Dzeja
31.08.2012

Pigmaliona vasara

Komentē
1
Saglabā

 

* * *

rītausma pāršķir grāmatas lappuses.
burti ir tikai ēnas norimušos karalaukos,
kad asins jau samelnējusi
un laiks ir aizvācis dekorācijas.

mēs tuvojamies.
mežs kļūst skrajāks.
brienot starp zaru pinekļiem,
gaisma mums noslauka sviedrus,
bet reizēm, atelpai apstādamies,
mēs aptaustām viens otra seju,
apjautājamies par bērnu gaitām
un, pat neieskatījušies acīs,
izspīdam viens otram cauri.

izlauzušies līdz krastmalai,
vakaru mēs pavadām pie ugunskura.
daži, izģērbušies pilnīgi kaili,
aiziet mērcēties saulrietā,
bet tu esi apsēdusies blakus
vēl elpojošās zivs izmisumam,
atšķīrusi to pašu grāmatu
un čukstus lasi tai cauri spīdošo gaismu.

* * *


I

redzi, cik viegli telpa visu atdevusi putnam.
es iedomājos tavu mieru, istabu, kad tur katrai lietai pārslīd tava roka,
it kā tu censtos atcerēties vai saglabāt kādu svarīgu kārtību, kontūras,
kuru nozīme kļūs jo lielāka, jo mazāka būs to klātbūtne.

es redzu tavas mātes sāpošās acis, kad viņa viena runā tumsā.
nē, es redzu tavu mammu jaunu, un viņai kaut kur starp Lielupi un Dzintariem
ir norunāta tikšanās, un vakars mirdz no jūras puses,
pilns nesagūstāmu viļņu.

un mūsu satikšanās vieta arī ir norunāta.
es esmu piecēlies vēl pirms gaismas un pat divreiz eju dušā,
krekls plīvo caurvējā, bet es to nevaru uzvilkt,
un visas lietas tuvojas un attālinās,
it kā tās kopā ar mani būtu laivā, kas nozudusi starp bijušo un to, kam jānotiek,
un tavs tuvums ir neiespējama pacelšanās virs spārnu ēnām,

kuras tāpat kā īstenību spēj iezīmēt vienīgi elpa.
jā, viss ir uzlidojis un atbrīvojies tavā elpā, lai gan tās klātbūtne ir vien nojaušama
vai jau nokavēta.

tikai, ja es būtu putns, mēs drīkstētu nesatikties.


II

noteikti aiz tavas mājas būs dārzs.
pagaidām ielās pēc mums paliek norobežojumi –
krāsmatas, kurās staigāt nav droši,
un mēs uz mirkli apsēžamies vērot
cilvēkus, kas, noliekuši galvas, izspēlē savādu grotesku –
zemes stāstu par viņiem, kam bija lemts celties un lidot.

atceries, kā mēs aizmirsām laiku
un telpa izzuda, palikusi bez gaismas un tumsas,
nevis tīra un caurredzama kā stikls,
bet āda, zem kuras vibrē viena un tā pati elpa.

pat milzīgie iestiklotie akmeņi ielu malās,
pat sīkās lietas, kas nepazīst spēles uz dzīvību vai nāvi –
visu varēja aizsniegt, un viss bija izzudis.

tobrīd mēs braucām pa Krasta ielu,
lietus norima, bet uz aizsvīdušā stikla
vēl turējās lāses kā pēc plūdiem,
kad tava balss iznira, nepārtraukdama klusumu.

mēs vairs nekad tā nepratām.
telpa vienmēr prot atjaunot kārtību tik ticami,
ka tā kļūst nenovēršama un nepārsūdzama,
un mums, kas šeit atteicās no savas vietas,
tā atkal ir ierādīta, un arī mēs spēlējam – ticami.

mēs pieceļamies un ejam.
tevi gaida mikriņš, mani – atgriešanās, kuru es mēģināšu atlikt,
bet tavu māju es nemeklēšu,
un, pat nejauši uziedams dārzu,
kura zaļumā tu neļausi palikt nevienai sakaltušai lapai,
es neaizkavēšos un nesaukšu, iešu tālāk līdz jūrai
iekrist kā akmens viļņos un, klusumu neiztraucējot, skanēt.

III

tu atnāksi ziemā,
un balss, kas vienubrīd
atraisījās no mums,
kā nomesta āda
atkal klaiņos aiz loga.

laiks mūs pārvērš par tēlniekiem –
lietas, kuras mēs aizskaram,
sastingst rokās,
bet miesas viļņi,
kas reizēm kāpj pāri krastiem,
vienīgie uz zemes ieveido ciļņus
ar mūsu vaibstiem.

un kad ūdeņi norimst un atkāpjas,
neko tomēr nevar nodedzināt.
koku kūkumi liecas pār tālo ceļu pēdām,
un sniegoti tīrs tāpat vien
ir nolasāms tavās acīs,
kad tevi jautājoši uzlūkoju,
saspringti graizot mandarīnu miziņas
un ieklausoties tālajā līcī,
kas joprojām neaizsalst.

* * *

no rīta jūra bija atgriezusies. aiz terases varēja nojaust jūrnieku balsis,
kapteini ar vēja brūcēm lūpās un bezgalīgo klajumu, kas bija atkāpies tālā tuksnesī,
kur kāds tomēr izklāja plostu kā kamieļa ādu smiltīs, bet saulē izkaltušie čemuri
pa retam uzlidoja, atgādinādami slimas kaijas.

pirmais laikam bija vējš, kas viņu atnesa uz rokām. pēc tam ieklīdušajās ēnās
es pamanīju tikai rugājus vīriem, kas, viens otru nomainīdami, izzuda skatam,
nojautuši, ka nekad šajā istabā nepulcēsies draugi, lai gan viņi kritīs ceļos
un savienosies lūgšanā it kā nejauši, it kā paceldami no zemes kādas svarīgas lietas,
un pieceļoties acu priekšā atkal vīdēs bezgalīgi platais logs,
kurā ieilgusi sausuma sezonas aina.

mēs (ar viņiem es šeit pirmo reizi līdu pāri bortam) nenojautām, cik precīzi
atcerēsimies viens otra vārdu, lai gan šķita, ka šeit atbraucām nozaudēties,
atdalīties no sejas, kurā palēnām izdziest mūsu vaibsti.

kamēr pieturējās tumsa, neraksturīga šīm vietām,
katrs no mums viņu bija nesis uz rokām –
viņu, kas nevienam nekļuva par trofeju,
viņu, kas iemācīja mūs mīlēt to, kam negribējām ticēt,
kad skatiens iestiga ilgā tuksnesī,
lai gan jūra jau bija atgriezusies
un mūs atkal gaidīja ceļš.

* * *

tuvāk – es nevaru teikt,
kad tu nāc pār pakalnu un es, tevis vēl neredzējis,
jau sildu tēju un ņemu vislielākās krūzes,
jo tu esi bijusi tālu, bet mums
tikai šī mazā un bezgalīgā nakts.

smaržo priedes zars tavās rokās.
mēs varētu pieskarties viens otram,
un viss būtu pateikts uzreiz,
bet tu kā ēna sēdi dīvāna tālajā stūrī,
un tavi mati vēl tumši pēc vakardienas lietus,
kurā tu paliki pārāk ilgi,
runādama ar bērnu,
un tagad, pieminēdama viņu,
tu dedz tāpat, kā viņš dega,
noslēpis seju plaukstās un neskaidri izrunādams vārdus,
ilgi un neapturami skalodams tos pār tevi kā šļakatas,
kurās – neizskaidrojami – tu atpazini tikai sevi.

tu man padod tukšo krūzi
un prasi ieliet vēl, un es smaidu, patiesībā es smejos,
bet tu izbijusies skaties uz mani:
viņš arī – tu saki – viņš vakar arī tā smējās.

* * *

aizmigusi uz balkona,
viņa tērē piepešas lietusgāzes kā bezmaksas minūtes,
bet atgriezusies vairs nerunā nemaz,
sapoš draugus un dodas uz izlaidumu
dāvināt pielijušus liepziedu ķekarus.
pludmalē, kurp pa retam jādodas norunātās pēcpusdienās,
viņa tērē savu miesu
(vienmēr, viņa gurdeni stāsta kafijas putu apļiem,
man neveicas ar vīriešiem)
un uzsvērti mierīga atgriežas mājās,
kur vispirms ieiet virtuvē
un čaumalas no baltā šķīvīša rūpīgi saber miskastē.
* * *

kad durvis atsprāgst vaļā un gaisma ieveļas no sētas puses,
rīts atkārto to pašu scenogrāfiju.

trokšņi kā izpūrušas bizes šķipsnas izkrīt no pavērtajiem logiem,
sīc tējkannas, un ēnas atkal pielīp ķermeņiem, kas izslienas no gultas.

mātes uz sliekšņa atvadās no bērniem – apskāviens, buča
un klusa lūgšanās, lai saudzē, lai sargā tas, kas izpostīs viņu dzīvi.

aiz sienas daži nopūtu kamoli, tukšajos palagos atrodot vakara melus,
kas pēc īsām nakts stundām sāp kā zivis izkaltušā upē.

pretējās puses kaimiņš mēģina improvizēt, pārsteigts par rītu bez paģirām,
bet pie rūts pieklauvē likteņa brālis, un viņi aiziet uz to pašu veicīti pēc tā paša.

agro kafejnīcu smarža te nokļuvusi neizprotami – pāri veselam kvartālam,
tālumā – tavs aizbraucošais tramvajs un pa ceļam scenogrāfija arī tā pati:

sarkana saule un kraukļi, kas ar tevi runā, šūpodamies zaros,
reti pretimnācēji, rētainas, aizpampušas sejas, kuras kādreiz kāds ir mīlējis,
nejaušo draugu nami, kam tomēr pieder viens no taviem stāstiem,
un baltais baznīcas tornis, uz kuru tu vienmēr atskaties
kā nepaspējusi kaut ko ieraudzīt.

nesdama kaķa saplēstu putnu, pār pagalmu nāk raudoša meitene,
un kad putns nomirst pie viņas krūtīm,
vēl viens bērns ir kļuvis par vecu bērnībai.

es paskatos uz pilsētas pusi un atceros, ko aizmirsu tev pateikt –
tuvodamās ieziemo mani,
kamēr vēl klusums baltajā tornī,
bet zvans jau klausās zvaniķa soļos.

 


* * *

visgrūtāk ir sagaidīt rītus,
kad migla neizklīst,
un kā pigmalions
es stāvu starp aizvējā sastingušajiem,
kas atšķelti no mūžīgas miesas.

cirvis sadrups – un gausi dzims maigums
sejās, kuru vēl nav šajos akmeņos,
es iemīlēšos, kaldams sev līdzīgos,
lēni es sastingšu,
un, kad elpas vairs nebūs,
mani meklējiet viņos.
* * *

lūpas kļūst mitras,
kad vējš velk no krasta puses,
kur sievas atraisītiem matiem
lina kleitās brien viļņos
un no bangu putām aiz rokas izvelk bērnus,
bļaustīgus un mēmus,
noklustošus lēni, kamēr tiem atveras acis
un viņi iemācās mēli
no mātes, kas runādama pārvēršas jūrā,
kad viņa pasmeļas no dzelmes
un atkal berž un velē
un noturas šajā krastā.

lūpas kļūst zīdainas,
kad tās alkatīgi apviļā vārdus
un mēle sūrst kā oļu nobrāztas pēdas,
bet vējš, no kura aiziešanas
baidījāmies, velk vēl stiprāks
un ložņā caur aizaudzēm,
gaidīdams mūsu atgriešanos,
muti, kas vērsies, lai atcerētos
šeit pamestos noslēpumus,
un valoda, pēc kuras mēs atnākam
caur nogurušu troksni,
mūs vēlreiz iemet bezgalīgos viļņos,
un mēs ļaujamies berzt un velēt
un noturēt mūs vēl stiprāk
šajā krastā.

Tēmas

Jānis Vādons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!