat nedomāja par Jebko citu kā vienīgi par gardo vistiņu uz svētku galda.

– Ahā! – viņa skatienu pārtvēra Pija. – Tu labāk gribētu būt putns!

Kurš gan negribētu būt par putnu! Viņi var aizlidot visur, kur tiem kārojas. Viņi var apceļot visu pasauli! Tikai nezin kāpēc tie allaž atgriezās savā šaurajā būrītī pie Pijas mājas. Ja Pija būtu putns, viņa nemūžam netupētu vienā un tajā pašā kokā gadu no gada.

– Pamēģināsim!

Viņi mēģināja vienreiz, otrreiz un desmito reizi, taču, lai kā Pija un viņas suns centās pacelties spārnos no malkas grēdas, viņi tā arī nekļuva par putniem. Beigu beigās viņi nolēma būt lokani zemes tārpi, un tas viņiem padevās krietni labāk.

– Pija, tu taču esi liela meitene, – ieraudzījusi dubļaino zemes tārpu ar pāris puniem un zilumu uz ceļgala, māmiņa teica tajā nopietnajā balsī, kas neko sevišķi labu nesolīja.

Tagad viņa to atkārtoja bieži:

– Tu esi liela meitene! Bet pēc kā tu izskaties? – viņa teica, kad vajadzēja glīti sasukāties un izskatīties rātni.

– Tu esi liela meitene! Celies! – kad tik ļoti negribējās mosties, lai ietu uz bērnudārzu.

– Tu esi liela meitene! – kad pienācās sakārtot istabu pēc rotaļlietu kaujas.

– Tu esi lie... PIJA, NELEJ SĒŅU ZUPU PUĶU PODĀ!!! – kad vajadzēja ēst negaršīgāko ēdienu pasaulē!

– Māmiņ, varbūt tu vari saķemmēties manā vietā? Tev tik ļoti piestāv šī frizūra, daudz labāk nekā man!

Bet māmiņa purināja galvu:

– NEVIENS nevar saķemmēties tavā vietā. Tev tas jādara pašai.

– Es vairs negribu, – atteica Pija.

– Tu vairs negribi ķemmēties?!

– Es vairs negribu būt liela! Lielajai Pijai ir jādara tas pats, kas mazajai Pijai, tikai vēl briesmīgāk – vairs nedrīkst neko no tā, kas patīk! Kad Pija bija maziņa, viņa neko nedrīkstēja darīt, jo bija jāizaug lielai, bet, kad Pija beidzot ir liela, viņa neko nedrīkst darīt, jo vairs nav maziņa! Tas nav godīgi!

Māmiņa padomāja un tad ierosināja:

– Rīt tu visu dienu varēsi darīt to, kas tev patīk!

– Tu apsoli?!" melnās actiņas spīdēja spoži kā divas karstas oglītes.

– Apsolu!

Brokastīs Pija ēda kūkas. Par prieku māmiņai, līdakaste podiņā šoreiz paglābās no sēņu zupas, jo pusdienās Pija uzreiz ķērās pie deserta. Ap vakariņu laiku Pija un viņas suns bija saēdušies tik daudz konfekšu, ka atteicās pat tuvoties ēdienam.

Apaļiem vēderiem viņi gulēja augšpēdus Pijas rotaļlietu kaudzē, un Pijai pat nenāca prātā sakārtot istabu!

Dzeguzes nokūkoja pusnakti – vēl nekad Pijai nebija ļauts būt nomodā tik vēlā nakts stundā! Un viņai nenāca ne prātā tagad iet gulēt.

Māmiņa un papus ienāca novēlēt saldus sapņus.

– Vai tu esi pārliecināta... – ieminējās māmiņa.

– O, jā! Jā! – Pija dižojās. – Un kā vēl!

– Vai tev nebūs bail? – raizējās papus.

– O, nē! Kur nu!

No kā gan lai Pijai būtu bail! Aiz lepnuma Pija bija piepūtusies liela un drosmīga.

Pēc brīža mājā iestājās miers. Pat suns, kas vēl tikko bija spēkojies ar smagajiem acu plakstiņiem, jau šņāca dziļā miegā. Māju pamazām pārņēma klusums. Melns un drebelīgs tas stiepās no tālākās guļamistabas, kur gulēja māmiņa un papus, tas slapstījās šurp pa gaiteni, nemierīgi ieskatījās virtuvē, tad iekāpa priekšnama čībās un...

Pija sastingusi ausījās. Bija skaidri dzirdams, kā klusums lavījās uz viņas istabu! Nagiem skrapstot, tas veikli palīda pagultē! Vai tur kāds klusi grieza zobus?

Lepnuma un drosmes burbulis pamazām saplaka. Vai tur laizījās izsalkuši briesmoņi, kas ēd mazas, labi nobarotas Pijas?!

Pijai sagriezās vēders. Aiz bailēm tas rāvās čokurā. Ak vai, ak vai, vai, kā sāpēja! Cik kūku viņu bija apēduši? Pija nožēloja, ka bija ēdusi tik daudz – tagad viņa būs vissaldākā uzkoda pagultes briesmoņiem!!

– Lāčuks! – Pija atcerējās. – Kur ir mans rotaļu lāčuks?!

Viņa tupēja rotaļlietu kalna virsotnē un pārcilāja savas mantas, taču viņas mīļais, vecais rotaļu lācis, kurš vienmēr palīdzēja pret apaukstētu degunu, vēdergraizēm un bailīgiem gadījumiem, bija kaut kur tālu, tālu lejā – bīstami tuvu pagultes briesmoņiem.

– Gļēvuļi! – Pija dusmīgi šņukstēja. – Tikai tādi uzglūn mazām un neaizsargātām Pijām!

Te piepeši asaras pārtrūka. Pija attapās:

– Bet es taču vairs neesmu maza! Es daru to, kas man patīk! Un man nudien nepatīk būt apēstai!

Ha-hā! Zem lielās segas kā divas melnas podziņas spīdēja Pijas ačeles. Būt lielai bija daudz labāk! Lielie nemaz neielien briesmoņiem vēderā!

– Būt par putnu – he! Par to lai sapņo tie, kam patīk būt apēstiem! Ahā, bet es izaugšu tik liela, ka pati izlemšu, kam tikt vēderā! Neviens lai tagad pat nesapņo izaugt Pijas vietā!

Neviens lai neuzdrošinās sakārtot viņas istabu – Pija pati! Viņa pati izlems, kā izmētāt rotaļlietas tā, lai nepazaudētu mīļo lāci.

– Un vēl, – Pija piekodināja tā, lai pagultes briesmoņi ievilktu astes kājstarpē un izčibētu. – Es pati izvēlēšos, ko ēst pusdienās, lai jūs pāraugtu augumā!

Pija apklusa un, iepletusi acis, klausījās. Klusums piepeši bija pagaisis. Tālākajā guļamistabā iedegās naktslampiņa, iečīkstējās grīdas dēļi, un pa gaiteni šurp šļūkāja no miega iztrūcinātā māmiņa.

– Māmiņ, māmiņ, es izdomāju! Tagad, kad es drīkstu būt par Jebko, es būšu liela, liela Pija! – viņa sajūsmināti sauca.

– Ar pliku būšanu par Piju jau naudiņu nenopelnīsi, – samiegojusies noņurdēja māmiņa.

– Dullā, tu neko nesaproti! Es taču nestaigāšu apkārt plika! – atteica Pija, saritinājās uz rotaļlietu kaudzes un aizmiga.

Luīze Pastore

Luīze Pastore vienlaikus ir runājošs suns, vienacaina anakonda, 9 g. v. zēns un princese no J. Rozentāla slavenākās gleznas, jo par tiem visiem raksta piedzīvojumu stāstus bērniem. "Maskačkas stāsta" ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!